Ir sākusies depresija. Žurnālisti joprojām bikli prašņā ekonomistiem, vai mēs nevarētu būt nokļuvuši tikai recesijā. Ne mirkli tam neticiet. Mēs jau atrodamies pilnasinīgas vispasaules depresijas sākumā, un gandrīz visur valda plašs bezdarbs. Depresija var izpausties kā klasiska nomināla deflācija ar visām tās negatīvajām sekām vienkāršo cilvēku dzīvē. Vai arī, kas ir mazliet mazāk ticams, var sākties nevaldāma inflācija, kas vienkārši ir cits vērtības pazemināšanas veids, un vienkāršajiem cilvēkiem tas būtu pat vēl sliktāk.

Protams, visi jautā, kas šo depresiju ir izraisījis. Vai tie ir derivatīvi, ko Vorens Bafets sauca par “finansiāliem masu iznīcināšanas ieročiem”? Vai arī riskantie hipotekārie kredīti? Vai varbūt naftas spekulanti? Šī vainīgā meklēšana patiesībā nav svarīga. Tā ir pievēršanās īslaicīgu notikumu putekļiem, kā izteicās Fernāns Brodēls. Ja gribam saprast, kas notiek, mums ir jāpievēršas divām citām parādībām, kas atklāj daudz vairāk. Vienas ir vidēja termiņa cikliskas svārstības. Otras ir ilglaicīgas struktūras tendences.

Kapitālistiskās pasaules ekonomikā vismaz vairākus simtus gadu ir pastāvējuši divi galvenie ciklisku pārmaiņu veidi. Vieni ir tā sauktie Kondratjeva cikli, kas līdz šim ilga 50–60 gadu. Otri ir daudz ilgākie hegemonijas cikli.

Hegemonijas ciklos ASV jau kopš 1873. g. bija uzlecošs hegemona kandidāts, 1945. g. tās sasniedza pilnīgu pārsvaru un kopš 70. gadiem lēnām noriet. Džordža Buša kaprīzes lēnu norietu ir pārvērtušas straujā. Šobrīd jebkāda ASV hegemonijas šķietamība jau ir aiz muguras. Mēs esam nokļuvuši, kā tas parasti notiek, multipolārā pasaulē. ASV joprojām ir ietekmīgs spēks, iespējams, vēl aizvien pats ietekmīgākais, bet turpmākajās desmitgadēs tas turpinās mazināties attiecībā pret citiem spēkiem. Neviens nevar neko daudz iesākt, lai to mainītu.

Kondratjeva cikliem ir atšķirīgs norises laiks. No pēdējās Kondratjeva B fāzes pasaule izgāja 1945. gadā un tad piedzīvoja spēcīgāko A fāzes augšupeju mūslaiku sistēmas vēsturē. Tā sasniedza kulmināciju aptuveni 1967.–1973. gadā un tad sāka lejupslīdi. Šī B fāze ir turpinājusies daudz ilgāk nekā iepriekšējās, un mēs joprojām atrodamies tajā.

Kondratjeva B fāzes īpašības ir labi zināmas un atbilst tam, ko pasaules ekonomika ir piedzīvojusi kopš 20. gs. 70. gadiem. Ražošanas peļņas lielums samazinās, it sevišķi tādās nozarēs, kas ir bijušas visienesīgākās. Tāpēc kapitālisti, kas vēlas iegūt patiešām lielu peļņu, pievēršas finanšu jomai, būtībā iesaistīdamies spekulācijās. Lai rūpnieciskā darbība nekļūtu pārāk neienesīga, tai ir tieksme pārvietoties no centrālās zonas uz citām pasaules sistēmas daļām, atsakoties no zemākām darījumu izmaksām zemāku personāla izmaksu dēļ. Tāpēc Detroitā, Esenē un Nagojā izzūd darbavietas un Ķīnā, Indijā un Brazīlijā izplešas rūpnīcas.

Runājot par spekulatīviem burbuļiem, daži cilvēki no tiem vienmēr iegūst lielu naudu. Bet spekulatīvie burbuļi vienmēr agrāk vai vēlāk pārplīst. Uz jautājumu, kāpēc šī Kondratjeva B fāze ir vilkusies tik ilgi, atbilde ir: tāpēc, ka valdošie spēki – ASV Valsts kase un Federālo rezervju banka, Starptautiskais valūtas fonds un to līdzstrādnieki Rietumeiropā un Japānā – regulāri ir veikuši būtiskas tirgus intervences – 1987. g. (akciju tirgus cenu krišanās), 1989. g. (uzkrājumu un aizdevumu sistēmas sabrukums), 1997. g. (Austrumāzijas finanšu pagrimums), 1998. g. (augsta riska ieguldījumu fonda Long Term Capital Management slikta pārvaldība), 2001.–2002. g. (Enron) –, lai balstītu pasaules ekonomiku. Tie apguva iepriekšējo Kondratjeva B fāžu mācību, un valdošie spēki domāja, ka var uzveikt sistēmu. Bet tam ir noteiktas robežas. Un nu mēs esam tās sasnieguši, kā sarūgtināti un, iespējams, pārsteigti uzzina Henrijs Polsons un Bens Bernanke. Šoreiz novērst visļaunāko nebūs tik viegli, varbūt tas būs pat neiespējami.

Kad agrāk visu izpostīja depresija, pasaules ekonomika atkal atguvās, pateicoties jauninājumiem, ko uz laiku varēja daļēji monopolizēt. Tāpēc, kad cilvēki apgalvo, ka akciju tirgus atkal pacelsies, viņi domā, ka šoreiz notiks tāpat kā agrāk, pēc visa posta, ko pieredzēs ļaudis visā pasaulē. Un varbūt pēc kādiem gadiem tā arī būs.

Tomēr šoreiz ir kāds jauns apstāklis, kas var traucēt jaukajam cikliskajam modelim, kurš apmēram 500 gadus ir saglabājis kapitālistu sistēmu. Tam var traucēt struktūras tendences. Kapitālisma kā pasaules sistēmas pamatstruktūras raksturīgo iezīmju darbībai ir zināmi noteikumi, kurus var attēlot grafikā kā augšupejošu līdzsvaru. Problēma, tāpat kā visu sistēmu strukturālajā līdzsvarā, ir tā, ka laika gaitā līknēm ir tendence tālu novirzīties no līdzsvara un kļūst neiespējams tās atkal atsaukt šajā stāvoklī.

Kāpēc šī sistēma ir tik ļoti attālinājusies no līdzsvara? Ļoti īsos vārdos sakot, tas ir tāpēc, ka vairāk nekā 500 gadu kapitālistiskās ražošanas trīs pamatizmaksas – personāls, investīcijas un nodokļi – ir nepārtraukti palielinājušās kā procentuālā attiecība no iespējamās pārdošanas cenas, tā ka tagad tās padara par neiespējamu lielas peļņas iegūšanu no daļēji monopolizētas ražošanas, kas vienmēr ir bijusi pamatā nozīmīgai kapitāla uzkrāšanai. Tas nav tāpēc, ka kapitālismam nebūtu izdevies tas, ko tas pieprot vislabāk. Tieši tāpēc, ka tas ir to paveicis tik labi, kapitālisms beidzot ir sagrāvis pamatus kapitāla uzkrāšanai nākotnē.

Sasniegusi šādu punktu, sistēma sazarojas (kā saka komplicētības pētījumos). Tūlītējās sekas tam ir lieli haotiski traucējumi, ko pasaules sistēma piedzīvo šobrīd un turpinās pieredzēt, iespējams, vēl kādus 20–50 gadus. Ikvienam mēģinot uzspiest to virzienu, ko viņš uzskata par sev tūlītēji vislabāko, no haosa parādīsies jauna kārtība, un tā izpaudīsies vienā no diviem iespējamiem un ļoti atšķirīgiem veidiem.

Mēs varam pārliecināti apgalvot, ka pašreizējā sistēma nevar izdzīvot. Taču mēs nevaram paredzēt, kuru jauno kārtību izvēlēsies par tās aizstājēju, jo tas notiks bezgalīgi daudzu individuālu spiedienu rezultātā. Bet agrāk vai vēlāk jaunu sistēmu ieviesīs. Tā nebūs kapitālistu sistēma, bet tā var būt daudz sliktāka (pat vēl polarizētāka un hierarhiskāka) vai daudz labāka (relatīvi demokrātiska un relatīvi vienlīdzīga) nekā šī sistēma. Jaunas sistēmas izvēle ir mūslaiku galvenā politiskā cīņa pasaulē.

    Runājot par tuvākajām īstermiņa pagaidu izredzēm, ir skaidrs, kas visur notiek. Mēs esam virzījušies uz protekcionisma pasauli (aizmirstiet par tā saukto globalizāciju). Mēs esam virzījušies pretim daudz lielākai valdības tiešai lomai ražošanā. Pat ASV un Lielbritānija daļēji nacionalizē bankas un mirstošās lielās rūpniecības nozares. Mēs virzāmies uz populistu valdības vadītu līdzekļu pārdali, kas var izpausties kreisās sociāldemokrātijas veidā vai galēji labējos autoritāros veidos. Un mēs virzāmies pretim spēcīgam iekšējam valsts sociālam konfliktam, kad visi sacenšas par mazākiem pieejamiem labumiem. Īstermiņā tā nemēdz būt patīkama aina.

 

Oriģināls publicēts 2008. g. 15. oktobrī: http://fbc.binghamton.edu/251en.htm.

Raksta autortiesības pieder Imanuelam Valleršteinam (Immanuel Wallerstein), tās pārstāv Agence Global. Atļauja rakstu izmantot, tulkot un ievietot nekomerciālās vietnēs jāprasa: rights@agenceglobal.com, tālrunis 1 336 686 9002 un 1 336 286 6606. Rakstu drīkst lejuplādēt un pārsūtīt citiem, neizdzēšot un neizmainot tekstu un šo piebildi par autortiesībām. Ar autoru var sazināties pa e-pastu immanuel.wallerstein@yale.edu.