Kā viens no pieteiktajiem tematiem šogad festivālā bija “Kas ir enerģijas demokrātija?”, par kuru runāja biedrības “Zaļā brīvība” biedrs un Rīgas Tehniskās Universitātes pētnieks Miķelis Dzikēvičs. Viņa stāstījums pieskārās gan atjaunīgās enerģijas nozīmei klimata pārmaiņu mazināšanā, gan tajā, kas ir energokopienas un, kā tās var veicināt enerģijas demokrātiju.
Enerģija mums ir nepieciešama gandrīz nepārtraukti, sākot ar siltumu mūsu mājokļos līdz elektroenerģijai datorā, telefonā un citās ierīcēs. Lai mēs spētu nodrošināt sevi ar tīru un atjaunīgu enerģiju, samazināt atkarību no fosilajiem enerģijas piegādātājiem, kā arī kontrolēt enerģijas izmaksas, mums ir nepieciešams pēc iespējas vairāk izmantot vietējos atjaunīgos energoresursus. Enerģijas demokrātijas būtība ir pāreja no fosilās ekonomikas uz ilgtspējīgāku ekonomiku, kas balstīta atjaunīgajos energoresursos un ietver arī sociālos un politiskos aspektus. Tā piemēram, ne visām iedzīvotāju grupām šobrīd ir pieejama enerģija, vēl jo mazāk – atjaunīga enerģija. Enerģijas demokrātija uzsver pieejamību, un tās mērķis ir nodrošināt, lai enerģētikas pakalpojumi būtu pieejami visiem neatkarīgi no sociālekonomiskā stāvokļa.
Energokopienas, lai arī šobrīd Latvijā mazpazīstams jēdziens, ir perspektīva enerģijas demokrātijas izpausme. Kādus demokrātijas pricipus ietver energokopienas? Tās pieļauj lielāku sabiedrības iesaisti visos līmeņos – savstarpēju sadarbību, kā arī apzinātu savu resursu izmantošanu tādai enerģijai, kuru paši atbalstām. Ikvienam cilvēkam būtu jābūt iespējai piedalīties atjaunīgās enerģijas projektos, pamatojoties uz objektīviem, pārredzamiem un godīgiem kritērijiem. Latvijā tas vēl ir nākotnes scenārijs, taču daudzviet pasaulē pieredzēti pirmo energokopienu panākumi. Lai to panāktu, nepieciešams izstrādāt pasākumu kopumu, kurš atjaunīgās enerģijas kopienām dotu iespēju darboties energosistēmā un veicinātu to integrāciju tirgū. Par to, kā veiksmīgāk integrēt energokopienas Latvijā, rakstījis arī Norvēģijas Zinātnes un Tehnoloģiju Universitātes doktora grāda kandidāts Krišjānis Rudus. Raksts pieejams šeit.
Vislielākās diskusijas stāstījuma laikā izpelnījās tieši atjaunīgo energoresursu materiālu ieguve un to izcelsmes valstu režīmi. Viens no enerģijas demokrātijas principiem ir palielināt enerģijas drošību, piemēram, uzstādot vēja turbīnas, samazinās atkarība no fosilo resursu importa no citām valstīm. Taču turbīnu izgatavošanai nepieciešams liels apjoms tērauda, kā arī alumīnija, balsa koka u.c. Jau šobrīd zināms, ka tikai aptuveni 2% no visiem turbīnām nepieciešamajiem materiāliem tiek saražoti Eiropā. Lielākā daļa nāk no tādām valstīm kā Ķīna vai Ekvadora. Tādā veidā rodas visnotaļ absurda situācija – lai veicinātu enerģijas demokrātiju un pieejamību Eiropā, kā arī mazinātu CO2, tiek atbalstīta tādu valstu ekonomika, kas ne tuvu nav demokrātiska vai ceļā uz atjaunīgās enerģijas patēriņu – Ķīnas ekonomika, piemēram, joprojām lielā mērā balstās uz ogļrūpniecību, ogles valstī tiek plaši izmantotas arī kā kurināmais, kam nav nekāda sakara arī tīru enerģiju.
Vai Eiropai vajadzētu pārtraukt šīs materiālu piegāžu ķēdes vai drīzāk ieviest stingrākas prasības gan attiecībā pret vides kvalitāti, materiālu ieguves procesā, gan pret strādnieku labklājību un drošību? M. Dzikēvičs norādīja, ka Eiropa ir Ķīnai svarīgs ekonomiskais tirgus un, ja Eiropa paaugstinātu savas prasības, Ķīnai, visticamāk, nāktos piekāpties. Taču līdz tam mums katram varbūt būtu jāaizdomājas, cik daudz sīku ikdienas nieciņu made in china esam gatavi pirkt, kaut arī labi saprotam, ka preces cena nespēj nodrošināt ne godīgu atalgojumu strādniekiem, ne arī videi draudzīgu ražošanu.
Ilze More
