Autors: Dace Akule, ilgtspējīgas modes eksperte
Visticamāk, lielākā daļa no mums ikdienā neiedomājas, ka vidi ietekmē ne tikai tas, ar kādiem transporta līdzekļiem mēs pārvietojamies, kādus līdzekļus izmantojam māju uzkopšanai vai kādi produkti ir mūsu diētās, bet arī tas, kādus apģērbus mēs izvēlamies. Modes industrija ir otra lielākā piesārņotāja pēc naftas industrijas, ja ņem vērā radītās siltumefektu izraisošās gāzes emisijas visā apģērbu ražošanas procesā – sākot no izejvielu saražošanas un pārstrādes no šķiedrām par audumiem, līdz apģērbu šūšanai un transportēšanai līdz patērētājiem, kā arī pēc apģērbu lietošanas to nogādei līdz atkritumu izgāztuvēm.
Dažādu materiālu mīnusi
Mūsdienās divas trešdaļas no tekstila industrijā izmantoto materiālu ir sintētiskie – poliesters, neilons, akrils un elastāns. Tos veido no plastmasā bāzētām šķiedrām, ko savukārt iegūst no naftas produktiem. Tas nozīmē, ka sintētisko materiālu ražošanā nav iesaistīta lauksaimniecības zemju izmantošana – kā tas ir, piemēram, kokvilnas vai vilnas iegūšanā. Tāpat sintētisko materiālu ražošanā izmanto mazāk ūdens resursu. Tomēr, vērtējot šo materiālu ietekmi uz vidi, galvenais mīnuss ir tas, ka sintētiskos materiālus ražo no neatjaunojamām izejvielām un ražošanas process prasa daudz enerģijas resursu. Turklāt, mazgājot šos tekstila izstrādājumus, ūdenī paliek plastmasas mikrošķiedras, kas nonāk jūrās un okeānos, un ilgus gadus bioloģiski nenoārdās.
Otrajā vietā tekstila industrijā izmantoto materiālu ziņā ir celulozē jeb augu pasaulē balstīti materiāli kā kokvilna, viskoze, lina un kaņepju šķiedru audumi. Tie veido aptuveni vienu trešdaļu industrijā izmantoto tekstilu, kur kokvilna vien sasniedz 27%. Audumi, kuru pamatā ir celuloze, ar laiku sadalās augsnē – ja vien nav izmantotas kaitīgas vielas. Taču arī to ražošana rada negatīvas sekas videi. Piemēram, kokvilnas audzēšana un pārstrāde prasa daudz ūdens resursu, kā arī pesticīdu un mēslojumu izmantošanu. Salīdzinot ar citiem materiāliem, kokvilna slikti absorbē krāsvielas, tāpēc krāsošanas procesā tiek liktas lietā daudz ķīmisko vielu. Tās nepieciešamas arī, lai samazinātu šo materiālu burzīšanos.
Vismazāk modes industrijā šobrīd izmanto dzīvnieku un kukaiņu proteīnā bāzētās šķiedras – vilnas un zīda materiālus. To īpatsvars tekstila industrijā izmantoto materiālu apjomā nesasniedz 2%, un lielāko daļu veido vilna. Ja vien nav izmantotas kaitīgas vielas, šie materiāli ar laiku bioloģiski noārdās, taču arī to ražošana rada negatīvas sekas videi. Vilnas iegūšana prasa lielus zemes resursus, turkāt aitas vidē atstāj siltumnīcas efekta izraisošo gāzi metānu. Lai vilnu attīrītu no netīrumiem un kukaiņiem, bieži tiek izmantotas tādas ķīmiskās vielas, kas var piesārņot vidi. To pašu var teikt arī par vilnas balināšanu – tā prasa kaitīgu ķīmisko vielu izmantošanu, kas saglabājas notekūdeņos.
Ražošanā izmantotie resursi
Tekstila industrija šobrīd pārsvarā izmanto neatjaunojamos resursus, tai skaitā naftu, lai ražotu sintētiskos materiālus, mēslojumu kokvilnas audzēšanā, kā arī dažādas vielas, lai saražotu, krāsotu un apstrādātu šķiedras un audumus. Piemēram, kokvilnas audzēšanā tiek patērēti 7-16% pasaulē izmantoto herbicīdu un pesticīdu kaitēkņu, nezāļu un augu slimību ierobežošanai.
Viens no visvairāk izmantotajiem resursiem šajā jomā ir ūdens. Viena kokvilnas krekla ražošanai tiek izmantoti 2700 litri ūdens – tikpat, cik viens cilvēks izdzer 2.5 gados! Tiek lēsts, ka tekstila mateirālu ražošanā ik gadu tiek patērēti 93 miljardi kubikmetru ūdens, kas saasina ūdens pieejamības problēmas tādos reģionos kā Ziemeļāfrika vai Dienvidāzija, kur ir mazāki ūdens resursi. “Pateicoties” tekstila industrijai, rodas 20% no rūpniecības radītā ūdens piesārņojuma. Tāpēc speciālisti lēš, ka, turpinoties cilvēku skaita pieaugumam pasaulē, kas palielinās pieprasījumu pēc apģērba un citiem tekstila produktiem, tādās kokvilnas audzēšanas lielvalstīs kā Ķīna un Indija dienas kārtībā nonāks jautājums par izvēli starp tekstila industrijas pastāvēšanu un dzeramā ūdens pieejamību.
Papildus tam pēdējos gados arvien vairāk atklājas fakti par tekstila industrijas radīto ūdens piesārņojumu ar platmasas mikrošķiedrām, kas tur nonāk pēc plastmasā bāzētu materiālu mazgāšanas. Turklāt apģērbu un citu tekstila preču ražošana arī veicina klimata pārmaiņas. 2015.gadā tekstila industrijas radītais siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju apjoms pārsniedza piesārņojumu, ko radīja starptautiskā lidostu un jūras transportu satiksme. Vēl lielākas negatīvās sekas rada vienīgi naftas industrija.
2015.gadā Eiropas Savienības iedzīvotāji patērēja 6.4 miljonus tonnu apģērbu. Ja nekas nemainīsies patēriņa tendencēs un līdzšinējās modes industrijas praksēs, 2050.gadā tiks pārdoti 160 miljoni tonnu apģērbu – tas trīs reizes pārsniedz 2000.gada rādītājus. Tas arī nozīmē, ka apģērba ražošana prasīs trīs reizes vairāk resursu nekā 2000.gadā, kas radītu katastrofālas sekas videi.
Saražo, patērē, izmet
Pašreiz modes industrijā dominē lineārais modelis. Iespaidīgs neatjaunojamo resursu apjoms tiek ieguldīts apģērbu ražošanā, kas nereti tiek izmantoti neilgu laiku, pēc tam nokļūstot atkritumu kalnos kopā ar citiem sadzīves atkritumiem, kur tie vai nu glabājas vai tiek sadedzināti. Kādā pētījumā par dažām ES valstīm secināts, ka Itālijā sadzīves atkritumos ir vislielākais tekstila preču apjoms – tur viens cilvēks vidēji gadā izmet 7.2 kg apģērbu un citu tekstila preču. Spānijā šis rādītājs ir 6.6 kg, kamēr Lielbritānijā – 4.7 kg. Par Latviju šādi dati nav pieejami, bet ir aplēsts, ka globāli vairāk nekā puse ātrās modes preču tiek izmestas gada laikā kopš to iegādes. Šāds darbības modelis piesārņo un degradē vidi un ekosistēmas, kā arī rada būtiskas negatīvas sekas sabiedrībām vietējā, reģionālā un globālā līmenī.
Viens no kliedzošākajiem faktiem par modes industrijas ietekmi uz vidi ir tas, ka tikai 1% materiālu, kas tiek izmantoti apģērba ražošanā, tiek pēc lietošanas pārstrādāti jaunos apģērbos. Aptuveni 13-20% materiālu tiek pārstrādāti citos veidos – pārsvarā, izmantojot tekstilu zemākas pievienotās vērtības precēs, piemēram, izolācijas materiālos, matraču pildījumā vai tīrīšanas drānās. 73% tekstila industrijas radīto materiālu nonāk atkritumu kalnos vai tiek sadedzināti. Viena no problēmām ar tekstila materiālu tālāku izmantošanu pēc lietošanas ir grūtības tekstila preces pārveidot par izvejvielām, no kurām varētu ražot jaunus tekstila materiālus. Līdz šim izgudrotās pārstrādes tehnoloģijas nav pielietojamas daudziem materiālu veidiem, kā arī to izmantošana ir pārāk dārga.
Patēriņa virpulis
Pēdējo 15 gadu laikā apģērbu ražošanas industrijas apjoms ir gandrīz dubultojies, ko veicinājusi vidusšķirai pieskaitāmu cilvēku skaita palielināšanās, attīstība Āzijas un Āfrikas valstīs, un tam sekojošs patēriņa pieaugums. Daļēji tas izskaidrojams arī ar tā saukto ātrās modes fenomenu, kas daudz regulārāk piedāvā jaunas kolekcijas un nereti – mazāk kvalitatīvas preces par zemākām cenām, mudinot patērēt vairāk.
Pārāk liels apģērba patēriņš ir izplatīts gan ASV un Eiropā, gan Āzijā, kur šī tendence ir īpaši novērojama Ķīnā. Vairāk nekā pusei Ķīnā aptaujāto patērētāju ir vairāk apģērbu nekā viņiem nepieciešams, un aptuveni 40% aptaujāto iepērk apģērbus vairāk nekā vienu reizi nedēļā. Viņus iepirkties motivē nevis vajadzība iegādāties kādu noteiktu preci, kas trūkst, bet gan pats process – satraukums, apmierinājums, izrādīšanās citu priekšā, kā arī stresa samazināšana, laika nosišana un garlaicības atvairīšana.
Visā pasaulē arī būtiski samazinājies apģērba izmantošanas jeb apģērba dzīves cikls. Salīdzinot ar situāciju pirms 15 gadiem, mūsdienās vidējais apģērba valkāšanas laiks un valkāšanas biežums ir samazinājies par 36%. Kamēr valstīs ar zemākiem ienākumiem apģērbs joprojām tiek valkāts ilgi, šie rādītāji strauji krīt ASV un Eiropā. Īpaši dramatiski ir dati par Ķīnu – tur apģērba izmantošanas ilgums un biežums ir samazinājies par 70%, salīdzinot ar situāciju pirms 15 gadiem.
Pieejamie dati par ES valstīm liecina, ka visilgākais apģērbu dzīves cikls ir Dānijā – 5 gadi. Nīderlandē vidēji viens apģērbs “dzīvo” jeb tiek lietots pirms izmešanas aptuveni 4 gadus, kamēr Lielbritānijā tie ir tikai aptuveni 3.3 gadi. 2015.gada sabiedriskās domas pētījums Lielbritānijā, iesaistot 2000 sievietes (vecākas par 16 gadiem), atklāja, ka viena garderobes vienība tiek valkāta vidēji tikai 7 reizes. Par Latviju šādi dati diemžēl nav pieejami.
Pārmaiņu vēsmas
Viens no veidiem, kas var būtiski mazināt modes industrijas radītās negatīvās sekas videi, ir patērētāju uzvedības izmaiņas – ilgāka apģērbu izmantošana, lietotu apģērbu lietošana, apģērbu īrēšana. Ja arvien vairāk modes uzņēmumu piedāvātu saviem klientiem koplietošanas prakses – apģērbu īrēt, nevis turēt īpašumā – tas varētu samazināt spiedienu ražot arvien jaunus apģērbu kalnus, kas prasa pārāk daudz mūsu planētas resursu.
Tāpat būtiski ir samazināt tekstila materiālu apjomu sadzīves atkritumos, domājot par veidiem, kā tos nošķirt no citiem atkritumiem, lai tekstila materiālus varētu pārstrādāt jaunās augstas pievienotās vērtības precēs. Arī ilgtspējīgas modes un bezatkritumu ražošanas procesu izplatīšanās modes industrijā samazinātu tās negatīvo ietekmi uz vidi, tāpat kā jaunu izejvielu atrašana, lai ražotu audumus.
Līdz šim lielāki un mazāki modes industrijas uzņēmumi eksperimentējuši ar dažādām videi draudzīgākām praksēm. Piemēram, audumi tiek ražoti, izmantojot jūras aļģes, ananāsu lapas, citrusa augļu pārpalikumus pēc to izspiešanas, rauga sēnes un lašu ādas. Sporta apģērbu un apavu ražotājs “Adidas” īsteno “NoDye” preču ražošanu, atsakoties no tekstila materiālu krāsošanas, tādējādi samazinot ūdens, enerģijas un ķīmisko vielu patēriņu. Apģērbu kompānija “Lindex” palielinājusi organiskās kokvilnas izmantošanu. “Flippa K” uzsākusi lietoto apģērbu pārdošanu, dodot “otrās dzīves” iespēju sava uzņēmuma ražotajām precēm. Turklāt šis modes uzņēmums arī piedāvā apģērbu īri, ļaujot klientiem atsvaidzināt savu garderobi, neiesaistoties jaunā patēriņā.
Arī Latvijā ir virkne uzņēmumu, kas piedāvā ilgtspējīgāku modi un mājas tekstilu. Piemēram, zīmols “Zīle” veido apģērbus no lietotām džinsu biksēm un krekliem, bet zīmols “Ulmaņbikses” panāk, ka no divām lietotām biksēm top viens jauns bikšu pāris. Sociālais uzņēmums “Otrā elpa” pārdod lietotus apģērbus (un citas preces), ko ziedojuši to agrākie īpašnieki, tādējādi dodot apģērbiem “otro dzīvi”. Uzņēmums “Mežroze” ir viens no retajiem Latvijā, kurš ne tikai ražo audumus, bet to dara pēc starptautiskā Oeko-Tex sertifikāta standartiem, kas nozīmē, ka uzņēmuma produkti nesatur cilvēka veselībai un videi kaitīgas ķīmiskās vielas. “Wooly Organic” mazuļu apģērbus un rotaļlietas ražo no organiskas kokvilnas, kas nozīmē, ka kokvilnas audzēšanā nav izmantoti kaitīgi mēslojumi, herbicīdi un pesticīdi, līdz ar to uzņēmuma produkcija nesatur arī kaitīgas ķīmiskās vielas un toksīnus. Uzņēmums “Wooly Organic” saņēmis ne tikai Oeko-Tex, bet arī GOTS sertifikātu, kas apliecina, ka visā produkta ražošanas ķēdē ievērotas videi un cilvēkiem draudzīgas prasības – piemēram, nav lietotas konkrētas toksiskās vielas, ir ierobežots ūdens resursu patēriņš, preces iepakojums ir videi draudzīgs, un ražošanā iesaistītajiem cilvēkiem tiek nodrošināti vismaz minimālie darba standarti (droši un higiēniski darba apstākļi, adekvāts atalgojums, bērnu nodarbināšanas un diskriminācijas aizliegums, u.c.). Arī Latvijas uzņēmums “MeadowMe” šuj gultas veļu mazuļiem no organiskās kokvilnas audumiem ar GOTS sertifikātu. Šie piemēri apliecina, ka arī Latvijā ir kopiena, kurai, iegādājoties tekstila preces, ir svarīgi.
Izmantotie pētījumi:
- “Pulss of the Fashion Industry”, Global Fashion Agenda, Boston Consulting Group, 2017.gads
- “A new textiles economy: redesigning fashion’s future”, Ellen MacArthur Foundation, Circular Fibres Initiative, 2017.gads
- “After the binge, the hangover: Insights into the minds of clothing consumers”, Greenpeace, 2017.gads
- “Time out for fast fashion”, Greenpeace, 2016.gads
- “Measuring Fashion: Environmental Impact of the Global Apparel and Footwear Industries Study”, Quantis, Climate Works Foundation, 2018.gads
- “Mapping clothing impacts in Europe: the environmental cost”, Waste and Resources Action Programme (WRAP), 2017.gads
Apkopojums veikts ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
