Viena trešā daļa no visas pasaulē saražotās pārtikas – apmēram 1.3 miljardi tonnu gadā – tiek izmesta atkritumos[1], kas veido aptuveni 30 % no saražoto produktu daudzuma. Turīgās valstis, tai skaitā Latvija, katru gadu atkritumos izmet tik daudz pārtikas, cik saražo visā Subsahāras Āfrikas reģionā. Ar visā pasaulē izmestās pārtikas daudzumu varētu pabarot 3 miljardus cilvēku. Īpaši saistoši tas būtu 821 miljoniem no pasaules 7,7 miljardiem iedzīvotāju, kam 2017.gadā pārtika nav bijusi pieejama pietiekošā daudzumā[2]. Tāpēc pārtikas pārprodukcija un izmešana atkritumos, kad ir tik liels badā un ar nesabalansētu uzturu dzīvojošs cilvēku skaits, raisa pārdomas arī par ētisku atbildību pasaules mērogā.
Pasaules nabadzīgākajos reģionos pārtikas atkritumu daudzums gada laikā ir tikai 6-11 kg uz vienu iedzīvotāju[3]. ES katru gadu izšķērdējam gandrīz 90 miljonus tonnu pārtikas jeb vidēji 180 kg pārtikas produktu uz vienu iedzīvotāju[4]. Ar šo izšķērdētās pārtikas daudzumu varētu deviņas reizes paēdināt 55 miljonus cilvēku, kam Eiropā nav pietiekoši daudz pārtikas. Taču izniekota pārtika nav tikai ekonomisks zaudējums – izšķiesta nauda.
Atkritumos izmestai pārtikai ir ievērojama ietekme uz vidi. Pārtika audzēšana un ražošana ir resursietilpīga. Ja pārtika tiek izmesta atkritumos, neapēstās pārtikas audzēšanai un ražošanai nevajadzīgi tiek noplicināti un izšķērdēti dabas resursi, apdraudēta bioloģiskā daudzveidība un izniekota no dabas resursiem iegūtā enerģija, kā arī, pārtikas atkritumiem sadaloties, rodas fotoķīmiskie oksidanti un siltumnīcefekta gāzes.
Pārtikas atkritumu ietekmi uz dabas vidi nosaka to ķīmiskā daba, koncentrācija un sadalīšanās ātrums. Pieaugošā pārtikas produktu patēriņa un pārtikas izniekošanas rezultātā:
- tiek noplicināti, piesārņoti un izšķērdēti saldūdens resursi, 70 % no kuriem tiek izmantoti lauksaimniecībā un 30 % – industriālajā ražošanā un mājsaimniecībās[5], piemēram, lauksaimniecības zemju apūdeņošanā, kultūraugu laistīšanā, dzīvnieku dzirdīšanā, pārtikas produktu apstrādē un pagatavošanā,
- tiek veicināta vides paskābināšanās un eitrofikācija, ko veicina pārtikas ražošanā, pārstrādē un transportēšanā radušies ķīmiskie savienojumi, kas nokļūst gaisā, ūdenī un augsnē,
- tiek noplicināta augsne, to pastiprināti apstrādājot, apūdeņojot, izmantojot pesticīdus, kas iznīcina augsnes dabīgo auglību nodrošinošos dzīvos organismus, un sadzīves atkritumu poligonu ierīkošanā mainot zemes lietojumu,
- tiek apdraudēta planētas bioloģiskā daudzveidība, dabīgos biotopus pārvēršot par lauksaimniecībā un lopkopībā izmantojamām zemes platībām,
- tiek izniekota no dabas resursiem iegūtā enerģija, kas ir nepieciešama rūpniecībā, lauksaimniecībā un citās nozarēs,
- tiek radīti fotoķīmiskie oksidanti, kas veicina ozona slāņa noārdīšanos, un siltumnīcefekta gāzes, kas veicina klimata pārmaiņas.
No visu siltumnīcas efekta gāzu kopskaita 8 % rodas no pārtikas atkritumiem. Ja pārtikas atkritumi būtu valsts, tā būtu trešā lielākā CO2 izmešu radītāja pēc ASV un Ķīnas. Taču, ja līdz 2030.gadam Eiropā samazinātu 60 % pārtikas atkritumu, tas katru gadu novērstu 84.3 miljonus tonnu CO2 izmešu un atbrīvotu pārtikas ražošanā izmantoto augsni platībā, kas lielāka nekā Horvātija.
Trīs lielākos pārtikas atkritumu radītos vides ietekmes veidus var izmērīt: siltumnīcefekta gāzu emisijas (oglekļa pēda), ietekme uz dabas resursu patēriņu (zemes pēda) un ietekme uz ūdens resursu patēriņu (ūdens pēda).
Visas šīs ietekmes ievērojami samazina bioloģisko daudzveidību, kas, savukārt, ierobežo iztikas avotu pieejamību, apdraud cilvēku un citu sugu veselību, un veicina klimata krīzi. Līdz ar to, pārtikas atkritumu mazināšana tiešā veidā var nodrošināt globālās pārtikas sistēmas vides ilgtspēju. Turklāt, pārtikas atkritumu mazināšana var palīdzēt nākošajām paaudzēm apmierināt viņu pieprasījumu pēc pārtikas neatkarīgi no viņu dzīvesvietas un iztikas līmeņa.
Izniekotai pārtikai ir arī sociāla ietekme, kas izpaužas kā pārtikas audzēšanā, pārstrādē, ražošanā, transportēšanā un tirdzniecībā iesaistītā darbaspēka ieguldītās enerģijas un laika izniekošana, kā arī sociālās un ekonomiskās nevienlīdzības uzturēšana.
Turklāt, būtisku vides, sociālu un ekonomisku slodzi rada arī pati pārtikas atkritumu apsaimniekošana (savākšana, pārstrāde, reģenerācija, apglabāšana), proti, atkritumu poligoni un dedzināšanas iekārtas rada emisijas gaisā un notekūdeņos, un ietekmē apkaimes iedzīvotāju, dzīvnieku un augu veselību, kas rada sociālekonomisku ietekmi, atkritumu poligoni un dedzināšanas iekārtas ietekmē arī blakus esošo īpašumu vērtību, zemes turpmāku izmantošanu un kultūrvēsturisko mantojumu.
Eiropā pieaugošais atkritumu daudzums kļūst arvien lielāks izaicinājums. Eiropas Savienībā katru gadu tiek izšķērdēti aptuveni 88 miljoni tonnu pārtikas jeb apmēram 20 % no visiem saražotajiem pārtikas produktiem, ar kuriem saistītās izmaksas sasniedz 143 miljardus eiro[6]. Katru gadu ES 47 miljoni tonnu pārtikas atkritumu rodas tieši mājsaimniecībās.
Pārāk daudz atkritumu joprojām nonāk poligonos un tiek sadedzināti. Tikai 30 % ES sadzīves atkritumu tika pārstrādāti 2017. gadā, savukārt 17 % tika kompostēti, 28 % sadedzināti un 24 % apglabāti poligonos[7]. Lai arī ES mājsaimniecībās tiek radīti 42 % no visa ES radītā pārtikas atkritumu daudzuma, pārtika tiek izniekota arī citos piegādes ķēdes posmos. Cita daļa tiek izšķērdēta patērētāju izvēles un paradumu dēļ.
Pārtikas atkritumu rašanos katrā pārtikas piegādes ķēdes posmā ietekmē dažādi iemesli, kas raksturo to, cik veiksmīgā mijiedarbībā ir pārtikas sistēmas elementi – vide, cilvēki, izejvielas, procesi, infrastruktūras, iestādes – un pārtikas piegādes ķēdes darbības.
Pārtikas atkritumu rašanās vispārīgie iemesli[8]:
- Primārās ražošanas (audzēšanas) posmā daļa no patēriņam derīgas pārtikas netiek novākta vai nogādāta pārstrādei vai ražošanai.
- Pārstrādes un ražošanas posmā daļa no patēriņam derīgas pārtikas tiek izmesta dažādu infrastruktūras vai rūpniecības menedžmenta problēmu dēļ. Šajos abos sektoros ES rodas 39 % pārtikas atkritumu.
- Transportēšanas posmā daļa no pārtikas sabojājas vai nenonāk tirdzniecībā, dažādu pārvadāšanas vai uzglabāšanas iekārtu un menedžmenta problēmu dēļ.
- Mazumtirdzniecības un citas izplatīšanas posmā daļa tiek izmesta, jo augļi un dārzeņi tiek izbrāķēti neatbilstošu vizuālu standartu dēļ, jo ir neprecīzi prognozējams pieprasījuma daudzums, neatbilstoša produktu izvietošana un iepakojums, pārtika netiek pārdota pirms derīguma termiņa beigām.
- Sabiedriskās ēdināšanas posmā daļa no pagatavotās pārtikas tiek izmesta pārprodukcijas dēļ, un šajā sektorā rodas 14 % pārtikas atkritumu.
- Mājsaimniecībās lielāko pārtikas atkritumu daļu – gandrīz pusi – rada pārtika, kas sabojājas, jo ir sagādāts vairāk nekā var izlietot.
Valstīs ar zemākiem ienākumiem visvairāk pārtikas izšķērdē primārās ražošanas un pārstrādes posmos, valstīs ar augstākiem ienākumiem visvairāk – patēriņa posmā mājsaimniecībās.
Taču pārtikas atkritumu mazināšanā kā vienīgo atbildīgo izvirzīt mājsaimniecības nevajadzētu. Pārtikas atkritumu mazināšana ir atkarīga no saskaņotas rīcības visos pārtikas piegādes ķēdes posmos: primārajā ražošanā, pārstrādē un ražošanā, mazumtirdzniecībā un cita veida izplatīšanā, sabiedriskajā ēdināšanā un mājsaimniecībās. Turklāt, ir svarīgi, lai atbildība, godīgums un rūpes par vidi un sabiedrību būtu attiecīgo līkumu un normatīvo dokumentu balsts.
Atsauces:
[1] FAO. 2019. The State of Food and Agriculture 2019. Moving forward on food loss and waste reduction. Rome.
[2] FAO, 2018. The State of Food Security and Nutrition in the World: Building climate resilience for food security and nutrition. Rome.
[3] FAO, 2011. Global food losses and food waste: Extent, causes and prevention. Rome.
[4] FUSIONS, 2016. Estimates of European food waste levels. Stockholm. p.4.
[5] High Level Panel of Experts on Food Security and Nutrition of the Committee on World Food Security (HLPE). 2014. Food losses and waste in the context of sustainable food systems. Rome.
[6] FUSIONS, 2016. Estimates of European food waste levels. Stockholm.
[7] Eurostat, 2019. Municipal waste generated per person in the European Union in 2017.
[8] FAO. 2019. The State of Food and Agriculture 2019. Moving forward on food loss and waste reduction. Rome. p.16.