Pasaule nav izglābjama, taču tas nenozīmē bezcerību. Ir kaut kāda dinamika jeb lielais process, kas norit pats par sevi. Mums katram un visiem kopā ir jādara tas, ko mēs šeit un tagad varam darīt, bet pārējo, to, kas ir ārpus tiešās ietekmes, var tikai pieņemt un pieredzēt.
Šobrīd situācija neizskatās laba – lai palēlinātu planētas uzkaršanu un novērstu to, ka planēta kļūst neapdzīvojama, ir jāmainās esošajai ekonomiskajai sistēmai, kas ir atkarīga no izaugsmes, bet kuras tālāka izaugsme nevis palielina, bet apdraud vairuma iedzīvotāju labklājību un dzīves kvalitāti[1]. Būtiski jāmainās visiem tautsaimniecības sektoriem, mūsu patēriņa modelim. Pagaidām vairums lietu, procesu, kas ir ilgtspējīgi (t.i. neveicina globālo sasilšanu, nedegradē bioloģisko daudzveidību, neveicina ķīmisko piesārņojumu, nerada cilvēktiesību pārkāpumus), ir dārgāki, nekā ilgt nespējīgie. Un vairums cilvēku nav gatavi, jeb apgalvo, ka nevar atļauties, maksāt vairāk par dažādām patēriņa precēm, pārvietošanos, mājokli. Taču šo lietu, pakalpojumu līdzšinējais “lētums” faktiski ir bijusi aizņemšanās no nākotnes paaudzēm, respektīvi, nav ticis un netiek samaksāta pilnā cena, lai arī nākotnē būtu iespējams dzīvot labas dzīves.
Būtu racionāli, ka to apzinoties, esam ar mieru atbalstīt tādas strukturālas pārmaiņas sabiedrībā, kas liks mainīt savus patēriņa ieradumus, savu dzīvesveidu, no kaut kā atsakoties, samazinot sava patēriņa materiālo un enerģijas ietilpību, jo galu galā neviens nevēlas pieredzēt un saviem bērniem novēlēt dzīvot vispasaules ekoloģiskās katastrofas apstākļos. Tomēr tas šķiet teju neiespējami, ka vairums cilvēku to varētu pieņemt, jo ir pierasts dzīvot noteiktā veidā, noteiktā materiālās labklājības līmenī. Savukārt, demokrātiskās valstīs ievēlētie politiķi nevar atļauties pieņemt sevišķi nepopulārus lēmumus, ja vēlas tikt ievēlēti arī turpmāk. To apzinoties, situācija var šķist bezcerīga. Protams, ir pieaugoša daļa sabiedrības, kas to apzinās[2] un tādēļ ir gatavi, ka sabiedrība dodas virzienā, kas patēriņu ierobežotu[3]. Un, protams, ir novērojams inovāciju uzplaukums – sociālu un tehnoloģisku -, kas tiecas risināt šīs globālās problēmas. Tomēr pagaidām gan izteikti dominējošs ir ierastais patēriņa modelis, plastmasas materiāli joprojām ir lēti un sastopami visur, valstis joprojām lielos attālumos eksportē viena otrai lietas, kuras ražo arī uz vietas. Radikālas, visaptverošas pārmaiņas nav novērojamas, kaut arī klimata zinātnieki jau labu laiku uzsver nepieciešamību pēc tūlītējas, krasas rīcības. Tā rezultātā ir viegli ļauties pesimistiskam redzējumam, kas daļai cilvēku var novest pie psiholoģisku aizsargmehānismu ieslēgšanās – nolieguma, neredzēšanas, ticības “alternatīvām” teorijām[4]. Citiem, savukārt, tas liek regulāri pieredzēt trauksmi par to, ka mums taču steidzami kaut kas ir jādara, bet tas nenotiek.
Tomēr mums nevajadzētu izsamist par to, ka nevaram šobrīd iedomāties, kā tieši tiks atrisinātas visas daudzās savstarpēji saistītās globālās, eksistenciālās problēmas – cilvēku izraisītā globālā sasilšana, augošā nevienlīdzība, vides piesārņojums, bioloģiskās daudzveidības zudums, cilvēktiesību pārkāpumi, demokrātijas apdraudējums, karš. Arī es nezinu, kā tieši. Neviens viens cilvēks to nespēj aptvert un iztēloties. Taču tas nemaz nav vajadzīgs, ja visu notiekošo uztver kā lielu, visaptverošu, cilvēkam neaptveramu procesu.
Kāds rakstnieks ir sacījis: “Vienmēr, kad norisinās kāds notikums, rodas kāds cilvēks vai vairāki cilvēki, aiz kuru gribas notikums šķiet norisinājies. [..] Mūsu maldīgais priekšstats par to, ka pavēle, ko dod pirms notikuma, ir šā notikuma cēlonis, rodas no tā, ka tad, kad notikums jau norisinājies un no tūkstoš pavēlēm izpildītas vienīgi tās, kas saistījās ar notikumiem, mēs aizmirstam tās, kuras netika izpildītas, tāpēc, ka nebija izpildāmas.”[5] Man šī atziņa šķiet nomierinoša un ļauj ieraudzīt, ka bieži pārvērtējam indivīda brīvību, ietekmes spējas vai konkrēta lēmuma svarīgumu.
Kopsakarības saskatīt varēs vien retrospektīvi, analizējot, kā kaut kas jau ir noticis. Indivīds tos nespēj ietekmēt, pat viena valsts nespētu. Un, ja izskatās, ka ietekmē gan, tad patiesībā šis indivīds vai valsts pati ir lielā procesa sastāvdaļa jeb izpausme. Ir kaut kāda dinamika, kas norit pati par sevi. Mums katram un visiem kopā ir jādara tas, ko mēs šeit un tagad varam darīt ilgtspējas virzienā, bet pārējo, to, kas ir ārpus tiešās ietekmes, var tikai pieņemt un pieredzēt.
“Nekas nav fiksēts laikā un telpā. Viss – no kvantu daļiņām līdz cilvēkiem, planētām un galaktikām – atrodas pastāvīgā kustībā un ir daļa no nesaraujami savstarpēji savienotām sistēmām”, filozofs Tomass Neils tā vietā, lai uztvertu Visumu kā neelastīgus, nodalītus objektus, ierosina aplūkot pasauli kā procesus, kas pakļauti nepārtrauktām izmaiņām[6]. Ērtības labad cilvēki savas aktivitātes ir sadalījuši nozarēs un, pārvaldot tās, bieži aizmirst par kopsakarībām un visa nesaraujamo saistību. Tomēr visi neskaitāmie procesi veido kādu visaptverošu virzību. Varētu teikt, ka pasaule pati par sevi ir viens liels process jeb notikums.
Tā vietā, lai niknotos uz tiem, kas šķietami kavē klimata mērķu izpildi vai vispār noliedz problēmas esamību, var apzināties šos cilvēkus, šos spēlētājus kā daļu no lielā nenovēršamā procesa, kura iznākums mums nav vēl zināms. Līdzīgi kā upē, kas lēni plūst vienā virzienā, vienlaikus rodas virpuļi, pretstraumes, kas it kā varētu šķist liekas un kavējošas, tomēr ir nenodalāma upes sastāvdaļa. Šie elementi nav speciāli ļaunprātīgi, tie izpilda kādu savu lomu lielajā procesā.
Esam jau vēsturiski pieredzējuši ļoti straujas pārmaiņas, piemēram, arī pirms industriālās revolūcijas neviens nevarēja iedomāties, cik ļoti mainīsies cilvēku dzīves, ko izraisīja straujš atklājumu, izgudrojumu pieaugums un tam sekojošā industrializācija. Nav nekādu šķēršļu tam, lai kas līdzīgs atkārtotos vēlreiz, tikai nu jau virzienā, kas mūs atbrīvos no fosilo resursu atkarības. Tomēr mēs nezinām, vai tā būs, un ar to atliek vien samierināties, vienlaikus katrā ziņā darot visu to, kas no mums ir atkarīgs. Es naktīs nepalieku nomodā, domājot par to, kā izglābt pasauli, jo es nevaru izglābt pasauli, jo tā nav izglābjama. Pasaule ir varens process, kura sastāvdaļa esam arī mēs un kas notiek pēc sev vien zināma (vai nezināma) scenārija.
[1] Felber, C. 2019. Trading for Good: How Global Trade Can Be Made to Serve People not Money. Zed Books Ltd., Croydon.
[2] European Union. 2021. Special Eurobarometer 513, Climate Change. Report. Pieejams: https://europa.eu/eurobarometer/surveys/detail/2273
[3] Saari, U.A., et.al. 2021. Sustainable consumption behavior of Europeans: The influence of environmental knowledge and risk perception on environmental concern and behavioral intention. Ecological Economics. Vol.189, 107155.
[4] Stoknes, P. E. 2015. What We Think About When We Try Not To Think About Global Warming: Toward a New Psychology of Climate Action. Chelsea Green Publishing, United States.
[5] Tolstojs, Ļ. 1955. Karš un miers. Latvijas valsts izdevniecība, Rīga.
[6] Nail, T. 2022. To see the Universe more clearly, think in terms of processes, not objects. Pieejams: https://aeon.co/videos/to-see-the-universe-more-clearly-think-in-terms-of-processes-not-objects
Autors: Lilija Apine, e-pasts: lilija@zalabriviba.lv