Klimata un enerģētikas ministrija izstrādāja un novembra sākumā publiskoja ilgtermiņa plānošanas vadlīniju “Enerģētikas stratēģija līdz 2050. gadam” projektu (turpmāk – Stratēģija). Tajā sniegti potenciālie enerģētikas sektora attīstības scenāriji valstī, īstenojamās rīcībpolitikas pie dažādiem ārējiem globālajiem faktoriem. Šī dokumenta mērķis ir sniegt vīziju par to, kurā virzienā valsts plāno doties enerģētikas jomā. Tas primāri ir paredzēts enerģētikas sektorā iesaistītajiem lēmumpieņēmējiem, uzņēmējiem, investoriem, taču kalpos arī kopējas izpratnes radīšanai vai kā ietvars arī saistītajām nozarēm, citām ministrijām.
Šī gada 9. janvārī plkst. 10 ir iespēja pievienoties 1 stundas vebināram “Enerģētikas stratēģija – pārskats, trūkumi un labās lietas”, kurā Zaļās brīvības pārstāvis konspektīvi iepazīstinās ar Stratēģijas projektā atrodamo un labajām un ne tik labajām lietām mūsu skatījumā, kā arī varēsim kopīgi padiskutēt. Pieteikšanās šeit: https://forms.office.com/e/cusqKaHSQd
Darbs pie Stratēģijas pilnveides vēl notiek, un Zaļā brīvība ir sagatavojusi savu vērtējumu un komentārus:
- Novērtējam to, ka Stratēģija ir veidota, balstoties uz dažādiem scenārijiem pie mainīgiem ārējiem faktoriem, kas faktiski vienīgais veids, kā šī brīža globāli nestabilajā situācijā var veidot jēgpilnu plānošanas dokumentu.
- Tomēr mūsu galvenais iebildums ir nepietiekamā ambīcija enerģētikas sektora dekarbonizācijai, kas atbilstoši Stratēģijai pat pie optimistiskajiem scenārijiem nozīmēs, ka Latvija klimatneitralitāti 2050. gadā nesasniegs. Kaut arī Stratēģijā ir apgalvots, ka tā atbilst Zaļā kursa un klimatneitralitātes mērķim, tomēr, mūsuprāt, vispārēja tautsaimniecības klimatneitralitāte nav ticama, ja 2050. gadā enerģētikas sektorā vēlamajā scenārijā vēl tiek paredzēts fosilās dabasgāzes patēriņš 3,5 TWh gadā (savukārt, optimistiskajos scenārijos 1 & 2 ir paredzēts attiecīgi 2,6 TWh un 1,6 TWh). Kaut arī iecerēts nozīmīgs samazinājums no 2023.gada patēriņa, kas bija 7,8 TWh gadā, tomēr, ņemot vērā citu nozaru, piemēram, transporta, dekarbonizācijas būtiski komplicētāko dabu, nenovēršamās emisijas, kā arī oglekļa piesaistes izaicinājumus Latvijā, tieši enerģētikas sektoram ir jāizvirza pilnīgas atteikšanās no fosilajiem kurināmiem mērķis. Turklāt Stratēģijas tekstā pie Optimistiskā scenārija 2 ir pretruna starp tekstā minēto “Dabasgāzes izmantošana tiek pilnībā samazināta, aizstājot patēriņu ar atjaunīgiem eņergoresursiem un ilgtspējīgiem risinājumiem” un prognožu rezultātiem, kur dabasgāzes patēriņš vēl parādās 1,6 TWh gadā. Mūsuprāt, būtu jāīsteno tāda pieeja, ka vispirms kā virsmērķis izvirzāma klimatneitralitāte 2050.gadā un īstenojot Theory of change pieeju “ejot pa soļiem atpakaļ” jāidentificē, kas ir jāpaveic, lai to sasniegtu.
- Iebilstam pret energoresursu grupas “Biomasa” šī brīža tvērumu, iekļaujot arī kūdru, kūdras briketes un sadzīves atkritumus sadedzināšanai, kas ir gan maldinoši, jo ar biomasu tradicionāli saprot bioloģiskās izcelsmes resursus (neieskaitot fosilos), gan tas arī nozīmē lielu neskaidrību par to, cik lielu daļu no “Biomasas” prognozēts, ka veidos sadzīves atkritumu reģenerācija un kūdra, kūdras briketes. Kūdra un sadzīves atkritumi drīzāk iekļaujami zem grupas “Degvielas – citi”. Turklāt kūdras izmantošana enerģijas ieguvei Latvijā ir jāpārtrauc līdz 2030.gadam, kā to nosaka Teritoriālais taisnīgās pārkārtošanās plāns (tam attiecīgi Stratēģijā jātiek skaidri paustam).
- Kā rīcībpolitikas piemērs zem “Primārie energoresursi – kurināmais” pie nozarei labvēlīgiem scenārijiem (64.lpp) iekļauts “Atbalsts atkritumu reģenerācijas veicināšanai”. Atkritumu reģenerācija enerģijas ieguvei nav savietojama ar klimatneitralitātes mērķi, ņemot vērā to, ka sadzīves atkritumi uzskatāmi lielā mērā par fosilo kurināmo plastmasas komponentes dēļ (šis enerģijas veids no 2026.gada tiks pakļauts ETS sistēmai), kā arī Zaļo kursu kopumā, ņemot vērā ES nospraustos mērķus Aprites ekonomikas jomā. Uzskatām, ka šāds pasākums jo sevišķi nav atbalstāms tieši optimistiskajos scenārijos, jo tad pastāv daudz labvēlīgāki apstākļi siltumapgādes elektrifikācijai un atjaunīgo energoresursu ražošanas attīstībai.
- Attiecībā uz siltumenerģijas ražošanas prognozēm, pat nezinot to, cik liels apjoms prognozēts kūdras un sadzīves atkritumu reģenerācijai, tiek prognozēta liela paļaušanās uz meža biomasu. Optimistiskajā scenārijā 2 no biomasas 2050.gadā tiek paredzēts iegūt vēl 11,8 TWh gadā (samazinājums no 18,6 TWh 2023.gadā). Uzskatām, ka ir jātiecas uz augstāku ambīciju meža biomasas lomas samazināšanā siltumapgādē, ņemot vērā šī resursa ilgtspējas izaicinājumus1. Tomēr arī pie Optimistiskā scenārija 2 centralizētajā siltumapgādē siltumsūkņu uņ atlikumsiltuma īpatsvars 2050.gadā tiek prognozēts tikai 15%. Siltumapgādes elektrifikācija (vienlaikus ar atjaunīgās elektroenerģijas ģenerējošās jaudas pieaugumu un uzkrāšanas risinājumu attīstību) nodrošinātu mazākas svārstības tarifos, tāpēc, lai gan šīs tehnoloģijas prasa augstākas sākotnējās investīcijas, tās nodrošinātu lielāku patērētāju aizsardzību pret lielām tarifu svārstībām. Arī meža biomasas resurss, kā energokrīzes laikā novērojām, ievērojami pakļauts cenu svārstībām.
- Stratēģijā iekļautā lielā paļaušanās uz biometānu ir riskanta un nepārdomāta klimatneitralitātes sasniegšanas kontekstā saistībā ar to, ka ar biometānu Latvijā teorētiski varētu aizstāt tikai apmēram 15% no esošā dabasgāzes patēriņa, savukārt, maz ticams, ka sintētiskais metāns varētu tikt saražots tik lielā apmērā, lai aizstātu atlikušo daļu. Turklāt biometānu iecerēts izmantot arī transporta sektora dekarbonizācijā, vēl vairāk paaugstinot pieprasījumu pēc šī ierobežotā resursa. Tas rada augstu risku, ka tiks paildzināta atkarība no fosilās dabasgāzes, lai kopējā dabasgāzes tīklā tiktu uzturēts nepieciešamais gāzveida energoresurss. Turklāt Ēku energoefektivitātes direktīva nosaka, ka dalībvalstīm ir īstenojama politika, lai periodā līdz 2040. gadam tiktu pilnībā pārtraukta fosilo energoresursu izmantošana centralizētajā un individuālajā siltumapgādē. Tas nozīmē, ka līdz 2040.gadam būs pilnībā jāpārtrauc izmantot dabasgāzi siltumapgādē ēku sektoram. Latvijā iegūto biometānu būtu lietderīgāk izmantot citās jomās, piemēram, ražošanas sektorā, kuras ir grūtāk elektrificējamas (vai kur elektrifikācija nav iespējama saistībā ar nepieciešamību pēc augstas temperatūras sasniegšanas) un lauksaimniecības un citam “smagajam” transportam. Turklāt Stratēģijā Optimistiskajā scenārijā 1 prognozēts, ka biometāns aizstāj dabasgāzi 0.5% gadā, bet biomasu 2% gadā, kas raisa jautājumu par lietderību un apsvērumiem, kādēļ lielāks uzsvars ir tieši uz biomasas, nevis fosilās dabasgāzes aizstāšanu. Papildu vērā ņemams faktors biometāna kontekstā ir apstāklis, ka klimatneitralitātes sasniegšana prasīs pārmaiņas arī lauksaimniecības sektorā, lai mazinātu SEG emisijas sevišķi no lopkopības. Tas savukārt ilgtermiņā var mazināt biometāna ražošanas iespējas, jo radīsies mazāk apjomā viens no biogāzes izejmateriāliem – kūtsmēsli. Tādējādi biometāna ražošanas stratēģija būtu jāskata kontekstā ar lauksaimniecības sektora pāreju uz klimatneitralitāti.
- Pesimistiskajā scenārijā 1 attiecībā uz ēku energoefektivitātes uzlabošanu minēts: “Energoefektivitātes programmas, piemēram, ēku siltināšana, tiek veikta tikai ekonomiski izdevīgākajās vietās, samazinot plašu renovācijas pasākumu īstenošanu.” Scenārijā, kur samazinās vietējo AER risinājumu pieauguma straujums, un tātad paliek vēl būtiska atkarība no importētiem fosilajiem (t.i. dabasgāzes), ir ļoti būtiski taupības jeb energoefektivitātes uzlabošanas pasākumi. It sevišķi ņemot vērā, ka šiem pasākumiem ir netieši tautsaimniecību stimulējoši efekti (būvniecības nozares aktivitāte). Attiecīgi ierosinām nesamazināt nosiltinātos m2 gadā līdz 0.3 milj., tā vietā atstājot 0.5 m2 gadā.
- Optimistiskajā scenārijā 1 un 2 tiek minēts, ka “pastāv iespējamība, ka tiktu attīstīta arī kodolenerģijas jauda. Tādā gadījumā tā aizvietotu daļu no paredzētās sauszemes VES jaudas.” Mūsuprāt, šī iespējamība nav pietiekami reālistiska un nepieciešama, lai to minētu Stratēģijā, saistībā ar to, ka augsto sākotnējo investīciju dēļ kodolenerģija nav konkurētspējīga, tā patērētājiem sadārdzinās enerģijas izmaksas. Turklāt tās savietojamība energosistēmā ar AER ir nepilnīga. Strauji attīstās enerģijas uzkrāšanas un balansēšanas risinājumi (kā arī paredzama to konkurētspējas uzlabošanās, piemēram, ūdeņraža ražošana enerģijas uzkrāšanas nolūkos, jo sevišķi optimistiskajos scenārijos), tādēļ nav attaisnojamas riskantas investīcijas tik vērienīgos, augsta riska projektos, kam turklāt ir vairāki ļoti nopietni ilgtspējas izaicinājumi2 (kodolatkritumu droša noglabāšana, tehnoloģiskā nedrošība pēc būtības, riski, ko rada pieaugošās klimata kataklizmas, terorisma draudi), kas jau paši par sevi vien padara šo tehnoloģiju nevēlamu. Turklāt arī optimistiskajos scenārijos jāņem vērā, ka pasaule turpina būt nestabila kaut vai klimata uzkaršanas izraisīto dabas stihiju dēļ, kas jāņem vērā plānojot nākotnes energosistēmu. Stratēģijā minēts apgalvojums, ka “Optimistiskā 1 scenārija prognoze paredz enerģijas patēriņa pieaugumu, prioritizējot ilgtspējas veicināšanu”, kas ir pretrunā ar kodolenerģijas iespējamības minēšanu, jo tā nekādā ziņā nav uzskatāma par ilgtspējīgu risinājumu.
- Ierosinām pie transporta enerģijas rīcībpolitikas prioritātēm sabiedriskajam transportam noteikt augstu prioritāti visos scenārijos, jo arī optimistiskajos scenārijos ir būtiski, ka tiek veicināta transporta nozares dekarbonizācija, sevišķi veicinot pārsēšanos uz sabiedrisko transportu un citiem mobilitātes risinājumiem privāto autotransportlīdzekļu vietā, un tieši optimistiskajos scenārijos būtu vieglāk īstenojamas investīcijas šajā infrastruktūrā.
- Stratēģijā netiek pieminēti pietiekamības un pieprasījuma puses elastības veicināšanas pasākumi, kas ir neatņemamas klimatneitrālas nākotnes energosistēmas sastāvdaļas. Lai dekarbonizētu visas tautsaimniecības nozares, būs nepieciešams būtisks atjaunīgās elektroenerģijas ražošanas jaudas pieaugums. Tomēr, lai nākotnes energosistēma būtu ilgtspējīga visos rakursos, piemēram, arī materiālu ieguvē, ir nepieciešama arī pietiekamības pieejas īstenošana, lai samazinātu patēriņu uz vienu vienību, audzētu efektivitāti (kura netiek neitralizēta, pieaudzējot patēriņu citur). Vienlaikus augsts potenciāls balansētas, atjaunīgajos energoresursos balstītas energosistēmas veidošanai ir pieprasījuma puses elastības pasākumiem, kuri veicināmi ar digitāliem rīkiem un patērētāju uzvedību ietekmējošas cenu politikas veidošanu.
Kontaktpersona:
Maksis Rūdolfs Apinis
E-pasts: maksis@zalabriviba.lv