Kopsavilkums
Šī pozīcija formulē un pamato biedrības “Zaļā brīvība” viedokli dabisko un ilggadīgo zālāju uzturēšanā un apsaimniekošanā, kā arī iezīmē, mūsuprāt, ieteicamos virzienus šo jautājumu risināšanai nākotnē Latvijā un Eiropā. Dabiskie zālāji ir liela vērtība gan cilvēkam, gan dabai. Tie ir mājas neskaitāmām augu, putnu, bezmugurkaulnieku un citām sugām. Tie uztur apputeksnētājus, regulē plūdu riskus, attīra upju un ezeru ūdeni un nodrošina citus nozīmīgus ekosistēmu pakalpojumus. Tomēr šie zālāji strauji izzūd intensīvas lauksaimniecības, apmežošanas, zemes pamešanas un nepiemērotas apsaimniekošanas dēļ. Senatnē tie aizņēma trešo daļu valsts, taču mūsdienās Latvijā tie sastopami vien 0,9 procentos no Latvijas teritorijas. Latvijas apstākļos dabiskie zālāji bez piemērotas apsaimniekošanas izzustu pavisam. Arī ilggadīgo zālāju teritorijas Eiropas Savienībā kopumā samazinās, un arī tiem ir būtiska loma augstāk minēto ekosistēmu pakalpojumu nodrošināšanā. Patlaban ekstensīva lopkopība ir galvenais dabisko un ilggadīgo zālāju uzturēšanas veids, tomēr lopkopība kopumā ir saistīta arī ar augstām siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijām. Lauksaimniecība 2022. gadā veidoja piekto daļu no Latvijas siltumnīcefekta gāzu emisijām, savukārt, 42 % no visām lauksaimniecības emisijām radīja tieši lauksaimniecības dzīvnieku zarnu fermentācija, bet vēl 7 % – kūtsmēslu apsaimniekošana. No zarnu fermentācijas emisijām vairāk par pusi rada piena lopkopība, savukārt vairāk par trešo daļu – gaļas liellopu produkcija. Tajā pašā laikā, starptautiski, tostarp kaimiņvalstu pētījumi parāda, ka zālāju ekstensīva apsaimniekošana un ganīšana var palielināt zālāju oglekļa saturu augsnē, vismaz daļēji (vai pat pilnīgi – atkarībā no apstākļiem) atsverot radušās emisijas, turklāt tā ir kritiski svarīga bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu saglabāšanai.
Zinātnieki uzsver, ka gaļas un piena produktu patēriņa samazināšana ir ļoti svarīga cilvēces klimata pēdas samazināšanai un veselības uzlabošanai, bez tās klimata mērķu sasniegšana nav iespējama. Augu valsts uzturs var būt pilnvērtīgs veids, kā aizstāt dzīvnieku izcelsmes produktus, un olbaltumvielu avoti, kas nāk no augiem, īpaši vietējiem, var būt klimatam draudzīgāki nekā līdzvērtīgi dzīvnieku produkti. Vegānu un veģetāriešu diētas rada par 30-50 % mazāku SEG emisiju apjomu nekā lielākā daļa visēdāju uztura diētu un ļauj būtiski samazināt lauksaimniecībai nepieciešamās zemes platību. Intensīvajā lopkopībā galvenais mērķis ir lielākas produkcijas iegūšana iespējami īsākā laikā, kas noved pie tā, ka dzīvnieki dzīvo nepilnvērtīgu dzīvi (dzīve šauros, sugai nedabīgos dzīves apstākļos, ar to saistītās slimības) un īsu mūžu. Turpretī ganības veicina dzīvnieku fizisku un mentālu labsajūtu, uzlabo veselību, ļauj izpausties to dabiskajai uzvedībai. Ekstensīvās zālāju ganībās govīm ir ilgāks mūžs un labāka dzīve.
Biedrība “Zaļā brīvība” iesaka Latvijas iedzīvotājiem samazināt gaļas un piena produktus savā uzturā vai pat pat pilnībā atteikties no tiem. Patērētājus, kuri tomēr turpina lietot šos produktus, aicinām pievērst uzmanību produktu izcelsmei un iespēju robežās vairāk atbalstīt tieši augstas dabas vērtības, ekstensīvu lopkopību dabiskajos un ilggadīgajos zālājos. Eiropas Savienībā un Latvijā ir nepieciešams reformēt lopkopības nozari, veicinot to, ka patēriņš un ražošana pakāpeniski parorientējas uz ilgtspējīgi iegūtiem augu izcelsmes produktiem kā galveno iedzīvotāju uztura pamatu. Vienlaicīgi ir būtiski jāpalielina atbalsts augstas dabas vērtības lauksaimniecībai un tādai, kas iekļauj dabisko/ilggadīgo zālāju uzturēšanu.Šajā procesā lopkopības nozarei ir nepieciešams atbalsts saimniekošanas pakāpeniskai un taisnīgai pārorientēšanai, jo ir sagaidāms, ka intensīvajā lopkopībā darbojošos uzņēmumu ienākumi samazināsies. Īpašu uzmanību nozares reformās jāpievērš tam, lai neciestu mazās un vidējās lauku saimniecības.
Definīcijas
Dabisks zālājs ir tāds, kura pastāvēšanu pilnībā nodrošina dabas apstākļi (nokrišņu daudzums, uguns, savvaļas zālēdāji, augsnes apstākļi), bet cilvēku lauksaimnieciskā darbība (pļaušana vai mājlopu ganīšana) nav nepieciešama. Šādi zālāji visplašāk sastopami stepēs un savannās, Latvijā to gandrīz nav, taču Latvijā šo jēdzienu lieto kā sinonīmu terminam “daļēji dabisks zālājs”. Lauksaimnieki par dabisku zālāju nereti sauc jebkuru sēto zālāju, kurā sētās graudzāles ir daļēji iznīkušas un ir ieviesušās samērā daudz savvaļas augu sugu, taču dabas aizsardzībā par dabisku dēvē tikai tādu zālāju, kurā jau ir izveidojies ilgstoši ekstensīvi pļautiem un ganītiem zālājiem raksturīgais savvaļas sugu sastāvs un nav novērojamas nozīmīgas iekultivēšanas pazīmes.[1] Populārzinātniskajās publikācijās kā sinonīmu dabiskam zālājam lieto arī jēdzienu “dabiskās pļavas”. Lai arī šo jēdzienu lietojums nav līdz galam precīzs Latvijas situācijai, šajā pozīcijā mēs izmantosim tieši šos apzīmējumus (dabiskie zālāji, dabiskās pļavas), jo no visiem apzīmējumiem tos lieto visvairāk un sabiedrība tos atpazīst.
Daļēji dabisks zālājs ir tāds, kura pastāvēšanu nodrošina cilvēku lauksaimnieciskā darbība (pļaušana vai mājlopu ganīšana), bet vides apstākļus un sugu sastāvu nodrošina dabiskie procesi. Tādi Latvijā ir gandrīz visi zālāji par kuriem būs runa šajā pozīcijā. Tomēr šo terminu lieto pārsvarā zinātniskajā literatūrā, bet Latvijā visbiežāk kā šā termina sinonīmu lieto terminu “dabisks zālājs”.[2]
Bioloģiski vērtīgs zālājs. Bioloģiski vērtīgie zālāji (BVZ) ir jēdziens, ar ko apzīmē zālājus, kuru uzturēšanai piešķir speciālu atbalstu Latvijas Lauku attīstības programmas (LAP) pasākuma Agrovides maksājumi apakšpasākuma Bioloģiskās daudzveidības uzturēšana zālājos (BDUZ) ietvaros. Šajā pozīcijā to pieņem par sinonīmu jēdzienam “Dabisks zālājs”.[3]
Ilggadīgais zālājs – Zālājs, kas ir pastāvējis ilgāk par pieciem gadiem. Tātad ilggadīgs ir gan dabisks, gan kultivēts zālājs. Lauksaimniecībā lietots termins. Kā sinonīmu lieto arī daudzgadīgs zālājs, pastāvīgs zālājs.
Augstas dabas vērtības zemkopība (lauksaimniecība) (angl. – High nature value farming) – Augstas dabas vērtības zemkopības (jeb lauksaimniecības) jēdziens Eiropā izveidojies ap 90. gadu sākumā, apjaušot, ka lauku ainavas bioloģiskās daudzveidības pastāvēšana ir atkarīga no tā vai nākotnē pietiekami plaši saglabāsies zemas intensitātes zemkopība.[4] Augstas dabas vērtības lauksaimniecību raksturo tas, ka saimniekošana notiek bioloģiskās daudzveidības rādītāju izpratnē augstas dabas vērtības zemēs (piemēram, dabiskajos zālājos), un tas, ka saimniekošana notiek ekstensīvi – bez ķimikālijām, bez videi kaitīgām lielražošanas tehnoloģijām, u.tml. Uzzini vairāk: http://www.high-nature-value-farming.eu/
Bioloģiskā lauksaimniecība ir lauksaimniecības veids, kura pamatā ir saimniekošana ar dabiskām metodēm, nelietojot sintētiskos minerālmēslus, antibiotikas un pesticīdus. Bioloģiskās lauksaimniecības produkti Eiropas Savienībā tiek atbilstoši sertificēti. Nereti nespeciālistu vidū bioloģiskā lauksaimniecība tiek jaukta ar dabisko zālāju apsaimniekošanu, tāpēc precizējam – dabiskos zālājus var apsaimniekot jebkurš saimnieks, neatkarīgi no tā, vai saimniecības ražotā produkcija ir bioloģiski sertificēta.
Ievads
Šī pozīcija ir pirmais mēģinājums formulēt un pamatot biedrības “Zaļā brīvība” viedokli dabisko un ilggadīgo zālāju uzturēšanā un apsaimniekošanā, kā arī iezīmēt, mūsuprāt, ieteicamos virzienus šo jautājumu risināšanai nākotnē Latvijā un Eiropā. Ņemot vērā tēmas sarežģītību un daudzšķautnainību, vēlamies uzsvērt, ka pozīcija arī turpmāk tiks konstanti papildināta un uzlabota, atbilstoši jaunākajai pieejamai informācijai.
Dabiskie zālāji ir Latvijas dabai un bioloģiskajai daudzveidībai neatsverami nozīmīgi. Tie ir mājas aptuveni 500 augu sugām, 60 putnu sugām (tostarp 15 sugām, kurām tie ir vienīgā ligzdošanas vieta), kā arī gandrīz 5000 bezmugurkaulnieku sugām. Atkarībā no zālāja veida vienā kvadrātmetrā dabiska zālāja var mājot pat 50–60 augu sugu. Vienā hektārā šādas pļavas var uzturēties līdz pat pustonnai kukaiņu, no kuriem daudzi ir kritiski svarīgi apputeksnēšanā, tātad no to pastāvēšanas ir atkarīgs arī cilvēks.[5] Dabiskie zālāji arī regulē plūdu riskus, attīra upju un ezeru ūdeni, kā arī nodrošina citus svarīgus ekosistēmu pakalpojumus.[6] Svarīgi ir arī ilggadīgie zālāji, kas vēl nav sasnieguši dabiska zālāja stāvokli, jo tiem tāpat ir liela nozīme plūdu risku regulācijā, augsnes aizsardzībā pret eroziju[7], tie ir nozīmīgi aizsargājamām putnu sugām, piemēram, griezei.[8] Turklāt tieši no ilggadīgajos zālājos, kas nav arti vairāk kā 10 gadus, var veidoties jauni dabisko zālāju biotopi.[9] Dabiskie un ilggadīgie zālāji ir daļa no Latvijas tradicionālās ainavas un saistīti ar tradicionālo lauku dzīvesveidu.
Latvijā dabiskos zālājus jau ilgstošā senatnē uztur galvenokārt cilvēks, vācot sienu un nodarbojoties ar lopkopību. Bez šīs apsaimniekošanas pašreizējos apstākļos, kad Latvijā vairs nav sastopami savvaļas zālēdāji (tauri, sumbri vai tarpāni), kas noganītu un līdz ar to uzturētu zālājus, dabiskie zālāji neglābjami ar laiku izzustu. Par dabisko zālāju uzturēšanu lauksaimnieki saņem ES platībmaksājumus, taču to apmēri nereti ir nepietiekami, lai lauksaimniekiem būtu pietiekama motivācija šos zālājus uzturēt. Diemžēl arī šobrīd tie strauji izzūd pārejas uz intensīvu lauksaimniecību, apmežošanas, zemes pamešanas un nepiemērotas apsaimniekošanas dēļ.[10] Savukārt, ilggadīgo zālāju platības Latvijā ir salīdzinoši stabilas. To uzturēšana lauksaimniekiem ir izvirzīta kā priekšnoteikums platībmaksājumu saņemšanai.[11]
Vēsturiski un arī šobrīd dabisko un ilggadīgo zālāju uzturēšana un attiecīgi arī ar zālājiem saistītā biodaudzveidības saglabāšana Eiropā un Latvijā nav iedomājama bez lopkopības, kā galvenā ienākumu avota zālāju uzturētājiem, izņemot platībmaksājumus. Noganīšanai un zālāju pareizai apsaimniekošanai ir arī būtiska loma arī augsnes oglekļa piesaistē.[12] Tajā pašā laikā lopkopības nozare un lopkopības produktu lielais patēriņš rada arī nozīmīgu daudzumu siltumnīcefekta gāzu, kas atstāj negatīvu ietekmi uz klimatu. Šo iemeslu dēļ ir nepieciešams aktualizēt diskusiju par to, kādas pārmaiņas ir nepieciešamas lopkopības produktu izmantošanā un attiecīgi arī lopkopībā, tajā pašā laikā nodrošinot, ka dabisko un ilggadīgo zālāju uzturēšana nākotnē tiek veicināta, nevis apdraudēta. Uz to arī būs uzsvars šajā pozīcijā.
Biedrības ieskatā noteikti ir svarīgi diskutēt arī par lopkopības dzīvnieku labturības un nogalināšanas ētiskajiem aspektiem no dzīvnieku tiesību skatu punkta. Dzīvnieku tiesības ir filozofisku ideju kopums, kuru perspektīvā katram dzīvniekam ir tiesības uz brīvību no izmantošanas, nevajadzīgām ciešanām un priekšlaicīgas nāves. Šajā pozīcijā pieskarsimies šai tēmai tik daudz, cik tas nepieciešams, lai varētu formulēt mūsu viedokli par nepieciešamajiem lopkopības nozares attīstības virzieniem un reformām, kā arī dzīvnieku izmantošanu dabisko un ilggadīgo zālāju apsaimniekošanā. Par dzīvnieku tiesībām un dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņu biedrībai “Zaļā brīvība“ top atsevišķa pozīcija.
Foto: Govis ganās dabiskā pļavā, Zaļās brīvības arhīvs
Ieskats dabisko zālāju apsaimniekošanas vēsturē un mūsdienu situācija
Eiropas mežu zonā, kurā atrodamies arī mēs, dabiskā veģetācija bez cilvēka iejaukšanās mūsdienās ir mežs. Tomēr dāņu ekologs, zinātnieks F. Vera uzskata, ka dabiskie zālāji ir veidojušies agrāk – vēl pirms cilvēki sāka nodarboties ar lauksaimniecību. Tos ir izveidojuši lielie savvaļas zālēdāji – tauri, tarpāni (savvaļas zirgi) un sumbri, un tās lielākoties ir bijušas dažādas parkveida ainavas.[13] Tāpat arī daudzu upju palienēs veidojās atklātas zālāju joslas, ko uzturēja pali un ledus mehāniskā ietekme palu laikā. Tādi zālāji ir dabiski, jo pastāv bez cilvēka ietekmes.[14]
Tomēr kopš lielie, kādreiz Latvijas teritorijā dzīvojošie savvaļas zālēdāji Latvijas teritorijā vairs nav sastopami savvaļā (galvenokārt medību un piemērotu dzīvesvietu zuduma dēļ), un palu darbība ir ierobežota ar meliorāciju, zālāju pastāvēšana ir gandrīz pilnībā atkarīga no cilvēku lauksaimnieciskās darbības. Bez pļaušanas un ganīšanas tie mūsdienu apstākļos gandrīz nevar pastāvēt, jo aizaug ar krūmiem un mežu. Latvijas teritorijā iežogotās ganībās ir ievesti sumbri un izmirušajām savvaļas sugām tuvas, ar atgriezenisko selekciju veidotas liellopu un zirgu šķirnes: Heck govis jeb taurgovis un Konik zirgi. Taču panākt, ka šie savvaļas zīdītājiem tuvinātie zālēdāji ieviešas dabā tik lielā skaitā, lai tie uzturētu zālājus atklātus, mūsdienās ir ļoti grūti. Līdz šim savvaļas zīdītājiem tuvinātās liellopu šķirnes tiek turētas iežogotās teritorijās[15], kas pieprasa cilvēku pastāvīgu klātbūtni un uzraudzību. Latvijas normatīvie akti arī joprojām paredz to reģistrāciju par mājlopiem līdz ar no tām izrietošajām dzīvnieku labturības prasībām. [16]
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā zālāju ekosistēmas bija plaši izplatītas un veidoja nozīmīgu tradicionālo Latvijas ainavas daļu. Pastāvēja daudzas mazas saimniecības, kas turēja lopus un apsaimniekoja savu zemi to noganot un pļaujot sienu lopbarībai. Tās bija lauksaimniecības metodes bez būtiskas zālāju mēslošanas vai ielabošanas, kas nodrošināja piemērotus apstākļus augu un dzīvnieku bioloģiskajai daudzveidībai. Diemžēl pēc abiem pasaules kariem šīs platības sāka strauji samazināties, tā iemesls galvenokārt bija intensīvāku saimniekošanas metožu attīstība ar zālāju ielabošanu (mēslošanu un aršanu), aramzemju plaša ieviešana un zemes pamešana.[17]
Mūsdienās intensīva lauksaimniecība, apmežošana, zemes pamešana un nepiemērota apsaimniekošana joprojām ir lielākie zālāju ekosistēmu un ES nozīmes aizsargājamo zālāju biotopu zuduma cēloņi. Šobrīd no divpadsmit Latvijā atrastajiem ES nozīmes aizsargājamo zālāju biotopu veidiem vienpadsmit ir “nelabvēlīgā-sliktā” stāvoklī, kas nozīmē, ka tie ir nopietni apdraudēti un strauji samazinās platībā un kvalitātē.[18] Ja pirms simt gadiem šīs pļavas un ganības aizņēma trešo daļu valsts teritorijas, tad šodien tās ir saglabājušās tikai 0,9 procentos, aptuveni 60 000 hektāru no Latvijas zemes virsmas.[19]
Atbilstoši pēdējai pieejamajai informācijai lielākā daļa jeb 71 % zālāju biotopu atrodas fizisku personu īpašumos, savukārt valsts īpašumā ir tikai 5 %. Tikai 36 % no zālāju biotopiem atrodas aizsargājamo Natura 2000 teritoriju tīklā, pārējie 64 % atrodas ārpus tā.[20]
Pļaušanas un ganīšanas nozīme dabisko zālāju uzturēšanā
Dabiskie zālāji veidojas galvenokārt nabadzīgās, nemēslotās augsnēs. Tiem ir nepieciešama ikgadēja biomasas (zāles) novākšana, tos pļaujot vai ganot, un šādā veidā saglabājot salīdzinoši nabadzīgos augsnes apstākļus, kuros var līdzāspastāvēt liels skaits augu sugu. Uzarot vai mēslojot šos zālājus ar minerālmēsliem, tie iet bojā, un, lai tie atjaunotos atkal, ir nepieciešami vairāki gadu desmiti.
Ne vienmēr dabiskos zālājus ir iespējams vai izdevīgi pļaut, piemēram, zālāju mitruma režīma dēļ. Daudzos gadījumos, sevišķi grūti piekļūstamās vietās, piemēram, upju palienēs, noganīšana nereti ir piemērotākais vai pat vienīgais iespējamais apsaimniekošanas veids.
Klimata pārmaiņas, liellopu audzēšana un dabisko/ilggadīgo zālāju apsaimniekošana
Saikne starp dabiskajiem un ilggadīgajiem zālājiem, liellopu izmantošanu šo zālāju apsaimniekošanā kā arī klimata pārmaiņām ir grūti izprotama, jo diemžēl gan zinātniskajos pētījumos, gan valstu klimata ziņojumos parasti šie aspekti netiek apskatīti kopā – lielākoties klimata ietekmes attiecībā uz procesiem zālāju augsnēs un augu biomasā tiek pētītas atsevišķi no lopkopības klimata ietekmēm, un ir nepieciešama ļoti padziļināta izpratne, lai šos jautājumus analizētu vienotā ietvarā.
Gan ilggadīgo, gan dabisko zālāju augsnes absorbē un izdala oglekļa dioksīdu (CO2), kā arī izdala metānu (CH4) un slāpekļa oksīdu (N2O). Dabisko un ilggadīgo zālāju augšņu SEG bilances aprēķini ir ļoti sarežģīts uzdevums, par ko līdz šim Latvijā ir veikts ļoti maz pētījumu.[21] Zālāju augšņu oglekļa bilance ir atkarīga no apsaimniekošanas metodēm, augsnes, mitruma līmeņa un daudziem citiem faktoriem. Ir zināms, ka zālāji pasaulē kopumā ir sevī uzkrājuši lielu daudzumu oglekļa. Nesens žurnālā Science publicēts pētījums pat apgalvo, ka zālāju augsnēs un biomasā ir viena trešā daļa no pasaules sauszemes oglekļa krātuvēm, un to loma oglekļa piesaistē ir nepietiekami novērtēta.[22] Tomēr zālāji var būt arī emisiju avots atkarībā no apsaimniekošanas un citiem faktoriem, sevišķi susinātās organiskās augsnēs.
Diemžēl Latvijas SEG emisiju ziņojumos zālāju kategorija vēsturiski ir uzrādījusies emisiju avots, nevis piesaistītājs (tāpat kā aramzemes). Absolūto vairumu no šīm emisijām veido CO2 emisijas no nosusinātajām organiskajām augsnēm, lai gan, piemēram, 2021. gadā tās aizņēma ne vairāk kā 8 % Latvijas zālāju platībām. 2021. gadā kopumā zālāju kategorija Latvijā esot emitējusi 1135 kilotonnas (kt) CO2 ekvivalenta, taču organisko augšņu emisijas sastādījušas 1110,90 kt no tām.[23]Interesanti, ka Igaunijas SEG inventarizācijas ziņojumi uzrāda citu ainu – Igaunijas ziņojumos zālāju kategorijai jau ar 1990. gadu ir uzrādīta oglekļa piesaiste. 2022. gadā Igaunijas zālāji ir piesaistījuši 17197 kt CO2 ekv.[24]Šobrīd mums nav saprotams, kāpēc ir tāda atšķirība starp Latviju un Igauniju, nepieciešama tālāka SEG inventarizāciju ziņojumu analīze.
Katrā gadījumā secināms, ka noteikti Latvijas gadījumā (un arī daudzu citu ES dalībvalstu gadījumā) klimatam labvēlīgāka organisko augšņu apsaimniekošana ir kritiski svarīga zālāju oglekļa bilances uzlabošanai. Būtisku uzlabojumu var sniegt pilnīga vai daļēja ūdenslīmeņa atjaunošana vēsturiski nosusinātajās palienēs,[25] [26] kas viennozīmīgi būtu arī labvēlīgs solis bioloģiskās daudzveidības uzlabošanai. Taču šajā kontekstā jāpiemin, ka liellopu izmantošana šobrīd ir galvenais veids, kādos upju un ezeru palienes šobrīd ir iespējams saglabāt apsaimniekotas, un arī šajā procesā lauksaimnieki saskaras ar ļoti lieliem izaicinājumiem.
Jāpiebilst, ka palienes ir ne tikai svarīgas oglekļa krātuves[27] [28], bet arī veic nozīmīgo palu ūdeņu uzkrāšanas funkciju, tādejādi mazinot plūdu riskus un palīdzot pielāgoties klimata pārmaiņām. Lai arī pētījumu šajā jomā Latvijā trūkst, ir pierādīts, ka, piemēram, Daugavas vidusteces palienes samazina plūdu maksimumus upes lejtecē pat par vairākiem metriem.[29] Tāpēc Latvijā ir jāveicina izpēte par palieņu lomu plūdu risku mazināšanā un jāpēta arī jaunas atbalsta iespējas palieņu apsaimniekotājiem, ņemot vērā, ka nākotnē plūdu riski tikai pieaugs. Piemēram, Austrijas pilsētā Mittersillā vietējā pašvaldība piemaksā lauksaimniekiem par viņu teritoriju saglabāšanu iespējamai applūšanai.[30] Padziļinātu informāciju par šādām iniciatīvām un ar tām saistīto pētniecību iespējams atrast projekta Land4flood mājaslapā.
Bet kā ganīšana un zālāju apsaimniekošana kopumā ietekmē zālāju oglekļa bilanci?Ganību apsaimniekošanas ietekme uz augsnes oglekļa piesaisti ir ļoti sarežģita, jo oglekļa dinamika ir atkarīga no ļoti daudziem faktoriem.[31] [32] Kopumā ganību apsaimniekošana ietekmē augsnes organiskā oglekļa piesaisti, ietekmējot to produktivitāti, augu atlieku iestrādāšanos augsnē, augu sabiedrību sastāvu un struktūru, barības vielu pārdali kūtsmēslu nogulsnēšanās rezultātā un barības vielu ciklu.[33] Noganīšana parasti samazina augu atmirušās daļas, savukārt dzīvnieku pārvietošanās pa ganībām uzlabo augu atlieku fizisko sadalīšanos un iekļaušanu augsnes virskārtā, kas savukārt ietekmē augsnes fizikālās un ķīmiskās īpašības.[34] Ganības ietekmē arī augsnes slāpekļa saturu un ūdens infiltrācijas ātrumu, un līdz ar to – zālāju produktivitāti. Vairāki pētījumi secina, ka globālā mērogā zālāju atjaunošana (no aramzemēm) un viegla ganīšana (piemēram, sezonālā un rotācijas ganīšana salīdzinot ar intensīvu ganīšanu) rada vismazāko negatīvo ietekmi uz klimatu vai pat rada oglekļa piesaisti lauksaimniecības zemēs.[35] [36] Līdzīgas pazīmes parāda arī pirmie rezultāti no 2022. gada jūnijā iesāktā zālāju oglekļa bilances pētījuma Igaunijā, kurā 240 punktos visā Igaunijā dabiskajos zālājos, kā arī 25 punktos kultivētos ilggadīgajos zālājos tika vākti dati par augsnes oglekļa saturu un mērīti citi vides parametri, lai varētu noteikt sakarības.[37] Pētījuma ietvaros 2023. un 2024. gadā 3 vietās tika veikti arī SEG gāzu plūsmu mērījumi ar slēgto kambaru metodi (pieci mērījumu punkti katrā vietā). Pirmie rezultāti liecina, ka kopumā apsaimniekotajos dabiskajos zālājos oglekļa saturs augsnē ir statistiski ticami lielāks nekā neapsaimniekotajos dabiskajos zālājos. Savukārt palienēs un pārmitrajos zālājos oglekļa saturs augsnē ir statistiski ticami lielāks ganītajās teritorijās nekā pavisam neapsaimniekotajās. Gāzu plūsmu mērījumos bija novērota liela izkliede, un nepieciešams ilgāks mērījumu periods, lai izdarītu skaidrus secinājumus. Diemžēl Latvijā šobrīd nav pieejami šādu visaptverošu pētījumu rezultāti, kas ļautu izdarīt secinājumus. Igaunijas pētījums noslēgsies 2024. gadā, un ceram, ka sekojošās publikācijas ļaus viest lielāku skaidrību šajos jautājumos.
Kāda ir pati dzīvnieku izcelsmes produktu ieguves un patēriņa ietekme uz klimatu? Lopkopības nozares ietekmei uz vidi ir pievērsta pastiprināta sabiedrības uzmanība, ņemot vērā ES politikas ambiciozos klimata mērķus, un lopkopības produktu ražošanas, kā arī visas lauksaimniecības nozares radītās SEG emisijas. Pasaulē 10–15 % antropogēno siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju rodas tieši lopkopībā[38] [39], galvenokārt zarnās fermentācijas procesā, radot metāna (CH4) emisijas.[40] [41] Pēdējais Latvijas SEG inventarizācijas ziņojums uzrāda, ka lauksaimniecība ir trešais lielākais emisiju sektors, kas radīja 22,2 % no kopējām Latvijas SEG emisijām 2022. gadā, neskaitot ZIZIMM[42], bet ieskaitot netiešās CO2 emisijas. Savukārt, 42 % no visām lauksaimniecības emisijām veidoja lauksaimniecības dzīvnieku zarnu fermentācija, bet vēl 7 % – kūtsmēslu apsaimniekošana. Svarīgi piebilst, ka no dzīvnieku zarnu fermentācijas emisijām vairāk par pusi (57,5 %) veido metāna emisijas piena lopkopībai.[43] Savukārt gaļas lopu audzēšana rada 37,3 % metāna emisiju no zarnu fermentācijas radītajām emisijām[44], kas attiecīgi ir aptuveni 15 % no lauksaimniecības kopējām emisijām un 3,34 % no 2022. gada kopējām Latvijas emisijām (neskaitot ZIZIMM, ieskaitot netiešās CO2 emisijas).[45]
Ja apskata tieši gaļas ieguvi un izolēti salīdzina vienu kilogramu gaļas (pieņemot, ka augsnes emisijas/piesaiste ir nulle), visticamāk nevar apgalvot, ka gaļa, kas iegūta, ganot dabiskus zālājus, radītu mazākas SEG emisijas. Piemēram, J. Brizgas nesen veiktā dzīvescikla analīze rāda, ka viens gaļas kilograms, kas iegūts, ganot govis dabiskajos zālājos, var ietvert sevī pat lielākas SEG emisijas nekā intensīvi, industriāli audzētais. Tomēr tam ir vienkāršs pamatojums – liellopu nelielais vidējā dzīvsvara pieaugums dienā un dzīvnieku relatīvi ilgais mūžs, kā arī fakts, ka konkrētajā piemērā salīdzinoši neliela daļa ganāmpulka dzīvnieku tiek nodota kautuvē.[46] Vēl viens iemesls lielākām SEG emisijām ir tas, ka ganībās pieejamā (un fizioloģiski piemērotākā) barība govīm ir ar augstāku šķiedrvielu saturu nekā tā barība, kuru bieži vien [papildus] izmanto industriālajā lopkopībā – t.i., graudi, kukurūza un citi. Uzņemot vairāk šķiedrvielu, pastiprinās fermentācijas procesi zarnās.[47] Taču jāņem vērā, ka papildus produkcijas (gaļas, piena) ieguvei, šie dzīvnieki nodrošina arī dabisko zālāju uzturēšanu un tādejādi sniedz sabiedrisko labumu. J. Brizgas pētījumā aprēķini tika veikti arī par emisijām uz vienu apsaimniekoto ganību hektāru. Rezultāti parāda, ka emisijas, pārrēķinot uz vienu apsaimniekoto zālāju platību, ir salīdzinoši nelielas – 1,5 t CO2e uz ha gadā. Taču jāteic, ka šāda veida salīdzinājumi tiek veikti reti, jo SEG emisiju aprēķini parasti tiek veikti lopkopības gaļas ražošanas sistēmām, kuru mērķis nav teritoriju apsaimniekošana. Jāpiebilst arī, ka pētījumā bija ļoti ierobežota informācija par izmaiņām augsnes oglekļa sastāvā, kā arī netika veikti gāzu plūsmu mērījumi. Tāpēc arī zālāju augsnes piesaiste/emisijas nav ņemtas vērā.
Diemžēl pēc pašreiz pieejamās informācijas nav iespējams pateikt, vai lopu izmantošana Latvijā dabisko un ilggadīgo zālāju noganīšanai palielina oglekļa piesaisti augsnē tik būtiski, lai tas matemātiski atsvērtu pašu lopu radītās emisijas no zarnu fermentācijas procesiem. Vairāki pētījumi ārzemēs parāda, ka, ņemot vērā augsnes oglekļa piesaisti, neto SEG emisijas liellopu fermā var samazināt par 10-43 %[48] [49] [50] vai pat pilnībā tās kompensēt.[51] [52] [53] Taču, neskatoties uz to, saimniecību dzīvescikla analīzēs šādi aprēķini tiek iekļauti ļoti reti. Latvijā šādu pētījumu, cik mums zināms, nav. Dzīvesciklu analīžu pētījumos būtu īpaši svarīgi analīzēt atšķirības starp intensīvas lopkopības saimniecībām un ekstensīvām, augstas dabas vērtības saimniecībām, kas apsaimnieko dabiskos zālājus un tamlīdzīgas teritorijas.[54]
Jebkurā gadījumā, vismaz attiecībā uz dabisko zālāju apsaimniekošanu, jāapzinās, ka šobrīd dabisko zālāju platības aizņem vien 0,9 % no Latvijas teritorijas un 3,2 % no kopējām lauksaimniecībā izmantojamajām zemēm, tāpēc visticamāk esošo dabisko zālāju apsaimniekošanā radītās emisijas vai piesaiste jebkurā gadījumā neatstāj būtisku ietekmi uz Latvijas klimata mērķu sasniegšanu. Taču šo zālāju apsaimniekošana ir kritiski svarīga bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu saglabāšanai (tostarp plūdu risku mazināšanai pielāgojoties klimata pārmaiņām). Lauksaimnieki, kas apsaimnieko šos zālājus, būtībā sniedz sabiedrisko labumu. Ja neskaita platībmaksājumus, patlaban ienākumi, ko rada lopkopība, ir galvenā motivācija lauksaimniekam zālāju uzturēt un:
1) to neapmežot, kas viennozīmīgi iznīcina bioloģisko daudzveidību zālājā,
2) to nenosusināt (palieņu gadījumā) un neapart, kas iznīcina gan bioloģisko daudzveidību, gan, vismaz organisko augšņu gadījumā, būtiski palielinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas no augsnes,
3) tā apsaimniekošanu nepamest novārtā, kas beigās noved pie zālāja aizaugšanas un dabas vērtību izzušanas.
Tai pat laikā redzams, ka lopkopība (gaļas un piena ražošana) kopumā tomēr rada ap 10 % no Latvijas kopējām SEG emisijām atbilstoši nacionālās inventarizācijas ziņojumam par 2022. gadu,[55] turklāt šajā ziņojumā ietvertais emisiju apjoms neietver šo produktu ražošanas pilno dzīves ciklu. Ja dzīves cikla analīzē ņemtu vērā lopbarības ražošanu, gaļas pārstrādes produktu ražošanu, fasēšanu, transportu un citas emisijas, tad šis apjoms būtu vēl lielāks. Tāpēc jautājums par pāreju uz klimatam draudzīgāku produktu ražošanu un patēriņu ir ļoti svarīgs arī Latvijā. Pasaulē kopumā gaļas intensīvā ražošana un lielais patēriņš veicina to, ka tiek pārsniegtas planetārās robežas.[56] Starptautiskajā zinātniskajā literatūrā pētnieki gaļas un piena produktu patēriņa samazināšanu uzsver, kā ļoti svarīgu cilvēces klimata pēdas samazināšanai (līdzās pārtikas atkritumu mazināšanai, tehnoloģiskiem risinājumiem, u.c.)[57] [58] un veselīga uztura nodrošināšanai.[59] [60] Daudzi starptautiski pētījumi pat apliecina, ka bez radikālas uztura maiņas, klimata mērķus sasniegt nav iespējams.[61] [62] Zinātnieki secina, ka vegānu un veģetāriešu diētas rada par 30-50 % mazāku SEG emisiju apjomu nekā lielākā daļa visēdāju uztura diētu[63] un ļauj samazināt lauksaimniecībās izmantojamās zemes platībupat par 50-70 %.[64] [65] Tomēr ir jāpiekrīt arī viedoklim, ka centienos samazināt patēriņa un ražošanas radītās emisijas ļoti svarīgs ir reģionālais un vietējais konteksts gan sociālās nevienlīdzības dēļ (gaļas un piena produktu patēriņa atšķirībām starp dažādām sociālajām grupām), gan ekstensīvās lopkopības nozīmes dabisko un ilggadīgo zālāju ekosistēmu pakalpojumu, kā arī vietējo kopienu uzturēšanā dēļ.[66]
Balstoties uz šobrīd pieejamo informāciju, biedrība “Zaļā brīvība” viennozīmīgi atbalsta un iesaka Latvijas iedzīvotājiem gaļas un piena produktu patēriņa samazināšanu vai pat pilnīgu atteikšanos no šiem produktiem, lai veicinātu klimata krīzes risināšanu. Vienā pētījumā aprēķināts, ka, lai nepārsniegtu pasaules planetārās robežas, vidējā pasaules iedzīvotāja gaļas patēriņam nevajadzētu pārsniegt 43 gramus dienā.[67] Tas teorētiski nozīmē, ka Latvijas iedzīvotājiem kopā 2023. gadā nevajadzētu patērēt vairāk kā 29,4 tūkstošus tonnu gaļas.[68] Taču oficiālā statistika rāda, ka Latvijā 2023. gadā tika patērēti 157,4 tūkstoši tonnu gaļas,[69] kas pārsniedz pētījumā rekomendēto apjomu vairāk nekā piecas reizes (starp citu, visvairāk tika patērēta cūkgaļa, kas pārsniedza liellopu gaļas patēriņu vairāk nekā septiņas reizes). Protams, lai arī minētā pētījuma noteiktie limiti neņem vērā reģionālās atšķirības uzturā un citus faktorus, ieteicamā tendence ir skaidri redzama.
Tajā pašā laikā, apzinoties dabisko un ilggadīgo zālāju neatsveramo lomu bioloģiskās daudzveidības uzturēšanā un ekosistēmu pakalpojumu nodrošināšanā (tostarp, klimata regulācijā un plūdu risku mazināšanā), biedrība uzsver, ka atlikušajam gaļas un piena produktu patēriņam (jo skaidrs, ka Latvijas iedzīvotāji pilnībā no šo produktu lietošanas neatteiksies) būtu vairāk jāatbalsta tieši augstas dabas vērtības, ekstensīva lopkopība, kurā tiek apsaimniekoti dabiskie un ilggadīgie zālāji.
Valsts un Eiropas Savienības politikai arī jāveicina atbalsts šādai lauksaimniecībai. Tāpat vairāk jāatbalsta arī pētniecība un biznesa veidu attīstība, kas vērsta uz zālāju platību apsaimniekošanu un liekās zāles biomasas izmantošanu. No aprites ekonomikas un klimata pārmaiņu mazināšanas viedokļa ļoti perspektīva ir lielāka zāles biomasas izmantošana augsnes substrātu ražošanā (labs piemērs ir LIFE Upcycling Grass iniciatīva), kas ne tikai palīdzētu zālāju apsaimniekošanā, bet arī palīdzētu mazināt augstās kūdras nozares emisijas.[70]
Ar kādām vēl rīcībām Latvijā pareizāk būtu samazināt lopkopības produktu ražošanas un patēriņa ekoloģisko pēdu kontekstā ar dabisko un ilggadīgo zālāju apsaimniekošanu? Skaidrām atbildēm nepieciešami papildus pētījumi, kas analizētu šādus aspektus:
- veidi, kā veicināt patērētaju vēlmi un iespējas kopumā patērēt mazāk lopkopības produktu (pienu, gaļu), taču vairāk atbalstīt tieši augstas dabas vērtības zemkopību;
- Latvijā teorētiski nepieciešamais liellopu skaits (un attiecīgi – saražotais gaļas, piena apjoms), lai apsaimniekotu un ilgtspējīgi uzturētu ilggadīgos un dabiskos zālājus;
- daudzfaktoru analīzes, kas analizētu, kādas politikas izmaiņas un atbalsta veidi veicinātu Latvijas lopkopības nozaru taisnīgu pārkārtošanos uz mazāku emisiju radošu, augstas dabas vērtības zemkopības produktu ražošanu un radītu pēc iespējas pozitīvu ietekmi uz Latvijas lauku attīstību.
Lopkopības produkti (piens, gaļa), veselības un socioekonomiskie apsvērumi
Iegādājoties dzīvnieku izcelsmes produktus (pienu, gaļu), kuri ir iegūti, apsaimniekojot dabiskos vai ilggadīgos zālājus, sabiedrība var ekonomiski atbalstīt šo zālāju apsaimniekotājus. Kaut arī tam diemžēl nav pieejami statistikas dati, zināms, ka patlaban produkti, kas iegūti tieši no dabiskajiem zālājiem, pārsvarā ir dārgāki nekā tie, kuri ir ražoti ar intensīvās lopkopības praksēm (vidēji arī liellopu gaļa Latvijā ir dārgāka nekā cūkgaļa[71]). Tāpēc liela sabiedrības daļa tos nevar atļauties ikdienas prasību apmierināšanai. To būtu iespējams mainīt, nosakot šiem produktiem nodokļu atvieglojumus un cita veida atbalstu, ņemot vērā, ka šādu zālāju apsaimniekotāji nodrošina sabiedrisko labumu. Jāņem gan vērā, ka Latvijā bagātākie 10 % kopā rada gandrīz par trešdaļu vairāk SEG emisiju nekā trūcīgākie 50 %.[72] Lai gan šie dati neiekļauj tikai pārtikas patēriņu, tomēr var apgalvot, ka tieši cilvēkiem ar vidējiem un augstiem ienākumiem ir lielākās iespējas ar savu patēriņu atbalstīt augstas dabas vērtības zemkopības produktus, tostarp tos, kuri iegūti, apsaimniekojot dabiskos zālājus.
Pētījumi liecina, ka augu valsts uzturs var būt pilnvērtīgs veids, kā aizstāt dzīvnieku izcelsmes produktus,[73] un olbaltumvielu avoti, kas nāk no augiem, īpaši vietējiem (piem., pupiņas, zirņi) var būt ekonomiski izdevīgāki un klimatam draudzīgāki nekā līdzvērtīgi dzīvnieku produkti.[74] Tāpat daudzi pētījumi apliecina, ka veģetārs uzturs ir saistīts ar samazinātiem riskiem veselībai. Veģetāriešiem ir zemāka saslimstība ar 2. tipa diabētu, aptaukošanos, sirds asinsvadu slimībām un citām neinfekciju slimībām, kā arī ilgāka dzīve.[75] [76] [77] [78]
Arī saskaņā ar Veselības ministrijas norādēm veselīga uztura pamatā ir augu valsts produkti.[79] Savukārt, Ziemeļvalstu uztura vadlīnijās, kas ir balstītas plašā zinātniskās literatūras analīzē, arī ir minēts, ka uzturs, kura pamatā ir augu valsts produkti, ir cilvēkam un videi draudzīgākais.[80] To ir svarīgi ņemt vērā politikas veidošanā Latvijā, ar nodokļu politiku, sabiedrības izglītošanu un citiem mehānismiem veicinot, ka augu valsts produktu patēriņa īpatsvars Latvijas iedzīvotāju vidū pieaug.
Tomēr svarīgi ņemt vērā, ka gan pasaulē, gan Latvijā pastāv liela sociālā nevienlīdzība, kas izraisa arī nevienlīdzību uztura kvalitātē. Veselīgs (jebkāds – visēdāja, veģetārs vai vegāns) uzturs pieprasa lielu uzturvielu daudzveidību, taču pasaules nabadzīgākajos reģionos dzīvojošajiem cilvēkiem bieži nav pieejama pietiekama izvēle uzturvielu avotu ziņā, lai nodrošinātu sev kvalitatīvu veģetāru vai vegānu uzturu.[81] Latvija kopumā ir pieskaitāma 100 turīgākajām pasaules valstīm,[82] tomēr arī Latvijā 2024. gadā 2,33 % iedzīvotāju nevar atļauties kvalitatīvu pārtiku (ES vidējais – 2,23 %).[83]
Dzīvnieku tiesības, ilggadīgo un dabisko zālāju dzīvnieku produktu (gaļa, piens) patēriņa ētiskie aspekti
Gan ētiskie apsvērumi, gan dzīvnieku tiesību filozofiskie aspekti attiecas uz lēmumiem par to, kā izturēties pret dzīvniekiem, un idejām par to, kāda ir dzīvnieku loma un nozīme dabā un cilvēku dzīvē. Dzīvnieku tiesības ir morāla filozofija[84] [85] [86], kas argumentē, ka dzīvniekiem (kas nav cilvēki) arī ir pamattiesības: tiesības uz brīvību no izmantošanas, nevajadzīgām ciešanām un priekšlaicīgas nāves.
Augstāk attīstītiem dzīvniekiem (tostarp – lauksaimniecības dzīvniekiem) ir vēlmes; uztvere, atmiņa un nākotnes sajūta; emocionāla dzīve ar baudas un sāpju sajūtām; labklājības intereses; spēja uzsākt darbību, lai sasniegtu savas vēlmes un mērķus.[87] Dzīvnieku tiesību perspektīvā dzīvniekam ir vērtība neatkarībā no tā, kādu labumu tas dod cilvēkam (angliski: inherent value).[88]Sabiedrībā viedoklis par dzīvnieku izmantošanu cilvēku vajadzību apmierināšanai atšķiras, taču vairums patērētāju uzskata, ka dzīvnieku izmantošana cilvēku vajadzībām ir pieņemama, ja tiek pielietotas humānas prakses.[89]
Jebkurā gadījumā skaidrs, ka mums līdz minimumam jāsamazina kaitējums, ko nodarām visiem mūsu aprūpē un atbildībā esošajiem dzīvniekiem. Dzīvnieku labturībā kā svarīgākie tiek uzsvērti trīs galvenie pamataspekti: – dzīvnieka funkcionētspēja (piemēram, laba veselība), dzīvnieka labsajūta, un dzīvnieka iespējas dzīvot vidē, kas ļauj izpaust tam savu raksturīgo uzvedību (piemēram, ganīšanās).[90]
Pētījumi, kas veikti par govīm, parāda, ka ganības dabiskā vidē veicina govju fizisku un mentālu labsajūtu, jo tās var nodrošināt lauksaimniecības dzīvniekiem atvērtu telpu un mīkstu virsmu, kas ļauj izpausties to dabiskajai uzvedībai un atvieglo guļus un stāvus pozīcijas, staigāšanu, pat rotaļāšanos. Turklāt dzīvnieku turēšana ganībās samazina negatīvo sociālo mijiedarbību starp govīm. Tām ir labāka veselība, jo var ieturēt tādu diētu, kādai ir paredzēta viņu gremošanas sistēma.[91] Audzējot govis ekstensīvās zālāju ganībās, to mūžs ir ilgāks nekā tām, kuras uzturas galvenokārt tikai kūtīs. Tas tāpēc, ka dabīgā vidē dzīvojošas govis lēnāk pieņemas svarā un attiecīgi tiek arī vēlāk vestas uz kaušanu.[92]
Eiropas Savienībā dzīvnieku labturības prasības ir stingri reglamentētas un visu laiku tiek stiprinātas attiecībā uz dzīvnieku labturību, kas ietver nosacījumus turēšanas vietām, transportam, veterinārajiem standartiem, nokaušanai u.c. Piemērs būtiskām šāda veida izmaiņām ir apdullināšanas metožu izmantošanas ieviešana pirms faktiskās nogalināšanas, samazinot sāpes un ciešanas, kas rodas šajos pēdējos brīžos, kad dzīvnieks vēl ir pie samaņas, tiekot nogalināts.[93] Tomēr, neskatoties uz to, Eiropas dzīvnieku tiesību aizsardzības organizācijas regulāri aktualizē problēmas, kas ir saistītas ar intensīvo lopkopību un dzīvnieku turēšanu. Sugai nepiemēroti dzīves apstākļi, piemēram, dzīve šauros, betonētos aizgaldos vai būros bez pieejas dabīgiem apstākļiem un to izraisītas slimības, kastrācija bez atsāpināšanas, dzīvniekus kropļojošas procedūras un citas problēmas joprojām ir ļoti aktuālas.[94] [95] [96]
Foto: Cūkas cūku fermā, Ken Chuang, pexels.com
No dzīvnieku tiesību perspektīvas ir svarīgi ņemt vērā arī viņu dzīves garumu. Arī dzīvniekiem, kuri tiek turēti labos apstākļos, lielākoties tiek ļauts dzīvot ievērojami īsāku laiku, kā to ļautu bioloģiskais mūžs, jeb tikmēr, līdz tie sasniedz optimālo dzīvsvaru vai – piensaimniecību gadījumā – līdz izslaukumu apjomi nokrītas līdz noteiktam apjomam. Piemēram, govju bioloģiskais mūžs varētu sasniegt pat 20 gadus, taču industriālajā piensaimniecībā govju mūžs lielākoties nepārsniedz 4,5 – 6 gadus[97], kaut arī iespējams Latvijā noteiktām šķirnēm dzīves ilgums tomēr ir garāks (2017. gada pētījumā aprakstīts, ka Latvijas brūnās un Holšteinas melnraibās govis dzīvojušas vidēji virs astoņiem gadiem).[98] Gaļas šķirņu buļļu dzīves ilgums ir ap diviem gadiem,[99] savukārt mājas cūkas, kuru bioloģiskais mūžs var sasniegt pat 27 gadus[100], arī realitātē dzīvo vien dažus gadus, vai pat vēl krietni īsāku laiku, ja cūku audzēšanas procesā vajadzīgo dzīvsvaru izdodas sasniegt ātrāk[101],[102]. Cūkgaļa, starp citu, ir visvairāk patērētais gaļas veids Latvijā un pasaulē. Statistika par gaļas patēriņu Latvijas iedzīvotāju vidū liecina, ka cūkgaļas patēriņš no 2016. – 2022. gadam pārsniedz liellopu gaļas patēriņu sešas reizes, savukārt, vidēji šajā periodā tika saražots vismaz divas reizes vairāk cūkgaļas nekā liellopu gaļas (otrajā vietā gan saražotā apjoma, gan patēriņa ziņā ir mājputnu gaļa).[103]
Kopumā neapstrīdams ir fakts, ka intensīvajā lopkopībā (gan gaļas, gan piena, gan citu produktu ieguvē) galvenais uzsvars tiek likts nevis uz dzīvnieka pilnvērtīgu dzīvi, bet gan uz produktivitātes celšanu pēc iespējas īsākā laikā,[104] un dzīvnieku labsajūta ir prioritāte tik tālu un tik ilgi, lai nodrošinātu produktivitātes pieaugumu, pārtikas nekaitīgumu cilvēkam un izpildītu likumdošanā noteiktās obligātās prasības. Katru gadu pārtikas dēļ visā pasaulē tiek nogalināti vairāk nekā 65 miljardi sauszemes dzīvnieku,[105] un šis skaits tikai pieaug reizē ar globālo saražoto gaļas apjomu, kas pēdējos 50 gados ir trīskāršojies,[106] ar no tā izrietošajām vides un klimata ietekmēm.[107]
Biedrība piekrīt uzskatam, ka nāve (it sevišķi – priekšlaicīga) pati par sevi ir kaitīga labklājībai, jo dzīvniekam tiek liegta turpmākā pozitīvā pieredze, tāpēc dzīvnieku kaušana gaļas ieguvei nekad nevar būt humāna. Taču, protams, joprojām ir svarīgi turpināt pētījumus un uzlabot praksi, lai, kamēr kaušana turpinās, kaitējums dzīvnieku labklājībai būtu pēc iespējas mazāks.[108]
Kopumā arī no ētisko un dzīvnieku tiesību aspektu skatupunkta biedrība pievienojas dzīvnieku tiesību aizsardzības organizācijām aicinājumā patērētājiem samazināt vai atteikties no lopkopības produktu (piena, gaļas), patēriņa savā uzturā, lai nākotnē mazinātu šo produktu ražošanu, un attiecīgi – samazinātu nevajadzīgas dzīvnieku ciešanas un ekspluatāciju industriālajā lopkopībā.
Patērētājus, kuri no piena vai gaļas produkcijas savā uzturā neatteiksies, biedrība aicina lielāku uzmanību pievērst patērētās gaļas izcelsmei, primāri atbalstot tieši augstas dabas vērtības, ekstensīvu lopkopību, kurā dzīvniekiem ir ilgāks mūžs, iespējas ganīties dabiskos apstākļos, dzīvot bara struktūrā un kopumā baudīt labāku dzīvi. Šāds atbalsts palīdzētu arī uzturēt bioloģisko daudzveidību, nākotnē palielinot dabisko zālāju platības un uzturot ilggadīgos zālājus. Šādu un citu pļavu produktu atbalstīšanai un popularizēšanai Latvijā ir tapis, piemēram, Dabisko pļavu produktu zīmols.[109]
No apskatītā izriet Zaļās brīvības pozīcija:
- Lai risinātu klimata krīzi, nodrošinātu cilvēces ilgtspējīgu pastāvēšanu un mazinātu dzīvnieku ciešanas, nepieciešams būtiski samazināt intensīvās lopkopības produktu (piena, gaļas) ražošanu un patēriņu.
- Biedrība “Zaļā brīvība” iesaka Latvijas iedzīvotājiem samazināt gaļas un piena produktus savā uzturā vai pat pilnībā atteikties no tiem. Patērētājus, kuri tomēr turpina lietot šos produktus, aicinām pievērst uzmanību produktu izcelsmei un iespēju robežās vairāk atbalstīt tieši augstas dabas vērtības, ekstensīvu lopkopību, kurā tiek apsaimniekoti dabiskie un ilggadīgie zālāji. Šāda rīcība reizē palīdz gan bioloģiskajai daudzveidībai, gan atbalsta lopkopības prakses, kurā dzīvniekiem kopumā ir laimīgāka dzīve.
- Eiropas Savienībā un Latvijā ir nepieciešams reformēt lopkopības nozari, veicinot to, ka patēriņš un ražošana pakāpeniski parorientējas uz ilgtspējīgi iegūtiem augu izcelsmes produktiem (vēlams – bioloģiski audzētiem) kā galveno iedzīvotāju uztura pamatu. Vienlaicīgi, ir būtiski jāpalielina atbalsts augstas dabas vērtības zemkopībai un tādai, kas iekļauj dabisko/ilggadīgo zālāju uzturēšanu.To ir iespējams panākt, ceļot ražotās produkcijas konkurētspēju caur nodokļu politiku (nodokļu atlaides pārdotajām precēm, zemes nodoklim u.c.), lielāku platībmaksājumu apmēru un atvieglotiem saņemšanas nosacījumiem, ņemot vērā, ka šāda veida zemkopība nodrošina gan cilvēkam, gan dabai vitāli svarīgus ekosistēmu pakalpojumus. Šādu pieeju atbalsta arī vadošās Eiropas dzīvnieku tiesību aizsardzības organizācijas,[110] kā arī Eiropas Vides birojs.[111] Šajā procesā lopkopības nozarei ir nepieciešams atbalsts saimniekošanas pakāpeniskai un taisnīgai pārorientēšanai, jo ir sagaidāms, ka intensīvajā lopkopībā darbojošos uzņēmumu ienākumi samazināsies. Īpašu uzmanību nozares reformās jāpievērš tam, lai neciestu mazās un vidējās lauku saimniecības.
- Lai nākotnē veiksmīgāk risinātu ar lopkopību un lauksaimniecību saistītās klimata, bioloģiskās daudzveidības un taisnīgās pārkārtošanās problēmas, ir nepieciešams lielāks atbalsts:
- pētniecībai un biznesa veidu attīstībai, kas vērsta uz zālāju platību apsaimniekošanu un lietderīgu liekās zāles biomasas izmantošanu (piemēram, LIFE UpcyclingGrass);
- pētījumiem par to, kā veicināt patērētāju vēlmi un iespējas kopumā patērēt mazāk lopkopības produktu (pienu, gaļu), taču vairāk atbalstīt tieši augstas dabas vērtības zemkopību, tostarp dabisko un ilggadīgo zālāju apsaimniekošanu);
- papildu pētniecībai par augstas dabas vērtības zemkopības, tostarp dabisko/ilggadīgo zālāju ekstensīvās apsaimniekojošas ganīšanas ietekmi uz oglekļa saturu augsnē, kā arī par oglekļa bilanci šo saimniecību dzīvescikla analīzēs;
- pētījumiem – daudzfaktoru analīzēm, kas analizētu, kādas lauksaimniecības politikas izmaiņas un atbalsta veidi veicinātu Latvijas lopkopības nozaru taisnīgu pārkārtošanos uz mazāku SEG emisiju radošu, augstas dabas vērtības zemkopības produktu ražošanu, reizē mazinot negatīvās ietekmes uz Latvijas lauku attīstību.
Pozīcijas izstrādā mūsu biedrības eksperti, veidojot aktuālu skatījumu, kas balstīts zinātniski pierādītos faktos un ticamos literatūras avotos. Šādu pozīciju izstrāde ir aktuāla laikā, kad tiek izplatīta dezinformācija un viltus ziņas, jo īpaši vides un atjaunīgās enerģijas jautājumos. Pozīciju par ilgtspējīgu dabisko un ilggadīgo zālāju apsaimniekošanu kontekstā ar klimata pārmaiņām, dabas daudzveidību un dzīvnieku tiesībām sagatavoja Valters Kinna un Liene Krauja.
Biedrības “Zaļā brīvība” pozīcija ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par pozīcijas saturu atbild biedrība “Zaļā brīvība”.
Atsauces:
[1] Rūsiņa S. (red.) 2017. Aizsargājamo biotopu saglabāšanas vadlīnijas Latvijā. 3. sējums. Dabiskās pļavas un ganības. Dabas aizsardzības pārvalde, Sigulda.
[2] Ibid.
[3] Dabas aizsardzības pārvalde. 2013. Bioloģiski vērtīgo zālāju monitoringa metodika. Dabas aizsardzības pārvalde, Sigulda.
[4] Latvijas Dabas fonds. 2013. Augstas dabas vērtības zemkopība. Latvijas Dabas fonds, Rīga.
[5] Rūsiņa S. (red.) 2017. Aizsargājamo biotopu saglabāšanas vadlīnijas Latvijā. 3. sējums. Dabiskās pļavas un ganības. Dabas aizsardzības pārvalde, Sigulda.
[6] Ekosistēmu pakalpojumi ir visi tie labumi, resursi un procesi, ko cilvēcei nodrošina daba. Uzzini vairāk: Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā.
[7] Milazzo F., Francksen R.M., Zavattaro L., Abdalla M., Hejduk S., Enri S.R., Pittarello M., Price P.N., Schils R.L., Smith P. and Vanwalleghem T., 2023. The role of grassland for erosion and flood mitigation in Europe: A meta-analysis. Agriculture, Ecosystems & Environment, 348.
[8] Auniņš A. 2023. Parasto putnu skaita pārmaiņas 2005–2022: kā klājas dažādu ekosistēmu putniem? Dabas aizsardzības pārvalde, Sigulda
[9] Pieredze no Dabas aizsardzības pārvaldes īstenotās LIFE LatViaNature programmas “Ziedu pļavu” programmas īstenošanas liecina, ka ilggadīgie zālāji (710 kods LAD sistēmā), kas nav tikuši aparti vismaz 10 gadus, veicot atbilstošu apsaimniekošanu, var būtiski pilnveidoties (dabiskoties) un pārskatāmā nākotnē atbilst ES nozīmes zālāju biotopu prasībām. Informācijas saņemta no Dabas aizsardzības pārvaldes e-pastā 25.06.2024.
[10] Rūsiņa S. (red.) 2017. Aizsargājamo biotopu saglabāšanas vadlīnijas Latvijā. 3. sējums. Dabiskās pļavas un ganības. Dabas aizsardzības pārvalde, Sigulda.
[11] Zemkopības ministrija. 2023. Prasības par ilggadīgo zālāju uzturēšanu. LV portāls, Rīga.
[12] Helm A., Liiv E, Prangel E., Kull A., Maddison M., Ostonen I., Reitalu T. 2024. Eesti niiduökosüsteemide roll kliimamuutuste leevendamisel. Keskkonnainvesteeringute Keskus. University of Tartu.
[13] Vera F. 2002. The dynamic European forest. Arboricultural Journal. 26:179-211.
[14] Rūsiņa S. (red.) 2017. Aizsargājamo biotopu saglabāšanas vadlīnijas Latvijā. 3. sējums. Dabiskās pļavas un ganības. Dabas aizsardzības pārvalde, Sigulda.
[15] Piemēram, Papes dabas parkā. Uzzini vairāk: skaitam.dabu.gov.lv
[16] Ministru kabinets, 2008. 02.01.2008. Ministru kabineta noteikumi Nr. 5. Lauksaimniecības dzīvnieku vispārīgās labturības prasības, likumi.lv.
[17] Rūsiņa S. (red.) 2017. Aizsargājamo biotopu saglabāšanas vadlīnijas Latvijā. 3. sējums. Dabiskās pļavas un ganības. Dabas aizsardzības pārvalde, Sigulda.
[18] Dabas aizsardzības pārvalde. 2020. Ziņojums Eiropas Komisijai par biotopu (dzīvotņu) un sugu aizsardzības stāvokli Latvijā: Novērtējums par 2013.-2018. gada periodu. Dabas aizsardzības pārvalde, Sigulda.
[19] Dabas aizsardzības pārvalde. 2023. Dabas skaitīšanas dati: Latvijā vissliktāk šobrīd klājas zālājiem, arī pārējām biotopu grupām nepieciešama pārdomāta ilgtermiņa apsaimniekošana. Dabas aizsardzības pārvalde, Sigulda.
[20] Dabas aizsardzības pārvalde, 2022. Informatīvais ziņojums “Par Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamo biotopu izplatības un kvalitātes apzināšanas rezultātiem un tālāko rīcību aizsargājamo biotopu labvēlīgas aizsardzības stāvokļa nodrošināšanas un tautsaimniecības nozaru attīstības interešu sabalansēšanai”. Dabas aizsardzības pārvalde, Sigulda.
[21] Lazdiņš A. & Čugunovs M. 2013. Oglekļa dioksīda (CO2) piesaistes un siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju un zemes lietojuma veida ietekmes novērtējums intensīvi un ekstensīvi kultivētās aramzemēs, daudzgadīgos zālājos un bioloģiski vērtīgos zālājos. LVMI Silava, Salaspils.
[22] Yongfei Bai, M. Francesca Cotrufo. 2022. Grassland soil carbon sequestration: Current understanding, challenges, and solutions, Science 377, 603-608.
[23] Ministry of Climate and Energy of the Republic of Latvia, 2023. Latvia. 2023 National Inventory Report. unfccc.int
[24] Climate Department of the Estonian Environmental Research Centre, 2023. Estonia. 2023 National Inventory Report. unfccc.int
[25] Wilson D., Blain D., Couwenberg J., Evans C. D., Murdiyarso D., Page S.E., … & Tuittila E. S. 2016. Greenhouse gas emission factors associated with rewetting of organic soils. Finnish Peatland Society.
[26] European Court of Auditors. 2021. Common Agricultural Policy and Climate: Half of EU Climate Spending but Farm Emissions Are Not Decreasing. European Court of Auditors.
[27] Sutfin N. A., Wohl E. E., and Dwire K. A. 2016. Banking carbon: a review of organic carbon storage and physical factors influencing retention in floodplains and riparian ecosystems. Earth Surf. Process. Landforms, 41: 38–60.
[28] D’Elia A.H., Liles G.C., Viers J.H. and Smart, D. R. 2017. Deep carbon storage potential of buried floodplain soils. Scientific Reports 7, 8181.
[29] Škute A., Gruberts D., Soms J., & Paidere J. 2008. Ecological and hydrological functions of the biggest natural floodplain in Latvia. Ecohydrology & Hydrobiology, 8(2-4), 291-306.
[30] Land4flood projekts. 2018. Workshop documentation: Compensation Mechanisms for Flood Storage. Land4flood.
[31] Derner J.D. and Schuman G.E. 2007. Carbon sequestration and rangelands: A synthesis of land management and precipitation effects. Journal of soil and water conservation, 62:77-85.
[32] Piñeiro G., Paruelo J.M., Oesterheld M., and Jobbágy E.G. 2010. Pathways of Grazing Effects on Soil Organic Carbon and Nitrogen. Rangeland Ecology & Management, 63:109-119.
[33] Hammar T., Hansson P.A., and Röös E. 2022. Time-dependent climate impact of beef production – can carbon sequestration in soil offset enteric methane emissions? Journal of Cleaner Production 331:129948.
[34] Teague W.R., Dowhower S.L., Baker S.A., Haile N., DeLaune P.B. and Conover D.M. 2011. Grazing management impacts on vegetation, soil biota and soil chemical, physical and hydrological properties in tall grass prairie. Agriculture, Ecosystems & Environment, 141:310-32.
[35] Yongfei Bai, Francesca Cotrufo M. 2022. Grassland soil carbon sequestration: Current understanding, challenges, and solutions. Science 377, 603-608.
[36] Liebig M., Gross J., Kronberg S., and Phillips R. 2010. Grazing management contributions to net global warming potential: A long‐term evaluation in the northern great plains. Journal of Environmental Quality, 39:799-809.
[37] Helm A., Liiv E, Prangel E., Kull A., Maddison M., Ostonen I., Reitalu T. 2024. Eesti niiduökosüsteemide roll kliimamuutuste leevendamisel. Keskkonnainvesteeringute Keskus. University of Tartu.
[38] O’Mara F.P. 2011. The significance of livestock as a contributor to global greenhouse gas emissions today and in the near future, Animal Feed Science and Technology 166–167, p.7-15.
[39] Gerber P. J. et al. 2013.Technical options for the mitigation of direct methane and nitrous oxide emissions from livestock: a review. Animal: an international journal of animal bioscience vol. 7 Suppl 2: 220-34.
[40] Black M. S., Parry I., Roaf M. J., & Zhunussova K. 2021. Not yet on track to net zero: The urgent need for greater ambition and policy action to achieve Paris temperature goals. International Monetary Fund.
[41] Palangi V., Lackner M. 2022. Management of Enteric Methane Emissions in Ruminants Using Feed Additives: A Review. Animals 12, no. 24: 3452.
[42] Zemes izmantojuma, zemes izmantojuma maiņas un mežsaimniecības sektors atbilstoši ES ZIZIMM regulai.
[43] Latvijas vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs. Kopsavilkums par 2024. gada siltumnīcefekta gāzu inventarizāciju, balstoties uz versiju, kas iesniegta Eiropas Komisijai 15.03.2024, Latvijas vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, 26. lpp.
[44] Ibid.
[45] Procentu aprēķinus veicis autors, izmantojot datus, kas pieejami: Latvijas vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs. Kopsavilkums par 2024. gada siltumnīcefekta gāzu inventarizāciju, balstoties uz versiju, kas iesniegta Eiropas Komisijai 15.03.2024, Latvijas vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, 26. lpp.
[46] Brizga. 2023. Grasslife Ganāmpulka oglekļa pēdas novērtējums, SIA ”Smartgreen”.
[47] Min B. R., et al. 2022. Enteric Methane Emissions and Animal Performance in Dairy and Beef Cattle Production: Strategies, Opportunities, and Impact of Reducing Emissions. Animals: an open access journal from MDPI vol. 12(8), 948.
[48] Phetteplace H. W., Johnson D. E., and Seidl A. F. 2001. Greenhouse gas emissions from simulated beef and dairy livestock systems in the United States. Nutrient cycling in agroecosystems, 60:99-102.
[49] Basarab J., Baron V., López-Campos Ó., Aalhus J., Haugen-Kozyra K., and Okine E. 2012. Greenhouse gas emissions from calf-and yearling-fed beef production systems, with and without the use of growth promotants. Animals 2:195-220.
[50] Lupo C. D., Clay D. E., Benning J. L., and Stone J. J. 2013. Life‐cycle assessment of the beef cattle production system for the northern great plains, USA. Journal of Environmental Quality, 42:1386-1394.
[51] Beauchemin K., Janzen H., Little S., McAllister T., and McGinn S. 2011. Mitigation of greenhouse gas emissions from beef production in western Canada–Evaluation using farm-based life cycle assessment. Animal Feed Science and Technology, 166:663-677.
[52] Beauchemin K. A., Janzen H. H., Little S. M., McAllister T. A., and McGinn S. M. 2010. Life cycle assessment of greenhouse gas emissions from beef production in western Canada: A case study. Agricultural Systems, 103:371-379.
[53] Wang T., Teague W. R., Park S. C., and Bevers S. 2015. GHG mitigation potential of different grazing strategies in the United States Southern Great Plains. Sustainability, 7:13500-13521.
[54] Torres-Miralles M., Kyttä V., Jeanneret P., Lamminen M., Manzano P., Tuomisto H. L., & Herzon I. 2024. Applying life cycle assessment to European high nature value farming systems: Environmental impacts and biodiversity. Agricultural Systems, 220, 104096.
[55] Procentu aprēķinus veicis autors, izmantojot datus, kas pieejami: Latvijas vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs. Kopsavilkums par 2024. gada siltumnīcefekta gāzu inventarizāciju, balstoties uz versiju, kas iesniegta Eiropas Komisijai 15.03.2024, Latvijas vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, 26. lpp.
[56] Li C., Pradhan P., Wu X., Li Z., Liu J., Hubacek K., & Chen G. 2024. Livestock sector can threaten planetary boundaries without regionally differentiated strategies. Journal of Environmental Management, 370.
[57] Hjorth et al., 2020; Iannotti et al., 2023; Schiermeier, 2019; Stylianou et al., 2021; Li et al., 2023; He et al., 2021 citēts pēc Li C., Pradhan P., Wu X., Li Z., Liu J., Hubacek K., & Chen G. 2024. Livestock sector can threaten planetary boundaries without regionally differentiated strategies. Journal of Environmental Management, 370.
[58] Li Y., He P., Shan Y., Li Y., Hang Y., Shao S., … & Hubacek K. 2024. Reducing climate change impacts from the global food system through diet shifts. Nature Climate Change, 1-11.
[59] Willett W., Rockström J., Loken B., Springmann M., Lang T., Vermeulen S., Garnett T., Tilman D., DeClerck F., Wood A. and Jonell M. 2019. Food in the Anthropocene: the EAT–Lancet Commission on healthy diets from sustainable food systems. The Lancet, 393(10170), pp.447-492.
[60] Hamilton I., Kennard H., McGushin A., Höglund-Isaksson L., Kiesewetter G., Lott M., Milner J., Purohit P., Rafaj P., Sharma R. and Springmann M. 2021. The public health implications of the Paris Agreement: a modelling study. The Lancet Planetary Health, 5(2), pp. 74-e83.
[61] Macdiarmid J.I. and Whybrow S. 2019. Nutrition from a climate change perspective. Proceedings of the Nutrition Society, 78(3), pp.380-387.
[62] Humpenöder F., Popp A., Merfort L., Luderer G., Weindl I., Bodirsky B.L., Stevanović M., Klein D., Rodrigues R., Bauer N. and Dietrich J.P. 2024. Food matters: Dietary shifts increase the feasibility of 1.5° C pathways in line with the Paris Agreement. Science Advances, 10(13), p. eadj 3832.
[63] Fresán U., & Sabaté J. 2019. Vegetarian diets: planetary health and its alignment with human health. Advances in nutrition, 10, S380-S388.
[64] Poore J., Nemecek T. 2018. Reducing food’s environmental impacts through producers and consumers. Science, 360(6392), 987–992.
[65] Hallström E., Carlsson-Kanyama A., & Börjesson P. 2015. Environmental impact of dietary change: a systematic review. Journal of cleaner production, 91, 1-11.
[66] Li C., Pradhan P., Wu X., Li Z., Liu J., Hubacek K., & Chen G. 2024. Livestock sector can threaten planetary boundaries without regionally differentiated strategies. Journal of Environmental Management, 370, 122444.
[67] Kanerva M. 2022. Consumption corridors and the case of meat. Journal of Consumer Policy, 45(4), 619-653.
[68] Aprēķināts, atbilstoši 2023. gada Latvijas oficiālajam iedzīvotāju skaitam.
[69] LR Oficiālās statistikas portāls, Gaļas un gaļas produktu ražošanas un patēriņa bilance (tūkst. t), datastat.gov.lv, skatīts 23.10.2023
[70] Apinis M. 2024. Pozīcija par kūdras izmantošanu. Biedrība ”Zaļā brīvība”, Rīga.
[71] LR oficiālās statistikas portāls. Lauksaimniecības produktu cenas 1995 – 2023, datastat.gov.lv, skatīts 23.10.2024
[72] Apinis M. 2020. Oglekļa nevienlīdzība Latvijā. Biedrība “Zaļā brīvība”, Rīga.
[73] McManus K. D., 2020. With a little planning, vegan diets can be a healthful choice. Harvard Health Blog.
[74] Iannotti L. L., Boshara A. I., Barbieri W. A., & Fracassi P. 2023. Just change: Achieving sustainable, healthy diets with nutrition equity. One Earth, 6(5), 449-454.
[75] Archundia Herrera M. C., Subhan F. B., & Chan C. B. 2017. Dietary patterns and cardiovascular disease risk in people with type 2 diabetes. Current obesity reports, 6, 405-413.
[76] Dinu M., Abbate R., Gensini G. F., Casini A., & Sofi F. 2017. Vegetarian, vegan diets and multiple health outcomes: A systematic review with meta-analysis of observational studies. Critical reviews in food science and nutrition, 57(17), 3640-3649.
[77] Le L. T., & Sabaté J. 2014. Beyond meatless, the health effects of vegan diets: findings from the Adventist cohorts. Nutrients, 6(6), 2131-2147.
[78] Oussalah A., Levy J., Berthezène C., Alpers D. H., & Guéant J. L. 2020. Health outcomes associated with vegetarian diets: An umbrella review of systematic reviews and meta-analyses. Clinical Nutrition, 39(11), 3283-3307.
[79] Veselības ministrija. 2017. Veselīga uztura ieteikumi veģetāriešiem. LR Veselības ministrija.
[80] Nordic Council of Ministers. 2023. Nordic nutrition reccomendations 2023: integrating environmental aspects. Nordic Councilf of Ministers.
[81] Iannotti L. L., Boshara A. I., Barbieri W. A., & Fracassi P. 2023. Just change: Achieving sustainable, healthy diets with nutrition equity. One Earth, 6(5), 449-454.
[82] IKP uz vienu iedzīvotāju Latvija 2023.gadā bija 55. vietā pasaulē. Avots: Global Finance. Top 100 Richest Countries In The World, skatīts 23.10.2024
[83] Makutėnas V., Arminienė A., & Kaupys E. 2024. Food Security in the Baltic States. Management Theory and Studies for Rural Business and Infrastructure Development, 46(1), 1-14.
[84] Ādminis S. 2023. Dzīvnieku tiesības: pelēkā zona starp lietas un personas statusu. Jurista vārds, Nr. 12 (1278).
[85] Regan T. The Case for Animal Rights, University Off California Press, 1983. P. 243.
[86] Francione G. L. Introduction to Animal Rights: Your Child or the Dog? Philadelphia; Temple University Press, 2000. Pp. 137-138.
[87] Campbell D. L. & Lee C. 2021. A Perspective on Strategic Enrichment for Brain Development: Is This the Key to Animal Happiness? Frontiers in Veterinary Science, 8, 720422.
[88] Regan T. 2023. The Case for Animal Rights, Routledge, London.
[89] Te Velde H., Aarts N. & Van Woerkum C. 2002. Dealing with ambivalence: farmers’ and consumers’ perceptions of animal welfare in livestock breeding. Journal of agricultural and environmental ethics, 15, 203-219.
[90] Von Keyserlingk M. A. G., Rushen J., de Passillé A. M. & Weary D. M. 2009. Invited review: The welfare of dairy cattle—Key concepts and the role of science. Journal of dairy science, 92(9), 4101-4111.
[91] Smid Anne-Marieke C. et al. 2020. The Influence of Different Types of Outdoor Access on Dairy Cattle Behavior. Frontiers in veterinary science vol. 7 257.
[92] Smid Anne-Marieke C. et al. 2020. The Influence of Different Types of Outdoor Access on Dairy Cattle Behavior. Frontiers in veterinary science vol. 7 257.
[93] Mellor D., Littin K. 2004. Using science to support ethical decisions promoting humane livestock slaughter and vertebrate pest control, Animal Welfare.
[94] Eurogroup for animals. 2023. Better lives for pigs. Eurogroup for animals.
[95] Eurogroup for animals. 2020. The Welfare of Broiler Chickens in the EU: From Science to Action. Eurogroup for animals.
[96] EFSA Panel on Animal Health and Animal Welfare (AHAW Panel), Nielsen S. S., Alvarez J., Bicout D. J., Calistri P., Canali E., … & Velarde A. 2023. Welfare of ducks, geese and quail on farm. EFSA Journal, 21(5), e07992.
[97] De Vries A., & Marcondes M. I. 2020. Overview of factors affecting productive lifespan of dairy cows. Animal, 14(S1), s155-s164.
[98] Muižniece I., & Kairiša D. 2017. Slaughter results analysis of grass–fed beef cattle. Research for rural development, 2.
[99] Muižniece I., & Kairiša D. 2017. Fattening and slaughter results analysis of Hereford breed bulls born in different seasons. In International scientific conference RURAL DEVELOPMENT 2017 (pp. 375-380).
[100] Hoffman J. M., & Valencak T. G. 2020. A short life on the farm: aging and longevity in agricultural, large-bodied mammals. Geroscience, 42: 909-922.
[101] Raasch S., Collineau L., Postma M., Backhans A., Sjölund M., Belloc C., … & the MINAPIG Consortium. 2020. Effectiveness of alternative measures to reduce antimicrobial usage in pig production in four European countries. Porcine health management, 6(1), 6.
[102] LSM.lv Ziņu redakcija, LTV raidījums “Aizliegtais paņēmiens”, 2015. Ekoloģiskās cūkas nobaro divreiz ilgāk nekā parastās. Latvijas sabiedriskie mediji.
[103] LR Oficiālās statistikas portāls, Gaļas un gaļas produktu ražošanas un patēriņa bilance (tūkst. t), datastat.gov.lv, skatīts 23.10.2023
[104] Hoffman J. M., & Valencak T. G. 2020. A short life on the farm: aging and longevity in agricultural, large-bodied mammals. Geroscience, 42(3), 909-922.
[105] Višak T., Garner R., Singer P. 2015. The Ethics of Killing Animals, Oxford Academic.
[106] Ritchie H., Rosado P., & Roser M. 2024. Meat and dairy production. Our world in data.
[107] Ritchie H., Rosado P., & Roser M. 1970. Environmental impacts of food production. Our world in data.
[108] Browning H, Veit H. 2020. Is Humane Slaughter Possible? Animals: an open access journal from MDPI.
[109] Latvijas Dabas fonds. Dabisko pļavu produkts: Ienāc dabiskā pļavā. dabiskoplavuprodukts.lv
[110] Eurogroup for Animals. 2023. The future of farming in the EU. Position Paper February 2023. Eurogroup For Animals.
[111] Mal M. 2024. Reducing emissions from agriculture. European Environmental Bureau.