Sociālā ekoloģija:
1. saskanīga, radikāla pašreizējo sociālo, politisko un antiekoloģisko tendenču kritika;
2. atjaunojoša, ekoloģiska, komunitāra un ētiska pieeja sabiedrībai.
(Sociālās ekoloģijas institūts.)
Nez vai kādam šodien jāstāsta, ka planētas biosfēra ir briesmās un tās spēju uzturēt dzīvību, arī cilvēku dzīvi, vairs nevar uzskatīt par pašsaprotamu. Tomēr vēl nesen ekoloģijas jēdziens ārpus bioloģijas zinātnes bija tik tikko pazīstams. 1950. gadu beigās un 60. gadu sākumā, kad sociālo zinātņu teorētiķis Marejs Bukčins (Murray Bookchin) sāka izstrādāt idejas, kas izvērtās sociālajā ekoloģijā, tikai daži cilvēki apzinājās, ka briest ekoloģiskā krīze. Kopš tā laika Bukčins daudzās grāmatās, rakstos un savā daudzveidīgajā politiskajā darbībā ir izteicis sociālo ekoloģiju – īpatu ideju kopumu par to, kā radikāli pārveidot sabiedrību.
Kopš tiem gadiem ekoloģiskā krīze ir tikai pasliktinājusies. Paredz, ka šajā gadsimtā globālā sasilšana sagandēs zemes klimatu, izraisot jūras līmeņa celšanos, katastrofālus laika apstākļus, infekcijas slimību epidēmijas un aramzemes platības, līdz ar to arī lauksaimniecības ražotspējas, samazināšanos. Stāsta, ka 1997. g. septembrī ASV Valsts kases sekretārs Roberts Rubins, ASV kabineta sanāksmes laikā uzrunājot viceprezidentu Alu Goru, esot izsaucies: “Šī nolādētā globālā sasilšana var ekonomiku novest nāves spirālē!” Rubins toreiz gandrīz noteikti nelasīja Mareju Bukčinu un, atšķirībā no viņa, runāja kā vadošs kapitālistu sistēmas pārstāvis, tomēr šajā frāzē izsacīja domu, ko Bukčins attīstīja kopš 1950. gadu sākuma. Pašreizējā tirgus sabiedrība ir veidota, centrā liekot brutālas konkurences imperatīvu “audz vai mirsti!”, tirgus spiež uzņēmumus dzīties pēc peļņas, lai kapitāls varētu attīstīties uz visu citu nosacījumu rēķina, citādi tos pieveiks tikpat lielā mērā tirgus spiedienu izjūtošie konkurenti. Šis imperatīvs galīgi neatbilst planētas spējai uzturēt sarežģītas dzīvības formas. Tas neizbēgami novedīs pie tā, ka kapitālistu sabiedrība izlaupīs planētu, pagriežot evolūcijas pulksteni atpakaļ uz to laiku, kad varēja pastāvēt tikai vienkāršākie organismi.
Diemžēl daudzas citas pieejas ekoloģiskajiem jautājumiem nepamana, ka ekoloģiskā krīze vistiešākajā veidā ir kapitālisma produkts. Rezultātā tās tiecas krīzē kļūdaini vainot citas parādības. Varbūt visizplatītākais un sabiedrībā visatzītākais ekoloģiskās krīzes skaidrojums ir pārapdzīvotība – pārāk daudz cilvēku, kas patērē pārlieku daudz ierobežoto dabas resursu. Secinājums: tikai samazinot cilvēku reproducēšanās ātrumu, cilvēce var sasniegt ekoloģisko līdzsvaru. Citi rakstītāji apgalvo, ka ekoloģiskajai krīzei vispār ir reliģiska izcelsme: patriarhālais jūdaisms un kristietība pavēlēja cilvēkiem “augļoties un vairoties”, un valdīt pār citām radībām, tādējādi izraisot mūslaiku krīzi. Vēl citi vaino zinātni un tehnoloģiju – ja nebūtu izgudrotas toksiskās ķimikālijas un atomenerģija, zeme tagad būtu labāka dzīves vieta.
Šādi uzskati bieži pilnībā ignorē krīzes sociālos cēloņus. Pārapdzīvotība neizraisa ekoloģiskus traucējumus; drīzāk gan tajos vainojams veids, kādā ļaudis organizē sabiedrību, neatkarīgi no iedzīvotāju skaita. Tāpat nav vainojama arī zinātne un tehnoloģija – problēma ir tajā, kā tās izmanto sabiedrība, īpaši kapitālistiskā sabiedrība. (Izņēmums ir atomenerģija un pesticīdi, kas paši par sevi ir antiekoloģiski.) Visbeidzot, reliģiskie uzskati jāvaino daudz mazāk kā sociālās attiecības, kas ir to pamatā. Piemēram, bībeliskais priekšraksts, kas Ādamam un Noasam deva varu pār dzīvajām būtnēm, pirmām kārtām bija sociālās atbrīvošanās izpausme. Visi šie izskaidrojumi ignorē modernā kapitālisma pavēli “audz vai mirsti!”, kas izraisa tirdzniecību tikai peļņas dēļ, rūpniecības paplašināšanos un progresa vienādošanu ar korporāciju savtīgajām interesēm. Īsāk sakot, tie pievēršas simptomiem, nevis pašai patoloģijai, un, lai cik labi domāti būtu to aizstāvju pūliņi, tos neizbēgami sasaistīs mērķi, kuru sasniegšana dabu nedziedinās.
Atšķirībā no viedokļiem, kas piedāvā noteiktu bioloģisku, reliģisku vai tehnoloģisku ekoloģiskās krīzes skaidrojumu, sociālā ekoloģija uzsver, ka cēloņi meklējami sociālajās attiecībās – veidā, kā cilvēki vēstures gaitā ir organizējušies dažādās ekonomiskās un politiskās institūcijās. Pati doma par dominēšanu pār dabas pasauli (pirmo dabu) sākotnēji radās no viena cilvēka sociālās dominēšanas pār citu, tas ir, no hierarhijām un ekspluatējošām šķirām. Kā rāda antropoloģiskie un vēsturiskie dokumenti, šāda kundzība – atbilstoši vecumam, tad dzimumam, etniskajai piederībai un rasei, tātad arī noteiktām ekonomiskajām šķirām – bija domas par valdīšanu pār biosfēru priekštece un izraisītāja. Sociālā ekoloģija arī saka: tāpēc ka agrīnajās sabiedrībās vienas cilvēku grupas valdīja pār citām, cilvēkiem varēja ienākt prātā valdīt pār dabu sociālās un visbeidzot šķiras elites interesēs.
Sociālā ekoloģija tādējādi ir pret visām hierarhijas un dominēšanas formām, tāpat arī pret šķiru ekspluatēšanu un apspiešanu. Pat cīnoties par biosfēras glābšanu, mums jācenšas likvidēt ikvienu kundzību, vai nu tā attiektos uz rasi, dzimumu, seksuālo identitāti vai šķiru ekspluatāciju. Šodien vistiešākais ekoloģiskās krīzes cēlonis ir tas sociālo attiecību komplekss, ko pazīstam kā kapitālismu. Nacionālā valsts ir būtiska aparātu veidojošās sistēmas daļa, kas kapitālistu sabiedrībā ar spēka lietošanas monopolu nodrošina sociālo kontroli un tajā pašā laikā apslāpē sociālo nemieru līdz pieciešamam līmenim, sniedzot noteiktus minimālus sociālos pakalpojumus.
Dažu ekoloģijas kustības aprindu centieni dot priekšroku panteiskam, bieži mistiskam “ekogarīgumam”, nevis sociālajai analīzei rada nopietnas bažas – vai tie spēj aptvert realitāti? Laikā, kad akls sociāls mehānisms – tirgus – pārvērš augsni smiltīs, auglīgu zemi pārklāj ar betonu, saindē gaisu un ūdeni un izraisa plašas klimata un atmosfēras pārmaiņas, mēs nedrīkstam ignorēt hierarhiskas un šķiru sabiedrības ietekmi uz dabas pasauli. Ekonomikas attīstība, dzimumu apspiešana un etniskā kundzība – nemaz nerunājot par korporatīvajām, valsts un birokrātijas interesēm – daudz vairāk nekā garīgās pašatjaunotnes privātās formas spēj veidot dabas pasaules nākotni. Dažādiem dominēšanas veidiem jāstājas pretī ar kolektīvu rīcību un nozīmīgām sociālajām kustībām, kas novērš ekoloģiskās krīzes sociālos cēloņus, nevis vienkārši ar vienpersoniskiem patēriņa un kapitālieguldījumu veidiem. Pašreizējā sabiedrība, kas visu uzsūc sevī, pārlieku dedzīgi vēlas veicināt vienpersoniskumu un ar ekoloģisku vārdu plūdiem papildināt reklāmas un sabiedrisko attiecību lauku.
Ekoloģiskais humānisms
Daži ekoloģiskie uzskati ekoloģiskajā krīzē vaino cilvēkus kopumā, it kā pašai sugai būtu kāds nelabojams defekts. Turpretī sociālajā ekoloģijā – skaidri izteiktā ekoloģiskajā humānismā – cilvēki tiek skatīti kā planētas visatšķirīgākās un sarežģītākās dzīvības formas, bez kurām nevarētu pastāvēt ne apziņa, ne brīvība. Vismaz potenciāli cilvēki uz šīs planētas ir vienīgais iespējamais ētikas avots, īpaši tādas ētikas, kas aicina saglabāt biosfēru.
Dabas neapveramā drāma visādā ziņā ir satriecoša un brīnumaina. Tās evolūciju raksturo pieaugoša subjektivitāte un maināmība, un attīstīšanās atšķirīgos veidos, kas padara organismus spējīgākus pielāgoties jaunām vides problēmām un iespējām un, racionālo cilvēku gadījumā, tā izmainīt savu vidi, lai vislabāk apmierinātu visu dzīvo būtņu vajadzības. Sociālā ekoloģija dabu uztver kā savu evolūciju, nevis kā sastingušu gleznainu ainavu, un tā dziļi iespaido – gan ētiski, gan bioloģiski – ekoloģisko politiku un filosofiju. Cilvēki iemieso, vismaz potenciāli, spēju no vienkāršas piemērošanās videi pāriet uz radošiem jauninājumiem; šī iespēja nekādā ziņā neatņem tiem vietu dabas pasaulē, drīzāk padara par apzinātiem spēkiem platajā evolūcijas straumē.
Viņi nav “dabiskie svešie”, filoģenēzes izkropļojumi, kas darbarīku izgatavošanas spējas dēļ “nevar attīstīties kopā ar ekosistēmu”, kā apgalvojis kāds rakstnieks. Viņi nav arī “saprātīgas blusas”, lietojot Gajas teorētiķu izteicienu, kas ir pārliecināti, ka zeme (“Gaja”) ir viens dzīvs organisms, tā cilvēci ietilpinot vienā kategorijā ar visām dzīvības formām. Šī cilvēces un evolūcijas procesa nošķiršana ir tiklab virspusēja un nepārliecinoša, kā potenciāli mizantropiska. Cilvēki ir augsti inteliģenti, sevi apzinoši organismi, kas izcēlušies – nevis nošķīrušies – ilgā mugurkaulnieku evolūcijā. Viņus radījusi evolūcijas būtiskā tieksme uz intelektualitāti, sevis apziņu, gribu, tīšumu un izteikšanos vārdiskā vai arī ķermeņa valodā.
Noliegt šīs cilvēces īpašības un iespējas nozīmē noliegt jelkādu iemeslu, kāpēc lai cilvēki neizmantotu savas spējas vienīgi pašu vajadzību apmierināšanai, kā to dara ikviena cita suga, un “pašrealizāciju” nesasniegtu uz visu citu dzīvības formu, kas traucē tās interesēm un vēlmēm, rēķina. Apsūdzēt cilvēci dabas “ekspluatēšanā” un “antropocentriskā” uzvedībā vienkārši ir aplinkus veids, kā atzīt, ka otrā daba (sociālā evolūcija) ir morālās atbildības nesēja, kas nepastāv pirmās dabas valstībā. Sociālā ekoloģija saka, ka visām dzīvības formām piemīt respektējama “patiesā vērtība” tikai tāpēc, ka tām to ir piedēvējušas cilvēku intelektuālās, morālās un estētiskās spējas – spējas, kas nepiemīt nevienai citai dzīvības formai. Tikai cilvēki var formulēt “patiesās vērtības” jēdzienu un piešķirt tam ētisku nozīmi.
Doma par valdīšanu pār dabu cilvēku sugai nav iedzimta. Drīzāk tās pirmavots ir viena cilvēka valdīšana pār otru un dabas pasaules strukturēšana hierarhiskā radību ķēdē. Šādu domu var pārvarēt, tikai radot sabiedrību, kura ir brīva no šīm šķiras un hierarhiskajām struktūrām, kas visos sabiedriskās dzīves aspektos ievieš likumu un pakļaušanos. Nemaz nav jāsaka, ka šai jaunajai atbrīvošanai jāietver pārmaiņas attieksmē un vērtībās. Bet šīm attieksmēm un vērtībām jāpiešķir saturs ar objektīvu institūciju (struktūru, ar kuru palīdzību cilvēki tieši iedarbojas cits uz citu) un ar ikdienas dzīves reāliju palīdzību, sākot no bērnu auklēšanas līdz darbam un izpriecām. Iekams cilvēki nebeigs dzīvot sabiedrībās, kuru centrā ir liktas hierarhijas un ekonomiskās šķiras, mēs nekad nebūsim brīvi no kundzības, lai kā arī censtos to kliedēt ar rituāliem, buramvārdiem, ekoteoloģijām un šķietami “dabisku” dzīvesveidu.
Cilvēces visaptverošā spēja izmainīt pirmo dabu pati ir dabas evolūcijas, nevis dievības vai kosmiska Gara iemiesojuma produkts. No evolucionāra skatījuma, cilvēce ir radīta, lai aktīvi, apzināti, mērķtiecīgi un vēl nebijuši iedarbīgi iejauktos pirmajā dabā un to izmainītu planētas mērogā. Noniecināt šo spēju nozīmē noliegt dabiskās evolūcijas tiekšanos uz sarežģītību un subjektivitāti – pirmās dabas iespēju realizēt sevi pašapzinošā intelektualitātē. Pirmajai dabai ir dabiska nosliece uz lielāku sarežģītību un subjektivitāti, kas ceļas no lietas pašas mijiedarbības, patiesiem pūliņiem sasniegt pašapzināšanos, kā arī dabiskās izlases rotaļām evolucionārajā attīstībā. Cilvēces dabiskā spēja apzināti iejaukties un ietekmēt pirmo dabu ir radījusi “otro dabu”, kultūras, politisko un sociālo “dabu”, kas mūsdienās, patīk tas jums vai nē, ir burtiski absorbējusi pirmo dabu.
Otrā daba būtībā ir nepabeigta, pat nepiemērota, evolūcijas kā kopuma attīstība. Hierarhija, šķiras, privātīpašums, valsts u. tml. ir pierādījums – un nekādā ziņā nejaušs – dabas nepiepildītajām iespējām realizēt sevi kā dabu, kas ir pašapzināti radoša, gan pārdomās, gan praksē. Cilvēce, kāda tā tagad eksistē, nav daba, kas padarīta sevi apzinoša. Biosfēras nākotne lielā mērā atkarīga no tā, vai otrā daba var pāriet jaunā sistēmā, kur sociālais un organiskais papildina viens otru, jeb “brīvā dabā” – dabā, kas, kad vien iespējams, mazinātu gan pirmajā, gan otrajā dabā sastopamās sāpes un ciešanas. Brīvā daba būtībā būtu apzinoša un ētiska daba, kas iemiesota ekoloģiskā sabiedrībā.
Dialektiskais naturālisms
Ekoloģijas kustība, saprotams, neuzticas konvencionālajam (instrumentālajam) prātam, tomēr pārlieku bieži ekoloģiskie domātāji pievēršas pašpieņemtām un pretintelektuālām tendencēm – sentimentālām un teiskām, pat antiracionālām un mistiskām. Dialektiskā naturālisma filosofija, kas ir pamatā sociālajai ekoloģijai, piedāvā skaidru alternatīvu šīm abām izvēlēm. Ekoloģisko domāšanu apvienojot ar attīstības perspektīvu, evolucionārās parādības tiek skatītas mainīgi un plastiski, tomēr neatņemot evolūcijai racionālu interpretāciju. Dzīvas ekoloģiskas ētikas pamatā varētu būt dialektika, kas tikusi “ekoloģizēta” vai kam piešķirts naturālistisks kodols, un patiesa attīstības realitātes izpratne.
Dialektiskais naturālisms ir arī neatņemami piesaistīts objektīvajai pasaulei, uztverot realitāti kā eksistenciāli atraisošos nepārtrauktību. Tajā pašā laikā tas veido objektīvu struktūru ētisku spriedumu pieņemšanai. Balstoties uz racionālo iespēju objektivitāti – brīvības un sevis apzināšanās pastāvošo, bet netiešo realitāti – dialektiskais naturālisms mēģina gan eksistenciāli, gan hipotētiski atklāt attīstības fāzes, kas ļauj īstenot brīvu, ekoloģisku sabiedrību. Ētiku rada ne tikai personiskā gaume un vērtības; tā būtībā ir iezemēta pašā pasaulē kā iespējamas un loģiskas pašrealizācijas objektīvs standarts. Tādējādi var objektīvi noteikt, vai sabiedrība ir “laba” vai “slikta”, morāla vai amorāla, spriežot pēc tā, vai tā ir piepildījusi savas racionalitātes un ētikas iespējas. Iespējas, kas pašas ir dialektiskās nepārtrauktības īstenošana, sagādā ļoti reālu ētiskā pašpiepildījuma izaicinājumu – ne tikai prāta noslēgtībā, bet arī procesuālās pasaules realitātē. Šis apstāklis ir vienīgais jēgpilnais pamats patiesi ētiskam sociālismam, kas ir kas vairāk nekā subjektīvu, viedokļa un gaumes radītu “izvēļu, kam dod priekšroku” grupa.
Anarhisms, marksisms un revolucionārā vēsture
Sociālā ekoloģija tiecas pēc sabiedrības pārmainīšanas pašos pamatos un nacionālās valsts un kapitālisma likvidēšanas. Tā ir neatņemama kreiso, īpaši revolucionāro libertāro1 kreiso tradīciju sastāvdaļa.
Daudzi Marksa darbu aspekti ir ļoti svarīgi libertāro komunistu sociālajā analīzē un revolucionāro pārmaiņu teorijā. Visbūtiskākais ir Marksa pamatprojekts – formulēt loģisku sociālismu, kurā ietverta filosofija, vēsture, ekonomika un politika. Sociālā ekoloģija sevišķi apstiprina šo projektu laikā, kad visur tik izplatīta fragmentācija, kad postmodernisms relatīvisma un plurālisma vārdā liek pievērsties tikai epizodēm un notikumiem, nevis formulēt vispārinājumus. Lai arī Marksa apgalvojums, ka sociālisms var būt “zinātne”, ir nepārliecinošs, viņa prasība pēc loģiska sociālisma ir atsvaidzinoša un prasība pēc saskaņotības tikpat dzīva šodien kā pirms gadsimta.
Ārkārtīgi svarīga ir arī Marksa politekonomijas dzīvotspēja. Viņa pētījumi ekonomikā ieņem centrālo vietu ikvienā revolucionārā sociālistu analīzē. Pārprečošanas2 teorija par kapitālistu akumulāciju visā pasaulē paredzēja mūsdienu kapitālisma būtiskākos vaibstus. To pašu var teikt par viņa vēsturiskās attīstības uztveri, kas, par spīti shematiskiem trūkumiem, satur nepārspētas sociālas atklāsmes. Visbeidzot, Marksa mēģinājums apvienot teoriju ar praksi – slavenā Feierbaha 11. tēze, kurā viņš saka: “Filosofi ir tikai dažādi izskaidrojuši pasauli, bet svarīgi ir to izmainīt,” joprojām nozīmīgi izaicina kreisos, kas cieš no akadēmiska kretīnisma un vienpersoniskas introspekcijas.
Markss lielā mērā paļāvās uz valsti kā pārejas līdzekli no kapitālisma uz sociālismu. Viņa pārliecība, ka revolucionārās pārejas veikšanai nepieciešama centralizēta valsts kā buržuāziskās valsts pēctece un ka strādnieku partijai kaut kā jāvalda jaunajā valstī sabiedrības kā vienota veseluma interesēs, ignorēja iesakņojušos problēmu: kā sabiedrības minoritāte, izmantojot buržuāziskajiem likumiem raksturīgas metodes, var demokrātiski risināt sociālos jautājumus, neciešot no korupcijas un atklātas piespiešanas? Kļūda, ko Markss pieļāva, nopietni neapsverot konfederālas alternatīvas, kas balstās tiešās demokrātijas sanāksmēs vai pat tautas padomēs, apgrūtināja sociālismu ar parlamentāro orientāciju, kas noveda pie reformisma uzvaras pār revolūciju un birokrātijas – pār libertārām administrācijas formām.
Sociālā ekoloģija ir ne tikai pret parlamentārismu, bet pret partiju vēlēšanu sistēmu kā tādu. Partija ir birokrātisks aparāts, kas veidots no augšas uz apakšu – pretstatā libertārai konfederācijai, kas veidota no apakšas uz augšu. Tā nav nekas cits kā valstsvīru aparāts, kas gaida izdevību iegūt valsts varu. Kad tā varu iegūst, partija var viegli pieņemt tās pašas valsts mašinērijas autoritāros vaibstus, ko nākusi kontrolēt vai pat eventuāli likvidēt, neatkarīgi no tā, vai šī valsts ir izteikta šķiru diktatūra vai tā saucamā pārstāvnieciskā republika.
Šajā ziņā vairākas sociālā anarhisma iezīmes ir ievērojami pārākas par Marksa vispazīstamāko politisko mantojumu. Jo īpaši tas, ka anarhisms aicina uz konfederāciju, nevis valsti vai partiju. Tas aicina uz tiešo demokrātiju. Tas aicina uz libertāro komunisma veidu. Diemžēl kreisajiem libertāriešiem – pat sociālajiem anarhistiem – tomēr ir piemitusi nožēlojama tieksme noraidīt visas organizācijas formas un metodes, tādējādi reizēm zaudējot iespēju spēlēt lomu sabiedrības pārveidošanā. Atskatoties revolūcijas vēsturē un pētot izšķirošos mirkļus un situācijas, mēs redzam, ka pārāk bieži revolūciju laikā novecojušas dogmas paralizēja līderus un organizācijas un neļāva tiem piepildīt revolucionāros centienus.
Mums ārkārtīgi nepieciešams racionāls līdzsvars starp teorētisko atklāsmi un tautas spontānumu, starp organizāciju un impulsu. Viens bez otra tie garantē neveiksmi.
Libertārais municipālisms
Sociālā ekoloģija aicina uz decentralizētu, libertāru politiku, kas balstās tiešās demokrātijas tradīcijās, pazīstamās kā libertārais municipālisms. Tas iesaka tiešu demokrātiju, kas potenciāli var radīt institucionālu pretvaru nacionālajai valstij un kapitālismam un tādējādi izraisīt ekoloģiskās sabiedrības rašanos.
Lai to sasniegtu, libertārie municipālisti cenšas atdzīvināt lielākoties pamirušo vietējo politisko sfēru un to izvērst plašā vietējā tiešā demokrātijā. Viņu mērķis ir šo tiešo demokrātiju iedzīvināt pilsoņu sapulcēs – pagastu un mazpilsētu sanāksmēs – kur pašvaldības pilsoņi varētu satikties, apspriesties un pieņemt lēmumus par lietām, kas attiecas uz plašu sabiedrību. Viņi mēģina šo demokrātiju pārvērst stiprā spēkā, ar kuru pilsoņi var pārvaldīt sabiedrību kā veselumu, racionālā, ekoloģiskā, libertārā sabiedrībā.
Lai piepildītu municipalitātes topošo politisko sfēru, libertārie municipālisti cenšas mazpilsētu un lielpilsētu rajonu pārvaldi pilnībā nodot kompetentu pieaugušo kopienas locekļu rokās, personiski tiekoties pilsoņu sanāksmēs. Atmetot mākslīgos pasīvu vērotāju, patērētāju un izolētu monāžu tēlus, pilsoņi apzinātos savu savstarpējo atkarību un kopējās pilsoņu problēmas, kā paaugstināt sabiedrības labklājību laikā, kad kapitālisms pats rada dziļu krīzi: ne tikai šķiru, bet arī tām pāri stāvošu sociālu krīzi, kā liecina ekoloģiskās, dzimumu, etniskās, birokrātiskās un tamlīdzīgas problēmas. Viņi radītu institūcijas, kurās piedalītos un to nepārtrauktu darbību nodrošinātu plaša kopienas daļa, visbeidzot atgūstot varu, ko ir uzurpējusi valsts.
Pilsoņu sanāksmes veidojot demokratizējušās municipalitātes apvienotos reģionālās konfederācijās, lai risinātu pašvaldībām vai reģionam kopējas problēmas. Viena reģiona demokratizētās pašvaldības uz konfederālo padomi nosūtītu delegātus. Ikviens deputāts būtu atbildīgs to sanāksmju priekšā, kas viņus izvēlējās un pilnvaroja. Tiem nebūtu ļauts pieņemt rīcībpolitikas lēmumus, vispirms neiegūstot vietējo sanāksmju piekrišanu, un, ja sanāksme vēlētos, tie būtu nekavējoties atsaucami.
Patiesi, konfederālā padome drīzāk pastāvētu nevis politisku lēmumu, bet gan pirmkārt administratīvu mērķu un spriedumu pieņemšanas dēļ – tas ir, sanāksmes veidotās politikas koordinācijas un veicināšanas dēļ, nogludinot (vēlētājiem piekrītot) atšķirības to starpā.
Tikai un vienīgi pilsoņiem, kas apspriežas demokrātiskajās sanāksmēs, ir tiesības veidot politiku: viņi noteiktam jautājumam izstrādātu dažādus rīcības virzienus, apspriežot to stiprās un vājās puses, tad pieņemtu lēmumu saskaņā ar vairākuma balsojumu. Turpretim konfederālā padome tikai koordinētu un izpildītu politiku, ko municipalitātes jau būtu pieņēmušas.
Libertāro municipālistu kustībai laika gaitā augot, aizvien vairāk un vairāk pašvaldības demokratizēsies un veidos konfederācijas. Visbeidzot, kad konfederācijā būs apvienojies vērā ņemams skaits, to kopējais spēks, cerams, radīs skaidrus draudus valstij un kapitālistu sistēmai.
Jo lielākas municipālās konfederācijas kļūst un jo vairāk to ir, jo lielāks būs to snaudošais spēks un iespēja veidot pretvaru nacionālajai valstij vai dubultvaru. Konfederācijām apzinoties šo iespēju, pieaugtu spriedze attiecībās ar valsti. Šī spriedze ir augstākajā mērā vēlama – cerībā, ka apvienojušās municipalitātes valstij radītu skaidru pretvaru.
Apvienotajām municipalitātēm iegūstot pietiekami lielu atbalstu, lai tās radītu dubultvaru, politiskā situācija droši vien kļūs ļoti nestabila, visbeidzot novedot pie atklātas konfrontācijas. Iespējams, ka tiešā demokrātija un kapitālisma radītās krīzes visās dzīves jomās institucionāli “izsmels” pašu valsts varu, deleģitimējot tās pilnvaras un iegūstot ļaužu vairākuma atbalstu jaunajām civilajām un konfederālajām institūcijām. Ar vai bez konfrontācijas, varai būs pilnībā jāpāriet no valsts un profesionālajiem valstvīru amata praktizētājiem cilvēku un viņu apvienoto sanāksmju rokās.
Demokratizētas sabiedrības ekonomiskā dzīve nebūtu ne nacionalizēta (kā valsts sociālismā), ne atdota rūpnīcas strādnieku rokās (kā sindikālismā), ne privātīpašumā (kā kapitālismā), ne reorganizēta kā mazi īpašnieku kooperatīvi (kā komunitārismā). Tā drīzāk būtu municipalizēta – tas ir, nodota kopienas pilsoņu sanāksmju “īpašumā” un kontrolē. Šī ekonomikas municipalizācija nozīmē, ka ekonomika ir kopienas pilsoņu “īpašumā” un pārvaldībā un konfederācija to koordinē ar citām municipalizētām ekonomikām. Īpašums, arī zeme un rūpnīcas, nonāktu vispārējā pilsoņu asambleju kontrolē, to koordinētu apvienotās padomes. Pilsoņi kļūtu par savas kopienas ekonomisko resursu kolektīvajiem “īpašniekiem” un veidotu ekonomikas politiku visas kopienas interesēs.
Pilsoņi tādējādi pieņemtu lēmumus ekonomikā nevis savu personisko darbavietu, bet visas kopienas vārdā. Tie, kuri strādā kādā rūpnīcā, piemēram, piedalītos ne tikai savas, bet arī visu citu rūpnīcu politikas veidošanā. Viņi nepiedalītos lēmumu pieņemšanā kā strādnieki, zemnieki, tehniķi, inženieri vai profesionāļi. Lēmumus, ko viņi pieņemtu, nenoteiktu viņu konkrētā uzņēmuma vai aroda intereses, bet gan visa kopienas vajadzības.
Sanāksme arī pieņemtu lēmumus par dzīves materiālo līdzekļu sadalīšanu, piepildot komunistu solījumu par dzīvi pēc trūkuma. “No katra pēc viņa spējām, katram pēc viņa vajadzībām” – visu 19. gs. komunistu kustību prasība – tiktu iedzīvināta praksē, sanāksmei racionāli nosakot vajadzību līmeņus. Kopienā ikvienam tādējādi būtu pieejami iztikas līdzekļi, neatkarīgi no tā, kādu darbu viņš vai viņa būtu spējīgs veikt. Parādītos aptuvena ekonomiskā vienlīdzība, kas balstītos uz pilsoņu asamblejas morāli un racionāli formulētiem kritērijiem, kas kompensētu fizisko nevienlīdzību, kas atšķir jaunu no veca, nespēcīgo no vesela un tamlīdzīgi – īsumā, “nevienādo vienlīdzība”.
Ekonomiskā dzīve kā tāda tiktu nodota racionālās politiskās sfēras kontrolē, kas to padarītu par daļu no sanāksmes sabiedriskajiem darījumiem. Ne rūpnīca, ne zeme nevarētu atkal kļūt atšķirta konkurējoša vienība ar savām īpašajām interesēm.
Sociālā revolūcija
Kapitālismam aizvien tālāk sirojot sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, mēs nevaram stāvēt malā un šo norisi vērot rezignēti vai lūdzot pēc garīgas atdzimšanas. Daudzas no gadsimta beigās sabiedrībā notiekošajām šausmīgajām pārmaiņām nav likteņa lemtas, un tās var izbeigt. Kopā radot skaidri nosakāmu kustību sabiedrības pārveidošanai, mēs varam samazināt šādu regresu. Nedz nacionālā valsts, nedz kapitālistiskā sistēma nevar izdzīvot mūžīgi. Šī sistēma ne tikai pasaulē pārvērš atstatumu starp bagātajiem un nabagajiem platā bezdibenī, but arī ir ceļā uz nāvējošu sadursmi ar dabas pasauli.
Ja kapitālistu ekonomikas “nāves spirāle” tomēr attīstās, sociālais iznākums nebūs katrā ziņā racionāla, ekoloģiska, libertāra sabiedrība. Valstis tikpat labi var mēģināt kļūt vēl autoritārākas, lai apspiestu sabiedrības nemierus. Lai krīzes iznākums būtu cilvēku emancipācija, atbrīvojošai alternatīvai jau jābūt vismaz ievērojami klātesošai. Mūsu izvēle kļūst aizvien skaidrāka: vai nu cilvēki nodibinās demokrātisku, kooperatīvu, ekoloģisku sabiedrību, vai arī sabiedrības ekoloģiskie un dabas pamati sabruks. Politikas un pilsonības atveseļošana tādējādi ir ne tikai brīvas sabiedrības priekšnoteikums; tā var ļoti labi būt arī mūsu kā sugas izdzīvošanas priekšnoteikums. Būtībā ekoloģijas jautājums pieprasa fundamentālu sabiedrības pārkonstruēšanu tā, lai tā sadarbotos, nevis sacenstos, būtu demokrātiska, nevis autoritāra, komunāla, nevis individuālistiska – visupirms tiekot vaļā no kapitālistu sistēmas, kas iznīcina biosfēru.
Sociālās problēmas, kas liek mums rīkoties, ir pilnīgi konkrētas un daudzos gadījumos sniedzas pāri stingri noteiktiem šķiru jautājumiem, lai cik svarīgi tie nebūtu. Vēlme saglabāt biosfēru piemīt vairumam racionālu cilvēku. Nepieciešamība pēc kopienas mīt cilvēka garā, gadsimtu laikā, īpaši sociālo krīžu laikā, ik pa laikam parādoties virspusē. Kas attiecas uz kapitālistu ekonomiku, atminēsimies, ka tai ir tikai nedaudz vairāk par divsimt gadiem; jauktajā ekonomikā, kas bija pirms tās, kultūras faktori ierobežoja mantrausīgās vēlmes un var to darīt atkal, pēctrūkuma laika tehnoloģijas pastiprināti.
1. Libertāri (angl. libertarian) – tādi, kas tic brīvās gribas doktrīnai.
2. Pārprečošana (angl. commodification) – līdz šim komercijas neskartu attiecību un lietu pārveidošana komerciālās pirkšanas un pārdošanas attiecībās, pārvēršana precē.
Dženita Bīla ir ilggadēja sociālās ekoloģijas tēva Mareja Bukčina līdzgaitniece.
ZB bibliotēkā pieejama viņas sarakstītā grāmata “The Politics of Social Ecology: Libertarian Municipalism” un “The Murray Bookchin Reader“, kam viņa ir redaktore, kā arī “Defending the Earth: Debate Between Murray Bookchin & Dave Foreman” – M. Bukčina un dziļās ekoloģijas pārstāvja D. Formana diskusija.