Klimata pārmaiņas jau notiek – kopš 1980. gada katra dekāde ir bijusi siltāka par iepriekšējo. Pasaule mainās, arī izpratne par klimata pārmaiņām – 2021. gadā IPCC ziņojums pirmo reizi ziņo, ka “cilvēka darbība ir nepārprotami izraisījusi pārmaiņas atmosfērā, uz zemes un okeānā”. Klimata pārmaiņu aktuālo zinātnisko pētījumu secinājumi rada bažas par pārmaiņu norises ātrumu. Ja vēlamies nākamajām paaudzēm nodot pēc iespējas mazāk izmainītu dzīves vidi, kļūst aktuāls jautājums, vai mēs darām pietiekami, lai mazinātu klimata pārmaiņu ietekmi?
Šis jautājums ir bijis pietiekami svarīgs, lai 2021. gads nāktu ar vērienīgām izmaiņām politikas aktualitātēs – Eiropas Savienībā juridiski nostiprināja Zaļajā kursā definētos klimata pārmaiņu mērķus, pieņemot Eiropas Klimata likumu. Likuma virsmērķis ir Eiropas Savienības kopīga klimatneitralitātes sasniegšana līdz 2050. gadam, nosakot starpmērķi – līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzes par 55%, salīdzinot ar 1990. gadu.
Arī Latvija aktīvi strādā pie sava nacionālā Klimata likuma, sekojot globālajai transformācijai uz klimatneitralitāti. Inga Kudeikina, Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes docētāja ir sniegusi Latvijas Klimata likumprojekta analīzi, skatot to Latvijas ilgtspējīgas attīstības kontekstā un vērtējot Likumprojekta atbilstību vides aizsardzības tiesību principiem un sabiedrības tiesiskajām interesēm.
Secināms, ka Likumprojektam ir trūkumi gan pēc formas, gan pēc satura:
1. Likumprojekta nosaukums neprecīzi atspoguļo tā saturu.
2. Nodaļu izkārtojums nav loģisks un kopumā Likumprojekts neveido vienotu tiesību normu izklāstu, kur jautājumi būtu sakārtoti secīgi. Katra nodaļa pastāv pati par sevi, nesniedzot kopīgu priekšstatu par to, kā Likumprojektā ietvertais regulējums palīdz sasniegt Likumprojekta mērķi. Lasīšanu apgrūtina tas, ka atsevišķos gadījumos nodaļas nosaukums neatbilst nodaļas saturam.
3. Nodaļas ir ļoti neproporcionālas pēc apjoma, pantu redakcijas bieži satur atsauces uz citiem tiesību aktiem, kas apgrūtina Likumprojekta lasīšanu un izpratni.
4. Liels skaits jautājumu tiek risināts nevis tieši likumā, bet sniedzot deleģējumu Ministru kabinetam, līdz ar ko daudzi jautājumi paliek neatbildēti un tiks regulēti ar zemāka līmeņa tiesību aktu.
5. Jautājumi tiek risināti, nevis sniedzot skaidru un konkrētu regulējumu, bet izsakot tos vēlējuma formā – veicināt, monitorēt, sadarboties u.tml. Paši par sevi šādi “aicinājumi” atbilstu piemēram politiskās partijas programmai, nevis likumam, kura uzdevums jau ir paredzēt mehānismus kā praksē realizēt politikas plānošanas dokumentus, kā regulēt konkrētas tiesiskās attiecības. Likumprojekta mērķis ir precīzs un fiziskās vienībās izmērāms – klimata pārmaiņu ierobežošana, lai sasniegtu klimatneitralitāti ne vēlāk kā 2050. gadā, pēc tam noturot un cenšoties panākt negatīvu siltumnīcefekta gāzu emisiju bilanci, un klimatnoturības veicināšana Latvijā. Kas ir klimatneitralitāte Likumprojekts definē, proti, tas ir
stāvoklis, kurā visas siltumnīcefekta gāzu emisijas, kas radušās cilvēka darbības dēļ, tiek pilnā apmērā kompensētas ar oglekļa dioksīda piesaisti vai uztveršanu, un ir termiņš, līdz kuram šis stāvoklis ir jāsasniedz, proti, ne vēlāk kā līdz 2050. gadam. No Likumprojekta bija sagaidāms, ka tas ietvers konkrētus pasākumus, precīzi nosakot arī atbildīgās institūcijas, operatoru u.c. personu pienākumus pasākumu izpildīšanā, jo tikai ar teorētiskiem lozungiem konkrētus mērķus nevar sasniegt.
6. Sabiedrības līdzdalības jautājumiem Likumprojekts pieiet formāli, it kā paredzot sabiedrības tiesības piedalīties, bet tajā pašā laikā trūkst regulējuma par kārtību un formu, kādā sabiedrība tiek iesaistīta, par sabiedrības priekšlikumu tiesisko dabu.
7. Likumprojektā reglamentēto jautājumu risināšanā, tostarp konsultatīvajā padomē, nav iesaistīti zinātnes vides pārstāvji, kas nepietiekami nodrošina zinātnē balstītu klimata jautājumu risināšanas mehānismu izmantošanu.
Pilnu ziņojumu lasi šeit: Klimata likums – likumprojekta analīze
Kontaktinformācija:
linda@zalabriviba.lv