Pozīcija: patēriņa samazināšana un nabadzības izskaušana

Kopsavilkums 

Lai atjaunotu planetāro līdzsvaru globālo vides izaicinājumu jomā, neizbēgami ir jāmazina kopējais resursu patēriņš. Vienlaikus pasaulē pastāv dziļa nevienlīdzība, būtiska iedzīvotāju daļa ir pakļauti nabadzībai, arī Latvijā. Pasaules turīgo valstu nevienlīdzības rādītāju salīdzinājums parāda, ka nevienlīdzība ir politiska izvēle, nevis neizbēgamība. Lai patēriņa samazināšanas centieni nepadziļinātu nevienlīdzības plaisu un nepalielinātu nabadzībai un nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju skaitu, valstīm ir jāievieš nodokļu politika, kas efektīvi īsteno “piesārņotājs maksā” principu un ierobežo piesārņojošas, resursus izšķērdējošas darbības. Taču tas darāms tikai apvienojumā ar nevienlīdzību mazinošiem instrumentiem, piemēram, vispārīgu nodokļu sloga pārnešanu no zemiem ienākumiem uz augstajiem, maksimālo ienākumu griestu noteikšanu. Ir apsverami arī labklājības politikas rīki, kas vienlaikus samazina kopējo patēriņu un nevienlīdzību, piemēram, garantēto pamatpakalpojumu nodrošināšana un darba laika saīsināšana, kas kombinējami ar citiem instrumentiem, pielāgojami valstu situācijām un ieviesti tādā veidā, kas mazinātu atsitiena efektu. 

Ievads 

Globālie izaicinājumi vides jomā, tostarp klimata krīze, piesārņojums, dabas resursu izsmelšana, bioloģiskās daudzveidības krīze, tiešā veidā izriet no sabiedrībā valdošā patēriņa modeļa. Šobrīd seši no deviņiem¹ planētas robežlielumiem jeb cilvēces drošai pastāvēšanai kritiskajiem procesiem, kas raksturo planētas spēju absorbēt piesārņojumu, uzturēt klimata stabilitāti vai atjaunot resursus, jau ir pārsniegti. Viskritiskākā situācija ir ar biodaudzveidības uzturēšanu, piesārņojumu, kas rodas no cilvēku sintezētajām ķīmiskajām vielām, planētas uzkaršanu, mainoties klimatam, un fosfora un slāpekļa piesārņojumu, attiecībā uz kuriem planētas mērogā atrodamies jau augsta riska zonā². 

Nav šaubu, ka, lai atjaunotu planetāro līdzsvaru visiem šiem izaicinājumiem un uzturētu ilgtspējīgu cilvēces pastāvēšanu, ir būtiski jāmainās veidam, kā saimniekojam un patērējam resursus. Nepietiek ar to vien, ka mainām tehnoloģijas, uzlabojam ražošanas metodes (kas arī turklāt notiek pārlieku lēni, ne visur un ar atšķirīgu efektivitāti), arī kopējam patēriņa apjomam ir jāsamazinās. Un te rodas būtiski jautājumi. Pirmkārt, joprojām būtiska daļa planētas iedzīvotāju ir pakļauti dziļai nabadzībai un faktiski patērē pārlieku maz, piemēram, neuzņem pietiekami daudz kaloriju, dzīvo bez pieejas elektroenerģijai vai ar daļēju pieeju tai, cieš no pārlieku zemas iekštelpu temperatūras mājokļos vai vispār ir bez piemērota mājokļa. Otrkārt, sabiedrībā pastāv dziļa nevienlīdzība resursu pieejamības ziņā. Turklāt tieši nabadzīgākā iedzīvotāju daļa visvairāk cieš no vides problēmām — piesārņojuma, klimata krīzes —, lai gan par to ir vismazāk atbildīgi. 

Nabadzība un ienākumu nevienlīdzība pasaulē un Latvijā 

Pēdējās trīs desmitgadēs pasaulē ekstremālā nabadzība³ ir ievērojami sarukusi – no 38 % pasaules iedzīvotāju 1990. gadā līdz 9,1 % 2019. gadā, kas lielākoties ir saistīts ar Āzijas valstu ekonomisko uzplaukumu. Vienlaikus Subsahāras Āfrikas valstīs nabadzība nav sarukusi un to tendences arī nerada optimismu. Aptuveni 650 miljoni cilvēku, kas ir apmēram divpadsmitā daļa iedzīvotāju, 2019. gadā iztika ar mazāk nekā 2,15 ASV dolāru dienā, kas ir noteikts par ekstremālās nabadzības slieksni. Tomēr globālās recesijas dēļ, kas notika pandēmijas laikā 2020. gadā, ekstremālās nabadzības sarukšanas tendence uz brīdi kļuva negatīva un papildu 70 miljoni cilvēku nokļuva zem ekstremālās nabadzības sliekšņa⁴. Šī parādība ilustrē lielāko izaicinājumu ilgtspējīga patēriņa jomā, jo šī brīža nabadzības samazināšanas tendences balstās uz ekonomisko izaugsmi, kas ir saistīta ar materiālu un enerģijas patēriņa pieaugumu, kas mums ir tieši jāmazina, lai uzturētu šo planētu apdzīvojamu arī turpmāk. 

Latvija ir viena no turīgajām pasaules valstīm⁵, tomēr arī pie mums, lai gan ne ekstremāla nabadzība, tomēr nabadzība ir pastāvoša problēma. 2022. gadā Latvijā nabadzības riskam bija pakļauti 419 tūkstoši jeb 22 ,5% iedzīvotāju. Nabadzības riska slieksnis 2022.gadā bija noteikts kā 563 eiro mēnesī vienas personas mājsaimniecībai. Visaugstākais nabadzības risks Latvijā ir tieši vecāka gadagājuma cilvēkiem un jo sevišķi vientuļajiem vecākā gadagājuma iedzīvotājiem — 2022. gadā 40,1 % no iedzīvotājiem vecumā no 65 gadiem bija pakļauti nabadzības riskam. Reģionāli vislielākais nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars 2022. gadā bija Latgalē (37,4 %), bet vismazākais – Rīgā un Pierīgā (16,2 %). Laikā no 2015. gada nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars Latvijā ir bijis stabils, bez īpašām svārstībām. Latvijā nabadzības riska mazināšanā ļoti būtiskas ir valsts, pašvaldības piešķirtās pensijas, pabalsti un citas kompensācijas⁶. 

Nabadzību nevar skatīt atrauti no nevienlīdzības, citādi var rasties nepareizs iespaids, ka galvenais nabadzības risinājums ir globālā patēriņa veicināšana, ekonomiskās izaugsmes stimulēšana, mazāk turīgajām valstīm cenšoties sasniegt rietumvalstu patēriņa līmeni. 

Globālā ienākumu un resursu piederības jeb bagātības⁷ nevienlīdzība ir ļoti izteikta. Bagātākie 10 % pasaules iedzīvotāju pašlaik saņem 52 % no pasaules ienākumiem, savukārt nabadzīgākā puse gūst vien 8,5 % no visiem pasaules ienākumiem. Attiecībā uz bagātību nevienlīdzība ir vēl izteiktāka — nabadzīgākajai pusei pasaules iedzīvotāju gandrīz nekas nepieder, un visiem kopā pieder tikai 2 % no kopējiem resursiem. Tuvajos austrumos un Ziemeļāfrikā šī nevienlīdzība ir visizteiktākā, Eiropā tā ir vismazākā. Kopš astoņdesmitajiem gadiem ienākumu un labklājības nevienlīdzība ir pieaugusi gandrīz visur, lai gan starp valstīm ir redzamas būtiskas atšķirības, piemēram, starp ASV un Zviedriju, kas liecina, ka nevienlīdzība nav neizbēgama, tā ir politiska izvēle. Pēdējo 40 gadu laikā valstis kopumā ir kļuvušas ievērojami bagātākas, bet to valdības ir kļuvušas ievērojami nabadzīgākas. Piemēram, turīgajās valstīs publiskajam sektoram bagātība ir tuvu nullei vai pat negatīva, kas nozīmē, ka bagātības kopums ir tieši privātās rokās, kam savukārt var būt negatīvas sekas uz nevienlīdzības mazināšanas politiku nākotnē⁸. 

Latvijā 2022. gadā bija trešā augstākā ienākumu nevienlīdzība Eiropas Savienībā (turpmāk — ES). 2022. gadā 20 % turīgāko iedzīvotāju ienākumi bija 6,2 reizes lielāki nekā 20 % trūcīgāko iedzīvotāju ienākumi. Kopš 2015. gada Latvijā nav novērotas būtiskas izmaiņas ienākumu nevienlīdzībā⁹. 

Oglekļa nevienlīdzība 

Būtiski ir apskatīt arī oglekļa nevienlīdzību, kas labāk nekā ienākumu nevienlīdzība parāda tieši nevienlīdzīgo ietekmi uz vidi, jo šis rādītājs veidojas kombinēti no valstu faktiski radītajām emisijām (t. sk. emisijām no importētām precēm) un iedzīvotāju ienākumiem, ņemot vērā ciešo saikni starp ienākumu apjomu un patēriņu.¹⁰ 

Pasaulē kopumā 2019. gadā bagātākais 1 % iedzīvotāju kopā radīja par trešdaļu vairāk emisijas nekā trūcīgākie 50 %, kas liecina par milzīgu nevienlīdzību¹¹. ES emisiju samazinājumu kopš 1990. gada ir panākuši tikai pilsoņi ar zemiem un vidējiem ienākumiem, bet bagātāko 10% iedzīvotāju kopējās emisijas pieauga¹². Latvijā bagātākie 10 % kopā rada gandrīz par trešdaļu vairāk emisijas nekā trūcīgākie 50 %. Raugoties uz emisiju apjomu uz vienu iedzīvotāju, atklājas sevišķi krasa nevienlīdzība. Viens iedzīvotājs, kas pieder pie Latvijas bagātākā 1 % slāņa, rada 18 reižu vairāk klimata pārmaiņas izraisošo emisiju nekā viens cilvēks, kas pieder pie Latvijas trūcīgākajiem 50 % iedzīvotāju¹³. 

Būtiski ievērot, ka bagāto valstu iedzīvotāju nabadzīgākā puse jau ir sasniegusi izvirzītos klimata mērķus 2030. gadam (vai tuvojas tiem), ja šie mērķi ir izteikti, rēķinot uz vienu iedzīvotāju¹⁴. Arī Latvijā situācija ir līdzīga — puse Latvijas iedzīvotāju, kas pieder pie mazāk turīgās daļas, vidēji jau gandrīz sasniedz individuālo 2030. gada emisiju mērķi, lai nepārsniegtu 1,5 °C slieksni¹⁵.  

Valstu rīcībā esošie instrumenti patēriņa ierobežošanai, vienlaikus samazinot nevienlīdzību 

Patēriņa un nevienlīdzības mazināšanas izaicinājums ir milzīgs un prasa dziļas strukturālas pārmaiņas sabiedrībā, liekot pārskatīt valdošo ekonomikas modeli. Līdz šim bieži nepieciešamās pārmaiņas un atbildība ir koncentrēta uz indivīda rīcību jeb dzīvesveidu, nevis strukturālam izmaiņām, taču tam ir ierobežota ietekme. Izmaiņas nepieciešamas gan plašākās struktūrās, pārvarot ekonomiskās izaugsmes paradigmu, gan arī šaurākās, piemēram, ienākumu nodokļu politikas veidošanā¹⁶. Būtiska nozīme ir arī sabiedrības izpratnes vairošanai par pietiekamību¹⁷ kā stratēģiju labai dzīvei, ilgtspējīgai sabiedrībai uz ierobežotas planētas.  

Patēriņa ierobežošanai un emisiju samazināšanai ir pieejami dažādi politikas rīki, kuri ir ļoti vēlami, taču, ja tos īstenotu, nekombinējot ar nevienlīdzību mazinošiem pasākumiem, tie palielinātu dzīves dārdzību arī tai iedzīvotāju daļai, kuras oglekļa pēda vai ietekme uz citiem vides faktoriem jau ir ilgtspējīgā līmenī vai tuvu tai, un tāpēc sastaptos ar lielu sabiedrības pretestību. Pieredze ar “dzelteno vestu” kustību Francijā ir atgādinājums, cik ātri var izgāzties centieni samazināt emisijas, ja pilsoņi šo politiku neuzskata par taisnīgu vai godīgu¹⁸.  

Tādi politikas rīki ir spēcīgas “piesārņotājs maksā” nodokļu politikas veidošana jeb sociālo un vides izmaksu iekļaušana cenā, piemēram, pārtraucot subsidēt fosilos energoresursus, tostarp likvidējot aviācijas un kuģu degvielas atbrīvojumus no nodokļiem, ierobežojumu, apgrūtinājumu noteikšana piesārņojošām tehnoloģijām vai darbībām, piemēram, iekšdedzes dzinēju auto pārdošanas aizliegums, privāto lidmašīnu, vairāku māju īpašumtiesību ierobežojumi. 

Tādējādi ir būtiski, lai instrumenti, kas vērsti uz patēriņa ierobežošanu, sadārdzinot vai ierobežojot kādas preces vai pakalpojuma pieejamību, īstenotu vienlaikus ar spēcīgiem nevienlīdzību mazinošiem rīkiem, kas līdzsvarotu radušos nastu uz sabiedrību, mazinot nevienlīdzību, piemēram, vispārīga nodokļu sloga pārnešana no zemiem ienākumiem uz augstajiem, kā arī maksimālo ienākumu griestu vai ienākumu koeficientu ieviešana var veicināt vienlīdzīgāku sabiedrību un sekmēt sociālo kohēziju.  

Tomēr pētījumos ir identificēti dažādi instrumenti, kam piemīt potenciāls veiksmīgi risināt nevienlīdzības jautājumu ar labklājības politikas palīdzību, vienlaikus samazinot arī kopējo patēriņu. Divi potenciālie labklājības politikas rīki, kurus eksperti  uzskata par visvēlamākajiem un reālākajiem turīgajām valstīm, ir pētījumā¹⁹ identificēti garantētie pamatpakalpojumi un darba laika saīsināšana: 

Garantētie pamatpakalpojumi nozīmē paplašināt esošos sociālos pakalpojumus, izveidojot universālu pamatpakalpojumu sistēmu, proti, garantējot vispārēju piekļuvi veselības aprūpei, bērnu aprūpei, transportam, mājokļiem, telekomunikācijām, enerģētikai un izglītībai par pieņemamu cenu. Būtiski šo politiku ieviest demokrātiski, izmantojot pilsoņu asamblejas vai līdzīgus formātus. 

Darba laika saīsināšana, samazinot darba ņēmēju darba laiku un ienākumus, vienlaikus ieviešot papildu valsts subsīdijas vai privātos mehānismus, lai paaugstinātu ienākumus zemu ienākumu mājsaimniecībām. Lai efektīvi un taisnīgi samazinātu emisijas, visiem būtu jāstrādā mazāk, taču ne visiem būtu jāpelna mazāk. Tas arī samazinātu augstu emisiju luksusa preču un pakalpojumu patēriņu. Daļa no darbā pavadītā laika tiktu pārcelta uz laiku atpūtai. 

Lai šīs politikas būtu efektīvas un palīdzētu sasniegt plānoto, tas jāievieš visās Eiropas Savienības dalībvalstīs vienlaikus ar atsevišķiem pielāgojumiem konkrētās valstīs un jākombinē ar citiem instrumentiem, lai izvairītos no atsitiena efekta²⁰. Citas iespējamās politikas ir darba garantijas kā pastāvīgas programmas, kuru galvenais mērķis ir nodrošināt visiem darba iespējas ar iztiku nodrošinošu atalgojumu, bezmaksas sabiedriskais transports, plaši pieejamas ēku renovācijas finansēšanas programmas.²¹ 

Būtiska ir arī  sociālās un ekoloģiskās labklājības uzraudzības alternatīvu rādītāju ieviešana, aizvietojot iekšzemes kopprodukta rādītāju, lai labbūtību mērītu citādi, nevis naudas izteiksmē²². 

No apskatītā izriet “Zaļās brīvības” pozīcija: 

1. Globālais patēriņa samazinājums jāattiecina tieši uz to iedzīvotāju daļu, kuras pašreizējais patēriņš pārsniedz planētas nestspējas robežas. Vienlaikus tai iedzīvotāju daļai, kas pakļauta nabadzībai vai tās riskam, patēriņam ir jāļauj pieaugt līdz tādam līmenim, kas iekļaujas ilgtspējīga patēriņa koridoros²³, lai apmierinātu ne tikai pamatvajadzības un būtu pieeja pamatpakalpojumiem, bet arī būtu iespējas sevi pilnvērtīgi īstenot kā sociāliem un radošiem indivīdiem, veicinot šīs iedzīvotāju daļas labbūtību. 

2. Latvijā un citās valstīs ir jāievieš tāda nodokļu politika, kas efektīvi īsteno “piesārņotājs maksā” principu un ierobežo piesārņojošas, resursus izšķērdējošas darbības, taču tikai kombinācijā ar nevienlīdzību mazinošiem instrumentiem, kas līdzsvaro radušos slogu uz sabiedrību, mazinot nabadzību un nevienlīdzību, piemēram, jāpārnes vispārīgais nodokļu slogs no zemiem uz augstiem ienākumiem, kā arī jānosaka maksimālo ienākumu griesti. 

3. Potenciāli efektīvi un apsverami ir labklājības politikas instrumenti, kas vienlaikus mazina nevienlīdzību un arī kopējo patēriņu, piemēram, garantētie pamatpakalpojumi, kas nozīmē izveidot universālu pamatpakalpojumu sistēmu, nodrošinot vispārēju piekļuvi veselības aprūpei, bērnu aprūpei, transportam, mājokļiem, telekomunikācijām, enerģētikai un izglītībai par pieņemamu cenu, un darba laika saīsināšana, samazinot darba ņēmēju darba laiku un ienākumus, vienlaikus ieviešot papildu mehānismus, lai paaugstinātu ienākumus zemu ienākumu mājsaimniecībām. Tūlītēji īstenojama un nepieciešama politika ir radīt iespēju strādāt mazāk tiem, kas to izvēlas brīvprātīgi, attiecīgi pielāgojot darbaspēka un sociālo iemaksu nodokļu politiku. 

4. Minētie labklājības politikas instrumenti jāievieš pārdomāti, visās Eiropas Savienības dalībvalstīs vienlaikus ar atsevišķiem pielāgojumiem konkrētās valstīs un kombinējot ar citiem instrumentiem, lai izvairītos no atsitiena efekta, piemēram, kombinācijā ar tādu nodokļu politiku, kas samazina augstu emisiju luksusa preču un pakalpojumu patēriņu, ienākumu griestu noteikšanu, progresīvu nodokļu politiku. Jāievieš arī alternatīvi rādītāji sociālās un ekoloģiskās labklājības uzraudzībai, kas netiek izteikti naudā. 

5. Nepieciešams veidot plašu sabiedrības izpratni, izglītot par esošajiem sociālajiem un vides izaicinājumiem un attiecīgas politikas, kas tos risinātu, vajadzību. Būtiski arī veicināt attieksmju un vērtību maiņu, radot izpratni un akceptu pietiekamībai kā  labas dzīves un ilgtspējīgas sabiedrības uz ierobežotas planētas stratēģiju. 

6. Valsts īstenotām atbalsta programmām, ko finansē publiskie līdzekļi un kas vērstas uz emisiju samazināšanu, piemēram, apkures iekārtu nomaiņai, ēku renovācijai, elektroauto iegādei, vienmēr jāietver efektīva nevienlīdzības mazināšanas komponente, atbalsta nosacījumus pielāgojot tā, lai atbalsts lielākā mērā būtu pieejams tieši mazāk turīgajai sabiedrības daļai. 

Foto: Dan Meyers/Unsplash

Biedrības “Zaļā brīvība” pozīcija par patēriņa samazināšanu un nabadzības izskaušanu ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par pozīcijas saturu atbild biedrība “Zaļā brīvība”.

Pozīcijas izstrādā mūsu biedrības eksperti, veidojot aktuālu skatījumu, kas balstīts zinātniski ​pierādītos faktos un ticamos literatūras avotos. Šādu pozīciju izstrāde ir jo īpaši aktuāla laikā, kad tiek izplatīta dezinformācija un viltus ziņas, jo īpaši vides un atjaunīgās enerģijas jautājumos. Pozīciju “Patēriņa samazināšana un nabadzības izskaušana” sagatavoja Maksis Apinis.

Atsauces

1.  Visi deviņi robežlielumi ir: biosfēras integritāte (biodaudzveidības izzušana), klimata pārmaiņas, cilvēku sintezētas ķīmiskas vielas, stratosfēras ozona izsmelšana, atmosfēras aerosolu slodze, okeānu paskābināšanās, bioģeoķīmiskāsplūsmas (fosfora un slāpekļa aprite), izmaiņas saldūdeņos, zemes sistēmu jeb lietojuma veidu izmaiņas (avots: Steffen, W. et al. 2015. Planetary boundaries: Guiding human development on a changing planet. Science 347, 1259855)  ↩︎
2. Richardson, K., et al. 2023. Earth beyond six of nine planetary boundaries, SCIENCE ADVANCES, 9(37).
   ↩︎
3. Ekstremālā nabadzība – apstākļi, kad cilvēks dienā iztiek ar mazāk nekā 2,15 ASV dolāriem dienā.
   ↩︎
4. Poverty. Our World in Data, skatīts 10.03.2024. Pieejams: https://ourworldindata.org/poverty?insight=global-extreme-poverty-declined-substantially-over-the-last-generation#key-insights
   ↩︎
5. Pēc IKP uz vienu iedzīvotāju Latvija 2023.gadā bija 55. vietā pasaulē (avots: Top 100 richest countries in the world. GlobalFinance, skatīts 10.03.2024. Pieejams: https://gfmag.com/data/worlds-richest-and-poorest-countries/)
   ↩︎
6. 2022. gadā nabadzības riskam bija pakļauti 22,5 % iedzīvotāju. LV Portāls. Skatīts: 10.03.2024. Pieejams: https://lvportals.lv/dienaskartiba/358797-2022-gada-nabadzibas-riskam-bija-paklauti-225-iedzivotaju-2023#_ftn1
   ↩︎
7. Ar bagātību saprot cilvēkam piederošo kapitālu dažādās formās: gan kā finanšu uzkrājums, īpašumi, piederošās materiālās vērtības, noguldījumi u. tml.
   ↩︎
8. Chancel, L., et al. World Inequality Report 2022, World Inequality Lab. Pieejams: https://wir2022.wid.world/
   ↩︎
9. 2022. gadā mājsaimniecību ienākumi pieauga par 9,1%. 2023. LV portāls. Pieejams: https://lvportals.lv/dienaskartiba/358321-2022-gada-majsaimniecibu-ienakumi-pieauga-par-91-2023#_ftnref1
   ↩︎
10.  Oglekļa nevienlīdzības aprēķini valstu ietvaros starp dažādām iedzīvotāju turības grupām ir balstīti tikai uz iedzīvotāju ienākumiem, kas, lai gan atspoguļo tuvu faktisko emisiju apjomu (jo vairāk ienākumu, jo lielāks patēriņš), tomēr nevar tikt uzskatīts par absolūti precīzu pieeju, jo neņem vērā, piemēram, to, ka iedzīvotāji ar augstiem ienākumiem biežāk izvēlas dārgākas preces vai pakalpojumus, kas ne vienmēr nozīmē vairāk radītas emisijas, ja salīdzina ar tādu pašu produktu vai pakalpojumu, kas atrodas zemo cenu grupā. Oglekļa nevienlīdzības aprēķināšanas metodoloģija: Climate Equality: A Planet for the 99% Methodology Note. 2023. Oxfam. Pieejams: https://oxfambelgie.be/sites/default/files/inline-files/Methodology%20Note_Climate%20Equality_EMBARGOED%200001%20GMT%2020%20NOVEMBER%202023.pdf) 
    ↩︎
11. Khalfan, A., et.al. 2023. Climate Equality: A planet for the 99%. Oxfam International. Pieejams: https://policy-practice.oxfam.org/resources/climate-equality-a-planet-for-the-99-621551/
    ↩︎
12. Alestiga, M, Gors, T. 2020. Uzveikt oglekļa nevienlīdzību Eiropas Savienībā. Stockholm: Oxfam, p. 16.Pieejams: https://www.zalabriviba.lv/wp-content/uploads/uzveikt-oglekla-nevienlidzibu-eiropas-savieniba.pdf
    ↩︎
13. Apinis, M. 2020. Oglekļa nevienlīdzība Latvijā. Rīga: Zaļā brīvība, p. 5. Pieejams: https://www.zalabriviba.lv/wp-content/uploads/oglekla-nevienlidziba-latvija.pdf
    ↩︎
14. Chancel, L., et al. World Inequality Report 2022, World Inequality Lab. Pieejams: https://wir2022.wid.world/
    ↩︎
15. Apinis, M. 2020. Oglekļa nevienlīdzība Latvijā. Rīga: Zaļā brīvība, p. 5.
    ↩︎
16. Zaļā brīvība, 2024. Strukturālas pārmaiņas klimatu saudzējošam dzīvesveidam. Pieejams: https://www.zalabriviba.lv/strukturalas-parmainas-klimatu-saudzejosam-dzivesveidam/
    ↩︎
17. Pietiekamība – stratēģija patēriņa un ražošanas līmeņu samazināšanai, mainot sociālo praksi. Šai pieejai ir divi mērķi: pirmkārt, noturēties Zemes nestspējas robežās, pieņemot ilgtspējīgus patēriņa modeļus, un, otrkārt, nodrošināt visu cilvēku vajadzību apmierināšanu. Avots: Wuppertal Insititute, bez dat. Sufficiency. Pieejams: https://wupperinst.org/en/topics/well-being/sufficiency
    ↩︎
18. Alestiga, M, Gors, T. 2020. Uzveikt oglekļa nevienlīdzību Eiropas Savienībā. Stockholm: Oxfam, p. 16. Pieejams: https://www.zalabriviba.lv/wp-content/uploads/uzveikt-oglekla-nevienlidzibu-eiropas-savieniba.pdf 
    ↩︎
19. Lakševics, K., Belousa, I., Brizga, J. 2023. LABKLĀJĪBAS POLITIKA KLIMATU SAUDZĒJOŠAI NĀKOTNEI. Rīga: Zaļā brīvība, p. 12. Pieejams: https://www.zalabriviba.lv/wp-content/uploads/latvia-designing-welfare-systems-for-a-1.5%C2%B0-future_policy-brief.pdf
    ↩︎
20. Atsitiena efekts – situācija, kad kāda pasākuma īstenošanas rezultātā gūtais ietaupījums tiek iztērēts citā veidā, mazinot vai pilnībā neitralizējot gūtos ietaupījumus. Šajā kontekstā atsitiena efekts izpaustos, ja cilvēks, kurš ir turīgs, saņemot vienu papildu brīvdienu nedēļā, šo dienu izmantotu, nevis, lai, piemēram, piedalītos kādā vietējā brīvprātīgā darbā vai rūpējoties par bērniem, vecākiem vai savu mājvietu, bet dotos ceļojumā ar lidmašīnu uz ārvalstīm. 
    ↩︎
21. Lakševics, K., Belousa, I., Brizga, J. 2023. LABKLĀJĪBAS POLITIKA KLIMATU SAUDZĒJOŠAI NĀKOTNEI. Rīga: Zaļā brīvība, p. 12. Pieejams: https://www.zalabriviba.lv/wp-content/uploads/latvia-designing-welfare-systems-for-a-1.5%C2%B0-future_policy-brief.pdf
    ↩︎
22. Alestiga, M, Gors, T. 2020. Uzveikt oglekļa nevienlīdzību Eiropas Savienībā. Stockholm: Oxfam, p. 16. Pieejams: https://www.zalabriviba.lv/wp-content/uploads/uzveikt-oglekla-nevienlidzibu-eiropas-savieniba.pdf
    ↩︎
23.  Ilgtspējīga patēriņa koridorus nosaka patēriņa minimumi un maksimumi; telpa starp tiem atstāj vietu individuāliem dzīves plāniem un izvēlēm. Avots: Defila, R., Di Giulio, A. 2020. The Concept of “ConsumptionCorridors” Meets Society: How an Idea for Fundamental Changes in Consumption is Received. Journal ofConsumer Policy. 43. Pieejams: https://www.researchgate.net/figure/Visualization-of-the-concept-of-consumption-corridors-Corridors-of-sustainable_fig1_338354661
    ↩︎