Ētiskie un reliģiskie apsvērumi rada skeptisku attieksmi pret gēnu inženierijas solījumiem. Ir cilvēki, kas uzskata, ka jaunu dzīvības formu radīšana, pārkāpjot dabiskās robežas starp sugām, ir dabas likumu pārkāpšana vai necieņa pret Dieva darbu. ĢMO izkļūšana brīvībā apdraud nākamās paaudzes. Kompānijas ātras peļņas dēļ manipulē ar dzīvām būtnēm, neatzīstot to tiesības uz savu dzīvi. Jaunradītajiem dzīvniekiem tiek atņemtas pat pašreiz atzītās dzīvnieku tiesības. Vai tāpat būs arī ar pārveidotiem cilvēkiem? Gēnu inženierija vairo dzīvnieku ciešanas. Tā iejaucas dzīvu būtņu karmā. Patentēt dzīvus organismus un to ģenētisko materiālu ir amorāli, un līdz šim tas bija arī nelikumīgi. Ģenētiski pārveidotā pārtika rada problēmas tiem, kas dažādu apsvērumu dēļ nelieto uzturā noteiktus produktus, piemēram, veģetāriešiem.
Ētiskie apsvērumi ir pamatā visai cilvēku rīcībai, kaut varbūt neapzināti. Lai noteiktu, vai ir kāda joma, kurā gēnu inženierija spēj dot labumu cilvēcei, nenodarot ļaunu tai un citām dzīvības formām, ir nepieciešams ne tikai zinātniski novērtēt risku, bet arī noteikt ētiskās vadlīnijas. Lēmumu pieņemšanu nedrīkst atstāt tikai ekspertu ziņā. Noteicošajām jābūt sabiedrības tiesībām, nevis kompāniju komercnoslēpumiem, neierobežotai un amorālai alkatībai un naivajam uzskatam, ka akadēmiskā brīvība atļauj zinātniekiem neierobežoti eksperimentēt ar visu, neuzņemoties atbildību par savu atklājumu pielietošanas sekām.
Ētiskas dabas jautājumus rada visi šajā izdevumi aplūkotie jautājumi. Piemēram, ir ne tikai jānoskaidro, vai pesticīdus izstrādājoši augi ir ekonomiski izdevīgi, bet arī, vai tie ir ētiski attiecībā pret zemniekiem, kas vairs nevarēs lietot šos pesticīdus, ja kaitēkļiem radīsies imunitāte. Tomēr pats pirmais jautājums ir, vai cilvēkiem vispār ir tiesības ģenētiski modificēt organismus un pārvietot gēnus starp savstarpēji nesaistītām sugām. Šis jautājums tālāk ir sīkāk aplūkots no reliģiskā aspekta, tomēr uz to var skatīties arī no tīri bioloģiskā viedokļa. Gēnu inženierijā organismi tiek reducēti uz to sastāvdaļām – gēniem, aizmirstot, ka gan organismi, gan ekosistēmas ir kompleksi veidojumi, kuru darbība nav pilnībā izprasta. Nav zināms, kāda būs ģenētisko modifikāciju ietekme uz organismiem un ekosistēmām.
E.Čārgofs (Erwin Chargoff), modernās mikrobioloģijas “tēvs”: “Pamatjautājums, uz ko mums jāatbild, ir, vai mums ir tiesības uzkraut vēl vienu šausmīgu nastu vēl nedzimušajām paaudzēm. Es saku “vēl vienu”, ņemot vērā neatrisināto un tikpat drausmīgo kodolatkritumu likvidēšanas problēmu. Mūsu laiks ir nolādēts ar nepieciešamību vājiem cilvēkiem, kas izliekas par ekspertiem, pieņemt ārkārtīgi tālejošus lēmumus. Vai ir vēl kaut kas tālejošāks kā dzīvības formu radīšana? Jūs varat izbeigt skaldīt atomus, jūs varat beigt apmeklēt Mēnesi, jūs varat pārstāt lietot aerosolus, jūs pat varat izlemt nenogalināt veselas populācijas ar dažām bumbām. Bet jūs nevarat atsaukt atpakaļ jaunu dzīvības formu. [..] Iepriekšējām paaudzēm nelabojams uzbrukums biosfērai būtu kaut kas tik nedzirdēts, tik neiedomājams, ka es varu tikai vēlēties, kaut mana paaudze nebūtu tajā vainīga.”
Agrāk zinātne mēģināja izprast, kā strādā daba, tagad tā pirmo reizi cilvēces vēsturē to maina pašos pamatos. Organismu ģenētiskā struktūra tiek mainīta cilvēku iegribu un korporāciju vēlmes gūt peļņu par katru cenu dēļ. Nobela prēmijas laureāts Dž. Volds (George Wald) to novērtēja šādi: “Tas viss ir pārāk liels un notiek pārāk ātri. Tā varbūt ir vislielākā ētiskā problēma, ar kādu zinātne jelkad saskārusies.”
Visu sugu pārstāvji ir bioloģiskās kopienas locekļi. Tiem piemīt vairāk vai mazāk izteikta apziņa, saprāts un personība. Katram ir tiesības tikt aizsargātam. Tomēr pašreizējie līdzekļi, ko lieto cilvēka kā sugas saglabāšanai, iznīcina dabu. Lai noteiktu, vai gēnu inženierija ir pieņemama, tā jāsalīdzina ne tikai ar esošo stāvokli, bet ar iespējamām alternatīvām. Tā piemēram, jānoskaidro ne tikai, vai ĢM augu audzēšanai būs nelabvēlīgāka ietekme uz vidi un pārtikas nodrošināšanu nekā valdošajām industriālās lauksaimniecības metodēm. Jāņem vērā arī bioloģiskās lauksaimniecības, veģetārisma, patēriņa modeļu maiņas un citas iespējas.
Vai ir ētiski koncentrēties uz tehnoloģiju, kas mēģina novērst nevis problēmas cēloņus, bet sekas? Gēnu inženierija sola nodrošināt gandrīz neierobežotus pārtikas krājumus, tā atbalstot iedzīvotāju skaita pieaugumu laikā, kad Zeme jau ir pārapdzīvota. Liela daļu jauno augu ir mēģinājums piemēroties intensīvo lauksaimniecības tehnoloģiju radītajām negatīvajām sekām, kā augsnes sāļumam, neauglībai un pastiprinātiem kaitēkļu nodarītiem postījumiem, neizvērtējot šīs tehnoloģijas un nemeklējot saprātīgākus saimniekošanas paņēmienus.
Attīstoties gēnu inženierijai, to neizbēgami lietos arī bioloģisko ieroču radīšanā. Biotehnoloģijas potenciāls var kļūt par visbīstamāko ieroci cilvēku un pārējās dabas iznīcināšanai, kāds jebkad izgudrots, pārspējot pat kodolieročus. Tas būtu jāņem vērā zinātniekiem pirms pētījumu sākšanas.
Dzīvnieki
Jau tagad pret mājdzīvniekiem izturas kā pret mehānismiem, kuru dzīves vienīgais uzdevums ir sagādāt pārtiku cilvēkiem. Tomēr tās ir dzīvas un jutīgas būtnes. Viņi arī visvairāk cietīs no šīm mākslīgajām mutācijām. Gēnu inženierijā modificējamos embrijus iegūst, nogalinot to mātes. Klonējot ir ļoti augsts dzīvnieku mirstības līmenis. Ātri augošā ĢM cūka ir slima, akla, ar cilvēka augšanas hormonu mākslīgi padarīta resna, ar tā atrofējušies muskuļiem, ka tā pat nespēj piecelties kājās. Viss organisma dabiskais stāvoklis ir izjaukts.
Laboratorijās pārveidotu dzīvnieku patentēšana ir ne tikai ētiski nepieņemama, tā arī cilvēkiem dod neierobežotas iespējas ekspluatēt citas dzīvas būtnes. Dzīvnieki tiek modificēti, lai ar tiem eksperimentētu, jo uz cilvēka veidotajiem radījumiem vairs neattiecas likumi, kas ierobežo dzīvnieku izmantošanu eksperimentos. Šos jaunos dzīvniekus rada cilvēku patēriņam un patentē, lai nestu peļņu korporācijām, nepievēršot uzmanību dzīvnieku ciešanām un to dabiskajai lomai ekosistēmās.
Dzīvniekus speciāli modificē, lai tie attīstītu cilvēkiem raksturīgas slimības, piemēram, vēzi. Tātad viņi tiek radīti, lai ciestu. Tomēr bieži vien tas pat nepalīdz atrast jaunus ārstēšanas paņēmienus.
Pārtikā lietojot pret antibiotikām imūnus augus, antibiotikas kļūs aizvien neefektīvākas, un būs jāmeklē jaunas zāles. Tiks eksperimentēts ar miljardiem dzīvnieku, pakļaujot tos ciešanām.
Cilvēki
Arvien vairāk cilvēka gēnu ievieto citos organismos, radot jaunas, daļēji cilvēciskas, dzīvības formas. Tas rada jaunus jautājumus: ja cilvēciskām būtnēm ir īpašs ētiskais statuss, vai cilvēka gēnu klātbūtne organismā maina tā ētisko statusu? Cik procentiem cilvēka gēnu jābūt organismā, lai to uzskatītu par cilvēcisku? Piemēram, cik daudz cilvēka gēnu jābūt piparā, lai kādu mocītu sirdsapziņas pārmetumi par tā apēšanu?
ĢM pārtika rada specifiskas ētiskas problēmas dažādu pārliecību cilvēkiem. Veģetārieši un it īpaši vegāni atsakās ēst augļus un dārzeņus, kuros ir dzīvnieku un cilvēku gēni. Jūdaisti un musulmaņi nedrīkst ēst atsevišķus produktus un nevēlas nezinot kopā ar savu sautējumu apēst arī cūku gēnus. Reliģiskie darbinieki noraida ĢM pārtiku, jo viņiem ir nopietni iebildumi pret šādu iejaukšanos dzīvības pamatos. Daudzi cilvēki, kuri nepieder nevienai ticībai, vēlas nelietot ĢM pārtiku, jo arī viņiem ir nopietni ētiski iebildumi. Likumi atļauj pārtikai saturēt pat cilvēku gēnus, patērētājiem to nezinot. Kaut arī tiek izteikts viedoklis, ka gēniem īpašas piederības nav un ir vienalga, no kāda organisma tie ņemti, katra cilvēka ētiskie uzskati ir tik personiska lieta, ka neviens nevar citu vietā izlemt, kas ir un kas nav pieņemami.
Daži zinātnieki uzskata, ka iespēja radīt bezgalvainus cilvēka embrijus orgānu transplantācijai ir noteikti jāizmanto. Ētiskas dabas problēmas tas neradot, jo nevienam ļaunums nodarīts netiekot.
Cilvēku modificēšana un klonēšana izriet no agrāk veiktās citu organismu pārveidošanas, par kuru netika veicinātas gan ētikas speciālistu, gan plašas sabiedrības diskusijas. Netika noskaidroti un piemēroti sabiedrībai pieņemami ētiskie principi. Tāpēc ir izveidojusies situācija, ka par nodokļu maksātāju naudu tiek veiktas tiem nepieņemamas darbības.
Reliģija
Ja pasaule ir Dieva radīta, tad cilvēkiem nav tiesību radīt jaunas dzīvības formas. Tāpat viņiem nav tiesību patentēt dzīvus organismus un to ģenētisko materiālu.
No reliģiskā viedokļa acīmredzamais pazemības trūkums gēnu inženieru un to atbalstītāju domāšanā ir klaja nepilnība, kas attaisno neuzticēšanos to darbiem. It īpaši tas attiecas uz reliģijām, kurās pastāv uzskats, ka dzīvības daudzveidīgās formas ir Dieva mērķtiecīgi radītas. Tādā gadījumā dabiskās barjeras, kas neļauj sugām savstarpēji krustoties, ir dievišķā plāna pamatā. Ierobežotajam cilvēku prātam būtu jāuzmanās iejaukties šai plānā ar nepietiekami pārdomātu darbību. Tik riskantu pasākumu nevajadzētu sākt, pirms godīgi ir novērtētas cilvēka spēju un izpratnes robežas un dabas vai Dieva radības sarežģītība un varenība. Pieņemt, ka gēnu inženierija ir līdzvērtīga seksuālajai reprodukcijai, nozīmē nenovērtēt šī dievišķā plāna esību un svarīgumu. Dziļa necieņa un augstprātība ir noniecināt atšķirību starp piespiedu gēnu pārvietošanu pāri dabiskajām barjerām un normālu vairošanos, kas notiek Dieva nospraustajās robežās.
Princis Čārlzs savā slavenajā rakstā par gēnu inženierijas trūkumiem teica: “Esmu pārliecināts, ka šādas ģenētiskās modifikācijas ieved cilvēci valstībā, kas pieder Dievam un tikai Dievam. Vai mums ir tiesības eksperimentēt ar dzīvības pamatsastāvdaļām un komercializēt tos, izņemot noteiktus gadījumus, kad tam ir ļoti nozīmīga ietekme medicīnā? Mēs dzīvojam tiesību laikmetā. Man šķiet, ka šis ir laiks, kad arī mūsu Radītājam ir tiesības.”