Skip to content

Klimats un enerģija

Lai novērstu katastrofālas klimata pārmaiņas, Latvijas un Eiropas Savienības ekonomikām ir jākļūst klimatam neitrālām pirms 2050. gada. SEG emisiju samazināšanai visās jomās ir jānotiek sociāli taisnīgā un iekļaujošā veidā, saglabājot dabas daudzveidību un kopienu pašnoteikšanās tiesības.

zb-img

Klimata pārmaiņas skar mūs visus

Ekosistēmu un cilvēku pakļautība klimata pārmaiņām būtiski atšķiras starp reģioniem un to ietvarā; ievainojamību virza sociālekonomiskās attīstības, neilgtspējīgas okeānu un zemes izmantošanas izpausmes, kā arī netaisnīguma un marginalizācijas vēsturiskie un mūsdienu nevienlīdzības aspekti kā koloniālisms un pārvaldība.  Aptuveni 3.3 līdz 3.6 miljardi cilvēku dzīvo kontekstos ar augstu ievainojamību pret klimata pārmaiņām. Arī liela daļa sugu ir pakļauti klimata pārmaiņām. Cilvēku un ekosistēmu ievainojamība ir savstarpēji saistīta. Pašreizējais neilgtspējīgas attīstības struktūras paaugstina ekosistēmu un cilvēku pakļautību klimata pārmaiņu apdraudējumiem. (IPPC 2022. gada ziņojums “Klimata pārmaiņas. Ietekmes, pielāgošanās un ievainojamība“, kopsavilkums politikas veidotājiem, B.2 punkts).

Novērotais labi sajauktu siltumnīcefekta gāzu (SEG) koncentrācijas pieaugums kopš apmēram 1750. gada viennozīmīgi ir cilvēku darbību izraisīts. Kopš 2011. gada koncentrācija atmosfērā ir pieaugusi, 2019. gadā sasniedzot vidēji 410 ppm (daļas uz miljonu) oglekļa dioksīdam (CO2), 1866 ppb (daļas uz miljardu) metānam (CH4) un 332 ppb slāpekļa oksīdam (N2).  Pēdējās sešās dekādēs sauszeme un okeāni ir uzņēmuši tuvu konstantu proporciju (globāli ap 56% gadā) no CO2 emisijām no cilvēku darbības, pastāvot reģionālām atšķirībām. (IPPC 2021. gada ziņojums “Klimata pārmaiņas. Fizikālo zinātņu bāze“, kopsavilkums politikas veidotājiem, A.1.1 punkts).

Katra no pēdējām četrām dekādēm ir bijusi secīgi siltāka nekā katra iepriekšējā dekāde kopš 1850. gada.  Globālā virsmas temperatūra pirmajās divās 21. gadsimta dekādēs (2001-2020) bija 0.99 [0.84 līdz 1.10] °C augstāka nekā 1850. – 1900. gadā. Globālā virsmas temperatūra bija 1.09 [0.95 līdz 1.20] °C augstāka 2011.-2020. gadā nekā 1850. -1900. gadā, ar lielāku pieaugumu uz sauszemes (1.59 [1.34 līdz 1.83] °C) nekā okeānā (0.88 [0.68 līdz 1.01]) °C).  (Turpat, A.1.2 punkts).

Antropogēno emisiju pieaugums kopš 1990. gada turpinājies visās galvenajās SEG grupās, taču atšķirīgā ātrumā. Līdz 2019. gadam lielākais pieaugums absolūtās emisijās attiecas uz CO2 no fosilā kurināmā un ražošanas, kam seko CH4, turpretī augstākais relatīvais pieaugums attiecas uz F-gāzēm, sākot no zemākā līmeņa 1990. gadā.  Neto antropogēnās CO2 emisijas no zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības ir pakļautas lielai nenoteiktībai un ikgadējai mainībai ar zemu pārliecību pat par ilgtermiņa trendu virzienu. (IPPC 2022. gada ziņojums “Klimata pārmaiņu mazināšana“, kopsavilkums politikas veidotājiem, B.1.2 punkts).

Neto antropogēnās SEG emisijas have paaugstinājušās kopš 2010. gada visos galvenajos sektoros. Arvien pieaugoša emisiju daļa attiecināma uz urbānajām teritorijām. CO2 emisiju samazinājums no fosilā kurināmā un industriālajiem procesiem saistībā ar uzlabojumiem IKP energointensitātē un enerģijas oglekļa intensitātē ir bijis mazāks nekā emisiju pieaugums no globālās aktivitātes ražošanā, energoapgādē, transportā, lauksaimniecībā un ēku sektorā. (Turpat, B.2 punkts).

Saistītie jaunumi