Skip to content

Krišjānis Rudus sadarbojas ar Zaļo brīvību pētījumā par energokopienām

Krišjāņa darbs ir saistīts ar atjaunīgās enerģijas tēmu, konkrētāk, ar vienu no enerģijas pārejas modeļiem – enerģijas kopienām – kurās bieži vien izmanto atjaunīgo enerģiju. Ja tiks īstenotas Eiropas Savienības (ES) ieceres, enerģijas kopienu skaits nākotnē būtiski pieaugs un veidos nozīmīgu daļu no kopējās saražotās atjaunīgās enerģijas daudzuma.

Piedāvājam ieskatu nelielai iepazīšanās intervijai ar Krišjāni.

Kāpēc esi izvēlējies tieši šādu pētījuma virzienu?

Es izvēlējos pētīt šo tēmu jau maģistra darba ietvaros. Biju lauka darbu braucienā uz ASV un intervēju cilvēkus par enerģijas pārejas barjerām un iespējām Kalifornijā, kura ir līdere atjaunīgās enerģijas ražošanā un industrijas attīstībā. Pāris cilvēki man minēja enerģijas kopienas kā ideālo nākotnes pārvaldības formu enerģijas sektorā, jo šāda iesaiste ļauj izmantot ilgtspējīgus resursus, saņemt līdzekļus no saražotās enerģijas bez lielo ražotāju iesaistes un veidot lēmumus pēc saviem mērķiem, nevis citu noteikumiem. Pēc šīm pārrunām nospriedu, ka vēlētos padziļināti izpētīt, vai šādas kopienas var patiešām kļūt par revolucionāru enerģijas pārvaldības formu.

Kā tu raksturotu jēdzienu “energokopienas”?

Es energokopienas raksturotu kā enerģijas pārvaldības modeli, kurā brīvprātīgi iesaistās netradicionālie enerģijas sektora dalībnieki (piemēram, iedzīvotāji un pašvaldības) ar primāro mērķi panākt sabiedrības labumu, nevis tikai finansiālu peļņu. Kopienu dalībnieku mērķi var būt dažādi. Viens no tiem, piemēram, var būt saistīts ar savas apkaimes oglekļa dioksīda pēdas samazināšanu (izvēloties ražošanu kopienā, un atsakoties no fosilo ražotņu piedāvātās enerģijas) vai attīstīt/reģenerēt vietējo reģionu, kurš pēdējo gadu desmitu laikā ir pieredzējis ekonomisko vai cita veida stagnāciju caur atjaunīgās enerģijas ražošanā iegūtajiem līdzekļiem. Energokopienās visbiežāk izmanto atjaunīgās enerģijas tehnoloģijas – vēja ģeneratorus, saules paneļus vai biomasas stacijas. Bieži tiek izmantotas arī enerģijas uzglabāšanai paredzētās bateriju tehnoloģijas. Šīs tehnoloģijas ļauj saražot enerģiju savai kopienai vai pat to pārdot citiem tīkla dalībniekiem, kas pašai kopienai tad rada jaunus resursus, un tie var tikt izmantoti pašas kopienas vai tuvāko apkaimju attīstībai.

Kādi ir Tavi pašreizējie novērojumi par energokopienu attīstību Latvijā un Norvēģijā? 

Abas valstis ir interesanti piemēri salīdzināšanai. Norvēģija (kur pašlaik izstrādāju savu promocijas darbu) ir valsts, kurā kopdarbība ir tradīcija jau gadsimtiem. Šeit bieži tiek praktizēts kopdarbs nedēļas nogalē ar kaimiņiem – vai nu talkas vai citāda veida iekopšanas darbu formātā. Daudzi iedzīvotāji izvēlas veidot kopīpašumu projektus. Neskatoties uz to, enerģijas kopienas līdz šim ir minimāli interesējušas vietējo sabiedrību. Norvēģijā to līdz šim varēja skaidrot ar lētajām enerģijas cenām, kas nāk no vietējās hidroenerģijas. Iedzīvotājiem vienkārši līdz šim nav bijusi liela vēlme attīstīt kaut ko jaunu, jo enerģijas sistēma ir bijusi pietiekami laba un resurss – lēts. Latvijā energokopienas tāpat kā Norvēģijā līdz šim brīdim nav attīstījušās. Latvijā gan ir likums, kas definē energokopienas un to pozīciju enerģijas tirgū, bet to lielā mērā ir regulējusi Eiropas Savienība, kas pirms pāris gadiem izstrādāja prasību energokopienu likumdošanas ieviešanai starp visām Savienības dalībvalstīm. Ko varu pašreiz novērot, ir tas, ka interese šādās kopienās aug, īpaši starp aktīvākiem sabiedrības locekļiem abu valstu lauku reģionos un pilsētvides apkaimēs, kur jau ir veidojusies laba līdzšinējā sadarbība. Pats galvenais faktors šādu kopienu attīstībā abās valstīs būs dažādu atbalsta mehānismu  izstrāde, sākot ar finansiālo atbalstu, līdz pat tehniska un konsultatīva rakstura atbalstam. Svarīgi būs arī iedzīvotājus informēt par iespējām kādas šīs kopienas var dot. Šajā situācijā gan valsts sektoram, gan pašiem iedzīvotājiem jāmeklē kopdialogs, kuru pašreiz vēl nevar novērot abās valstīs, un tas noteikti būtu jāmaina. Man personiski šķiet, ka labi sakārtota likumdošana, atbalsta mehānismi un šāds dialogs ļautu abām valstīm risināt dažādas eksistējošās enerģijas sektora problēmas (piemēram, tīkla noslogojumu) un attīstīt modernāku tīkla sistēmu, kas tad arī veicinātu sabiedrības izaugsmi dažādās jomās – sākot no klimata neitralitātes līdz pat resursu optimizācijai.

Finansējums Krišjāņa Rudus pētījuma un publikācijas atbalstam tiek piešķirts Zaļās brīvības projekta RES FORWARD ietvaros, ko atbalsta Eiropas Klimata fonds.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *