Cukura patēriņš pēdējā gadsimtā ir strauji audzis un tagad cukura ražošana nodrošina iztiku daudziem pasaules iedzīvotājiem. Taču Eiropas Savienība (ES) plāno reformēt cukura tirgu, kas daudzus no šiem zemniekiem jaunattīstības valstīs atkal varētu novest nabadzībā.
Cukurbiešu audzēšana cukura ražošanai Latvijā vairs nenotiek, bet daudzās citās ES dalībvalstīs zemnieki joprojām saņem ievērojamas subsīdijas par cukurbietēm (aptuveni 270 EUR par hektāru). Tas ļauj saražot lētu cukurbiešu cukuru. Taču ES šim vietējam cukuram līdz 2017. gadam ir noteikusi limitus, lai dotu iespējas arī dotu iespējas arī nabadzīgāku valstu zemniekiem iespējas realizēt savu produkciju Eiropā. Tas līdz 2020. gadam aptuveni 200 tūkstošus zemnieku nabadzīgajās valstīs varētu novest nabadzībā. Bet turpinoties cukura cenas kritumam, situācija varētu būt vēl sliktāka. Tāpēc nevalstiskās organizācijas aicina ES paredzēt līdzekļus un izstrādāt programmas nabadzīgo zemnieku atbalstam un nabadzības novēršanai.
Par cukura ražošanu
Cukurniedres ir svarīga lauksaimniecības kultūra daudzās nabadzīgajās valstīs. Aptuveni 80 % no visa saražotā cukura tiek ražots tieši no cukurniedrēm, lielākoties tropiskajās valstīs. 10 lielākās cukuru ražojošās valstis veido aptuveni 75 % no pasaulē saražotā cukura un Brazīlijas, kas saražo 25 % pasaules cukura, ir lielākā no eksportētāja.
Jaunattīstības valstīs cukurniedres vēl aiz vien bieži griež ar rokām un nogādā līdz cukura dzirnavām, kur to stublāji tiek sašķaidīti un izdalīta sula, kuru tad izmanto, lai ražotu cukuru. Cukurniedru pēcapstrādes pārpalikumus sauc par bagasi, ko var izmantot, lai ražotu biodegvielu vai darbinātu vietējās cukura dzirnavas.
Cukura piegādes ķēde ir milzīga, tajā ir iesaistītas tūkstošiem kompānijas visā pasaulē, ieskaitot audzētājus, dzirnavas, rafinētājus, vairumtirgotājus un mazumtirgotājus. Mazo saimniecību zemnieku loma ir šīs ķēdes pašā sākumā – tiem ir jānogādā cukurniedres uz tuvākajām dzirnavām 24-48 stundu laikā pēc ražas novākšanas, pirms saharoze ir zaudējusi savu kvalitāti. Lielākā preces vērtība tiek pievienota caur pārstrādi un tirdzniecību, kuru veic salīdzinoši neliels skaits lielo kompāniju ar pietiekamiem resursiem, lai investētu nepieciešamajā dārgajā tehnikā, kas vajadzīga cukura pārstrādē.
Cukura audzēšana un pārstrāde atstāj arī būtisku negatīvu ietekmi uz vidi, piemēram, dabisko dzīvotņu iznīcināšana, intensīva ūdens resursu izmantošana un piesārņošana ar barībasvielām, intensīva pesticīdu un herbicīdu lietošana, piesārņojums caur notekūdeņiem un gaisa piesārņojums.
Cukura patēriņš Latvijā svārstās ap 40 kg uz cilvēku gadā. Brazīlijā, lielākajā cukura ražotājvalstī, vidējais patēriņš ir ap 55 kg gadā uz cilvēku.
PS Šis raksts tapis ar projekta “Godīgā tirdzniecība: apziņas celšana” atbalstu, ko finansē Eiropas Savienība un līdzfinansē Sabiedrības Integrācijas fonds.