Skip to content

Nafta un alternatīvas

Naftas aizstāšana ar biodegvielu sākumā var šķist apsveicama, jo tādējādi mēs varam izmantot vietējos resursus un samazināt mūsu ieguldījumu klimata izmaiņās. Bet patiesībā biodegviela ir tikai jauns veids kā subsidēt zemniekus, lielajām lauksaimniecības kompānijām saglabāt milzīgu peļņu un patērētājiem neko nemainīt savā uzvedībā (pamatā pārvietošanās aspektos), lai mazinātu ietekmi uz vidi un klimatu.

Naftas aizstāšana ar biodegvielu sākumā var šķist apsveicama, jo tādējādi mēs varam izmantot vietējos resursus un samazināt mūsu ieguldījumu klimata izmaiņās. Bet patiesībā biodegviela ir tikai jauns veids kā subsidēt zemniekus, lielajām lauksaimniecības kompānijām saglabāt milzīgu peļņu un patērētājiem neko nemainīt savā uzvedībā (pamatā pārvietošanās aspektos), lai mazinātu ietekmi uz vidi un klimatu.

  • Benzīns ir visplašāk izmantotais degvielas veids, bet arī visstraujāk augošais klimata izmaiņu veicinātājs. Benzīns tiek iegūts no jēlnaftas, kas ir neatjaunojamais dabas resurss. Benzīnam sadegot izdalās virkne kaitīgu gāzu (oglekļa monoksīds (CO), ogļūdeņradis (HC), dažādi slāpekļa oksīdi (NOx)), kuras izraisa skābos lietus un nodara nopietnu kaitējumu veselībai. Jaunās automašīnās iebūvētie katalizatori CO, HC un NOx emisijas var samazināt pat par 90 %, bet tos uzstādot lietotās automašīnās to efektivitāte samazinās līdz 70 %. Katalizators šīs gāzes pārvērš mazāk bīstamās vielās – CO2 un ūdens.
  • Dīzeļdegviela tiek kritizēta lielo emisiju apjomu dēļ, taču, salīdzinājumā ar benzīna dzinējiem, dīzeļmotors parasti patērē par 30% mazāk degvielas. Dīzeļa dzinēji ir arī izturīgāki un ilgāk kalpo. Dīzeļa motoru CO2 emisijas ir zemākas kā benzīna dzinējiem, taču tiem ir salīdzinoši lielākas gaistošo organisko savienojumu (GOS) un NOx emisijas, kas veicina smogu. Dīzeļa dzinēji arī rada būtisku gaisa piesārņojumu ar sīkputekļiem PM10, kas tiek uzskatīti par kancerogēniem un vienu no būtiskākajām vides veselības problēmām pilsētās. Jaunās automašīnas, kas tiek aprīkotas ar katalizatoriem, šīs emisijas var būtiski samazināt. Taču arī dīzeļdegviela tiek iegūta no neatjaunojamiem dabas resursiem.
  • Dabasgāze. Sašķidrināto gāzi iegūst vai nu no dabas gāzes kondensāta nogulām, kur tā veidojas dabiskā ceļā, vai naftas pārstrādes procesā, kur kā blakusprodukti rodas ogļūdeņražu grupas gāzes – propāns un butāns. Pasaulē aptuveni 60 % sašķidrinātās gāzes iegūst no gāzes kondensāta nogulām, bet 40 % – naftas pārstrādes procesā. Sašķidrināto dabasgāzi neiegūst zemes dzīlēs, bet pārstrādājot naftu, un tā nav tik tīra kā dabasgāze. Sašķidrinātā naftas gāze (LPG) sastāv no propāna (90 %), metāna un butāna. To var izmantot hibrīda tipa auto dzinējos, kas var darboties ar benzīnu vai dīzeļdegvielu. Šie dzinēji var tikt pārveidoti, lai darbotos ar LPG. Salīdzinājuma ar benzīna dzinējam, gāzes dzinējos CO2emisijas ir par 30 %, bet CO2 emisijas par 70 % zemākas. Zemākas ir arī HC un NOx emisijas. LPG ir brīvi pieejama un tiek plaši izmantota arī Latvijā. Tās cena ir zemāka kā benzīnam vai dīzeļdegvielai. Taču dabasgāze ir neatjaunojamais dabas resurss ar augstu uzliesmošanas spēja un līdz ar to lielu risku. Savukārt metāns ir spēcīga siltumnīcas efekta gāze, kas, nonākot atmosfērā, piemēram, noplūdes gadījumā, veicinātu klimata pārmaiņas. Tiek lēsts, ka Tuvajos Austrumos ir aptuveni 70 triljoni m3, Krievijā – 48 triljoni m3, bet pārējā pasaulē 40 triljoni m3 dabasgāzes krājumu.
  • Biogāzi iegūst no biomasas vai bioloģiski noārdāmiem atkritumiem. Biogāze sastāv no  metāna (60 %) un oglekļa dioksīda (40 %). Taču to var iegūt arī no dabas gāzes (gas-to-liquide, GTL) vai oglēm (coal-to-liquid, CTL). Biogāze ir līdzīga dabas gāzei, bet tās priekšrocība ir CO2neitralitāte. Tā rada tādu pašu enerģijas apjomu kā dīzeļdegviela un satur ļoti maz sēra savienojumu un aromātisku un toksisku vielu. GTL ir komerciāli visizplatītākais sintētiskās degvielas veids un var tikt iejaukts dīzeļdegvielā. Daudzās valstīs, piemēram, Zviedrijā biogāzi izmanto sabiedriskajā transportā. Latvijas apstākļos vislielāko biogāzes daudzumu varētu dot lopkopības atkritumi, pārtikas rūpniecības notekūdeņu un komunālo atkritumu pārstrāde.
  • Bioetanolu, kas pēdējos gados iegūst arvien lielāku popularitāti un atbalstu, parasti iegūst no biomasas, kas ir atjaunojams dabas resurss. Etanols var tikt izmantot iekšdedzes dzinējos tos pārveidojot. Sadegot etanolam izdalās daudz mazāk videi un veselībai kaitīgu vielu. Brazīlijā 2/3 automašīnu darbojas tieši uz etanolu. Tas ir efektīvs process, jo etanola ieguvē neizmantojamās cukurniedru daļas tiek izmantotas destilācijas procesā. Celulozes etanols, kas tiek iegūts, piemēram, no rīkšu sārenes (panicum virgatum), tiek plaši izmantots ASV. Etanols parasti dažādās proporcijās tiek sajaukts ar benzīnu, kas paaugstina degvielas oktānskaitlis un degviela pilnīgāk sadeg. Taču etanola ieguve saistās ar virkni problēmu. Piemēram, augsnes erozija Brazīlijas cukurbiešu laukos piecas reizes pārsniedz zemes atjaunošanās spējas, ASV kukurūzas laukos – 18 reizes. Etanola kultūru audzēšanā tiek patērēts arī milzīgs apjoms ūdens. ASV etanola ražotāji saņem ievērojamas subsīdijas no valsts – 4 – 5 miljardi dolāru gadā. Tuvākajos pāris gados Latvijā nav sagaidāma plaša etanola izmantošana, jo šādas degvielas lietošanai ir jāpielāgo automobiļa motors un pagaidām Latvijā ir tikai pāris degvielas stacija, kur tiek tirgots E85 (85 % etanols).
  • Biodīzelis tiek iegūts kondensējot eļļu ar alkoholu (metanolu vai etanolu). Šai procesā var izmantot dažādas minerālās vai augu (rapša, sojas, saulespuķu vai palmu) eļļas, kā arī dzīvnieku taukus. Par biodīzeli var pārveidot arī jau izmantotu cepamo eļļu. Biodīzeli patlaban piejauc parastajai dīzeļdegvielai un tas tiek uzskatīts par dzinējam nekaitīgu. Jaunāka gadagājuma automobiļiem (jaunākiem par 90. gadu vidu) nav bīstama arī dīzeļdegviela, kuras sastāvā ir vairāk nekā 5 % biodīzeļa. Vecāka izlaiduma automobiļiem varētu būt vajadzīga motora pārbūve. Biodīzelim ir raksturīgas zemas kaitīgo vielu emisijas atmosfērā. Biodīzelis ir atbrīvots no akcīzes nodokļa, līdz ar to tā cena ir par dažiem % lētāka kā dīzeļdegvielai. Taču ziemas apstākļos pie zemas temperatūras biodīzelim ir raksturīga sabiezēšana, kas traucē normālu dzinēja darbību. Biodīzeļa ieguve var radīt arī drauds videi. Ja 30 % pasaules lauksaimniecībā izmantojamās zemes apsētu ar rapsi, tas nodrošinātu degvielu tikai 8 % automašīnu. Pēdējās dekādes laikā lauksaimniecības zemes ir samazinājušās par 20 %. Daudzās valstīs monokultūras platības un lauksaimniecības ķimikāliju izmantošana, kas saistās ar enerģētisko kultūru audzēšanu varētu novest pie dabas katastrofas.
  • Ūdeņradis arī var tikt izmantos satiksmes līdzekļu darbināšanai. Tas tiek iegūts ūdens elektrolīzes procesā, kā rezultātā ūdens (H2O) tiek sadalīts skābeklī un ūdeņradī, kas tālāk ūdeņraža dzinējos var tikt izmantots kā degviela. Ūdeņraža dzinējs nerada izplūdes gāzes un citu piesārņojumu un darbojas bez trokšņa. Ūdeņradis uz zemes ir pietiekamā apjomā, lai to izmantotu enerģijas ieguvei. Līdz ar to tiek uzskatīts par vienu no daudzsološākajām alternatīvajām enerģijas formām. Taču ūdeņraža dzinēju plašāka pielietošana tiek prognozēti tikai ap 2030 gadu, jo pagaidām nav izstrādātas pietiekami efektīvas tehnoloģijas ūdeņraža ieguvei. Ūdeņraža ieguve vēl joprojām ir ļoti energoietilpīga. Lai saspiestu ūdeņradi nepieciešamajā blīvumā ir nepieciešami 340 atmosfēru spiediens. Tas var radīt jaunas draudus uz ceļa. Ūdeņradis parasti tiek uzglabāts degvielas šūnās (fuel cells). Taču ūdeņradis ir tikai enerģijas uzglabāšanas forma un tās ietekme uz vidi ir atkarīga no tā kā šī enerģija ir iegūta. Pašlaik ūdeņraža darbinātas automašīnas ir ļoti dārgas (cena var pārsniegt pus miljonu USD) un trūkst arī infrastruktūra ūdeņraža uzpildei.