Aicinām iepazīties ar Rīgas Tehniskās Universitātes doktorantūras studentes Alīnas Safronovas pētījuma virzienu, personīgo un profesionālo motivāciju, kas apkopota nelielā intervijā.
Kā Tu nonāci līdz doktorantūras studijām RTU un kāda ir Tava disertācijas tēma?
Studēt vides zinātni es izvēlējos 2016.gadā, aizejot uz RTU atvērtajām dienām. Jau tad apzinājos klimata pārmaiņu problēmu un mērķtiecīgi meklēju tādu studiju virzienu, kas pētītu transporta nozares radītās emisijas un iespējas tās samazināt. Iestājoties universitātē, zināju, ka sava bakalaura tēmu gribu saistīt ar alternatīvo degvielu izmantošanas iespēju izpēti Latvijā. Tad iepazinu savu darba vadītāju, kura palīdzēja tikt pie man interesējošās tēmas, kura saucās “Biometāna izmantošanas transportā potenciāla izvērtējums Latvijā”. Transporta sektora izpēti turpināju turpat RTU arī savā maģistra darbā, kas pētīja lietotāju uzvedību un tās ietekmi izvēlē starp publisko vai privāto transportu. Doktorantūras studijas nolēmu turpināt, jo man bija liela interese padziļināti izpētīt transporta sektora dekarbonizācijas jautājumu, kā arī maģistrantūru beidzot jutu, ka daudzi jautājumi joprojām palika bez atbildes. Man pašai patīk pētniecība, kā arī – ietekmēja manas darba vadītājas un institūta (Vides zinātnes un siltuma sistēmu institūts) atbalsts – kā zināms, transporta sektora dekarbonizācijas tēma mūsdienās ir ļoti aktuāla.
Mana disertācijas tēma ir “Ceļā uz klimatneitrālu transportu 2050.gadā”. Savas disertācijas ietvaros plānoju izstrādāt modelēšanas rīku transporta sektora politikas pasākumu ietekmes vērtēšanai līdz 2050.gadam ar mērķi palīdzēt atrast optimālos attīstības scenārijus klimatneitralitātes sasniegšanai Latvijā. Savā modelī ietveršu ne tikai izmaksu analīzi, bet arī jau iepriekš pētīto cilvēka uzvedības ietekmi uz dekarbonizācijas mērķu sasniegšanu. Liela nozīme manā darbā ir arī jauno tehnoloģiju ieviešanā, piemēram, ūdeņraža tehnoloģijas ieviešana transporta sektorā un tā sasaiste ar citiem emisiju sektoriem.
Kā Tu raksturotu zaļā ūdeņraža lomu energosistēmā?
Manuprāt, ūdeņradis kā enerģijas nesējs ir cilvēces nākotne, atliek tikai saprast, cik tāla. To es pamatotu ar to, ka ūdeņradis varētu spēlēt nozīmīgu lomu energosistēmās. Pašlaik mēs attīstam atjaunīgās enerģijas ražošanas jaudas, taču ne saules “režīms”, ne vēja neparedzamā daba nesakrīt ar cilvēces pieprasījumu pēc enerģijas, tāpēc arvien aktuālāks paliek enerģijas uzkrāšanas jautājums. No enerģijas pārpalikumiem saražotais ūdeņradis, kuru var izmantot pēc nepieciešamības, varētu izlīdzināt šo atjaunīgās enerģijas piedāvājuma/pieprasījuma problēmu. Turklāt šāda zaļā ūdeņraža izmantošana stimulētu arī enerģijas stabilitāti, energodrošību un savā ziņā arī neatkarību.
Kādi ir galvenie ūdeņraža ilgtspējības kritēriji?
Pirmais, kas nāk prātā, ir izejvielas, no kurām ūdeņradis ir ražots. No fosilajiem energoavotiem ražotais tā sauktais “pelēkais” ūdeņradis nenes lielu iegulījumu klimata pārmaiņu mazināšanā, kā to dara zaļais, no atjaunīgiem energoresursiem ražotais ūdeņradis. Zaļā ūdeņraža izmantošanai ir jābūt lielākai prioritātei, jo tā nodrošina lielāku emisiju ietaupījumu. Taču arī ar zaļo ūdeņradi jāņem vērā, kādā nozarē tas tiek izmantots. Es dotu priekšroku atjaunīgai elektrībai, kur tā ir nepieciešama, savukārt zaļo ūdeņradi izmantotu citās nozarēs, kur grūti atrast citu zaļo alternatīvu. Tādējādi nodrošinot lielāko emisiju ietupījumu.
Pirms veikt pasākumus, kas attīstītu ūdeņraža tehnoloģijas mūsu valstī, ir jāņem vērā arī citi kritēriji, tādi kā atbildīga resursu izmantošana un atkritumu pārvaldība, jāizvērtē arī ekonomiskie ieguvumi un ieguldījumi, kā arī ietekme uz sabierību. Svarīgi saprast visu ieinteresēto pušu viedokli, lai nodrošinātu ilgtspējīgu ūdeņraža tehnoloģiju izmantošanu un attīstību.
Cik tuvā vai tālā nākotnē, Tavuprāt, zaļo ūdeņradi sāks ražot un izmantot arī Latvijā?
Tā kā mana disertācija pētīs arī ūdeņraža attīstību Latvijā līdz 2050.gadam, ceru noskaidrot atbildi uz šo jautājumu tuvāko divu gadu laikā. Pašlaik grūti par šo spriest.
Kādas ir galvenās rīcības klimata pārmaiņu mazināšanai, kuras Tu vēlētos redzēt Latvijā?
Manuprāt, plaši izplatītais teiciens “reduce, reuse, recycle” saka priekšā, ka ir svarīgi ne tikai ieviest atjaunīgos risinājumus, bet arī samazināt esošo patēriņu. Transporta sektora konekstā tas būtu attīstīt aktīvos pārvietošanās veidus, piemēram, padarot riteņbraukšanu patīkamāku, kā arī attīstot publisko transportu. Diemžēl liela daļa autobraucēju mūsdienās nespēj iztēloties sevi braucot autobusā, un mudinājums pārsēsties publiskajā transportā izklausās pēc soda. Lai sabiedrība to vairāk izmantotu un samazinātos privāto transportlīdzekļu izmantošana, jāpanāk, lai publiskais transports kļūst par lētāko, ātrāko un ērtāko alternatīvu.
Citas svarīgas rīcības, protams, saistās ar pāreju uz atjaunīgo degvielu. Būtu jāizvērtē gan elekrotransporta, gan arī citu alternatīvu attīstība, piemēram, biometāna izmantošanu tādiem transportlīdzekļiem, kurus pašlaik ir grūtāk elektrificēt.
Un, protams, ļoti liela nozīme ir cilvēku apziņai. Es būtu tikai priecīga, ja sabiedrības izglītošanai vides jautājumos veltītu vairāk uzmanības. Ļoti nozīmīgi būtu celt arī labklājības līmeni valstī, jo es pieļauju, grūti domāt par ilgtspējīgu dzīvesveidu, ja visu laiku jādomā, kā izdzīvot līdz nākamajai algai.
“Zaļajai brīvībai” šī būs jau otrā sadarbība ar doktorantūras studentiem projekta “RES FORWARD” ietvaros. Intervija ar pētnieku Krišjāni Rudus lasāma šeit.
Finansējums Alīnas Safronovas pētījuma un publikācijas atbalstam tiek piešķirts Zaļās brīvības projekta “RES FORWARD” ietvaros, ko atbalsta Eiropas Klimata fonds.