Kopš 20. gs. 80. gadu sākuma neoliberālās globalizācijas ideoloģija piedzīvo ziedu laikus. Patiesībā modernās pasaules sistēmas vēsturē tā nebija jauna ideja, lai gan to par tādu uzdeva. Tā drīzāk bija ļoti vecā doma, ka pasaules valstu valdībām jābeidz traucēt lielu, produktīvu uzņēmumu centienus gūt virsroku pasaules tirgū. Politikā tas, pirmkārt, nozīmēja, ka valdībām, visām valdībām, ir jāatļauj šīm korporācijām brīvi šķērsot visas robežas ar precēm un kapitālu. Otrkārt, valdībām, visām valdībām, ir jāatsakās no jebkādas šo produktīvo uzņēmumu īpašnieku lomas, privatizējot visu savu īpašumu. Treškārt, valdībām, visām valdībām, ir jāminimizē vai pat jālikvidē visi un jebkādi sociālās labklājības maksājumi saviem iedzīvotājiem. Šī vecā doma vienmēr ir cikliski atgriezusies modē.

Astoņdesmitajos gados šīs idejas izteica kā pretēju viedokli tikpat vecajiem Keinsa vai sociālistu uzskatiem, kas bija valdījuši lielākajā daļā pasaules valstu: ka ekonomikai jābūt divējādai (valsts un privātajiem uzņēmumiem); ka valdībai jāaizsargā savi pilsoņi no ārvalstu gandrīz monopolisko korporāciju postošās darbības un ka valdībām jāmēģina izlīdzināt iespējas uzlabot dzīves līmeni un piešķirt labumus (īpaši izglītību, veselības aprūpi un visu mūžu garantētu ienākumu līmeni) trūcīgākajiem iedzīvotājiem, un tāpēc, protams, bija nepieciešams aplikt ar nodokļiem bagātākos iedzīvotājus un akciju sabiedrības.

Neoliberālās globalizācijas programma izmantoja pasaules ienākumu pieauguma apstāšanos, kas sākās pēc ilglaicīgas un līdz tam nepieredzētas globālas ekspansijas, kura ilga no 1945. gada līdz pat 70. gadu sākumam un bija pamudinājusi politikā dominēt keinsisma un sociālistu uzskatiem. Peļņas sastingums radīja maksājumu bilances problēmas ļoti daudzām valdībām pasaulē, īpaši trūcīgajās dienvidvalstīs un tā sauktajā sociālistisko valstu blokā. Neoliberālo pretuzbrukumu vadīja ASV un Lielbritānijas labējās valdības (Reigans un Tečere), kā arī divas galvenās starpvaldību finanšu organizācijas – Starptautiskais Valūtas fonds un Pasaules Banka. Tās kopā izstrādāja un īstenoja vispasaules politiku, ko nosauca par Vašingtonas konsensu. Tečere izdomāja lozungu “Alternatīvas nav”, kam bija jāpavēsta visām valdībām, ka tām jāpiekrīt šīs rīcībpolitikas ieteikumiem, citādi tās saņems sodu – izaugsme būs lēna un, kad radīsies grūtības, valstīm atteiksies sniegt starptautisku palīdzību.

Vašingtonas konsenss visiem apsolīja atjaunotu ekonomikas izaugsmi un izeju no globālā peļņas sastinguma. Politiskā ziņā neoliberālās globalizācijas veicinātāji guva ļoti lielus panākumus. Valdība pēc valdības – nabadzīgajās dienvidvalstīs, sociālistiskajā blokā un spēcīgajās rietumvalstīs – privatizēja rūpniecību, atvēra robežas tirdzniecībai un finanšu darījumiem un samazināja labklājības programmas. Sociālistu idejas, pat keinsisma idejas, sabiedrības acīs bija lielā mērā diskreditētas, un politiskā elite no tām atteicās. Visdramatiskākās redzamās sekas bija komunistu režīma krišana Centrālaustrumeiropā un bijušajā Padomju Savienībā, kā arī tirgum labvēlīgas politikas pieņemšana joprojām vārda pēc sociālistiskajā Ķīnā.

    Vienīgā šo lielo politisko panākumu problēma bija tā, ka ekonomika nebija tikpat sekmīga. Visā pasaulē turpinājās rūpniecības uzņēmumu peļņas kāpuma sastingums. Akciju tirgu uzplaukums visur balstījās nevis ienākumos no ražošanas, bet gan lielā mērā spekulatīvās finanšu manipulācijās. Ienākumu sadale pasaulē un valstīs kļuva ļoti izkropļota – turīgākajiem 10 % un īpaši turīgākajam 1 % pasaules iedzīvotāju ienākumi milzīgi palielinājās, bet lielai daļai pārējo cilvēku reālie ienākumi samazinājās.

Deviņdesmito gadu vidū sāka parādīties vilšanās neierobežota “tirgus” spozmē. Tas bija redzams daudzviet: daudzās valstīs pie varas atgriezās valdība, kas bija vērsta uz sociālo labklājību; atdzima prasība pēc protekcioniskas valdības politikas, it īpaši strādnieku kustībā un laukstrādnieku organizācijās; visā pasaulē pieņēmās spēkā alterglobalizācijas kustība, kuras sauklis bija “cita pasaule ir iespējama”.

Šī politiskā reakcija pieņēmās spēkā lēnām, bet nepārtraukti. Tikmēr neoliberālās globalizācijas propagandētāji ne tikai neatkāpās, bet pat palielināja savu spiedienu Džordža Buša režīmā. Buša valdība vienlaicīgi mēģināja panākt izkropļotāku ienākumu sadali (pamatīgi samazinot nodokļus ļoti bagātajiem iedzīvotājiem) un vienpusēja mačo militārisma ārpolitiku (iebrukums Irākā). Valdība to finansēja, fantastiski palielinādama aizņēmumus (parādus), pārdodot ASV Valsts kases vekseļus pasaules energoapgādes un lētu ražošanas telpu īpašniekiem.

Uz papīra tas izskatījās labi, ja lasīja tikai akciju tirgus skaitļus. Bet tas bija superkredītu burbulis, kam neizbēgami bija jāsprāgst, un nu tas plīst. Iebrukums Irākā (un Afganistānā, un Pakistānā) ir pierādījums lielam militāram un politiskam fiasko. ASV ekonomikas uzticamība ir tikusi diskreditēta, izraisot strauju dolāra vērtības krišanos. Pasaules akciju tirgi trīc un dreb burbuļa pārduršanas priekšā.

Kādus politiskus secinājumus izdara valdības un iedzīvotāji? Šķiet, ka tuvākajā laikā ir četras iespējas. Pirmā – ASV dolārs vairs nebūs pasaules rezerves valūta, tāpēc ASV valdībai un patērētājiem nebūs iespējams turpināt ārkārtīgi lielu parādu politiku. Otrā – atgriešanas pie augsta protekcionisma līmeņa gan ziemeļu, gan dienvidvalstīs. Trešā – valsts atkal pārņems neveiksmīgus uzņēmumus un ieviesīs keinsismu. Pēdējā ir vairāk uz sociālās labklājības pārdali orientētas politikas atdzimšana.

Politiskais līdzsvars atjaunojas. Neoliberālā globalizācija pēc kādiem desmit gadiem būs ierakstīta kapitālistiskās pasaules ekonomikas vēsturē kā cikliska svārstība. Īstais jautājums nav tas, vai šī fāze ir beigusies, bet vai atgriešanās atpakaļ spēs tāpat kā iepriekš atjaunot relatīva līdzsvara stāvokli pasaules sistēmā. Vai ir jau izdarīts pārāk daudz postījumu? Un vai tagad ir iestāsies lielāks haoss pasaules ekonomikā un tādējādi pasaules sistēmā kopumā?

Oriģināls publicēts 2008. g. 1. februārī: http://fbc.binghamton.edu/226en.htm.

Raksta autortiesības pieder Imanuelam Valleršteinam (Immanuel Wallerstein), tās pārstāv Agence Global. Atļauja rakstu izmantot, tulkot un ievietot nekomerciālās vietnēs jāprasa: rights@agenceglobal.com, tālrunis 1 336 686 9002 un 1 336 286 6606. Rakstu drīkst lejuplādēt un pārsūtīt citiem, neizdzēšot un neizmainot tekstu un šo piebildi par autortiesībām. Ar autoru var sazināties pa e-pastu immanuel.wallerstein@yale.edu.