Pozīcija par tekstila atkārtotu izmantošanu

Kopsavilkums 

Tekstila industrija saskaras ar būtiskiem ilgtspējas izaicinājumiem, kurus galvenokārt veicina tā sauktais ātrās modes biznesa modelis,¹ kas visā pasaulē ir izraisījis strauju tekstila preču ražošanas un patēriņa pieaugumu. Tā rezultātā paātrinās resursu noplicināšana un tiek radīti atkritumu kalni, jo lielākā daļa apģērbu tiek ražoti lineārā ekonomikā – preces tiek ātri izmestas, nevis atkārtoti izmantotas vai pārstrādātas. Sintētisko šķiedru, piemēram, poliestera, dominance veicina mikro plastmasas piesārņojumu jūrās un okeānos, kā arī rada negatīvas sekas cilvēku veselībai. Turklāt nozares vides pēdas nospiedums ir plašs, aptverot ūdens izmantošanu, ķīmisko piesārņojumu un augstas siltumnīcefekta gāzu emisijas, kas tekstila industriju padara par vienu no resursu ietilpīgākajām nozarēm pasaulē. Bez sistēmiskām pārmaiņām rīcībpolitikā, kā arī ražotāju un patērētāju uzvedībā šīs jomas negatīvā ietekme uz vidi turpinās pieaugt.

Ievads 

Tekstila izstrādājumu ražošana pasaulē gandrīz dubultojās laikā no 2000. līdz 2015.gadam,² turklāt, paredzams, ka līdz 2030.gadam apģērbu un apavu patēriņš palielināsies par 63%: 102 tonnas produktu salīdzinājumā ar 62 miljoniem 2019.gadā.³ Tekstila industrija arī atstāj negatīvu ietekmi uz vidi: 2020.gadā Eiropas Savienībā (ES) tekstilizstrādājumu patēriņš radīja ceturto lielāko negatīvo ietekmi uz vidi un klimata pārmaiņām, kā arī trešo lielāko ietekmi attiecībā uz ūdens un zemes izmantošanu no dzīves cikla perspektīvas. Lai saražotu viena ES iedzīvotāja 2020.gadā patērētos 26 kg tekstila preču (apģērbus un apavus), bija nepieciešams izmantot 400 m² zemes, 9000 l ūdens, 391 kg izejvielu, radot 270 kg oglekļa pēdas nospiedumu.⁴

Viena no būtiskām tekstila industrijas problēmām ir sintētisko šķiedru globālā dominance. Galvenokārt šī materiāla lēto izmaksu dēļ aptuveni 70% izejvielu tekstila industrijā nāk no naftas industrijas produkta – plastmasas, radot mikro plastmasas piesārņojumu gaisā un ūdenī un atstājot negatīvas sekas ne tikai videi, bet arī cilvēku veselībai.⁵ Poliesters un citas sintētiskās šķiedras rada elpvadu, ādas un redzes problēmas: iekaisis kakls, klepus, balss zudums, niezoša āda, izsitumi, nātrene, neskaidra redze.⁶ Mikro plastmasas klātbūtne konstatēta visās 62 pētījumā iesaistītajās grūtniecēs (placentās), kamēr pētījumos ar žurkām pierādīts, ka mikro plastmasa nonāk no placentas auglī, samazinot tā pieaugumu grūtniecības laikā.⁷ Lielākais piesārņojums rodas no flīsa materiāla, mazgājot drēbes pustukšās veļas mašīnās un  izmantojot veļas žāvētāju. 

Apjomīgo industrijas radīto resursu izšķērdēšanu labi ilustrē 2015.gada dati, ka 73% no pasaulē saražotajiem tekstila materiāliem ātri nonāca atkritumu poligonā vai tika sadedzināti. 12% tika “zaudēti” ražošanas procesā (atgriezumi un pārpalikuma likvidācija), 12% tika pārstrādāti zemākas vērtības precēs, piemēram, izolācijas materiālos, tīrīšanas lupatās un matraču pildījumos. Mazāk nekā 1% tika pārstrādāts jaunā apģērbā. ⁸ 

Pēc Eiropas Vides aģentūras datiem, 2020.gadā ES viens cilvēks vidēji gadā atbrīvojās no 16 kg tekstila preču, no kuriem aptuveni 4,4 kg tika savākti dalītā veidā, kamēr pārējie nonāca sadzīves atkritumu konteineros.⁹Salīdzinot ar citām ES valstīm, Latvijā ir mazāk tekstila atkritumu – 2020.gadā Latvija bija trešajā vietā ES (pēc Rumānijas un Zviedrijas) ar zemāko tekstilizstrādājumu atkritumu apjomu uz vienu iedzīvotāju.¹⁰ Taču dati par šo jomu pagaidām nav pilnīgi, jo visās ES valstīs būs jānodrošina pēc-patēriņa tekstila preču un apavu dalīta vākšana ar 2025.gada janvāri.  

Lai mazinātu resursu izšķērdēšanu, arvien palielinās lietoto tekstila preču tirdzniecība. Pēdējo 20 gadu laikā ir trīskāršojies ES lietoto tekstilizstrādājumu eksports: 2019.gadā ES valstis eksportēja 1,7 miljonus tonnu lietotu tekstilizstrādājumu – pārsvarā uz Āfrikas un Āzijas valstīm.¹¹ Taču pētījumi rāda, ka lietoti apģērbi bieži ir tādā kvalitātē, ka tie ir kvalificējami kā tekstila atkritumi – šie apģērbi nav lietojami, jo tie nav piemēroti kultūras vai klimata ziņā, ir neatbilstoša izmēra, vai arī ir netīri vai bojāti. Tas iespējams, jo daļa lietoto tekstila preču tiek pārvadātas nešķirotā veidā. Faktiski gandrīz puse lietoto apģērbu un apavu, kas tiek eksportēti no tā sauktajiem Globālajiem Ziemeļiem uz Globālajiem Dienvidiem¹² nonāk izgāztuvēs, upēs vai tiek sadedzināti zem klajas debess.¹³  

Latvijas perspektīva 

Latvijā vidējais tekstila preču patēriņš ir daudz zemāks par vidējo ES. 2021.gadā jaunu apģērbu un mājas tekstila preču patēriņš Latvijā bija 7,3 kg uz iedzīvotāju, kamēr lietotu tekstila preču patēriņš bija aptuveni 2,38 kg uz iedzīvotāju. Ja vidēji viena tekstila prece sver 0,5 kg, tad viens Latvijas iedzīvotājs gadā patērēja 19 tekstila preces.¹⁴ 

Latvijā 2021.gadā tika savāktas 1530 tonnas tekstila atkritumu. Papildus tam, tekstila preces veidoja 4–6% sadzīves atkritumu jeb 19 721 – 29 582 tonnas. Taču 2021.gadā Latvijā ievestais tekstila atkritumu apjoms bija gandrīz desmit reizes lielāks par Latvijā savākto tekstila atkritumu apjomu: 15 008 tonnas. Populārākais tekstila atkritumu izmantošanas veids bija reģenerācija enerģijas ieguvei. 2021.gadā atkritumu poligonos tika apglabātas 317 tonnas tekstila.¹⁵ Šim skaitlim vajadzētu mazināties, jo kopš 2023.gada Latvijā ir pienākums nodrošināt tekstila šķirošanu.  

Pētot lietotu tekstila preču vākšanu speciālajos konteineros vai labdarības organizāciju nodrošinātās ziedojumu pieņemšanas vietās, atklājas būtiska atšķirība. 2022.gadā Latvijā tikai 10% no atkritumu apsaimniekotāju tekstila konteineros savāktajiem lietotajiem tekstila materiāliem tika novirzīti atkārtotai izmantošanai Latvijā; 82% tika eksportēti. Turpretī, 65% labdarības organizāciju savākto lietoto tekstila preču tika novirzīti atkārtotai izmantošanai Latvijā; 24% tika eksportēti.¹⁶  

Līdz ar aktīvāku tekstila šķirošanu ir palielinājies arī lietotu tekstila preču eksports no Latvijas. Būtiskākās lietotu tekstila preču eksporta valstis ir Baltkrievija, Pakistāna, Benina un Krievija. Pēdējā gan izzūd statistikā pēc 2022.gada februāra, kamēr palielinās lietotu tekstila preču eksports no Latvijas uz Baltkrieviju.¹⁷ Tajā pat laikā Latvija arī importē lietotas tekstila preces: valstis, no kurām Latvijā tiek importēts lielākais apjoms lietotu tekstila preču, ir Lielbritānija, Nīderlande, Vācija, kā arī Lietuva un Igaunija.¹⁸  

ES likumdošana 

Pēdējos gados arvien lielāku uzmanību tekstila industrijai pievērš ES rīcībpolitikas veidotāji. 2022.gadā Eiropas Komisija nāca klajā ar ES Stratēģiju tekstila ilgtspējai un apritei. Tā ietver sekojošo vīziju: “Līdz 2030.gadam tekstilizstrādājumi, kas tiek laisti ES tirgū, ir kļuvuši ilgmūžīgi un reciklējami, lielā mērā tiek izgatavoti no reciklētām šķiedrām, nesatur bīstamas vielas un tiek ražoti, ievērojot sociālās tiesības un respektējot vidi. Patērētāji ilgāk izmanto kvalitatīvus tekstilizstrādājumus par pieņemamu cenu, ātrā mode vairs nav modē, un ir plaši pieejami ekonomiski rentabli atkalizmantošanas un remonta pakalpojumi. Konkurētspējīgā, noturīgā un inovatīvā tekstilnozarē ražotāji uzņemas atbildību par saviem produktiem visā vērtības ķēdē, arī tad, kad produkti kļūst par atkritumiem. Plaukst apritīga tekstilizstrādājumu ekosistēma, ko virza pietiekama kapacitāte šķiedras inovatīvi reciklēt par šķiedrām, savukārt tekstilizstrādājumu incinerācija un apglabāšana poligonos ir samazināta līdz minimumam.”¹⁹ 

Saskaņā ar šo vīziju, notiek darbs pie vairākiem rīcībpolitikas virzieniem:  

• Kopš 2023.gada jūlija notiek diskusijas par paplašinātās ražotāju atbildības sistēmas (RAS) ieviešanu par tekstilizstrādājumiem un apaviem to ražotājiem, importētājiem un pārdevējiem, kas šīs preces pirmo reizi novieto ES dalībvalstu tirgū. Šī instrumenta mērķis ir panākt, ka ražotāji nodrošina šo preču savākšanu, šķirošanu, sagatavošanu atkārtotai izmantošanai, pārstrādes un citu reģenerācijas darbību veikšanai, kā arī apglabāšanai. RAS ietvaros arī būs jāīsteno sabiedrības informēšanas pasākumi par ilgtspējīgu patēriņu, kā arī jāatbalsta pētniecība, lai uzlabotu šķirošanas un pārstrādes procesus, tādējādi veicinot slēgtā cikla (šķiedra-šķiedra) pārstrādi. 

• Turpinās darbs pie eko dizaina kritēriju izstrādes tekstila precēm, kas izriet no Eko dizaina un Ilgtspējīgu produktu regulas,²⁰ lai celtu kvalitātes standartus, paildzinātu preču kalpošanas laiku un veicinātu to, ka jau dizaina fāzē tiek apsvērtas apģērbu, mājas tekstila preču un apavu atkārtotas izmantošanas, labošanas un pārstrādes iespējas. Šī regula ietver arī ideju par digitālo produktu pasi, lai elektroniski reģistrētu, apstrādātu un dalītos ar preces informāciju starp piegādes ķēdes uzņēmumiem, iestādēm un patērētājiem. Digitālā produktu pase glabās ne tikai informāciju par izmantotajiem materiāliem un vides ietekmi, bet arī ražošanas gadu, kas pavērs iespējas secināt, cik ātri konkrēta ražotāja apģērbs ir nonācis šķirošanas konteineros.  

• Turpinās darbs pie izmaiņām tekstila preču marķēšanas noteikumos, kas varētu rezultēties ražotāju pienākumā iekļaut informāciju par ilgtspējas un apritīguma aspektiem.  

Papildus tam, 2024.gada maijā stājās spēkā jaunā ES regula par atkritumu pārvadāšanu, kas ietver stingrākus noteikumus, lai novērstu nelegālu atkritumu pārvadāšanu ES ietvaros, kā arī jaunus ierobežojumus atkritumu eksportēšanai no ES uz trešajām valstīm. Regula nosaka, ka operatoriem, kas plāno atkritumu apglabāšanu vai reģenerāciju, pirms to pārvadāšanas ir jāsaņem visu attiecīgo valstu (izcelsmes, tranzīta un galamērķa valsts) iestāžu piekrišana. Procedūras kļūs elektroniskas, un no 2026. gada maija darbosies centrālā ES sistēma, tādējādi palielinot atkritumu pārvadājumu izsekojamību ES, veicinot materiālu pārstrādi un atkārtotu izmantošanu. 

Attiecībā uz tā saukto atkritumu koloniālismu,²¹ 2024.gada martā Francija, Dānija un Zviedrija nāca klajā ar priekšlikumu ierobežot tekstila atkritumu eksportu no ES uz valstīm, kurām nav iespēju nodrošināt pareizu to apsaimniekošanu. Šīs valstis mudināja iekļaut tekstila atkritumus Bāzeles konvencijā, prasot valstu iepriekšēju piekrišanu atkritumu importam un eksportam, un pilnībā aizliegt bīstamo (ar ķimikālijām vai krāsu apstrādātu) tekstilizstrādājumu atkritumu eksportu. 

Latvijas RAS tekstilam 

2024.gada 1.jūlijā Latvijā stājās spēkā ražotāju atbildība par tekstila precēm, kas nozīmē, ka tiek ieviests princips “piesārņotājs maksā” pirmo reizi Latvijas tirgū laisto tekstilizstrādājumu un apavu ražotājiem, importētājiem vai izplatītājiem, neatkarīgi no tā, vai tie ir jauni vai importēti lietoti izstrādājumi.  

Galvenie Latvijā ieviesto noteikumu elementi:  

• Dabas resursu nodoklis 0,50 EUR apmērā par tekstila preču kilogramu (500 EUR par tonnu). 

• Atbrīvojums no nodokļa, ja ražotājs piedalās RAS shēmā (maksā RAS operatoram) vai uztur savu tekstila atkritumu apsaimniekošanas sistēmu. 

• Atbildība iestājas no pirmā kilograma – noteikumi neparedz minimālo tirgū laisto tekstilizstrādājumu daudzumu vai izņēmumus maziem ražotājiem. 

• 2024.gadā vismaz 20% no Latvijas tirgū ik gadu laistām tekstilprecēm jāsagatavo atkārtotai izmantošanai, pārstrādei vai reģenerācijai; 22,5% 2025.gadā un 25% no 2026.gada. 

• RAS operatoriem jāsadarbojas ar uzņēmumiem, kas sagatavo tekstila preces atkārtotai izmantošanai un veic labošanu. 

• Sociālie uzņēmumi un citi atkārtotas izmantošanas operatori var uzturēt savus savākšanas punktus bez pienākuma nodot savāktos materiālus, bet ir prasības sniegt datus par savāktajiem apjomiem. 

Diskusijās par jaunajiem noteikumiem izskanēja iebildumi pret lietoto apģērbu tekstilizstrādājumu iekļaušanu ražotāju atbildības sistēmā, kamēr līdzdalības platformā Manabalss.lv tika sākta parakstu vākšana, lai neapliktu lietoto apģērbu un tekstilizstrādājumus ar dabas resursa nodokli.²² Atkārtotu tekstila preču izmantošanu nevajadzētu apgrūtināt, jo tā var būt ilgtspējīga patēriņa prakse. Taču Latvijā lietotu tekstila preču patēriņš veido trešdaļu no visa šo preču patēriņa, tātad, runa nav par nelielu preču apjomu, kas ar laiku nonāks tekstila konteineros. Tekstila preču dubulta aplikšana ar nodevu (pirmoreiz kādā citā ES valstī, tad Latvijā) šobrīd ir maz iespējama, jo RAS tekstilam kopš 2008.gada darbojas vienīgi Francijā; Nīderlandē un Ungārijā kopš 2023.gada jūlija. Situācija mainīsies, kad visās ES valstīs būs ieviesti līdzīgi noteikumi paplašinātai ražotāju atbildībai, kas sagaidāms 2027./2028.gadā. Taču citā ES valstī iekasētās nodevas neseko lietotajām tekstila precēm pāri robežām, jo brīva preču kustība ir viena no ES pamatbrīvībām, taču atkritumu apsaimniekošana un nodokļu politika ir katras valsts atbildībā. Tāpēc arī ES diskusijās pēdējie priekšlikumi paredz iespēju dalībvalstīm iekļaut lietotu apģērbu importētājus – komercuzņēmumus ražotāju atbildības sistēmās, mudinot ieviest samazinātu nodevu, salīdzinot ar jaunu preču ražotājiem. 

Plašākā kontekstā diskusijas notiek par globālu ražotāju atbildības sistēmu, lai ražotāju maksātās nodevas par tekstila preču savākšanu, šķirošanu un tālāku izmantošanu nonāk to gala punktā, piemēram, Āfrikas vai Āzijas valstīs.  

No apskatītā izriet “Zaļās brīvības” pozīcija: 

“Zaļā brīvība” uzskata, ka, lai veicinātu aprites ekonomiku un mazinātu tekstila industrijas negatīvo ietekmi uz vidi un cilvēku veselību, ir nepieciešams: 

1. Atbalstīt gan rīcībpolitiku, gan sabiedrības iesaisti atbildīgāku tekstila preču ražošanā un patēriņā, tai skaitā informētību par dažādu tekstila šķiedru radītajām negatīvajām sekām videi un cilvēku veselībai. Atbalstīt augstāku standartu ieviešanu tekstila industrijā, tekstila preču labošanu, ilgāku izmantošanu un pārveidi, saskaņā ar atkritumu piramīdas principiem un dzīves cikla analīzes perspektīvu. Īpaši būtiski ir meklēt risinājumus sintētisko šķiedru izplatības samazināšanai un to radītā mikro plastmasas piesārņojuma mazināšanai.  

2. Atbalstīt risinājumus atbildīgai ES lietotu tekstila preču apritei un izskauž tā saukto atkritumu koloniālismu, kad turīgākas valstis eksportē savus atkritumus vai sliktas kvalitātes lietotus apģērbus ārpus ES, lai ar tiem tiek galā citas valstis ar zemākiem vides standartiem un nereti mazāk attīstītu infrastruktūru aprites ekonomikas darbināšanai. Iespējamie risinājumi: samazināts dabas resursu nodoklis un RAS nodeva lietotu tekstila preču izplatītājiem Latvijā, kad visā ES būs ieviesta paplašinātā ražotāju atbildība par tekstila precēm. Tālākā perspektīvā – globālā ražotāju atbildības sistēma, kas nodrošinās, ka Āfrikas un Āzijas valstis saņem finansējumu par ES valstu eksportēto lietoto tekstila preču apsaimniekošanu. 

3. Nodrošināt Latvijā arī nelikvīdo (novalkāto) tekstila preču šķirošanu, lai būtu iespējama šo materiālu atkārtota izmantošana. Īstermiņā, kamēr vēl dažas no pārstrādes tehnoloģijām tiek optimizētas un tiek sakārtota ES likumdošana attiecībā uz tekstilatkritumu eksportu, Latvijai ir pieejams risinājums šo tekstila materiālu izmantošanai – veidot no atkritumiem iegūto kurināmo (NAIK) uzņēmumiem, kas to izmantotu gan kā alternatīvo kurināmo, gan arī spētu utilizēt pelnus kādā no cilvēkam un dabai drošiem veidiem (būvniecības materiālu ražošanas uzņēmumā “SCHWENK Latvija”). Paralēli Latvijai jāveido sadarbība ar Ziemeļvalstīm, kur jau ir attīstītas gan mehāniskā slēgtā cikla, gan ķīmiskās un termiskās pārstrādes metodes. 

Pozīcijas izstrādā mūsu biedrības eksperti, veidojot aktuālu skatījumu, kas balstīts zinātniski ​pierādītos faktos un ticamos literatūras avotos. Šādu pozīciju izstrāde ir aktuāla laikā, kad tiek izplatīta dezinformācija un viltus ziņas, jo īpaši vides un atjaunīgās enerģijas jautājumos. Pozīciju par tekstila atkārtotu izmantošanu sagatavoja Dace Akule.

Biedrības “Zaļā brīvība” pozīcija par tekstila atkārtotu izmantošanu ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par pozīcijas saturu atbild biedrība “Zaļā brīvība”.

Foto: Unsplash

Atsauces

1.  Ātrā mode ir biznesa modelis, kas ietver masveida ražošanu ātrā tempā un par zemām izmaksām, lai pārdotu patērētājiem strauji mainīgas modes tendences (katru nedēļu veikalos piedāvājot jaunu apģērbu kolekciju). 
   ↩︎
2. “A new textiles economy: Redesigning fashion’s future”, Ellen MacArthur Foundation, 2017.gads.
   ↩︎
3. “Puse of the Fashion Industry”, Global Fashion Agenda & Boston Consulting Group, 2017.gads.
   ↩︎
4. “Textiles and the environment: the role of design in Europe’s circular economy”, European Environment Agency, 2022.gads. 
   ↩︎
5. “Materials market report”, Textile Exchange, 2024.gads. 
   ↩︎
6. “Do clothes make us sick? Fashion, fibers and human health”, Plastic Soup Foundation, 2022.gads.
   ↩︎
7. Turpat.
   ↩︎
8. “A new textiles economy: Redesigning fashion’s future”, Ellen MacArthur Foundation, 2017.gads.
   ↩︎
9. “Textiles in Europe’s circular economy”, European Environment Agency, 2023.gads. 
   ↩︎
10. “Management of used and waste textiles in Europe’s circular economy”,  European Environment Agency, 2024.gads.
    ↩︎
11. “EU exports of used textiles in Europe’s circular economy”,  European Environment Agency, 2023.gads. 
    ↩︎
12. Globālie Dienvidi ir Latīņamerikas, Āfrikas, Āzijas un Okeānijas valstis, kurām ir salīdzinoši zems ekonomiskās un rūpnieciskās attīstības līmenis un kuras parasti atrodas uz dienvidiem no vairāk rūpnieciski attīstītām valstīm – tā sauktajiem Globālajiem Ziemeļiem (ASV, Apvienotā Karaliste, Kanāda, ES, Japāna, Singapūra, Taivāna, Austrālija, Jaunzēlande, u.c.).
    ↩︎
13. “Poisoned Gifts. From donations to the dumpsite: textiles waste disguised as second-hand clothes exported to East Africa”, Greenpeace, 2022.gads.
    ↩︎
14. “Mājsaimniecību tekstila šķirošana un ilgtspējīga izmantošana Latvijā”, Zaļā brīvība, 2023.gads.
    ↩︎
15. Turpat.
    ↩︎
16. Turpat.
    ↩︎
17. “Visvairāk humpalu Latvija sūta uz Baltkrieviju pēc Krievijas pilnā iebrukuma Ukrainā”, Latvijas Radio, 2024.gada 20.jūnijs.
    ↩︎
18.  “Mājsaimniecību tekstila šķirošana un ilgtspējīga izmantošana Latvijā”, Zaļā brīvība, 2023.gads.
    ↩︎
19. “ES Tekstilizstrādājumu ilgtspējas un apritīguma stratēģija”, Eiropas Komisija, 2022.gads.
    ↩︎
20. Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2024/1781, ar ko izveido satvaru ekodizaina prasību noteikšanai ilgtspējīgiem produktiem, groza Direktīvu (ES) 2020/1828 un Regulu (ES) 2023/1542 un atceļ Direktīvu 2009/125/EK.
    ↩︎
21. Turīgākas valstis eksportē savus atkritumus vai sliktas kvalitātes lietotus apģērbus, lai ar tiem tiek galā citas valstis ar zemākiem vides standartiem un nereti mazāk attīstītu infrastruktūru materiālu apsaimniekošanai.
    ↩︎
22.  Iniciatīva “Neaplikt lietoto apģērbu un tekstilizstrādājumus ar dabas resursa nodokli” tika publicēta 2024.gada 18.martā.
    ↩︎