Skip to content

Enerģētiskā nabadzība

Enerģētiskajai nabadzībai raksturīgi tādi mājsaimniecību dzīves apstākļi, kuros ir grūtības ne tikai mājoklī uzturēt atbilstošu temperatūru, bet arī norēķināties par energoapgādes komersantu sniegtajiem pakalpojumiem vai tos izmantot zemu ienākumu, augstu energopakalpojumu izmaksu vai zemas mājokļa energoefektivitātes dēļ.

Enerģētikas likumā definēts, ka enerģētiskās nabadzības skarta mājsaimniecība ir mājsaimniecība Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma izpratnē, kas atbilst vismaz vienam no šādiem kritērijiem:

Tiesību aktos nostiprinātā pašas enerģētiskās nabadzības definīcija nosaka, ka ar to saprotami tādi mājsaimniecību dzīves apstākļi, kuros ir grūtības ne tikai mājoklī uzturēt atbilstošu temperatūru, bet arī norēķināties par energoapgādes komersantu sniegtajiem pakalpojumiem vai tos izmantot zemu ienākumu, augstu energopakalpojumu izmaksu vai zemas mājokļa energoefektivitātes dēļ. Būtiski uzsvērt, ka enerģētisko nabadzību rada vismaz viens no minētajiem iemesliem, nevis obligāts to kopums.

Starptautiskā līmenī eksperti par enerģētisko nabadzību sauc situāciju, kad mājsaimniecība par energopakalpojumiem, kuri nodrošina adekvātu komfortu telpās (apgaismojums, apkure, karstais ūdens, enerģija ēdiena pagatavošanai), tērē vairāk nekā 10% no saviem ienākumiem. Enerģētiskā nabadzība var izpausties arī tā, ka patērētāji, kuriem ir pieejami nepieciešamie enerģijas veidi, ir spiesti tos izmantot tikai daļēji (daļēji un slikti apkurinātas telpas, nepietiekams apgaismojuma līmenis utt.), jo nevar atļauties samaksāt par adekvātu komfortu. Latvijas gadījumā eksperti pieņēma, ka 15% varētu būt noteikts kā procentuālā daļa, zem kuras var uzskatīt, ka izdevumi par enerģiju ir nesamērīgi lieli.

Esošā enerģētiskā krīze ir ārkārtas gadījums, kurš, cerams, tuvāko gadu laikā beigsies, taču 2022. un 2023. gada aukstā sezona ir ļoti aktualizējusi jautājumu par enerģētisko nabadzību. Atbilstoši augstāk minētajai definīcijai par 15% izdevumiem enerģijai bez valsts un pašvaldību īstenotajiem atbalsta mehānismiem 2022./2023. gada apkures sezonā Latvijā vairums iedzīvotāju būtu pakļauti enerģētiskajai nabadzībai. Informācija par Latvijas situāciju saistībā ar enerģētisko nabadzību parādās atsevišķos starptautiskos pētījumos, kas apskata un analizē dažādas ES valstis. Stefan Bouzarovski – Buzar pētījumā iespējams atrast informāciju, ka Latvijā enerģētisko nabadzību skar ap 50% mājsaimniecību.

Par Eiropas Enerģētikas savienību atbildīgais komisārs Marošs Šefčovičs (pirms enerģētiskās krīzes) norādīja, ka desmitajai daļai eiropiešu jeb 50 miljoniem cilvēku ir grūtības samaksāt apkures rēķinus:

Enerģētiskā nabadzība ir pieaugoša problēma Eiropā, un Eiropas Komisija nevar klusēt par šo jautājumu. Kopā ar dalībvalstīm mēs varam palīdzēt miljoniem eiropiešu samazināt rēķinus. Respektējot dalībvalstu lemšanas tiesības šajā jomā, mēs vienlaikus aicinām šo jautājumu mērķtiecīgi un efektīvi risināt, it īpaši izmantojot tādus energoefektivitātes pasākumus kā ēku renovācija.

M. Šefčovičs

Kā svarīgākie iemesli enerģētiskajai nabadzībai tiek minēti zems ienākumu līmenis, ļoti zema mājokļu energoefektivitāte un iedzīvotāju nespēja savstarpēji vienoties par kopīgu energoefektivitātes pasākumu veikšanu ēkās.

Energoefektivitāte var būtiski mazināt enerģētisko nabadzību. Latvijas pieredze ēku energoefektivitātes pasākumu ieviešanā liecina, ka bez pieejama finanšu atbalsta nav iespējams veicināt privāto ēku energoefektivitātes situācijas uzlabošanos. Ir skaidrs, ka ar ES fondu atbalstu vien nevar segt akūto nepieciešamību pēc energoefektivitātes pasākumiem Latvijas dzīvojamo ēku sektorā. Valstij būtu jāveicina privātā finanšu kapitāla piesaiste, bet pašvaldībās jāuzņemas aktīvāka loma energoefektivitātes veicināšanā mājsaimniecībās, kuru izdevumi par energoapgādes rēķiniem ir pārāk lieli, bet tās nevar uzņemties papildus saistības ēkas kvalitātes uzlabošanā.