Autors: Normunds Kozlovs
Kas ir komunikācija? Pieeju dažādība: K. Markss, Z. Freids, F. Nīče jautā par komunikācijas subjektu: kas runā? Vai komunikācijā pats informācijas nesējs – medijs (medium) ir vēstījums (message) vai masāža (massage)? Mediju teorētiķa Maklūena (Marshall McLuhan) aforismi.
Kas ir komunikācija? Tas ir saziņas veids, kurā veidojas kopība (lat. communis – kopīgs). Līdz ar to komunikācija ir visdažādāko cilvēkzinātņu uzmanības centrā, kā arī to disciplīnu, kas pēta tehniskas vai organiskas dabas sistēmas un to organizācijas procesus, piemēram kibernētika, ģenētika, u. c. Pati saziņa var notikt kā minimums starp diviem elementiem, kas ir nošķirti, taču komunikācijas procesā – spējīgi sastādīt kopību. Līdz ar to saziņa notiek saskarsmē, kas nepieciešami ir pastarpināta. Šo pastarpinājumu veido medijs (vidutājs). Medijs nosaka tos rāmjus, kuros var notikt saziņa. Tāpēc, sekojot kanādiešu izcelsmes mediju teorētiķa Maršala Maklūena (Marshall McLuhan) aforismam, var sacīt, ka pats “medijs ir ziņa” jeb vēstījums (Medium is Message), jo no tā ir atkarīgs, kāda veida saskarsme ir iespējama un attiecīgi – kādas ziņas var tikt pārsūtītas dotajā saziņas formātā. Pašus medijus Maklūens dēvē par cilvēka paplašinājumiem vai funkciju pagarinājumiem (extensions). Savukārt sekojošo parafrāzes izteikumu “medijs ir masāža” (Medium is Massage) ir iespējams interpretēt kā cilvēcisku nepieciešamību pēc saskarsmes un attiecīgi – sazināšanās, kas zināmās robežās nodrošina labsajūtu, turpretim, būdama pārdozēta, komunikācija kļūst draudīga un var arī savainot, izrīvējot caurumus ar mediju protēzēm mūsu ķermenī, tādējādi sāpīgi paejot zem ādas. Tāda varētu būt arī ilustrācija mūsdienu mītam par kibernētiskā organisma – kiborga dzimšanu.
Šādas pastarpināti mediētas komunikācijas problemātiku mūsdienu humanitārajās zinātnēs nevar izprast, neiepazīstoties ar trim autoriem: ekonomistu, sociālo teorētiķi un revolucionāro praktiķi Kārli Marksu (Karl Marx), austriešu psihiatru Zigmundu Freidu (Sigmund Freud) un romantisma teorijas revolucionāru Frīdrihu Nīči (Friedrich Nietsche). Katrs no šiem domātājiem ar savu teorētisko darbību ir radījis ne vien kādu teoriju vai skaidrojošu modeli, bet veselu konceptuālo kontinentu, izpētes jomu vai metodi, kura tiek padziļināta un nepārtraukti paplašināta. Var teikt, ka zināmā mērā visu šo teoriju centrā, ja tās tiek attiecinātas uz komunikācijas sfēru, atrodas jautājums par komunikācijas subjektu jeb rīcībspējīgo aģentu: HALLO, HALLO; KAS RUNĀ? Cik daudz no manis ir atkarīgs, kas un kā tiek komunicēts? Kādas ir saziņas robežas? Vai es runāju vai tieku runāts?
[1] Piemērojot marksistisko analīzi komunikatīvai situācijai, var sacīt, ka cilvēks pirmkārt ir sabiedriskas kopības, t. i., kolektīva būtne. Tas nozīmē, ka, lai varētu izdzīvot, viņam ir nepieciešami jābalstās uz citu sugas brāļu palīdzību jau no pašiem pirmajiem dzīves mirkļiem. Pirmcilvēku kopienās arī pieauguša kopienas locekļa izraidīšana bija līdzvērtīga viņa nogalināšanai. Savukārt, lai pastāvētu un izdzīvotu pati cilvēku kopiena, kopīgas darba dalīšanas procesā ir nepieciešams apmierināt tādas pamatvajadzības kā ēdiens, pajumte, pēcnācēju radīšana, utt. Katrā specifiskā sabiedrībā atkarībā no tās attīstības pakāpes – pirmatnējā kopienā, verdzības iekārtā, feodālismā vai kapitālismā (t. s. sabiedriski ekonomiskās formācijas) gan pašas vajadzības, gan to apmierināšanas veidi kļuva arvien sarežģītāki. Ar to tiek saprasta sabiedriskās apziņas atkarība no sabiedriskās esamības. Tas, ko cilvēks domā, zināmā mērā – pat jūt un runā, ir atkarīgs no viņa redzesloka, kuru ierobežo sociālais stāvoklis jeb pozīcija sociālā sistēmā. Tā, piemēram, skolotāja ieskats par to, kā jābūt organizētiem nodarbību starpbrīžiem skolas gaiteņos, būs pilnīgi atšķirīgs no skolēna redzes punkta. Tā ir šķiriskā apziņa, kura veidojas atkarībā no ieņemtās pozīcijas sociālajā sistēmā un pašas sabiedrības attīstības stāvokļa. To nosaka ekonomiskais determinisms – ražošanas līdzekļu jeb ekonomiskai bāzei (sabiedriskai esamībai) pakļauta ideoloģiskā virsbūve (sabiedriskās attiecības jeb sabiedriskā apziņa). Jebkurai šķiriskai sabiedrībai ir raksturīga valdošās šķiras (tās ļaužu grupas, kuras rokās ir koncentrēti materiālie resursi – ražošanas līdzekļu ekonomiskā bāze) centieni leģitimēt (t. i., pamatot un morāli attaisnot) doto varas sadalījumuun tam atbilstošās sabiedriskās attiecības, ideoloģijas formā interpretējot pastāvošo lietu kārtību un esošo nevienlīdzību varas sadalē kā vienīgo iespējamo, “dabisko”, “vispārcilvēcisku”, “normālu”, utt. Mūsdienu kapitālistiskā sabiedrībā valdošā šķira ir buržuāzija, dēvēta arī par “vidusšķiru”.
[2] Zigmunda Freida piedāvātais psihoanalīzes modelis arī zināmā mērā runā par kādiem “bāzes” (skat. K. Marksa ekonomisko bāzi) neapzinātiem mehānismiem, kuri darbina mūsu komunikāciju. Psihoanalīzē runa ir par instinktu, pamatā dzimumdziņas jeb “eros” un agresijas vai nāves instinktu – “tanatos“, sfēru. Visa cilvēciskā komunikācija ir šo instinktu apmierināšana sociāli pieņemamā – “sublimētā” veidā. Pati cilvēka apziņa – “ego” ir kaujas lauks šiem konfliktējošiem instinktiem, kas nāk no zemapziņas – “id” un saskaņā ar baudas principu pieprasa tūlītēju apmierinājumu. Tomēr instinktiem, sastopoties ar skaudro realitātes (jeb sāpju baiļu) principu, nākas apvaldīties, iegrožoties un pieskaņoties sociālajam spiedienam, morāles likumiem, ko psihes struktūrā pārstāv “super-ego“. Tādējādi visa “libido” psihiskā enerģija rotē starp šiem diviem poliem un tērējas, veikli maskējot un racionāli attaisnojot sev pašiem mūsu “patiesās vēlmes”, kas no agras bērnības saskaņā ar “Edipa kompleksu” ir apslēptas. Tā ir greizsirdības mākta agresīva konkurence ar tēvu, kura visvarenais tēls biedē kā “bailes no kastrācijas” un incesta aizliegtā mīlestība uz māti. Attiecīgi apzinātā vecumā, kurš, protams, psihoanalītiski ir vēl “neapzinātāks” un neirotiskāks, šī mehānisma veidotās attieksmes tiek “pārnestas” uz citiem cilvēkiem un parādībām, tādām kā “valsts” vai “Dievs”, kas izrādās mātes vai tēva “projekcijas“.
Līdz ar to klāt pie Marksa postulētām šķirisko interešu jeb atšķirīgo vēlmju (apspiestajiem – emancipēties, apspiedējiem – saglabāt varas pozīcijas) ideoloģijām nāk neapzinātās “apspiestās” jeb Freida psihoanalīzes terminoloģijā – “represētās” vēlmes un intereses, kas nemanāmi ielavās saskarsmē, liekot šķēršļus komunikācijas atvērtībai un savstarpējā saskarsmē ļaujot realizēties kādām no mums neatkarīgām un daļēji neapzinātām stratēģijām.
[3] Frīdriha Nīčes iespaids humanitāro zinātņu domā savukārt drīzāk izriet no viņa rakstības stila vai nostādnes “domāt citādāk”, nevis no skaidri formulētas teorijas, kā tas ir Marksa vai Freida gadījumā, kas pēc sevis ir atstājuši rindu “marksistu” un “freidistu”. Nīčes gadījumā, runājot par komunikāciju, ir jārēķinās ar vēl visaptverošākām lamatām, kas mūs sagaida pašā valodā kā sociālā zīmju apmaiņas sistēmā un runas aktos – valodas lietojumos. Ilustrācijai: mūsdienu postmodernajā literatūrkritikā plaši iegājies termins ir “dekonstrukcija”, kas iezīmē pretošanos valodiskā komunikācijā iekodētai viennozīmībai, kura tiek pielīdzināta simboliskai vardarbībai. Tā, piemēram, protestējot pret maskulīno fallocentrismu, kas attiecas uz pirms un pēc erekcijas dzimumlocekļa agregātstāvokļiem ciets/mīksts, angliski iekodētos tādos programmatūru/aparatūru apzīmējošos jaunvārdos kā “hardware/software” feminisma dekonstruktīvā kritika piedāvā aizstāt tos ar vaginocentrisku “dry/wet data“.
Varam pamanīt, ka šie visi trīs teorētiskās analīzes modeļi nāk no 19. gadsimta autoriem, kas dzīvoja un rakstīja industriālās automatizācijas laikmetā, ko atnesa rūpnieciskā modernizācija. Visvairāk tas, protams, iespaidoja Marksa teoriju, taču zināmā mērā šis pretošanās moments automatizācijai, kaut vai psiholoģiskās vai sociālās mehānikas līmenī, ir klātesošs arī Freida un Nīčes darbos. Taču pats fakts, ka humanitārās zinātnes lielā mērā joprojām attīstās šo tajā laikā radušos konceptuālo shēmu ietvaros, ir ievērības cienīgs un ilustrē kaut kādā mērā arī mūsu domāšanas inertumu, kurš pēc Maršala Maklūena domām neļauj mums adekvāti izprast mūsdienu komunikācijas procesus un mediju attīstību. Tikai tāpēc, ka katrs nākamais dominējošais medijs izmanto sava priekšgājēja formu par savu saturu, tas ir spējis veiksmīgi izvairīties no teorētiskas analīzes uzmanības, kaut gan lielā mērā pati mediētā realitāte jau darbojas šī jaunā medija zīmē un attīstās pēc viņa loģikas. Tā piemēram, televīziju, kuras saturs ir iepriekšējais medijs – filma, mēs, pateicoties šim teorētiskās aiztures jeb kavējuma momentam, turpinām analizēt kino terminos vai arī rakstību – runas jeb logosa (runātais pretēji rakstītam vārdam) terminos. Tādā veidā Maklūens turpina Marksa iesākto ekonomiskās bāzes un ideoloģiskās virsbūves opozīcijas modeli, kurā bāze jeb sabiedriskā esamība vienmēr savā pašattīstībā aizsteidzas vienu solīti priekšā virsbūvētai sabiedriskajai apziņai par šīs esamības likumsakarībām. Dotajā gadījumā šīs kavēti sabiedriskās apziņas lomu pilda komunikācijas jeb mediju teorija.
Jāatzīmē, ka tā dēvētā postmodernisma teorijās lielu vietu aizņem logocentrisma kritika, kas mēģina atgriezt teorētiskās izpētes laukā tieši rakstīto, nevis runāto vārdu, pretojoties valodas kā fonētiskās runas analīzes modeļu pārnešanai uz dažādām savā būtībā grafoloģiskās – t.i., rakstībā balstītās, rietumu sabiedriskās dzīves jomām.
Sabiedrības komunikatīvā integrācija; vēsturisks ekskurss
Urbanizācija un industrializācija. Koloniālisms: civilizācijas un kultūras sadursme. Rakstu un runas kultūras. Logocentrisma postmodernā kritika (Ž. Deridā). Modernizācija pāreja no tradicionālās pārvaldes uz naudas un varas sistēmisku integrāciju. Zināšanu organizācijas “epistēmas” maiņa, humanitāro zinātņu arheoloģija (M. Fuko). Komunikāciju “dzīves pasaule” un tās integrācijas funkcija pēc J. Hābermāsa. Sabiedriskā organisma evolūcija = progress: socioloģiskā pozitīvisma komunikāciju fiziskā tīklojuma studijas.
Pati rakstu kultūra pārstāv rietumu civilizāciju kontaktā ar “citām – svešajām” kultūrām. Tā demonstrē rakstības pārākumu pār runu, aktīvā kolonizācijā un ekspansioniskā politikā pakļaujot “mežoņu – pirmsrakstības” kultūras, izturoties attiecībā pret tām tāpat kā pieaugušie pret rakstīt un lasīt neprotošiem mazattīstītiem bērniem. Līdz ar to arī pati rakstība kā fiksētu, paliekošu saskarsmes zīmju rinda kaut kādā mērā pārstāv vardarbību saskarē ar gaistošo runas kultūras pirmatnēju “nevainību”.
Līdztekus rakstībai rietumu kultūrā arī attēls un vizuālā informācija spēlē ne mazāku lomu kā tekstuālā informācija, tomēr vairumā gadījumu attēls ir pakārtots tekstam – piemēram, reklāmas tēls reklāmas sauklim vai filmas vizuālo attēlu rinda sižeta stāstam (narativitātei scenārijā). Kristīgā kultūra pārvarēja tēlu darināšanas aizliegumu (tabu), kurš ir saglabājies tādās tekstuāli balstītās kultūrās kā jūdaisms vai islams ar vienotu judeo-kristīgās tradīcijas izcelsmi. Tas ļauj runāt par rietumu kapitālisma sistēmu ne tikai kā par ekonomiskā pieauguma sabiedrību, bet arī kā par izrāžu sabiedrību (spectacle society).
Pāreja no tradicionālās kārtu sabiedrības uz tiesiskas valsts pilsonisko sabiedrību (formāla vienlīdzība rakstiski nostiprinātā likuma priekšā) notika t. s. modernizācijas procesā, kas nodrošināja brīvās iniciatīvas un uzņēmējdarbības uzplaukumu. Modernizācijai raksturīgs ir pilsētu lomas pieaugums, iedzīvotāju koncentrācija jeb citiem vārdiem – urbanizācija un tajā pašā laikā masveida rūpnieciskās ražošanas process – industrializācija. Šāda koncentrācija rada nepārskatāmību un dažādu saskarsmes saišu komunikācijas haotismu. Formālā vienlīdzība ir iespējama, pateicoties sociālai mobilitātei, ko nodrošina vispārēja izglītības sistēma, kurā jebkura sabiedrības sociālā, ražojošā niša ir aizvietojama ar jebkuru indivīdu.
Modernizētas sabiedrības locekļiem ir jāpieņem vispārēji universāli saskarsmes noteikumi, kas rada iespējamu anonīmu komunikāciju, kurā vairs nav svarīga konkrēto indivīdu biogrāfiskā vēsture un to sabiedriskā stāvokļa savstarpējā atkarība. Turpretim tradicionālā sabiedrībā principā nepastāv saskarsmes saišu haotiskas nejaušības un pati komunikācija ir ierobežojoši reglamentēta atkarībā no personu sabiedriskā stāvokļa. Tradicionālās sabiedrības sociālās saites ir noturīgas un statiskas, turpretim modernu sabiedrību raksturo nepārtrauktas pārmaiņas un šo saišu savstarpēja aizvietojamība. Tik lielā mērā, cik personisko saišu un attiecību īpatsvars saglabājas dotajā sabiedrībā – piemēram, harizmātiski līderi un personalizēta (pretēji labēji/kreisi ideoloģizētai) politika, ģimene, klani un korupcija – ir iespējams spriest par tās “modernumu” vai “tradicionālismu”.
Vara un preču maiņa nodrošina sabiedrības sistēmisku integrāciju. Modernā sabiedrībā gan vara, gan preču maiņa ir anonīma. To pārstāv valsts pārvaldes birokrātija no vienas puses un universāla apmaiņa ar naudas palīdzību – tirgus mehānisms no otras. Tomēr sabiedrības demokrātismu raksturo tas, cik lielā mērā valodiskā saskarsmē jeb simboliskā zīmju apmaiņā iedzīvotājiem ir iespējams ietekmēt varas lēmumu pieņemšanas procesus, lai kontrolētu savas kopdzīves apstākļus. Piemēram, ierobežojot valsts iejaukšanos privātā sfērā vai vienojoties par sociālas aizsardzības programmām konkurēt nespējīgām iedzīvotāju grupām, kas viena vai otra iemesla pēc (invaliditāte, bezdarbs, u. c.) ir izslēgtas no līdzvērtīgām iespējām resursu pārdalē brīvā tirgus apstākļos. Valodiskās saskarsmes sfēra pēc Jurgena Hābermāsa domām ir trešais sabiedrības sistēmiskās integrācijas avots, kas atšķirībā no hierarhiski organizētās komunikācijas varas vai tirgus gadījumā nodrošina saskarsmes vienlīdzību (egalitārismu). Saprotams, ka modernā urbanizētā un nepārskatāmā sabiedrībā, kādas ir vairums rietumu tipa pārstāvnieciskās demokrātijas, šāda veida iespējas izteikties un argumentēti aizstāvēt vienu vai otru pozīciju kādā visu sabiedrības locekļu tālāku dzīvi izšķirošā jautājumā atsevišķiem sabiedrības locekļiem ir stipri ierobežotas. Šeit stājas spēkā t.s. “ceturtā vara” (līdzās nošķirtām likumdošanas, tiesu un izpildvarai), kas ir masu mediji – prese, radio, televīzija, kurā tāpat kā dažādas intereses paudošā politisku partiju pārstāvniecībā – visu par spriestspējīgiem atzīto iedzīvotāju ievēlētā parlamentā, notiek mediētu sabiedrisko viedokļu translēšana kā arī vispārīgas piekrišanas ražošana (manufacturing consent), lai attaisnotu (leģitimētu) pieņemtos lēmumus.