Vispārējā dzīvnieku tiesību deklarācija tika svinīgi proklamēta Parīzē 1978. gada 15. oktobrī. Tajā pašā dienā ar deklarācijas tekstu tika iepazīstināts UNESCO (Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija) ģenerālsekretārs.
Gan deklarācijas uzbūves, gan atsevišķu tās pantu pamatā ir Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, taču saturs tai ir plašāks, jo tā atzīst, ka visām dzīvajām radībām Zemes virsū ir vienādas tiesības uz eksistenci. Vispārējās dzīvnieku tiesību deklarācijas mērķis ir iedibināt vienlīdzīgas tiesības uz dzīvību, lai tās nebūtu atkarīgas no sugas izcelsmes, nu protams, ievērojot līdzsvaru dabā.
Deklarācija nav pēkšņi radusies kādā noteiktā laika brīdī, drīzāk tieši pretēji. Tā izveidojusies, tālāk izstrādājot iepriekš veiktos pētījumos, rakstītos darbos, agrāk sastādītās hartās paustas idejas. Šajos tekstos iespējams izsekot, kā mainījusies nostāja dzīvnieku tiesību jautājumā.
Astoņpadsmitā gadsimta beigās Tomasa Janga (“Eseja par cilvēcīgu attieksmi pret dzīvniekiem”, Thomas Young) un Džeremija Bentema (“Soda likumu principi”, Jeremy Bentham) paustie apgalvojumi pirmoreiz iezīmēja pamatu dzīvniektiesību tālākai attīstībai, tajos tika izteikti argumenti par labu dzīvnieku tiesību aizstāvībai. Lai arī citi ievērojami darbi par šo tēmu 19. gs. netika publicēti, sabiedrības izpratne par dzīvnieku aizsardzības jautājumiem pieauga un veidojās pirmās dzīvniektiesību aizsardzības grupas, pareizāk sakot, apvienības, kas aizstāvēja atsevišķu, cilvēkam tuvāko dzīvnieku tiesības.
Divdesmitā gadsimta sākumā publicēja divus nozīmīgus darbus: Henrija Solta (Henry Salt) ”Dzīvnieku tiesības” un Andrē Žero (Andrė Gėraud) ”Dzīvnieku tiesību deklarāciju”. Abi autori aizstāvēja dzīvniektiesības, apgalvojot, ka tās esot neatņemama cilvēktiesību sastāvdaļa un ka dzīvniektiesību atzīšana būtu ievērojams solis uz priekšu humānisma attīstībā. Henrijs Solts pat apgalvoja, ka cilvēces emancipācija nenovēršami novestu arī pie dzīvnieku emancipācijas.
Pēc šo teorētisko darbu publikācijas Florensa Bārkere (Florence Barker) sarakstīja pirmo hartas variantu. Vēlāk teksts tika mainīts, un 1953. gadā publicēja jaunu versiju ar nosaukumu “Starptautiskā dzīvnieku tiesību harta”. Laikā no 1953. līdz 1956. gadam Pasaules Dzīvnieku tiesību aizsardzības organizāciju asociācija sarakstīja vairākas citas hartas, līdz 1972. gadā Norvēģijā publicēja Dzīvniektiesību deklarāciju, kas sastāvēja no desmit pantiem. Šai pašā gadā Žoržs Ezs (Georges Heuse) sacerēja Vispārējo dzīvniektiesību deklarāciju un to iesniedza UNESCO. Nākamajā gadā šo tekstu pēc vairāku grozījumu veikšanas pieņēma Nacionālajā dzīvnieku aizsardzības padomē, kas to izplatīja un savāca divus miljonus atbalstītāju parakstu.
Izmantojot dažādu apvienību ieguldījumu un izcilu personu, jo īpaši zinātnieku, ierosinātās izmaiņas, sarakstīja teksta galīgo variantu, ko pieņēma starptautiskā sanāksmē Londonā 1977. gadā. Gadu vēlāk deklarāciju publicēja un UNESCO galvenajā ēkā Parīzē ar to iepazīstināja galvenajā aulā sanākušo cilvēku pūli.
Laika gaitā deklarācijā atklājās virkne nepilnību, tajā tika veikti grozījumi. Pašreizējais deklarācijas teksts ir Starptautiskās līgas vadītā darba rezultāts; 1989. gada 18. oktobrī tas tika oficiāli apstiprināts un iesniegts UNESCO ģenerālsekretāram.
Gan Vispārējā dzīvniektiesību deklarācijas preambulā, gan tās desmit pantos ir uzskaitītas dzīvnieku pamattiesības un šajā sakarā – arī cilvēku pienākumi.
Deklarācija ir daudz izvērstāka nekā iepriekšējie (1926., 1952. un 1972. g.) teksti, jo rakstīta, ne vien ņemot vērā dzīvnieku aizsardzības jautājumus, bet cenšoties radīt jauna veida ētiku, kuras pamatā būtu izpratne par dzīvību kā visaptverošu, kosmisku parādību. Tās galvenais mērķis nepārprotami ir novērst cilvēka nežēlību un varmācīgu izturēšanos pret dzīvniekiem, tomēr tā radīta arī tāpēc, lai izskaustu sugu diskrimināciju jeb sudzismu, kas ir sekas cilvēka patvaļīgi radītajai hierarhiskajai sistēmai, kura veidota pēc cilvēka izvēlētiem kritērijiem; dzīvnieku sugas salīdzinot ar cilvēku (kultūrām), pieradinātie, pakļāvīgie dzīvnieki tiek raksturoti kā noderīgi, savukārt citas dzīvnieku sugas nosauc par parazītiem, tiem piedēvē naidīgumu, ļaunumu, neglītumu, viltīgumu, slinkumu, saprātu vai muļķību; “augstākos” dzīvniekus nodala no “zemākajiem”.
Šāda hierarhija ir patvaļīga, un zinātnei nav pierādījumu sudzisma attaisnošanai. Tādējādi, vēršoties pret diskrimināciju sugu starpā, deklarācija vēršas pret nevienlīdzīgām tiesībām, kas sugām tiek piešķirtas atkarībā no to vietas hierarhijā.
Mūsdienu zinātne ir skaidri pierādījusi, ka jebkurai dzīvai būtnei biosfērā ir sava vieta un loma kopējā līdzsvara uzturēšanā. Tādējādi vienlīdzīgas tiesības uz dzīvību patiesībā balstās zinātniski pierādītās realitātēs: tās ir – dzīvās pasaules vienotība, tās bezgalīgā daudzveidība, kas ir galvenais evolūcijas faktors, un tās dažādo sastāvdaļu savstarpējā saistība un papildināšana.
Dzīvniektiesību jēdziens ir ne tikai pavisam vienkāršs un loģisks, bet arī revolucionārs un gandrīz vai skandalozs. Lai arī šis jēdziens ticis plaši atzīts, tomēr tam nācies sastapties arī ar dažādiem šķēršļiem un spēcīgu pretestību, kad to dažkārt nepieņēma, neizprata vai pat vērsās pret to.
Pretestība skaidrojama galvenokārt ar to, ka dzīvniektiesību aizsargāšana ir neizdevīga vai pat apdraud liela mēroga finansiālās intereses. Tas nav pietiekami labi saprasts, jo vienlīdzības idejas bieži vien kļūdaini tulko kā dzīvo būtņu vien vienādību, neatšķirot fizioloģisko vienādību (un tas ir maldīgs tulkojums) no vienlīdzības tiesību jautājumos. Dzīvniektiesību atzīšanu ir jo sarežģītāk panākt tāpēc, ka šis jēdziens ir pretrunā ar gadu tūkstošiem valdījušām paražām, izturēšanos un dogmām.
Tas nav nekas pārsteidzošs. Atliek vien atcerēties šķēršļus, ar kādiem saskārās cilvēktiesību jēdziens, iekams tika pieņemta ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, un kā ar šo tiesību ievērošanu dižojas tik daudzas valstis. Pēc cilvēktiesību pamatprincipa atzīšanas 1670. gadā bija nepieciešami vēl vairāki papildinājumi: Tiesību saraksts (1689), ASV konstitūcija (1787), Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija (1789), Bērna tiesību deklarācija (Ženēva, 1924). Katrai no šīm attīstības fāzēm bija jāpārvar šķēršļi: aizstāvji atradās gan verdzībai, gan bērnu izmantošanai, gan arī pārkāpumiem pret personisko brīvību, un tā tas turpinās arī mūsdienās.
Šeit var vilkt paralēles ar citu dzīvo radību izmantošanu komerciālos nolūkos, nonāvēšanu izklaides dēļ, sugu iznīcināšanu, fizioloģisko pamatvajadzību vai dabas līdzsvara neievērošanu, kam visam arī mūsdienās ir dedzīgi atbalstītāji, tostarp no zinātniskajām aprindām. Tradīcijas bieži ir kavējušas progresu, un jaunas idejas, jaunas teorijas un jaunas dogmas vienmēr sastapušās ar pretestību, no to autoriem novērsās kā no ideālistiem, trakajiem vai ķeceriem, viņi tikuši mocīti, nozākāti vai pat sodīti ar nāvi.
Galvenais šķērslis dzīvniektiesību jēdzienam nav tik daudz savtīgas intereses, kā rietumnieciskajā domāšanā iesakņojusies dogma par cilvēka sistēmisku pārākumu, kā absolūtu un gandrīz perfektu radības vai evolūcijas iemiesojumu Zemes virsū, kas veidots pēc līdzības ar tā radītāju. Vispārējā deklarācija ir pilnīgi pretēja šādam rietumu antropocentrismam, ko var vainot pie sugu diskriminācijas un nevienlīdzīgām tiesībām uz eksistenci. Tas nenozīmē, ka cilvēkam kā sugai nebūtu tiesību aizstāvēt savas intereses, taču šo aizstāvību nevar attaisnot ar metafizisku antropocentrisma paveidu.
Embrioloģija, etoloģija (zinātne par dzīvnieku uzvedību), ekoloģija (zinātne par vides attiecībām), neirofizioloģija, ģenētika, molekulārā ģenētika, mūsdienu paleontoloģija un radioaktīvo izotopu izmantošana ir palīdzējuši izvērst un apstiprināt evolūcijas teoriju, ļaujot izpētīt dzīvnieku pasauli, atklāt to uzvedības modeļus, sabiedriskos dzīvesveidus, saziņas līdzekļus vai pat aktuālās domas esamību.
Cilvēks ir cieši saistīts ar saviem senčiem un vēl joprojām pasaulē sastopamiem dzīvniekiem. Dzīvnieku sugu daudzveidība ir attīstījusies dažādās formās un dažādos virzienos jebkādās dzīvības izpausmēs, un arī cilvēks ir attīstījies savā – cilvēka virzienā. Atšķirības pazīmes cilvēku sugai nav nekas vairāk kā tādas pašas pazīmes, kas savstarpēji atšķir citas sugas, un tās nepiešķir cilvēkam īpašu statusu vai privilēģijas.
Zemi tādējādi var uzskatīt par to, kas tā patiesībā ir, proti, dzīvības pilnu pasauli, vienu no neskaitāmām dzīvības pilnām pasaulēm, vienu no simtiem tūkstošu mūsu galaktikā vien. Un cilvēku suga ir tikai viena no tām dzīvnieku sugām, kas patlaban dzīvo uz Zemes kā saikne starp pagātnes un nākotnes cilvēkiem, tāpat kā šodienas dzīvnieki iemieso savu pagātnes sugu mantojumu un ir priekšteči nākotnes sugām.
Vispārējā deklarācija vienkārši postulē šos zinātniskos novērojumus un to rezultātā cilvēcei ierosina jaunus morāles principus – jaunus ētikas principus, kuru pamatā būtu cieņa pret dzīvību. Līdz ar zinātnes sasniegto progresu un šaubām, ko izraisījušas gadu tūkstošiem ilgi pastāvējušās dogmas un tabu, cilvēkam jāiegūst jauns pasaules skatījums un jāmaina sava plēsonīgā uzvedība, jo īpaši saprotot, ka viņš nevar vienlaikus izpostīt dabu un izdzīvot.
Antropocentrisma sabrukums iezīmē sugu diskriminācijas, mūsu pašu iedomātās hierarhijas un nevienlīdzības beigas. Ipso facto tas liek cilvēkam atzīt citu sugu tiesības dzīvot kopā ar viņu uz Zemes, tiesības uz vienlīdzīgām attiecībām, visiem esot pakļautiem vieniem un tiem pašiem likumiem, kas regulē dabas līdzsvaru; cilvēkam nav tiesību izmantot vai nogalināt ne komerciālos, ne izklaides nolūkos, ne arī būt par iemeslu citu sugu izzušanai, kas viņu padarītu par vainīgu drausmīgā noziegumā pret evolūciju.
Ļoti iespējams, ka būs nepieciešami vēl vairāki gadu desmiti, lai spētu izprast un pieņemt šo ētiku, kas balstīta uz cieņu un ir saskaņā ar Dzīvību un tendēta uz tā saucamo biocentrismu. Taču rezultāts šķiet zināms. Tādēļ katrā valstī tiesībām uz dzīvību un dzīvnieku tiesībām būtu jābūt starp nozīmīgākajiem jautājumiem gan morāles filosofijas, gan politikas zinātnes jomās.
Šodien mums ir praktiski neiespējami pat aptvert turpmāko gadu zinātniskos atklājumus, taču to filosofiskās un morālās sekas, ļoti iespējams, būs tālejošas, nevis tikai dažu un nepilnīgu tiesību atzīšanu. Ir zināms pamats apgalvot, ka rēķināšanās ar dzīvniektiesībām un cilvēktiesībām ir vienkāršas un nepilnīgas tiesību ievērošanas pakāpes, un uzskatīt, ka nākotnē atzīs daudz plašākas tiesības, tas ir, katras būtnes, kas apveltīta ar Dzīvību, tiesības dzīvot saskaņā ar biosfēras dabiskajiem likumiem.
Tulkojusi Ilze Veinberga.
No grāmatas “The Universal Declaration of Animal Rights: Comments and Intentions”, ed. Georges Chapouthier, Jean-Claude Nouët. Paris: Ligue Française des Droits de l’Animal, 1998. Pieejama ZB bibliotēkā.