Skip to content

Klimata politika

Pasaules valstis, balstoties uz piesardzības principu, ir atzinušas klimata pārmaiņas par būtisku problēmu un sākušas domāt par tās risinājumiem. Lai sasniegtu neto nulles emisijas un saglabātu iespēju noturēt globālo sasilšanu zem 2°C samazinātu, ir jāpieņem dažāda līmeņa politiski lēmumi un jāstrādā kopā dažādos konsorcijos, lai ierobežotu siltumnīcefekta gāzu emisiju un palielinātu oglekļa piesaisti dabiskajās ekosistēmās.

zb-img

Latvijas klimata politika

Līdzīgi kā citas valstis arī Latvija īsteno pāreju uz klimatneitrālu ekonomiku, lai ierobežotu siltumnīcefekta gāzu emisiju un palielinātu oglekļa piesaisti dabiskajās ekosistēmās. 2020. gada sākumā tika apstiprināti Latvijas mērķi 2030. gadam, kā arī pieņemta stratēģija klimatneitralitātes sasniegšanai līdz 2050. gadam. 

Nacionālā līmenī klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās prioritārie virzieni definēti Vides politikas pamatnostādnēs 2021.-2027. gadam. Kopš 2019. gada spēkā ir arī plāns, kā tuvākajā desmitgadē pielāgoties klimata pārmaiņām.

Papildus valsts institūcijām nozīmīga loma klimata politikas veidošanā un īstenošanā ir pašvaldībām.

Šajā lapā apvienota informācija par galvenajām institūcijām, plānošanas dokumentiem, finansējuma resursiem, kā arī datu avotiem

Galvenie politikas plānošanas dokumenti

Institūcijas

Finansējums

Resursi un dati par klimata pārmaiņām

Klimata politika Eiropas Savienībā

Eiropas ambiciozo klimata mērķu sasniegšanai ārkārtīgi svarīgs ir sabiedrības atbalsts un izpratne. Lai gūtu sabiedrības atbalstu un izpratni par nepieciešamajiem pasākumiem, kas var radīt ierobežojumus atsevišķās jomās, nevar iztikt bez efektīva dialoga starp lēmumpieņēmējiem un dažādām sabiedrības grupām. Nozīmīgu izmaiņu panākšanai nav gana ar to, ka valdība ir ievēlēta demokrātiski un, pārstāvot vairumu sabiedrības, tā var pieņemt lēmumus bez konsultēšanās ar plašāku sabiedrību. Turklāt arī formālas sabiedriskās apspriešanas, kur sabiedrībai ir iespēja iepazīties un izteikt viedokli par jau lielā mērā sagatavotiem plāniem, nav efektīvs sabiedrības iesaistes formāts. Saprotot to un kā reakciju uz dzelteno vestu nemieriem, Francijas valdība izveidoja Klimata asambleju – nebijušu sabiedrības iesaistes formu.

Eiropas Komisija 2005. gada paziņojumā „Stratēģija cīņai ar klimata pārmaiņām pasaulē” izklāstīts, kādi izaicinājumi gaidāmi cīņā ar globālajam klimata pārmaiņām. 2005. gada nogalē ES sāka gatavot jauno Klimata pārmaiņu programmu (EKPP II). Programmas galvenā uzmanība ir pievērsta SEG emisiju samazināšanai transporta sektorā un tirgus instrumentu, kā piemēram emisiju tirdzniecība, izmantošanai. Eiropadome un Parlaments ir apstiprinājis izvirzīto mērķi planētas vidējas temperatūras pieaugumu ierobežot līdz 2°C salīdzinājumā ar pirmsrūpniecības līmeni.

2008. gada janvārī Eiropas Komisija publiskoja jauno klimata un enerģētikas tiesību aktu paketi, kas ietver direktīvas projektu par ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas (ETS) pārskatīšanu, lēmuma projektu par siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijām, kuras neaptver ETS; direktīvas projektu par atjaunojamo energoresursu (AER) izmantošanu un direktīvas projektu par oglekļa uztveršanu un noglabāšanu. Šo paketi Eiropas padome apstiprināja 2009. gada sākumā.

ES klimata politika 2020

Jaunā ES klimata un enerģētikas politika izvirza vērienīgus mērķus, kas jāsasniedz līdz 2020. gadam:

  • jāsamazina siltumnīcefekta gāzu daudzums vismaz par 20 % no pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu apjoma (vai par 30%, ja arī citas rūpnieciski attīstītās valstis apņemas veikt līdzīgus pasākumus);
  • jāpalielina no atjaunojamajiem energoresursu avotiem (vēja, saules, biomasas) iegūtas enerģijas īpatsvars līdz 20 % no kopējā saražotās enerģijas daudzuma (pašlaik tas ir apmēram 8,5 %);
  • uzlabojot energoefektivitāti, enerģijas patēriņš jāsamazina par 20 % no prognozētajiem 2020. gada rādītājiem.

Šo mērķu sasniegšanai ir jāveic virkni rīcību, ko arī nosaka ES klimata un enerģētikas politika. Spēkstacijām un energoietilpīgām rūpniecības nozarēm emisijas daudzums līdz 2020. gadam jāsamazina par 21 % no 2005. gada apjoma. Tas tiks panākts reformējot ES Emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (ETS) – piešķirot mazāk kvotu (pašlaik šī sistēma attiecas uz aptuveni 40 % no kopējā izmešu daudzuma ES). Emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas izmaiņas stāsies spēkā ar 2013. gada 1. janvāri.

Tām nozarēm, kas nav iekļautas ETS (piemēram, transports (izņemot aviāciju, ko sistēmā iekļaus 2012. gadā), lauksaimniecība, atkritumu apsaimniekošana un mājsaimniecības) izmešu daudzums līdz 2020. gadam jāsamazina par 10 % no 2005. gada apjoma. Lai to nodrošinātu, dalībvalstīm izvirzīs tiesiski saistošus mērķus (pieprasot ievērojamāku samazinājumu bagātākām valstīm un atļaujot ierobežotu “palielinājumu” nabadzīgākām).

Vēlākais 2020. gadā 20 % no ES saražotās enerģijas iegūs no atjaunojamajiem enerģijas avotiem. Dalībvalstīm izvirzīs tiesiski saistošus mērķus (no 10 % Maltai līdz 49 % Zviedrijai) un tām būs jāsagatavo šiem mērķiem atbilstoši atjaunojamās enerģijas rīcības plāni. Latvijai, kurai 2005. gadā atjaunojamās enerģijas patēriņa īpatsvars bija 32,6 %, 2020. gadā būs jāsasniedz 40 %. Katrā valstī vismaz 10 % no transportam izmantotās degvielas jāsaražo no atjaunojamiem enerģijas avotiem (biodegviela, ūdeņradis, “zaļā” elektroenerģija utt.). Savukārt biodegvielai ir jāatbilst noteiktajiem ilgtspējības kritērijiem.

Tiks veicināta oglekļa dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas tehnoloģijas (CCS) droša izmantošana. Šī tehnoloģija vēl nav pilnībā pārbaudīta, bet ar laiku varētu uztvert lielu daļu oglekļa dioksīda izmešu no fosilās degvielas, ko izmanto elektroenerģijas ražošanā un rūpniecībā.

ES klimata politika 2030

Eiropas Komisija 2014. gada sākumā publicēja paziņojumu par klimata un enerģētikas politikas satvaru laikaposmam no 2020. līdz 2030. gadam (KEPS2030) nospraužot mērķus enerģētikas un klimata jomā. ES mērķis ir līdz 2050. gadam panākt SEG emisijas samazinājumu par 80–95% un tādejādi izpildīt Konvencijas mērķi – nepārsniegt globālās vidējās temperatūras pieaugumu vairāk kā par 2oC, salīdzinot ar pirmsrūpniecisko periodu.

Galvenie KEPS2030 dotie ieguvumi ir:

  • SEG emisijas samazināšanas un ES ekonomiskās attīstības rādītāju atsaiste no SEG emisijām;
  • enerģētikas sistēmas izmaksu samazināšanās; papildus investīcijas (38 mljrd. euro 2011. – 2030. gados);
  • enerģētikas drošība (enerģijas importa samazināšanās par 11%), veselības un gaisa kvalitātes ieguvumi (7,0 – 13,5 mljrd. eiro);
  • veicinātas inovācijas, kas savukārt veicinās izaugsmi un nodarbinātību u.c.

Komisija KEPS2030 ir noteikusi galvenos 3030. gadā sasniedzamos mērķus:

  • 40 % samazinājums SEG emisijās, salīdzinot ar 1990. gada apjomu. Šie 40% būs jāsadala starp ES Emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas (turpmāk – ETS) aptvertajiem sektoriem un ETS neaptvertajiem (ne-ETS) sektoriem[1]. Saskaņā ar prognozēm pie esošajiem nosacījumiem 2030. gadā ETS sektoros būtu jāsasniedz 43 %  un ne-ETS sektoros 30 % emisijas samazinājumu, salīdzinot ar 2005. gadu.
  • vismaz 27% atjaunojamās enerģijas gala patēriņā.
  • Energoefektivitātes (EE) uzlabošana. Komisijas veiktā analīze rāda, ka SEG emisijas samazināšanai par 40 % būtu nepieciešami lielāki enerģijas ietaupījumi – aptuveni 25 % apmērā. Pašreizējā pieredze liecina, ka tādās nozarēs kā mājokļi, transports un elektroiekārtas būs nepieciešams ievērojami paātrināt pašreizējos pūliņus, lai gūtu labumu no lielā neizmantotā potenciāla.
  • ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas ( ES ETS) reforma. Komisija ir ierosinājusi sākot ar 2021. gadu izveidot tirgus stabilitātes rezervi ES ETS ietvaros, lai risinātu problēmu ar emisijas kvotu pārpalikumu oglekļa tirgū un uzlabotu sistēmas noturību.
  • Konkurētspējīgs, pieejams un drošs iekšējais enerģijas tirgus, energoapgādes drošība un konkurētspējas saglabāšana. Lai nodrošinātu konkurētspējīgas un drošas enerģijas sistēmas attīstību līdz 2030. gadam, Komisija ierosina noteikt virkni indikatoru regulārai progresa novērtēšanai, aicina dalībvalstis pabeigt iekšējā enerģijas tirgus izveidi, turpināt pasākumus energoefektivitātes palielināšanai un patēriņa samazināšanai, tālāk attīstīt vienotu Eiropas enerģijas infrastruktūru, dažādot enerģijas piegādes avotus un piegādes ceļus, plašāk izmantot vietējos enerģijas avotus, veicināt saskaņotību dažādu tīklu praksēs, nodrošināt labās prakses apmaiņu un uzlabot patērētāju informētību.
  • KEPS2030 pārvaldības process. Komisija uzskata, ka nepieciešams vienkāršot un racionalizēt pašreizējos atsevišķos procesus ziņošanai par AE, EE un SEG emisijas samazināšanu un piemērot konsolidētu pārvaldības procesu.
  • Komplementārās nozares. Par daudzām jomām, kas var atbalstīt KEPS2030 mērķu īstenošanu, Komisijai nav skaidru priekšlikumu, un tie varētu tikt izstrādāti vēlākā posmā, kas būs panākta vienošanās par galvenajiem KEP2030 elementiem.

2014. gada oktobrī Eiropadome apstiprināja Eiropadomes secinājumus par Klimata un Enerģētikas politikas satvaru 2030. gadam. Eiropadome vienojās par saistošo mērķi līdz 2030. gadam SEG emisijas samazināt par vismaz 40 % salīdzinot ar 1990. gadu.

Starptautiskā klimata politika

Pasaules valstis, balstoties uz piesardzības principu, ir atzinušas klimata pārmaiņas par būtisku problēmu un sākušas domāt par tās risinājumiem.

Klimata konvencija

Konvencijas mērķis ir SEG koncentrācijas stabilizāciju atmosfērā tādā līmenī, kas novērstu bīstamu antropogēnu iejaukšanos klimata sistēmā. Katru gadu notiek Klimata konvencijas dalībvalstu konferences, kurās vienojās par konvencijas ieviešanas metodēm. 2000. gada novembrī 6. dalībvalstu konferencē Hāgā sprieda par Kioto protokola ieviešanas metodēm.

Kioto protokols

Protokols tika apstiprināts 1997.gadā trešajā ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Līgumslēdzēju pušu konferencē Kioto (Japānā) pēc ilgstošām Līgumslēdzēju pušu sarunām. Protokola mērķis ir veicināt siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinošu pasākumu ieviešanu nacionālā un starptautiskā līmenī, protokolā ir iestrādāti konkrēti mērķi un termiņi rūpnieciski attīstītām valstīm antropogēno (cilvēku radīto) siltumnīcefekta gāzu emisiju ierobežošanā un samazināšanā.

Kioto protokols paredz trīs elastīgos mehānismus, ar kuru palīdzību valstis var īstenot savas emisiju samazināšanas saistības:

  • kopīgi īstenojamos projektus,
  • tīras attīstības mehānismu,
  • starptautisko emisiju tirdzniecību.

Lai arī šie mehānismi ir atšķirīgi, tos vieno kopīgas atbildības princips – valstis, kuras pašas nespēs samazināt emisijas, lai izpildītu protokola saistības, varēs izmantot citu valstu neizmantotās emisiju atļaujas, un tādējādi kopējais SEG emisiju daudzums pasaulē nepalielināsies.

Parīzes vienošanās

Parīzē tika panākta visaptveroša, ambicioza un universāla vienošanās, kuras mērķis ir samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju daudzumu un nodrošināt, lai globālā temperatūra nepaaugstinātos vairāk par 2 oC, salīdzinot ar pirms industriāla laikmeta vidējo temperatūru, cenšoties to noturēt 1,5 oC. Vienošanās paredz, ka emisijām ir jāsasniedz savs augstākais punkts pēc iespējas ātrāk, atzīstot, ka jaunattīstības valstis savas emisijas kādu laiku var audzēt.

Šis mērķis ir ambiciozs, jo līdz šim emisijas ir augušas un 2015. gadā sasniegušas līdz šim augstāko līmeni. Kopš 1880. gada globālā vidējā atmosfēras temperatūra cēlusies par 1 oC, un ANO pētījumi liecina, ka tas jau izraisījis pasaulē neatgriezeniskas pārmaiņas, piemēram, Grenlandes ledāju kušanu un koraļļu rifu bojāeju. Īpašas bažas par temperatūras kāpumu izjūt Klusā okeāna salu valstu iedzīvotāji, kuru apdzīvotās teritorijas var nogrimt okeāna ūdeņos. Šo mazo salu valstu pārstāvji arī Parīzē veidoja ambiciozo valstu bloku, kas uzstāja par tūlītēju, neatliekamu rīcību gan emisiju samazināšanā, gan pielāgošanās pasākumu nodrošināšanā.

Gatavojoties Parīzes samitam, 155 valstis iesniedzas savus SEG emisiju samazināšanas plānus. Ja šie plāni tiks īstenoti, globālā temperatūra varētu celties par 2,7 oC, salīdzinot ar pirmsindustriālo laikmetu. Taču atbilstoši pašreizējām zināšanām tas diemžēl nav pietiekoši, lai apturētu katastrofālu un neatgriezenisku ietekmi uz ekosistēmām un cilvēku dzīves vidi. Tāpēc jācer, ka valstis (Ķīna, ASV, Japāna, Krievija u. c.), kas rada būtiskas SEG emisijas un līdz šim nav spērušas pietiekamus soļus to samazināšanā, pārskatīs savus plānus. Parīzes vienošanās paredz, ka valstīm tas būs jādara ik pēc pieciem gadiem.

ES un citas industrializētas valstis apņēmās ieguldīt savus līdzekļus un pūles emisiju samazināšanā jaunattīstības valstīs un tām palīdzēt pielāgoties radītajām klimata pārmaiņām. Pārējās valstis tika aizcīnītas to darīt brīvprātīgi. Šiem mērķiem līdz 2025. gadam Klimta pārmaiņu fondā ir plānots savākt 100 miljardus ASV dolāru. Diemžēl šis apņemšanās punkts ir brīvprātīgs, jo ASV nav cerību kam tādam panākt apstiprinājumu Kongresā.

Viens no Parīzes vienošanās pantiem runā arī par “zaudējumiem un bojājumiem” (loss and damage), kas klimata pārmaiņu rezultātā radušies daudzām valstīm, piemēram, no ekstremāliem laikapstākļiem. Taču vienošanās tekstā ir arī atruka, ka šīs valstis nevar pieprasīt citām valstīm kompensēt radītos zaudējumus. Šis ir viens no industrializēto valstu, kas vēsturiski ir atbildīgas par aptuveni 80 % visu radīto emisiju, Parīzes samita “sasniegumiem”, jo garantē, ka cietušās valstis nevarēs pieprasīt kompensācijas no atbildīgajiem.

Lai arī pasaules līderi slavē Parīzes klimata konferences sasniegtos rezultātus, Parīzes vienošanās ir noklusējusi vairākas problēmas.

Pirmkārt, Parīzes vienošanās mērķi nav sasniedzami, ja valstis ievērojami nesamazinās savas emisijas. Lai arī vienošanās paredz neto nulles emisijas sasniegt tikai 2100. gadā, fosilās enerģijas patēriņam jau tagad ir strauji jāsamazinās. Šāda emisiju samazināšana būs liels trieciens daudzām korporācijām un valstīm, kas tiešā veidā ir atkarīgas no naftas, oglēm un dabasgāzes. Šie resursi jau ir iegrāmatoti kompāniju un valstu bilancēs, bet, ja mēs sadedzināsim pašlaik atklātos fosilo energoresursu krājumus, mēs noteikti pārsniegsim 2 oC robežu. Līdz ar to lielākā daļa šo resursu būtu jāatstāj zemē. Par to, kā to panākt Parīzē nerunāja.

Vēl viena lieta, par ko Parīzē netika runāts, ir mūsu patēriņa radītās emisijas. Emisiju tirdzniecībā un Kioto protokolā runa ir tikai par teritoriālajām emisijām – tām, kas rodas attiecīgajā valstī un ir saistītas ar vietējo transportu, rūpniecību, enerģētiku vai lauksaimniecību. Taču lielākā daļa Latvijā un arī daudzās citās ES valstīs patērēto preču tiek ražotas kaut kur citur pasaulē. Tāpēc mūsu patēriņa radītās emisijas ir lielākas par vietējām emisijām. Apmaiņā pret šīm augošajām emisijām Ķīnā u. c. jaunattīstības valstīs mēs saņemam lētas preces mūsu augošajam pieprasījumam. Diemžēl šo atkarību no patēriņa mainīt ir ļoti grūti, jo arī mūsu tautsaimniecība ir būvēta uz aizvien pieaugoša patēriņa modeļa, līdzīgi kā finanšu piramīdas 90. gados.

Mūsu apsēstība un atkarība no ekonomiskās izaugsmes arī ir konfliktā ar Parīzes apņemšanos. Ekonomiskā izaugsme līdz šim lielā mērā bijusi balstīta spējā konvertēt fosilos resursus lētās precēs un pakalpojumos. Līdz ar to ekonomikai augot, tiek patērēts vairāk un vairāk resursu un radīts arvien lielāks piesārņojums. Efektivitātes uzlabojumi izaugsmei netiek līdzi. Ekonomiskā attīstība tīri teorētiski var būt bezgalīga, bet planētai, uz kuras dzīvojam, ir acīm redzamas biofizikālas robežas, kuras mēs īsti nevaram pārkāpt un ignorēt.

Daži no būtiskākajiem starptautiskās klimata politikas principiem ir:

Saistītie jaunumi

Saistītie projekti

Šobrīd saistītu pojektu nav