Ievads
Zinātnes loma sabiedrībā aizvien palielinās, un tās sasniegumus un atziņas izmanto gandrīz ikvienā mūsdienu cilvēka darbības jomā. Zinātnes sasniegumi iespaido mūsu dzīvi un pasaules uztveri. Bieži vien zinātne attīstās daudz straujāk nekā morāle un ētika. Tas zinātni padara par ļoti bīstamu jomu, it sevišķi tāpēc, ka zinātnei ir tendence izvairīties no morāles kategorijām. Dominējošais viedoklis, ka viss, kas palīdz zinātnei attīstīties, ir vērtējams pozitīvi, un viss, kas tās attīstību kavē, ir vērtējams negatīvi, ir apšaubāms. Vai var attaisnot jaunu faktu iegūšanu par dzīvības cenu? Vai var tikt attaisnota labu mērķu sasniegšana ar nežēlīgām metodēm?
Zinātne pēta dažādus objektus, par kādiem ir kļuvušas dzīvas būtnes – dzīvnieki. Ja institūcijas, kas izmanto dzīvniekus zinātniskām vajadzībām, to dara sabiedrības labā, sabiedrībā sāk akceptēt cietsirdību. Cietsirdība tādējādi netiek uztverta kā slikta pati par sevi, uzmanību pievērš cietsirdības nepieciešamībai. Un nepieciešamība var tikt un tiek interpretēta dažādos veidos. Daudzas darbības formas, kas ikdienā tiek klasificētas kā cietsirdīgas un sodāmas ar likumu, zinātnisko pētījumu laboratorijās ir parasta parādība. Šāda situācija norāda uz dzīvnieku neskaidro stāvokli – no vienas puses tos uzskata par būtnēm, kam pienākas zināms morālais statuss, bet tajā pašā laikā tos uztver arī kā objektus un lietas, kam šāds statuss nepienākas.
Savā kursa darbā mēģināšu aizstāvēt viedokli, ka dzīvniekiem morālais statuss pienākas un to izmantošana par zinātniskās izpētes objektiem ir klaja dzīvnieku interešu ignorēšana. Argumentēšu, kāpēc dzīvnieki ir uzskatāmi par būtnēm, uz kurām attiecināmas morāles kategorijas, un kā kritiski neizvērtēti pieņēmumi par to, ka dzīvnieki ir mūsu īpašums, ietekmē mūsu uztveri un saskarsmi ar dzīvnieku pasauli.
Lai izvirzītu iebildumus pret zinātniskajiem eksperimentiem, vispirms mēģināšu noskaidrot, vai tiešām to rezultāti attaisno izmantotos līdzekļus un vai zinātniskie eksperimenti ar dzīvniekiem ir vienīgā alternatīva, lai saglabātu cilvēku veselību un iegūtu cilvēkiem nepieciešamus faktus. Tāpat mēģināšu pamatot viedokli, kāpēc mums vajadzētu mainīt savus uzskatus par dzīvniekiem un ko īsti praksē varētu nozīmēt pieņēmums, ka dzīvniekiem ir morālais statuss.
1. Zinātniskie eksperimenti, to mērķi, metodes un rezultāti
Pēc aptuveniem aprēķiniem katru gadu vairāk nekā 100 miljonu dzīvnieku tiek pakļauti zinātniskajiem eksperimentiem. Šo eksperimentu mērķi un nolūki ir dažādi, bet ir iespējams nodalīt četras galvenās kategorijas:
- dažādu produktu pārbaudes;
- militārie izmēģinājumi;
- psiholoģiskās studijas;
- medicīniskie pētījumi.
Šīs kategorijas nav savā starpā pilnībā nošķirtas. Dažus medicīniskos pētījumus veic ar nolūku radīt jaunus produktus. Daži psiholoģiskie pētījumi pēc savas būtības ir medicīniski, kamēr citi nav. Militārajiem eksperimentiem var būt medicīnisks pielietojums, un to rezultāti arī var kalpot, lai radītu jaunus produktus, utt.
Šīs procedūras, kas parasti notiek zinātniskajās laboratorijās, veic par nodokļu maksātāju līdzekļiem, to mērķis it kā ir dažādos aspektos padarīt cilvēku dzīvi labāku. Respektīvi, dominējošais viedoklis ir tāds, ka bez zinātniskajiem eksperimentiem, kuros par izpētes objektiem izmanto dzīvniekus, nav iespējams iztikt, jo to rezultāti ir vitāli svarīgi katram sabiedrības loceklim. Plaši izplatīts viedoklis, ka citu alternatīvu vienkārši nav. Bet pēdējos divdesmit gados ir parādījušās daudzas alternatīvas, kas spēj aizstāt dzīvniekus kā eksperimentu modeļus. Ir iespējams izmantot cilvēku šūnu kultūras, cilvēku ādas aizvietotājus un proteīnu savienojumus, kas atbilst acs struktūrai, kā arī ir datorprogrammas, kas spēj noteikt, vai viela būs toksiska. Ir grūti saprast, kāpēc pārbaudes ar dzīvniekiem netiek aizstātas ar alternatīviem modeļiem, kas ir gan lētāki, gan arī ātrāki nekā eksperimenti ar dzīvniekiem.
Daudzi produkti, ko lietojam sadzīvē, ir tieši vai netieši saistīti ar zinātniskajiem eksperimentiem, kuros izmantoti dzīvnieki, un bieži vien produktu patērētājiem nav precīzas informācijas par to, kādi eksperimenti ir veikti ar dzīvniekiem, lai produkts nonāktu tirgū. Šādas produktu pārbaudes notiek lielākajā daļā uzņēmumu, kas ražo kosmētiku, pārtiku, dažādas sadzīves preces utt.
Pirms kāds jauns produkts nonāk tirgū, ir jāpārbauda tā toksiskums, un to lielākoties veic ar dzīvniekiem. Parasti galvenais mērķis ir noteikt, kā uz cilvēku iedarbosies dažādi sadzīvē izmantotie līdzekļi un kādas reakcijas notiks, ja kāds no šiem līdzekļiem nonāks acīs, uz ādas utt., vai arī kāda būs letālā deva, ja tas tiks ievadīts organismā iekšķīgi. Šo pārbaužu laikā dzīvniekiem tiek radīti visi iepriekšminētie apstākļi, kas rada milzīgas ciešanas, un izmēģinājumu laikā vai pēc to beigām dzīvnieki parasti mirst. Dzīvas būtnes tiek pakļautas sāpēm un lemtas nāvei tāpēc, ka tirgū ir ieplānots laist kādu jaunu kosmētisko līdzekli vai mazgāšanas līdzekli, kas mazgā traukus “divreiz labāk par veco”. Diez vai var attaisnot izvirzīto mērķi pievienot bagātīgajam sadzīves līdzekļu klāstam vēl kādu, izmantojot metodes, kas moka dzīvniekus un ir letālas. Šāda tipa eksperimentus nevar pietiekami pamatot, sakot, ka tie ir veikti ar mērķi apmierināt vitālās vajadzības, jo šie produkti paši par sevi nav cilvēku vitālo interešu vidū. Protams, ir problemātiski nošķirt, kas kuram ir vitāli svarīgi, bet gluži neiespējami tas, šķiet, tomēr nav.
Lai noteiktu, kuras intereses ir vitāli svarīgas un kuras – mazāk svarīgas, var salīdzināt divas intereses, kuras ir konfliktā viena ar otru. Ja manās interesēs ir iegūt, piemēram, brīdi klusuma istabā, kas ir aizņemta ar skaļiem cilvēkiem, tad diez vai es varu tās realizēt, šos cilvēkus nogalinot un neizraisot morāla rakstura iebildumus. Iebildumi šajā situācijā rodas tieši tāpēc, ka manas intereses pabūt klusumā nav samērojamas ar šo citu cilvēku interesēm, piemēram, dzīvot. Nav, protams, neapgāžama pierādījuma, ka tā tam jābūt, bet cilvēku sabiedrībā tā tas, šķiet, ir, lai arī kas būtu tā pamats – vērtību sistēma, “veselais saprāts”, konvencija vai kas cits. Tātad jauns zobu pastas veids diez vai varētu būt cilvēku vitālo interešu vidū, ņemot vērā to, ka par tādu komforta mazumiņu dzīvniekiem tiek atņemts viss un, šķiet, dzīvnieku interesēs nav tas, lai cilvēki ar tiem veiktu dažāda rakstura pārbaudes.
Diez vai ir samērojamas eksperimentos izmantotās metodes ar iegūto rezultātu. Drīzāk šajā situācijā parādās kādas sabiedrības daļas – ražotāju – ekonomiskās intereses ražot arvien vairāk jaunu produktu, ko piedāvāt patērētājiem. Bieži vien šīs sabiedrības daļas ekonomiskās intereses ir konfliktā ar patērētāju interesēm un nebūt nav saistītas ar sabiedrības interešu īstenošanu, nereti tās pat ir pilnīgi pretējas.
Piemēram, pārtikas ražošanas nozarē notiek daudz standarta pārbaužu, kuru mērķis ir pārbaudīt, kā un kādās devās uz dzīvniekiem iedarbosies pārtikas piedevas. Bet patērētāju interesēs, šķiet, nav piedevu, kas bieži vien veicina vēža un dažādu citu slimību izplatīšanos, pievienošana pārtikai. Tā ietilpst tikai pārtikas ražotāju ekonomiskajās interesēs, piemēram, lai produkcija ilgāk uzglabātos svaiga un to varētu realizēt ilgākā laika posmā. Protams, arī patērētāju interesēs ir tas, lai pārtikas produkti uzglabātos ilgāk, bet ne jau uz veselības rēķina. Tādējādi lielākā daļa eksperimentu, kas saistīti ar jaunu produktu nonākšanu tirgū, nav visas sabiedrības, bet tikai kādas sabiedrības daļas ekonomiskajās interesēs, un šādu eksperimentu mērķi un, vēl jo vairāk, metodes, nav morāli atzīstamas ne no morālās pozīcijas, kurā tiek pieļauti zinātniskie eksperimenti, ja to mērķi attaisno līdzekļus, ne arī no pozīcijas, kad mērķi neattaisno izmantotos līdzekļus.
Parasti uzskata, ka lielākā daļa zinātnisko pētījumu notiek medicīniskos nolūkos, piemēram, lai radītu zāles pret dažādām letālām slimībām utt. Bet lielākā daļa zinātnisko eksperimentu tiek veikti psiholoģijas nozarē. Bieži vien veic neskaitāmus eksperimentus, lai pierādītu to, ko cilvēki jau tāpat vairāk vai mazāk zina. Nav nepieciešamas pārbaudes ar pērtiķiem, lai pierādītu, piemēram, teorijas par to, kā sociālā dzīve vai nošķirtība no tās ietekmē indivīdus. Bieži vien šādi dati jau ir, un tie ir iegūti, novērojot tieši cilvēkus dažādās situācijās, piemēram, bēgļus, bērnus no bērnunamiem utt.
Rodas šaubas par to, kā dati, kas iegūti, pētot dzīvniekus, vispār var kaut ko palīdzēt, lai izzinātu cilvēku psiholoģiju. Dažu dzīvnieku, piemēram, pērtiķu, psihe ir līdzīga cilvēka psihei, bet tā nav identiska. Var, protams, rasties vēl vairāk dažādu jaunu hipotēžu un minējumu, bet gala secinājumus var iegūt, tikai pārbaudot cilvēkus. Visbiežāk psiholoģiska rakstura eksperimenti, kuros izmanto dzīvniekus, sabiedrībai nedod nekādu labumu, notiek tikai neskaitāmu faktu vākšana. No šiem faktiem nereti nav iespējams pat iegūt derīgus secinājumus.
Tieši pieņēmums, ka daudzi dzīvnieki spēj just ļoti līdzīgi cilvēkiem, ir iemesls, kāpēc ar viņiem izmēģina vielas, ko lietot paredzēts cilvēkiem. Lielākajā daļā gadījumu, kad kāda viela cilvēkiem tuvākajos zīdītāju klases dzīvniekos izraisa vēlamās reakcijas, līdzīgu reakciju cer sagaidīt arī cilvēka organismā. Bet traģiski gadījumi liecina, ka tas tā nav. Kļūdaini uzskata, ka eksperimentos ar dzīvniekiem iegūtie dati būtu identiski, ja eksperiments notiktu ar cilvēkiem. Slavenākais gadījums neveiksmīgo eksperimentu vēsturē ir gadījums ar medikamentu talidomīds, kas tika radīts ar mērķi samazināt grūtnieču nelabuma sajūtu. Pirms laišanas apgrozībā šīs zāles tika testētas ar vairākām dzīvnieku sugām (suņiem, kaķiem, pērtiķiem, kāmjiem), un rezultāti bija apmierinoši, bet, kad šīs pretnelabuma zāles nonāca apgrozībā, tās izraisīja nopietnas embriju deformācijas. Pētījumos izmantotajiem dzīvniekiem šādas deformācijas neparādījās, un šis gadījums kalpo kā pierādījums tam, ka eksperimentos ar dzīvniekiem iegūtie dati ne vienmēr ir attiecināmi uz cilvēkiem.
1963. gadā tika veikti pētījumi, lai demonstrētu sakarību starp smēķēšanu un plaušu vēzi, bet mēģinājumi izraisīt plaušu vēzi dzīvniekiem neizdevās, tāpēc vadošie pētnieki šo teoriju apšaubīja. Tas cigarešu ražotājiem ļāva gadiem ilgi noliegt smēķēšanas kaitīgumu, un rezultātā daudzi cilvēki gāja bojā.
Rodas jautājums, kāpēc dzīvniekus izmanto eksperimentos, ja tie nodara milzīgas ciešanas, iegūtie rezultāti nav adekvāti pielietotajām metodēm, lielākā daļa šo pētījumu nekādi nekalpo sabiedrības vajadzībām un sevi neattaisno no derīguma pozīcijas, kas ir dominējošais vivisekcijas aizstāvības arguments, turklāt ir pieejamas citas alternatīvas.
2. Dzīvnieku neskaidrais morālais statuss
Tas, ka zinātniskie eksperimenti ar dzīvniekiem nav attaisnojami no derīguma pozīcijas, nebūt nenozīmē, ka tie būtu attaisnojami, ja to mērķi un metodes būtu samērojamas ar rezultātiem. Tas, ka pētījumus ar dzīvniekiem uzdod par vienīgo alternatīvu, lai pamatotu to veikšanu, liecina, ka vismaz formāli dzīvniekus neuzskata par lietām, kaut arī prakse liek domāt par pretējo.
Cietsirdīga attieksme pret dzīvniekiem nereti tiek atainota presē un televīzijā, un to pavada morālais nosodījums. Ja pieņemam, ka likums par cietsirdīgu attieksmi pret dzīvniekiem ataino sabiedrībā valdošo morālo nostāju, šķiet, ka sabiedrībā dzīvniekiem tiek piešķirts vismaz kaut kāds morālais statuss.
Līdz mūsdienām ir nostiprinājušās Džeremija Bentema (Jeremy Bentham) idejas, ka pietiekams kritērijs, lai uzskatītu, ka uz kādu būtni attiecas morāles kategorijas, ir tās spēja just.
Pirms Bentems nāca klajā ar savām idejām, par nozīmīgiem kritērijiem, kas dzīvniekiem liedz morālo statusu, uzskatīja tādus kritērijus kā spēja runāt, racionalitāte, apziņas vai dvēseles trūkums. Šādas atziņas ir atrodamas, piemēram, Dekarta, Loka un Kanta darbos. Bet, lai gan dzīvniekus neatzina par būtnēm, uz kurām attiecas morāles kategorijas, bija nepieņemami tos bez iemesla mocīt un spīdzināt. Protams, bieži vien tas bija nevis tāpēc, ka dzīvnieki cieš, bet tāpēc, ka, mokot dzīvniekus, notrulinās cilvēka empātijas jūtas un tas var izpausties saskarsmē ar citiem cilvēkiem.
Toreiz Bentema doma radīja apvērsumu ētikā, bet mūsdienās daudziem tā jau liekas pašsaprotama. Šīs idejas ir iestrādātas dzīvnieku aizsardzības likumā, kura mērķis ir rūpēties par to, lai dzīvniekiem netiktu nodarītas nevajadzīgas sāpes.
Mūsdienu sabiedrībā neviens nevar bez pamatojuma nogalināt vai mocīt dzīvniekus, tas izraisītu vismaz kādas sabiedrības daļas iebildumus, jo tiek uzskatīts, ka ir morāli nosodāmi nodarīt sāpes dzīvniekiem. Bet ir grūti definēt, kas ir pietiekams iemesls, lai nogalinātu vai spīdzinātu dzīvniekus, un šis ir ļoti problemātisks punkts jautājumā par dzīvnieku morālo statusu praksē, jo pašlaik pietiekams iemesls var būt gandrīz jebkas, un šāda situācija dzīvnieku morālo statusu padara par fikciju.
Cilvēki drīkst nogalināt cilvēkus un tikt morāli attaisnoti tikai tādos gadījumos, ko uzskata par ekstremāliem, bet tā tas noteikti nav gadījumos, kad cilvēkiem ir saskarsme ar dzīvniekiem. Lai arī prakse pierāda pretējo, cilvēki bieži vien iztēlo dzīvnieku un cilvēku savstarpējo saskarsmi kā interešu konfliktu, kā ekstremālu situāciju, kurā cilvēkiem ir attaisnojoši iemesli pārkāpt dzīvnieku intereses savu interešu vārdā. Mēs lietojam tos pārtikā, jo cilvēka organisms it kā nespējot citādi funkcionēt, mēs veicam ar tiem zinātniskus eksperimentus, jo citādi it kā neesot iespējams izglābt cilvēkus no veselības problēmām utt. Šāds saskarsmes modelis ar dzīvnieku pasauli tiek iztēlots kā vienīgā alternatīva. Ja arī uzskatām, ka dzīvniekiem ir kādas intereses, piemēram, izvairīties no ciešanām, mums tomēr it kā neesot citas izvēles, kā vien tās neievērot.
Dzīvnieku tiesību aizstāvis G. L. Frančione (G. L. Francione) mūsu dalīto attieksmi pret dzīvniekiem dēvē par “morālo šizofrēniju”, jo mēs apgalvojam, ka dzīvniekiem ir intereses, ka dzīvnieki ir morāli nozīmīgi, bet praksē izturamies pavisam atšķirīgi.
Mēs pieņemam – ja rodas interešu konflikts starp cilvēkiem un dzīvniekiem, nepieciešamības gadījumā cilvēku intereses un morālais statuss ir pirmajā vietā. Bet nepieciešamību var interpretēt dažādi, un praksē par nepieciešamiem atzīst pat vistriviālākos mērķus, kas orientēti uz baudu.
Šādas izturēšanās pamatā ir uzskats, ka dzīvnieki ir līdzekļi mūsu mērķu sasniegšanai un vajag tikai definēt mērķi, lai šos līdzekļus varētu izmantot. Mērķis tiek uzskatīts par pietiekamu pamatojumu tam, lai dzīvniekus, kuri teorētiski netiek atzīti par lietām, praktiski padarītu par priekšmetiem.
Daudzi, arī tie, kas domā, ka dzīvniekiem pienākas morālais statuss un ka tiem ir intereses, kuras cilvēkiem ir pienākums ievērot, tomēr neuzskata par vajadzīgu kritiski izvērtēt pieņēmumu, ka dzīvnieki ir mūsu īpašums, ar kuru varam rīkoties tā, kā uzskatām par vajadzīgu. Dzīvnieki it kā nav būtnes, kas eksistē pašas par sevi. Mēs runājam par “mājdzīvniekiem”, “laboratorijas dzīvniekiem”, “ēdamajiem dzīvniekiem” utt. Dzīvnieki tiek uztverti tikai kā īpašuma veids. Ikdienas situācijās nav nepieciešams veikt izvēli starp dzīvnieku un cilvēku interesēm, jo izvēle jau ir izdarīta un tā atainojas praksē.
Par to liecina fakts, ka iebildumi, kas saistīti ar ētiskas dabas jautājumiem dzīvnieku sakarā, bieži vien ir vērsti pret dažādu institūciju prakses detaļām, bet parasti netiek apšaubītas pašas institūcijas kā tādas. Pēc šādas shēmas strādā arī dzīvnieku aizsardzības likumi, piemēram, nosakot to, cik lieliem jābūt būriem, kuros tur dzīvniekus, vai arī to, ka zinātniskajos eksperimentos jāsamazina iespējamās sāpes, bet neapskata jautājumu, vai dzīvniekus ir ētiski turēt būros un eksperimentēt ar tiem.
Pat filozofs Pīters Singers (Peter Singer), kurš ar savu darbu “Dzīvnieku atbrīvošana” (“Animal Liberation”) pievērsa sabiedrības uzmanību dzīvnieku morālajam statusam un ietekmēja dzīvnieku atbrīvošanas kustības aizsākšanos plašākos mērogos, uzskata, ka mūsu pienākums ir novērst nevajadzīgas sāpes un ciešanas, ko dažādas mūsdienu institūcijas, piemēram, intensīvā lopkopība un zinātne, nodara dzīvniekiem. Singers neuzskata, ka ir neētiski izmantot dzīvniekus, ja vien tos izmanto “humāni”. Arī Singers, runājot par “dzīvnieku atbrīvošanu”, uztver dzīvniekus kā mūsu īpašumu, kurš jāatbrīvo no nevajadzīgām sāpēm.
Tāpēc dzīvnieku morālais statuss ir diezgan neskaidrs, jo gan likumi, gan sabiedriskā doma, gan dzīvnieku tiesību aizstāvji runā par kaut kādu dzīvnieku morālo nozīmi, bet šo diskusiju iznākumu parasti determinē fakts, ka dzīvniekus mēs uztveram kā savu īpašumu. Šis pieņēmums, ka dzīvnieki ir mūsu īpašums, nosaka arī to, kā tiek interpretēta cietsirdība, ja cietsirdības upuri ir dzīvnieki.
3. Cietsirdības dažādās interpretācijas
Daži sadzīves līdzekļu un produktu ražotāji uz produktu iepakojumu etiķetēm norāda, ka nav izmantojuši dzīvniekus, bet nav likuma, kas liktu uzrādīt datus par dzīvnieku izmantošanu produkta tapšanā un pārbaudē. Droši vien tāpēc, ka šie dati izraisītu ētiskas dabas jautājumus un izceltos vēl lielāki protesti nekā pašlaik. Dzīvnieku morālais statuss nav tik konkrēts, lai afišētu visas darbības, kas ar tiem tiek veiktas produktu tapšanas gaitā, jo vismaz kādas patērētāju daļas reakcija varētu būt negatīva, tas ietekmētu produkta noietu tirgū, un ar to produktu ražotāji rēķinās. Ražotāji, iespējams, pieļauj to, ka šos eksperimentus var atzīt par cietsirdīgiem un ļoti iespējams, ka tāds uzskats pastāv. Bet šis jautājums ir tikpat neskaidrs kā tas, ko īsti nozīmē dzīvnieku morālais statuss praktiskajā dzīvē. Kuri ir tie gadījumi, kad dzīvniekiem nodarīt sāpes ir nepieciešams un kad nodarītais tiek interpretēts kā cietsirdība?
Cietsirdīgu rīcību pret dzīvniekiem nereti interpretē pavisam atšķirīgi. Par to liecina tiesu prakse. Šī cietsirdības interpretācija ir saistīta ar to, ka dzīvniekus mēs uztveram kā īpašumu. Ja cietsirdīgām metodēm sniedz pamatojumu, piemēram, ja dzīvniekiem nodarītais ir bijis ar nolūku palielināt ekonomisko vērtību un produktivitāti, to neuzskata par cietsirdību. Cietsirdība netiek apskatīta kā kaut kas slikts pats par sevi. Likums par cietsirdīgu attieksmi pret dzīvniekiem darbojas tikai tajos gadījumos, kad darbības mērķis ir bijis tieši nodarīt pāri dzīvniekiem. Tādējādi rodas paradoksāla situācija, jo, ja aizdedzina suni ar nolūku aizdedzināt suni, tas ir cietsirdīgi. Bet, ja suns tiek aizdedzināts ar nolūku iegūt kaut kādus zinātniskus datus, tas nav cietsirdīgi, vismaz no likumu viedokļa.
Parasti, kaut arī šie zinātniskie eksperimenti tiek atzīti par nežēlīgiem, tos attaisno argumentējot, ka tie kalpo cilvēku vitālajām vajadzībām, eksperimentos iegūtie rezultāti palīdz radīt jaunas zāles, padziļina mūsu izpratnes līmeni par organismiem, izglīto utt. Šāda situācija liecina, ka praktiski saskarsmē ar dzīvniekiem to morālais statuss ir tikai ideja, kas netiek īstenota. Bet dzīvniekiem morālais statuss, manuprāt, pienākas, jo tie atbilst kritērijiem, lai tos varētu uzskatīt par būtnēm, uz kurām attiecas morāles kategorijas: tie ir spējīgi just sāpes. Tas uzliek mums morālu atbildību.
4. Spēja just sāpes kā galvenais kritērijs morālajam statusam
Ja ir likumi, kas it kā rūpējas par to, lai dzīvniekiem bez nepieciešamības un īpaša iemesla nenodarītu sāpes, tas liecina, ka lielākā daļa cilvēku domā vai tic, ka dzīvnieki jūt, tāpat kā tie domā vai tic, ka citi cilvēki arī jūt. Dzīvnieki tiek atzīti par būtnēm, kuras spējīgas just fiziskas sāpes un pārdzīvot psihiskus stāvokļus. Par to liecina, piemēram, uzskats – ja suns luncina asti, viņš ir priecīgs, ja to dara kaķis, tas ir dusmīgs utt.
Spēja just varētu būt svarīgākais kritērijs, lai iegūtu morālo statusu. Ja būtne ir spējīga just sāpes un pārdzīvot psihiskos stāvokļus, piemēram, prieku un bēdas, saskarsme ar šādu būtni izraisa morāla rakstura jautājumus, jo ir iespējams šīs būtnes stāvokli padarīt gan labāku, gan sliktāku. Mūsu varā ir izvēle, kā vislabāk šo saskarsmi veidot.
Tomēr tas nav vienīgais kritērijs. Morāla atbildība cilvēkiem varētu būt arī pret lietus mežiem, jūrām, unikālām dabas zonām utt. Iespējams, ka tā arī vajadzētu būt.
Ja mēs nevaram zināt, ko jūt burkāns, bet uzskatām, ka cilvēkiem sāp un dzīvniekiem arī sāp, tomēr vivisekciju veicam ar dzīvniekiem, nevis cilvēkiem, tas ir amorāli, jo kritērijs šādai rīcībai ir piederība kādai sugai. Tā kā piederība tai vai citai sugai nav atkarīga no pašas būtnes, nav taisnīgi tāpēc kādai būtnei liegt morālo statusu. Pēc šāda principa morālo statusu var liegt ebrejiem, melnādainajiem cilvēkiem utt.
Bet kā mēs varam īsti zināt, ka dzīvniekiem sāp? Varbūt tiešām cilvēki dzīvniekus uztver caur antropomorfisku prizmu, piedēvējot īpašības, kas tiem nebūt nepiemīt.
Nav īpaši daudz nopietnu morālo teoriju, kas dzīvniekiem piedēvētu lietas statusu un tos uzskatītu par objektiem. Filozofijas vēsturē Renē Dekarts ir ievērojamākais filozofs, kas izvirzīja hipotēzi, ka dzīvnieki sāpes nejūt, viņa idejas ļāva attīstīties veselam domas virzienam – kartēzismam.
Tāda vismaz ir Dekarta filozofijas standarta interpretācija, kaut arī filozofu vidē pastāv diskusijas par to, vai Dekarts noliedza jebkādas sajūtas, kas piemīt dzīvniekiem. Angļu filozofs Džons Kotinghems (John Cottingham) norāda, ka dažas vietas Dekarta tekstos liecina, ka viņš dzīvniekiem piedēvēja sajūtas, piemēram, izsalkumu un bailes, bet noliedza tikai to, ka dzīvniekiem var būt domas par izsalkumu vai bailēm utt. Tomēr tas neko daudz nemaina Dekarta standarta interpretācijā, ja pievērš uzmanību tam, ko Dekarts saprot ar sajušanu.
Dekarts attiecībā uz dzīvniekiem lieto no viduslaikiem pārņemtu jēdzienu dzīvnieka gars (esprits animaux), ko uzskata par materiālām daļiņām, jo, saskaņā ar viņa duālistisko pasaules uzskatu, dzīvniekiem nav nekāda sakara ar garīgo substanci. Dzīvnieka gars kustina organismu, bet organismu nevada dzīvnieku griba. Tādējādi dzīvnieki Dekartam ir automāti, mehānismi, kuru rīcību nevada apziņa, bet gan orgānu izvietojums. Otra pazīme, kas atšķir cilvēkus no dzīvniekiem un pamato, ka dzīvniekiem nepiemīt saprāts, ir nespēja runāt. Daži dzīvnieki gan spēj imitēt cilvēka valodai līdzīgas skaņas vai iemācīties vārdus, bet nespēj saprast to nozīmi un jēgu, kā arī veidot jēgpilnus teikumus.
Dekarta mācība ir radījusi domu, ka dzīvnieki sāpes nepārdzīvo vispār un līdz ar to lieks ir jautājums par to, vai ir ētiski nodarīt tiem to, ko tie nemaz nejūt. Ja raugās uz dzīvniekiem no šādas pozīcijas, to statuss ir tāds pats kā nedzīvajām lietām. No Dekarta atziņām izriet, ka dzīvniekus var ēst, slepkavot, pētīt bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Kartēzieši – Dekarta mācības sekotāji – pienagloja dzīvus dzīvniekus pie galda, lai pētītu to anatomisko uzbūvi. Jebkāda līdzjūtība tika uzskatīta par intelekta vājuma pazīmi. Šādi piemēri skaidri ilustrē dzīvnieka statusu Dekarta filozofijā.
Ja piekrītam Dekartam, mums nav līdzekļu, kā iegūt neapšaubāmas zināšanas, vai dzīvniekiem sāp, lai gan par to šaubās retais, jo dzīvnieki uz kairinājumu reaģē tāpat kā cilvēki. Tomēr cilvēki par savām sāpēm var pavēstīt ar valodas palīdzību, bet dzīvnieki nevar. Protams, ja arī lielākā daļa cilvēku tic, ka dzīvniekiem sāp, tas nebūt negarantē to, ka tā arī ir. Tieši tāpēc Dekarts sāpju piedēvēšanu dzīvniekiem uzskata par aizspriedumu, jo mums nav pilnīgi drošu pierādījumu. Tomēr, ja šādi aplūko sāpju fenomenu, ir problemātiski pierādīt, ka sāp cilvēkiem.
Dekarts par ticamības kritēriju uzskata valodu. Bet tas ir diezgan apšaubāmi, jo cilvēks var melot, ka viņam sāp vai nesāp. Ja mēms cilvēks izrādīs visas pazīmes, ka viņam sāp, mēs, visticamāk, par to nešaubīsimies. No tā arī izriet, ka arī cilvēkiem nav drošu zināšanu par to, vai citiem cilvēkiem sāp. Mēs varam tikai pieņemt, ka citiem cilvēkiem sāp, ja viņi sāpju situācijās rīkojas līdzīgi mums un to uzbūve ir tāda kā mums. Bet tādā gadījumā mums arī jāpieņem, ka būtnēm, kuras sāpju situācijās rīkojas līdzīgi mums un kuru organisma uzbūve ir līdzīga mums, sāp tāpat kā mums.
Filozofs Toms Rīgens (Tom Regan) norāda uz to, ka Dekarts, cenšoties izvairīties no antropomorfisma, kas piedēvē dzīvniekiem sajūtas, tomēr aplūko tos antropomorfiski. Problēma ir tajā, kā mēs interpretējam faktus par dzīvniekiem. Piemēram, ja apziņa piemīt tikai cilvēkiem, interpretēt dzīvnieku uzvedību kā apziņas klātesamības vai prombūtnes pierādījumu ir antropomorfiska pieeja. Ja šādi interpretē dzīvniekus, var arī apgalvot, ka zivis neelpo, jo viņām nav deguns, vai ka būtnei, kurai nav roku un pirkstu, nav taustes sajūtas utt.
Dekarts ir izvēlējies skaidrot dzīvniekus, izmantojot tikai divus alternatīvus modeļus – mehānisko un nemehānisko lietu skaidrojumu. Mehāniskā alternatīva paredz, ka dzīvnieki nav nekas vairāk kā mašīnas. Nemehāniskā alternatīva paredz, ka dzīvnieki nav mašīnas un ir apveltīti ar apziņu. Šāds sadalījums mehāniskajā un nemehāniskajā ir vienkāršošana.
Par pazīmi, kas norāda uz apziņas klātesamību, Dekarts uzskata valodu. Bet ir pamats apšaubīt sakarību starp apziņu un spēju lietot valodu. Ja cilvēkam, kas piedzimis ar kādu runas defektu, nav spējas runāt, diez vai šo cilvēku var uzskatīt par būtni, kurai nepiemīt apziņa. Vai arī, ja kāda datorprogramma simulē cilvēka runu, diez vai var apgalvot, ka datoram piemīt apziņa.
Dekarts sāpes saprot kā impulsu, kuram jānonāk līdz prātam un jātiek apzinātam, lai to sajustu. Problemātiski ir izskaidrot to, kā kaut kas materiāls, piemēram, nagla spēj iespaidot kaut ko nemateriālu – prātu. Problēmas rodas, skaidrojot attiecības abos virzienos – gan kā prāts ietekmē ķermeni, gan kā ķermenis ietekmē prātu. Dekarts mēģina šo sakarību skaidrot ar Dieva starpniecību, kas ir kā prāta un ķermeņa savienotājs, bet tādējādi šī teorija tiek vienkāršota un tai nav pierādījumu.
Pirmkārt, runājot par dzīvniekiem, ar to saprot ļoti daudzas dzīvības formas, kas savā starpā ļoti atšķiras. Ir grūti apgalvot, ka melnādainie cilvēki savās spējās just fiziskas sāpes un psiholoģiskus pārdzīvojumus stipri atšķirtos no baltajiem, kaut arī tādas teorijas ir bijušas. Bet dzīvnieku pasaulē šīs atšķirības, šķiet, ir lielākas. Par dzīvnieku stāvokļiem mēs, šķiet, varam spriest “objektīvāk”, ja dzīvnieks pēc savas uzbūves un uzvedības ir kaut kādā veidā līdzīgs vai pat analoģisks cilvēka uzbūvei un uzvedībai, tāpat kā mēs par citiem spriežam pēc analoģijas ar sevi vai citiem. Protams, ir liels risks dzīvniekiem piedēvēt īpašības, kas tiem nepiemīt, gluži tāpat kā mēs varam kļūdīties, spriežot par citiem cilvēkiem pēc analoģijas ar sevi.
Tieši tāpēc, ka organisma uzbūve un funkcijas daudzos dzīvniekos ir gandrīz analoģiskas cilvēka uzbūvei un funkcijām, eksperimentu iznākums var noteikt to, vai, piemēram, testējamo produktu var izmantot pārtikā. Dzīvnieka uzbūve un spējas ir kritērijs tam, lai mēs uzticētos iegūtajiem rezultātiem un paļautos uz to, ka viss notiktu tāpat, ja dzīvnieka vietā būtu cilvēks.
Piemēram, ja eksperimenta laikā dzīvnieks, kuram iebarota kāda viela, izrāda pazīmes, kas liecina par sāpēm, diez vai eksperimentētājs izdarīs secinājumu, ka dzīvnieki sāpes nejūt un viņš domā par dzīvniekiem aizspriedumaini – antropomorfiski, piedēvējot dzīvniekiem cilvēciskas īpašības. Diez vai eksperimentētājs būs drošs, ka viela ir derīga izmantošanai cilvēku pārtikā, ja šī viela izraisa sāpes dzīvniekam, kuram tā iebarota. Galu galā eksperimentam nav jēgas, ja tajā iegūtie dati neuzrāda reakcijas, kas varētu būt analoģiskas pārbaudē ar cilvēku.
Viss iepriekšminētais, manuprāt, liecina, ka mums nav drošu pierādījumu tam, ka dzīvniekiem sāp, bet nav arī pierādījumu, ka sāp cilvēkiem. Ja pieņemam, ka dzīvnieki jūt sāpes, bet tas, visticamāk, ir jāpieņem, ja negribam nonākt skeptiķa pozīcijā jautājumā par to, vai sāpes jūt arī cilvēki, mēs rīkojamies netaisnīgi, zinātniskajos eksperimentos izmantojot dzīvniekus, ignorējot viņu ciešanas. Ja neatzīstam, ka spēja just sāpes padara dzīvniekus par morāles subjektiem, tad nav pamata uzskatīt, ka spēja just sāpes par morāles subjektiem padara cilvēkus. Bez tam daudziem dzīvniekiem piemīt ne tikai spējas just sāpes, tie atbilst arī citiem kritērijiem, kas ir svarīgi morālā statusa kontekstā.
Daudzi dzīvnieki pārdzīvo arī dažādus emocionālus stāvokļus, piemēram, priekus un bēdas, un var runāt par dzīvnieku emocionālo dzīvi. Mūsu izturēšanās pret dzīvniekiem var nodarīt tiem ne tikai fiziskas sāpes, bet arī likt ciest emocionāli. Piemēram, sunim, ar kuru veic eksperimentus, ir jāpārdzīvo ne tikai fiziskas sāpes un diskomforts, bet arī stress un bailes no procedūrām. Dzīvnieku spējas just fiziskas sāpes un emocionālus stāvokļus ir nozīmīgākie kritēriji, lai tie būtu morāli nozīmīgi un lai tiem pienāktos morālais statuss.
5. Dzīvnieku morālā statusa praktiskās implikācijas
Ir dažādas interpretācijas, kā praktiski būtu jāsaprot dzīvnieku morālais statuss un kādi ir mūsu morālie pienākumi pret dzīvniekiem. Šis statuss tiek atzīts un it kā aizsargāts ar dzīvnieku aizsardzības likumu. Tomēr praktiski morālais statuss nozīmē to, ka mums jāmaina sava attieksme pret dzīvniekiem. Par to, ka starp praksi un teorētiskajiem pieņēmumiem ir liela atšķirība, liecina ikdienas realitāte. Mēs, no vienas puses, neatzīstam dzīvniekus par lietām, bet, no otras puses, pret dzīvniekiem izturamies kā pret lietām, ja vien atrodam tam pamatojumu. Lai dzīvniekus traumētu gan fiziski, gan emocionāli, lai atņemtu tiem dzīvību, noder ne tikai ļoti svarīgi iemesli, kā, piemēram, dzīvības glābšana, bet arī tādi, par kuru svarīgumu ir pamats šaubīties. Tātad vispirms ir jānovērš neatbilstība starp realitāti un teorētiskajiem pieņēmumiem par dzīvniekiem. Ja mēs atzīstam, ka dzīvniekiem pienākais morālais statuss, mums attiecīgi arī tā jārīkojas, jo citādi dzīvnieku morālais statuss ir tikai fikcija.
Par to, ka dzīvnieki jūt sāpes un tos ir iespējams traumēt arī emocionāli, ir pārliecināti gandrīz visi cilvēki, bet šis fakts tiek klaji ignorēts. Viens no jebkuras morālās teorijas pamatprincipiem ir taisnīgums. Mūsu attieksme pret dzīvniekiem ir netaisnīga, jo tās pamatprincips ir dzīvnieku interešu ignorēšana. Šāds princips bija pamatā arī melnādaino un sieviešu apspiešanā.
Tāpēc ir divas izvēles: vai nu turpināt ekspluatēt dzīvniekus visos iespējamos veidos un ignorēt to ciešanas, vai arī pārtraukt to darīt. Lielākā daļa apsvērumu – gan no derīguma, gan taisnīguma pozīcijām – liecina, ka dzīvnieku interešu ievērošana varētu būt labāka alternatīva nekā pašreizējā prakse, kad mēs tikai izliekamies.
Tas nenozīmē, ka dzīvniekiem un cilvēkiem ir vienādas intereses. Ja dzīvniekiem tiek atzīts morālais statuss, tad tas nenozīmē, ka dzīvniekus un cilvēkus uztver vienādi. Dzīvnieki un cilvēki nav vienādi, tie atšķiras pēc dažādiem parametriem, bet tādas atšķirība kā intelekts, piederība sugai vai rasei nav svarīgas morālā statusa kontekstā. Svarīgas ir cilvēku un dzīvnieku kopējās īpašības – spēja just sāpes. Daži dzīvnieki dzīvo arī emocionālo dzīvi, kas arī ir svarīgi morālā statusa sakarā. Tātad dzīvnieku morālā statusa minimālās prasības ir nelikt tiem ciest fiziskas un emocionālas mokas dažādu triviālu mērķu vārdā. Cilvēku un dzīvnieku interešu sabalansēšana nozīmē rēķināšanos ar dzīvnieku interesēm un refleksiju par gadījumiem, kuros šīs intereses saduras. Diemžēl pašlaik jebkuras cilvēku intereses ir pietiekamas, lai ignorētu dzīvnieku intereses.
Nobeigums
Tātad zinātniskie eksperimenti ar dzīvniekiem lielākajā daļā gadījumu nav tik vitāli svarīgi un neaizstājami, kā parasti tiek uzskatīts. Dominējošais viedoklis – veikt pētījumus ar dzīvniekiem ir vienīgā iespēja – nav patiess. Ir pamats apšaubīt dzīvnieku kā eksperimentu modeļu derīgumu vispār, jo to uzbūve nav identiska cilvēkam un iegūtie dati nereti ir kļūdaini.
Nav pamata dzīvniekus izslēgt no morāles sfēras, jo lielākā daļa no tiem atbilst vismaz diviem kritērijiem, kas ir svarīgi, lai būtne tiktu iekļauta morāles sfērā. Tie jūt sāpes un pārdzīvo dažādus psihiskus stāvokļus. Mūsu darbība tiem var nodarīt pāri un likt ciest. Pats fakts, ka dzīvas būtnes, kas jūt sāpes, ir padarītas par šādu pētījumu objektiem, norāda uz to, ka dzīvnieku intereses vienkārši ignorē un ne tikai tāpēc, lai meklētu zāles pret smagām, neārstējamām slimībām, kā parasti tiek uzskatīts, bet lielākajā daļā gadījumu tas notiek ekonomisku apsvērumu dēļ.
Dzīvnieku morālais statuss, kas no vienas puses netiek noliegts (ir likumi, kuriem vajadzētu aizsargāt dzīvniekus), tomēr nedarbojas praksē, jo pieņēmums, ka dzīvnieki ir mūsu īpašums, nosaka to, ka jebkādas cilvēku intereses ir svarīgākas par dzīvnieku interesēm. Bet pieņēmums, ka dzīvnieki ir mūsu īpašums, nav pamatots, un morālā teorija, kuras ietvaros tiek ignorētas kādas būtnes intereses, diez vai ir taisnīgākā no teorijām.
Mūsu saskarsmē ar dzīvniekiem atklājas paradoksāla situācija – tie ir dzīvas būtnes, kas tiek nošķirtas no lietām, bet reizē tie arī ir lietas. Ja darām pāri dzīvniekam bez mērķa, tad tas ir cietsirdīgi, bet, ja mūsu rīcībai ir ekonomisks, pedagoģisks vai kāds cits motīvs, cietsirdība tiek attaisnota, tā netiek uztverta kā ļaunums pats par sevi.
Ir daudz dažādu gadījumu, kad, protams, jāsastopas ar morālajām dilemmām, bet nav tiesa, ka visa mūsu saskarsme ar dzīvniekiem ir jāizvērtē tā, it kā tā notiktu ekstremālos apstākļos. Minimālā prasība, ko paredz dzīvnieku morālais statuss, ir neignorēt dzīvnieku visvitālākās intereses – neciest katras mūsu iegribas dēļ.
Izmantotā literatūra
- Dekarts, R. Pārruna par metodi. Zvaigzne, 1978.
- Francione, L. G. Introduction To Animal Rights. Temple University Press, 2000.
- Nibert, D. Animal Rights/Human Rights. Rowman And Little Field Publishers, 2002.*
- Pojman, P. L. Environmental Ethics. Jones And Bartlett Publishers, 1994.
- Regan, T. The Case For Animal Rights. University Off California Press, 1983.*
- Rowlands, M. Animals Like Us. Verso, 2002.*
- Singer, P. Animal Liberation. Harper Collins Publishers, 2002.*
- Sperling, S. Animal Liberators. University of California Press, 1988.*
Ar zvaigznīti * apzīmētās grāmatas ir pieejamas ZB bibliotēkā.