Autore: Andra Briekmane
Vai banāns, ko aši nolobām un apēdam, var būt simbols? Šķiet, ka var gan, ja aizdomājamies, kā tas pie mums nokļuvis, ko satur, un kas to audzē. Arvien pieaugošais pasaules iedzīvotāju skaits paģērē arī lielāku nepieciešamību pēc pārtikas, tāpēc pieprasījums aug un, izcērtot mežus, top arvien jaunas plantācijas, kur audzē augļus. Lai būtu ērtāk, vienkāršāk un produktīvāk, tos audzē kā monokultūras, miglo ar pesticīdiem un lielos daudzumos ved patērētājiem, izmetot gandrīz tikpat lielu daudzumu augļu, kas neatbilst pircēju standartiem. Savukārt audzētājiem un strādniekiem maksā maz, bet viņu veselība tiek pakļauta briesmām. Tomēr ir arī labie piemēri, kur nelielas saimniecības apvienojas kooperatīvos, lai izdzīvotu un strādātu savā labā savā zemē. Tieši par šādu saimniekošanu jau gadiem cīnās „”Make Fruit Fair” (“Par godīgu augļu tirdzniecību!”) projektā iesaistītie, un beidzot viņu darbība nesusi augļus.
Vai tiešām „Eiropas zaļais terors”?
Banānu audzētāji no Ekvadoras, kas iesaistījušies starptautiskajā projektā „Make Fruit Fair” (Par godīgu augļu tirdzniecību), kurā Latviju jau vairākus gadus pārstāv nevalstiskā organizācija “Zaļā brīvība”, stāsta, ka banānu plantāciju miglošana Dienvidamerikas lauku apvidos ir ikdiena. To lielajās plantācijās dara no lidmašīnām, un skaidrs, ka atkarībā no vēja virziena inde nonāk visās iespējamās vietās, tostarp ne tikai uz nezālēm un augiem, bet līst arī pār ciemiem, strādniekiem un ūdenī. Dažviet, kur banāni šādi lielajās plantācijās tiek audzēti ilgstoši, akās ūdens dzeršanai nav izmantojams jau gadiem. Interesanti, ka par šo un citiem dabas aizsardzības un cilvēktiesību jautājumu iepriekš arī tādā banānu audzēšanas lielvalstī kā Ekvadora gandrīz nav runāts, bet šādos apstākļos aug un dzīvo vismaz otrā paaudze sabiedrības un veselības rādītāji dažviet ir dramatiski. Savukārt, kad žurnālisti un vides aktīvisti atbildīgajam personām un eksportētājiem pērn arvien aktīvāk uzdevuši neērtus jautājumus par strādnieku darba apstākļiem un kaitējumu videi, Ekvadoras banānu eksportētāju apvienības AEBE priekšsēdētājs Eduardo Ledesma, kura dēls turklāt ir valsts darba lietu ministrs, saucis šīs aktivitātes par „Eiropas zaļo teroru”, kura mērķis ir iznīcināt banānu audzēšanas nozari Ekvadorā. Vairāk lasiet šeit.
Ja Latvijā izvairīties no pesticīdiem nosacīti būtu iespējams, vienkārši nepērkot banānus vai citur ar to palīdzību audzētus produktus, tad Ekvadorā no indēm tik viegli izvairīties nevar, turklāt to izmantošanas regulējums ir visai formāls un “baltiem diegiem šūts”. Kā stāsta Ingrīda Strazdiņa, “Zaļā brīvība” pārstāve “Make Fruit Fare” projektos, kas pērnā gada nogale apmeklēja vairākas banānu audzēšanas saimniecības un tikās arī ar strādniekiem, tad tas cilvēkiem Dienvidamerikā ir apburtais loks. No vienas puses ir nepieciešams strādāt, lai uzturētu ģimeni, bet darbs ar pesticīdiem izraisa slimības un samaksa ir zema, savukārt medicīniskā aprūpe ir dārga un ļoti nepieciešama, lai ārstētu slimības, ko izraisījuši sliktie darba apstākļi un lielā daļā gadījumu arī piesārņojums, ko radījuši jau minētie pesticīdi. Tomēr, ja kāds no strādniekiem sūdzas vai veido arodbiedrības, tiek saņemti lielo kompāniju draudi izrēķināties ar pašu vai ar ģimeni. Februāra beigās šādā situācijā nonācis vienas no aktīvajiem Ekvadoras strādnieku tiesību aizstāvju organizācijas “Lauksaimniecībā strādājošo un zemnieku aizsardzības apvienības” (Asosiación Sindical de Trabajadores Agricolas y Campesino ASTAC) pārstāvis Hordžs Vašingtons Akosta Orelana (Jorge Washington Acosta Orellana), kuram 23. februārī izteikti nāves draudi, ja viņš neizbeigs savas iesāktās aktivitātes strādnieku tiesību jomā, turklāt jau vairākus mēnešus ikdienā viņam sekojuši nepazīstami vīrieši. Aicinot izmeklēt un novērst šādu nepieņemamu situāciju, vairākas Eiropas lielākās godīgu tirdzniecību un cilvēktiesības atbalstošas organizācijas jau parakstījušas un nosūtījušas oficiālu vēstuli Ekvadoras prezidentam un augstākajām amatpersonām. Tajā pieprasīts nodrošināt drošību Akostam, kā arī visām sievietēm, vīriešiem un viņu ģimenēm, kas sadarbojas ar ASTAC. Vēstulē izteikts arī aizrādījums varas iestādēm par kūtro rīcību elementāru strādnieku cilvēktiesību ievērošanā, kā arī pārmetumi, ka industrijā strādājošie netiek aizsargāti nevienā jomā. Un šī nav pirmā šāda veida vēstule. Jāpiebilst arī, ka vietējie neuzticas varas iestādēm, savukārt lielās kompānijas lobē savas intereses, bet veikalu ķēdes cenšas pēc iespējas nosist banānu vai jebkuru citu augļu cenu.
Savukārt austriešu pētnieku veikts pētījums, kas pērnā gada oktobrī tika prezentēts Ekvadorā, beidzot uzskatāmi parādījis arī tās valdībai, kas iepriekš noliedza šo problēmu (un publiski to turpina darīt, „jo kaimiņvalstī Gvatemalā tā ir daudz lielāka”), cik milzīga ir piesārņotība un tās ietekme uz strādniekiem. Vīnes laboratorijā veiktas pārbaudes skaidri parādījušas izmaiņas un anomālijas strādnieku organisma šūnas, teikts ziņojumā par pētījuma „Study on health eff ects of pesticide exposition on smallscale farmers and farm workers in conventional and organic agriculture (Bananas) in Ecuador” rezultātiem, salīdzinot lielo plantāciju, kur lieto pesticīdus, un organisko lauksaimnieku veselību.
Viena no lielākajām problēmām ir, ka darba devēji izmanto darbinieku mazās vai vispār neesošās zināšanas par pesticīdu ietekmi uz cilvēku, strādnieku nespēju izlasīt brīdinājumus svešvalodas, ka arī praktiski neeksistējošās darba aizsardzības normas, pakļauj vietējos iedzīvotājus milzīgam riskam, secinājuši pētnieki. Turklāt šīs plantācijas ir lielākie darba devēji, tāpēc nabadzīgajiem iedzīvotājiem nav izvēles un jāiet vien strādāt laukā bez nekādas aizsardzības. Kā jau minēts, tad tiem, kas pretojas vai vēlas veidot arodbiedrības, kas cīnītos par strādnieku tiesībām, brutāli aizvāc no ceļa.
Lēnām, bet pareizā virzienā
Tomēr jāpiebilst, ka arī Ekvadorā pastāv labās prakses piemēri – ekoloģiskās, mazās saimniecības, kur banāni nav monokultūra, bet tiek audzēti arī citi augi, kas uzlabo augsni un tāpat nodrošina aizsardzību pret kaitēkļiem vai slimībām. Kā stāsta Ingrīda Strazdiņa, tad šiem ģimenes vai nelielajiem uzņēmumiem vieniem nav izredžu izdzīvot tirgū, bet tie apvienojušies kooperatīvos. Eiropas organizācijas atbalsta šos centienus, iepērkot produkciju tieši no kooperatīviem bez starpniekiem, tādējādi nodrošinot stabilu noietu, bet pircējiem dodot iespēju iegādāties tiešām veselīgus produktus.
Lai ilustrētu šo situāciju un to, cik maz saņem ražotājs par savu darbu, var minēt cenu, ko piedāvā lielie uzpircēji un „fair trade” atbalstītāji. Par 20 kilogramu kasti banānu uzpircēji maksā vien 2 ASV dolārus jeb 1,64 eiro, savukārt godīgas tirdzniecības organizācijas par šo pašu kasti ekoloģisko banānu maksā 5 līdz 6 dolārus (4,24 līdz 4,95 eiro), kas arī nešķiet daudz, tomēr ir trīs reizes vairāk.
Savukārt kooperatīvi par kopējo naudu palīdz savai kopienai risināt problēmas, piemēram, ar dzeramo ūdeni, veselības aprūpi vai izglītību, tādējādi, ieguvēji no šī finansējuma ir visi. Šāds piemērs ir arī kooperatīvs ASOGUABO, kas ir bezpeļņas organizācija. To 1998. gadā izveidojuši 14 mazie un vidējie ražotāji, kas savu produkciju vēlējās bez starpniekiem pārdot pircējiem Eiropā un ASV. Un viņiem izdevās – jau 1998. gada nogalē uz Eiropu tika nosūtīts pirmais konteiners ar „Fair trade” jeb godīgās tirdzniecības marķējumu. Pašlaik šajā kooperatīvā iestājušies jau 125 ražotāji no mazām fermām Ekvadoras dienvidos, un 30% no tiem ir sievietes, kas ir vēl viens būtisks sasniegums, jo šajā nozarē sievietes, lai arī nozīmīgs darbaspēks, tomēr tiek diskriminētas.
„Tas, ko viņi dara, ko dara mazās, „fair tade” sertificētās plantācijas, ir liels un svētīgs darbs. Viņu plantācijās augi aug kopā, kas ir dabai draudzīgi un atbildīgi pret vidi, turklāt veselīgi, nevis kā lielajās, monokultūru plantācijās. Tas pats par sevi ir dabiski, jo tieši monokultūras noplicina vidi, „izēd” visas vērtīgas lietas un augsnē nekas nepaliek, tāpēc tad ir ļoti jāķeras pie ķīmijas utt,” stāsta Ingrīda Strazdiņa, piebilstot, ka arī darba samaksa šādas fermās ir godīgāka. „Mazajās fermās viņi ir laimīgi. Cilvēki var strādāt sev, un viņi ļoti smagi strādā, bet vismaz nemirkst ķīmijā un nav apdraudēti. Patiesībā nelielajās ģimenes fermās redzējām, ka cilvēki tur ir ļoti laimīgi! Bija prieks, ko tādu redzēt, un tāpēc zinu, ka tas ir jāatbalsta.”
Eiropā jau vairākus gadus, sadarbojoties organizācijām, kas cīnās par godīgo tirdzniecību, tiek veikta kampaņa par godīgās tirdzniecības augļiem, tostarp banāniem, aicinot patērētājus iegādāties šādus augļus. Arī Latvijā daudzi noteikti ievērojuši plakātus pieturvietās un presē, kas aicina meklēt preces ar „fair trade” zīmi. Ja godīgās tirdzniecības kafija ir pieejama, tad diemžēl pašlaik vēl neviena pārtikas veikalu ķēde nav atsaukusies šai iniciatīvai un „fair trade” banānus pie mums nevar iegādāties.
Iespējams, kaut ko atrisinās arī politiska iniciatīva. Beidzot šiem centieniem ir rasts arī atbalsts Eiropas Komisijas līmenī.* 12. aprīlī panākta vienošanās par Eiropas direktīvas virzīšanu ar mērķi izskaust un aizliegt negodīgu tirdzniecības praksi. Proti, aizliegt Eiropā ievest augļus, kas audzēti pakļaujot briesmām cilvēkus vai tiem nemaksājot pienācīgu atalgojumu. Tajā paredzēts arī anonīmu sūdzību mehānisms to valstu ražotājiem, kas nestrādā Eiropas Savienībā, bet ir negodīgu tirgotāju vai starpniekorganizāciju upuri. Šādas organizācijas nedrīkstēs darboties vai tiks sodītas Eiropas Savienības valstīs. Kā atzīst direktīvas virzītāji, šāds likumisks rezultāts nebūtu iespējams bez plašās, piecus gadus ilgušās „Make Fruit Fair” kampaņas visā Eiropā, kurā iesaistījušās vairāki desmiti nevalstisku organizāciju un aktīvistu.
*Raksts papildināts 2018. gada 12. aprīlī ar informāciju par negodīgas tirdzniecības prakses direktīvas virzību ES.
Raksts tapis projekta „Par godīgu augļu tirdzniecību! Atbalsts godīgai tropisko augļu tirdzniecībai 2015. Eiropas gadā attīstībai un turpmāk”, kas tiek īstenots ar Eiropas Komisijas finansiālu atbalstu, ietvaros. Par materiāla saturu atbild Zaļā brīvība, un tas nekādā veidā neatspoguļo Eiropas Savienības oficiālo viedokli.
