Ivars Ijabs ir vienīgais deputāts no Latvijas, kurš nākamos piecus gadus pastāvīgi strādās Eiropas Parlamenta Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejā. Enerģētikas savienība ir viens no Eiropas integrācijas vērienīgākajiem projektiem, un topošie ES valstu Nacionālie enerģētikas un klimata plāni 2021.-2030. gadam ir ietvars, kurā tiks īstenoti arī kopējie mērķi klimata aizsardzības jomā. 2019. gada 2. augustā organizējām tikšanos, lai apspriestu aktuālos enerģētikas tematus un uzzinātu vairāk par Ivara Ijaba iecerēm turpmāko gadu darbam Eiropas Parlamentā.
Sarunā aicinājām piedalīties arī vairākus ekspertus, ar kuriem konsultējamies ilgtspējīgas enerģētikas politikas jautājumos:
- Ina Bērziņa-Veita, Latvijas Siltumapgādes uzņēmumu asociācijas vadītāja, SIA “Salaspils Siltums” valdes locekle
- Edgars Vīgants, Rīgas Tehniskās Universitātes asociētais profesors, Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācijas valdes loceklis
- Agris Kamenders, Rīgas Tehniskās Universitātes docents, SIA “Ekodoma” direktors
- Reinis Āboltiņš, Rīgas Tehniskās Universitātes pētnieks un enerģētikas eksperts
“Zaļo brīvību” pārstāvēja CEE Bankwatch Network koordinatore Krista Pētersone un Eiropas Klimata iniciatīvas projekta vadītāja Antra Pētersone.
Sarunas iesākumā Ivars Ijabs atklāja, ka, iepazīstoties ar jaunā Eiropas Parlamenta (EP) darbu, klimata pārmaiņu politikas aktualitāte kļūst nenoliedzama:
Klimats kā tēma nākamajā EP piecgadē vai ES budžeta septiņgadē vairs nav kāda politika, kas atrodas malā vai citur. Drīzāk klimats ir elements, kas iekļaujas pilnīgi visur. To apliecina gan Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Laienas politiskie akcenti, gan esošās Eiropas Komisijas programmas. Tā ir liela lieta.
Ivara Ijaba galvenā interese ir pētniecība, īpaši pētījumi un tehnoloģiju izstrāde, komercializācija un inovatīvās darbības programma “Apvārsnis”. Arī viena no Enerģētikas savienības 5 dimensijām ir ieguldījumi pētniecībā, inovācija un konkurētspējas veicināšana.
Iekšējā tirgus integrācija un tīklu savienojamība, kas nodrošinātu pieejamāku elektroenerģijas (un nākotnē arī dabasgāzes) cenu, reģionālo sadarbību un enerģētisko drošību, ir tēmas, kas Ivaru Ijabu jau uzrunājušas līdzšinējā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas (ITRE Committee) darbā.
Ivars Ijabs uzsver, ka EP vēlas strādāt, veidojot labāku “sazobi ar to, kas ir aktuāls Latvijā klimata un enerģētikas jomā”. Tāpēc sarunas dalībnieki tika aicināti pastāstīt par galvenājām problēmām, ar kurām nākas sastapties profesionālajā laukā. Šie jautājumi izcelti kā būtiski arī Eiropas Komisijas jūnijā publicētajā izvērtējumā par Latvijas Nacionālā enerģētikas un klimata plāna projektu.
Agris Kamenders stāstīja, ka “ambiciozu” jeb augstāku mērķu noteikšana atjaunojamo energoresursu (AER) vai energoefektivitātes jomās vien nav pietiekama, lai nonāktu līdz rīcībām, kas virza attīstību. Detalizācijai un pārmaiņu mērogam vajadzētu būt izteiktākam, jo piedāvātās rīcībpolitikas ir pārāk aprakstošas.
Viennozīmīgi energoefektivitātei būs nepieciešamas privātās investīcijas, tāpēc papildus ierastajiem grantiem iztrūkst ilgtspējīgāki finanšu mehānismi un atbalsta principi vadlīniju veidā. Pagaidām uzsvars uz Eiropas Savienības fondu līdzekļiem ir pārāk liels, iztrūkstot konkrētiem aprēķiniem.
Izvirzot jaunus mērķus, bet arvien sagaidot, ka tos varēs sasniegt tādā pašā veidā kā līdz šim, ļoti lēni virzāmies uz priekšu.
Ina Bērziņa-Veita skaidroja, kāpēc “decentralizācija” kā stratēģisks attīstības virziens ir neatbilstošs termins, lai raksturotu prioritātes siltumapgādes jomā. Tieši siltumapgādei ir lielākais īpatsvars Latvijas enerģijas galapatēriņā. Un esošo siltumapgādes sistēmu modernizācija, jaunu klientu piesaiste un inovatīva pāreja uz atjaunojamiem energoresursiem ir vērtīga iespēja uzlabot efektivitāti (kā arī uzlabot gaisa kvalitāti apkures sezonā).
“Energosistēma nav tikai “elektrība” un daudzi uzņēmumi pat nezina, cik daudz tie iegūs, sakārtojot savu energosistēmu,” atklāj Ina.
Arī Edgars Vīgants uzsvēra siltumapgādes sistēmu lomu: “lai gan nākotne pieder elektrībai, līdz tai vēl jānodzīvo, vēlams, izmantojot tās priekšrocības, kas Latvijai jau ir”. Latvijas atjaunojamās enerģijas nozares pārstāvju vidū bažas rada tas, ka attīstība AER izmantošanā Latvijā ir drīzāk “atpakaļejoša”. Ne tikai salīdzinājumā ar bagātāko Eiropas daļu, bet arī pārējām Baltijas valstīm. Pildot Saeimas uzdevumu par elektroenerģijas obligātās iepirkuma komponentes atcelšanu, Ekonomikas ministrijas veiktās pārbaudes un atbilstības kritēriji mēdz būt “drastiski”, un atstāj īpaši negatīvu iespaidu uz mazākajiem ražotājiem un liek zaudēt ieguldījumus.
Pagaidām neizmantotas ir iespējas veicināt juridisku personu iesaisti elektroenerģijas pašražošanā, izmantojot AER. Līdzšinējie priekšlikumi neto uzskaites sistēmas pilnveidošanai vēl nav pietiekami progresīvs solis.
Reinis Āboltiņš ieteica stiprināt Eiropas Komisijas lomu, izvēloties starp “obligāto un brīvprātīgo”. Fondu ieviešanā noderētu stingrāki nosacījumi, virzot dalībvalstis vēlamajās siltumnīcefekta gāzu samazināšanas un energoefektivitātes trajektorijās, kuras saviem spēkiem tās ne vienmēr izvēlas.
Mūsdienu Eiropā to patiešām var just, ka tālākā ekonomikas modernizācija vairs nenotiks kā 50ajos vai 60ajos gados, kūpot dūmeņiem un turpinoties ekstensīvai, energointensīvai ražošanai. Klimata akcents nav vienkārši rotājums. Tas ir veids, kā sākt domāt par visām lietām, raugoties no jaunas, ilgtspējīgākas perspektīvas.
Ivars Ijabs
Diskusijas materiāli tiks izmantoti, gatavojot ieteikumus Latvijas Nacionālajam enerģētikas un klimata plānam, jo līdz 1. septembrim turpinās Ekonomikas ministrijas organizētās konsultācijas ar sabiedrību.
Vairāk informācijas: Krista Pētersone +371 29416535 krista.petersone@bankwatch.org
Foto: Jolanta Žemaitīte, Antra Pētersone, Krista Pētersone
Tikšanās organizēšanu finansiāli atbalstīja Vācijas Federālās Vides, dabas aizsardzības un kodoldrošības ministrijas Eiropas Klimata Iniciatīva.