Pirms pāris gadiem pasauli satricināja ziņa par katastrofu, kas notika Bangladešas apģērba rūpnīcā Rana Plaza, kurai sabrūkot, bojā gāja vairāk kā 1100 cilvēku. Šis notikums atkal piesaistīja sabiedrības uzmanību modes industrijai un ar to saistītajām vides un sociālajām problēmām. Tieši pēdējos gados kopš šīs katastrofas ļoti strauji ir augusi godīgās tirdzniecības kokvilnas popularitāte pasaulē.
Godīgās tirdzniecības kustība pievērš pastiprinātu uzmanību sociālajiem un ilgtspējas jautājumiem apģērbu nozarē. Kur izgatavots apģērbs? Vai strādnieki un audzētāji visā piegādes ķēdē ir saņēmuši taisnīgu samaksu? Vai ir bijuši nodrošināti atbilstoši darba apstākļi? Vai ir ievēroti vides aizsardzības standarti?
Kokvilna: ieskats vēsturē
Kokvilna ir populārākais apģērbu ražošanā izmantotais kultūraugs un tā izmantošanai ir sena vēsture. Kokvilnu plaši izmantoja senās civilizācijas Mezopotāmijā, Ēģiptē un Indijas subkontinentā. Agrīnie Vidusjūras tirgotāji, jonieši un feniķieši ieveda kokvilnas izstrādājumus Eiropā. Taču tiek uzskatīts, ka to pirmo reizi kultivēja valstī, kas tagad zināma kā Pakistāna, kur kokvilnu izmantoja kā tekstilmateriālu apģērbam, sandaļu siksniņām un ziloņu pavadām.
| Tiek uzskatīts, ka kokvilnas augs sākotnēji audzis brīvā dabā Austrumāfrikā. |
Attīstītajās valstīs kokvilnas patēriņš pieauga līdz ar 18. gadsimta beigu industriālo revolūciju. Lielākajās Eiropas pilsētās (piemēram, Mančesterā) veidojās kokvilnas pārstrādes uzņēmumi, kā rezultātā tādas ostas, kā piemēram, Liverpūle kļuva par lielākajiem kokvilnas transportēšanas centriem. Pateicoties pieejamajam vergu darbaspēkam un jaunajai augstienes kokvilnas sugai, Amerikas kolonijas, kas drīz vien kļuva par ASV, eiropiešiem nodrošināja lielu daļu kokvilnas izejvielu. Taču situācija krasi mainījās pēc pilsoņu kara Amerikā, kad Lielbritānijas un ASV tirdzniecības saites uz kādu laiku pārtrūka, un eiropieši meklēja jaunas koloniālos piegādātājus, tostarp no Austrālijas un Indijas (Schulze, 2015).
Mūsdienās kokvilnu izmanto galvenokārt apģērbu, mājas tekstila (piemēram, gultasveļas), higiēnas preču un daudzu kompozītmateriāla izstrādājumu (riepu, plēves, lakas vai pat banknošu) ražošanā.
Lielāko daļu kokvilnas pasaulē tagad saražo Ķīna, Indija, ASV, Pakistāna un Brazīlija, taču kokvilna ir arī būtisks ienākumu avots daudziem Centrālās un Rietumāzijas, kā arī Āfrikas izdzīvotājiem. Tā piemēram, kokvilna sastāda 26,4 % no Beninā un 58,7 % no Burkinafaso eksporta apjoma. Rietumāfrikas un Centrālāfrikas valstis nodrošina aptuveni 15 % no pasaules kopējā kokvilnas eksporta. Šajā reģionā lielākais ražotājs ir Mali (Basset2010).
Ražošanas process
Apģērbu ražošanas nozares piegādes ķēde ir ļoti sarežģīta. Tipisku kokvilnas piegādes ķēdi veido kokvilnas ražotāji (bieži vien zemnieku kooperatīvu ietvaros), kokvilnas attīrīšanas uzņēmumi, tirgotāji, tekstilkompānijas, apģērbu ražošanas fabrika un mazumtirgotājs (Basett 2010). Šīs ķēdes posmi var atrasties dažādās valstīs, lai gan dažos gadījumos pastāv spēcīga vertikālā integrācija, kuras ietvaros viens uzņēmums vai uzņēmumu grupas daļas veic vairākas ķēdes funkcijas, īpaši posmos no vērpšanas līdz ražošanai. Tirdzniecību ietekmē arī virkne tirgu kropļojošu parādību, tostarp subsīdijas, kvotas, kontrabanda, darbinieku ekspluatēšana, valūtas manipulācijas, nepatiesas izcelsmes marķējums un viltojumi (Smith and Nelson 2011).
Ietekme uz vidi
Kokvilnu galvenokārt audzē kā monokultūru, un tās audzēšana ir saistīta ar ļoti intensīvu pesticīdu izmantošanu. Lai gan kokvilnas audzēšanai izmanto tikai 2,5 % pasaules lauksaimniecības zemes, tai izlieto 16 % visu pasaulē saražoto pesticīdu (ieskaitot tādus, kas iekļauti bīstamo vielu sarakstos un daudzās valstīs aizliegti) – vairāk kā jebkurai citai atsevišķai kultūrai. Katram hektāram, kur tiek audzēta kokvilna, izmanto gandrīz 1 kg pesticīdu. No akūtas saindēšanās ar pesticīdiem cieš 25-77 miljoni (1-3 %) lauksaimniecības strādnieku visā pasaulē. Turklāt pesticīdi, noskalojoties no laukiem, piesārņo arī apkārtējās ekosistēmas (Organiccotton.org, 2015). Herbicīdu un ķīmisko defoliantu (tos reizēm izmanto, lai atvieglotu kokvilnas novākšanu) atliekas saglabājas audumā un lēnām izdalās no tā valkāšanas gaitā.
Kokvilnas ražošana būtiski ietekmē pasaules ūdens resursus. Lai iegūtu 1 kg kokvilnas auduma, nepieciešami 11 000 litri ūdens (aptuveni 3-4 kokvilnas krekli). Salīdzinājumam var minēt, ka 1 kg kartupeļu izaudzēšanai nepieciešami tikai 290 litri, bet 1 kg vistu olu saražošanai nepieciešami 3 300 litri.
Savukārt tekstilrūpniecībā plaši tiek izmantotas bīstamas ķīmiskās vielas, piemēram, nonilfenola etoksilātu, kas Eiropas Savienībā jau ir aizliegts vairāk nekā 10 gadus, bet vēl joprojām tiek plaši izmantots daudzās citās valstīs. Šī viela ir noturīga un ļoti toksiska ūdens organismiem. Sabrūkot tā veido nonilfenolus, kas var negatīvi ietekmēt cilvēku endokrīno sistēmu. 2015. gada jūlijā ES nolēma aizliegt tādu apģērbu un audumu importu, kura ražošanā izmantoti nonilfenola etoksilāti.
Sociālā, ekonomiskā ietekme
Kokvilnas un tekstila tirdzniecībā pasaulē ir iesaistīti ļoti daudzi uzņēmumi, bet 13 no tiem kontrolē aptuveni 20 % tirgus. Neskatoties uz milzīgo pieprasījumu pēc kokvilnas, tās tirgus cena ir nestabila, ar tendenci samazināties. Viens no iemesliem šim cenu kritumam ir industrializēto valstu (ES, ASV, Ķīna) subsīdijas kokvilnas audzētājiem. Līdz ar to kokvilnas audzētājiem nabadzīgākās valstīs ir grūti konkurēt ar lielo ražotāju zemajām cenām, un viņi par savu saražoto produkciju saņem arvien mazāku samaksu. Nabadzīgāko saimniecību ienākumi bieži nenosedz ražošanas izmaksas, un ienākumus vēl vairāk mazina zemās ražas, kā rezultātā zemnieki ieslīgst parādos (Nelson and Smith, 2011). Šī nabadzība ir cieši saistīta ar dažādām sociālajām problēmām. Kokvilnas nozarē joprojām ir izplatīts piespiedu darbs, dzimtbūtniecisks darbs un bērnu darbs un tirdzniecība (BCI, 2006). Bērnu darbs ir izplatīta problēma tādās valstīs kā Burkinafaso un Pakistāna.
Godīgās tirdzniecības loma
Godīgā tirdzniecība mērķis ir palīdzēt zemniekiem pārvarēt augstākminētās problēmas. Ar savu darbību tā uzlabo sociālo vienlīdzību, kokvilnas audzētāju ienākumus un dzīves kvalitāti, kā arī ražotāju kooperatīvu kapacitāti. Lai to nodrošinātu, 2004. gadā FLO Rietumāfrikā un Centrālāfrikā (Mali, Senegālā, Kamerūnā un Burkinā Faso) ir uzsākusi Godīgās tirdzniecības iniciatīvu kokvilnas nozarē. Šobrīd tā ir paplašinājusies un aptver arī Indiju, Kirgizstānu un Ēģipti. Godīgās tirdzniecības kokvilnas izstrādājumi īpašu popularitāti ir ieguvuši Eiropā – Apvienotajā Karalistē, Francijā un Šveicē, bet tie ir pieejami arī citās valstīs, t.sk. Latvijā.
Saskaņā ar FLO standartiem audzētājiem ir jāapvienojas kooperatīvos, kuru darbība ir demokrātiska un caurskatāma. Viņiem ir jāsaņem godīgās tirdzniecības minimālā cena plus prēmija attīstībai, kas kooperatīviem jāizmanto sociālām un ekonomiskām investīcijām. Turklāt šiem audzētājiem ir jāsamazina agroķīmijas lietošana, un jāizskauj bērnu darba izmantošana, kā arī jāievēro Starptautiskās Darba organizācijas Cilvēktiesību konvencijas prasības (Basset 2010).
Līdz šim nav atsevišķa FLO standarta, kas attiektos uz citām neaizsargātajām grupām tekstilizstrādājumu piegādes ķēdē, piemēram, apģērbu šūšanas fabriku strādniekiem, taču saskaņā ar FLO Tirdzniecības standartiem visiem operatoriem Godīgās tirdzniecības kokvilnas ķēdē ir “jāsniedz pierādījumi” par saviem centieniem ievērot galvenās ILO konvencijas attiecībā uz darba tiesībām (Nelson and Smith 2011).
Jūs varat izvēlēties godīgās tirdzniecības apģērbu un citus tekstilizstrādājumus vadoties pēc godīgās tirdzniecības marķējuma uz produktiem. Vairāk par šiem marķējumiem lasiet šeit.
PS Šis raksts tapis ar projekta “Godīgā tirdzniecība: apziņas celšana” atbalstu, ko finansē Eiropas Savienība un līdzfinansē Sabiedrības Integrācijas fonds.
Atsauces:
Basset, T. J. 2010. Slim pickings: Fairtrade cotton in West Africa. Geoforum 41:44-55
Nelson, V., Smith, S. 2011. Fairtrade cotton: assessing impact in Mali, Senegal, Cameroon and India.
Schulze, Ralph. 2015. Australian Cotton History. Cotton Australia. Available at: cottonaustralia.com.au
Organiccotton.org, 2015. The risks of cotton farming. Available at: http://www.organiccotton.org/oc/Cotton-general/Impact-of-cotton/Risk-of-cotton-farming.php
BCI, 2006. BCI scoping research on labour and social issues in global cotton cultivation. Final Report. Available at: http://bettercotton.org/wp-content/uploads/2014/01/BCI-scoping-research-PUBLIC.pdf