Skip to content

Vēja enerģijas ražošana. Dānijas pieredze I

Kopienu enerģijas tradīcijām Dānijā ir sena vēsture. Tā sakņojas vēja enerģijas un centralizētās siltumapgādes praksēs, kuru pārvaldīšanā iedzīvotāji iesaistījušies jau 1970. gados, bet, atskatoties vēl senākā pagātnē, jau 19. gadsimtā veidojās pirmie dāņu lauksaimnieku kooperatīvi. Līdz pat 2004. gadam likumdošana noteica, ka sabiedriskajiem pakalpojumiem, piemēram, elektroenerģijas ražošanai un centralizētajai siltumapgādei, bija jādarbojas bez peļņas (Benedettin, Stagnaro 2022, 367), tad nosacījumi mainījās attiecībā uz elektroenerģijas ražošanu, bet centralizētā siltumapgāde joprojām palika iedzīvotāju kooperatīvu vai pašvaldību uzņēmumu rokas, un peļņas gadījumā tika investēts staciju attīstībā. Tomēr, saskaņā ar ES Atjaunīgās enerģijas direktīvu (REDII) [1], tiešā veidā šī mantotā pieredze nav traktējama kā energokopiena. Kaut vai tādā aspektā, ka tā ne vienmēr ietver enerģijas kopīgošanu. 

Vēja enerģijas ražošana

Dānijas vēja parku attīstībā iezīmējas trīs laika periodi (Benedettin, Stagnaro 2022) – 1977–2001, 2001–2009, 2009 līdz mūsdienām –, un katrs no tiem saistīts ar izmaiņām globālajā enerģētikas tirgū un nacionālo  politiku valstī.

Enerģijas ražošana iedzīvotāju rokās. 1977–2001

Tiesības uz vēja enerģijas ražošanu Dānijas iedzīvotāji pieteica līdz ar globālo naftas krīzi, kuras pirmais vilnis tiek datēts ar 1973. gadu (skat. Rüdiger 2014), tam sekojošo 1979. un 1980. gadu vidu. Septiņdesmitajos gados Dānijas parlaments un rūpniecības sektors mudināja ieguldīt kodolenerģijas stacijās, bet pilsoniskais sektors aktīvi protestēja, savu viedokli paužot gan skaļos piketos, gan arī praktiskā rīcībā – enerģijas ražošanu viņi ņēma savās rokās un uzdrīkstējās būvēt pirmās vēja turbīnas. Interese par atjaunīgo resursu izmantošanu tolaik radās arī kreisi noskaņotiem inženieriem(skatīt The Limits Of Growth, the Club of Rome), kuru izpratne par ideālu attīstību sakņojās pārliecībā, ka esošā izaugsme novedīs pie resursu izsīkuma, tāpēc vienīgā iespēja ir izaugsmi ierobežot, bet sauli un vēju izmantot kā enerģijas avotus (Rüdiger 2014). Mazliet vēlāk – 1985. gadā – arī parlaments nobalsoja par kodolenerģijas aizliegumu, un tas veicināja investīciju pieaugumu alternatīvās enerģijas ražošanā, īpaši –  vēja enerģijā. 

Kooperatīvu tradīcijas, ieviestā bezpeļņas prasība un politiskā apņemšanās pāriet no importētā fosilā kurināmā un vietējo atjaunīgo radīja ideālu kombināciju jaunai realitātei: privātpersonu un kopienu celtām vēja turbīnām.

“Tvindkraft” 

“DNS-Tvind” starptautiskajā skolā (DNS dāņu valodā – Det Nødvendige Seminarium, angliski –  The Necessary Teacher Training College, latviski  Nepieciešamā skolotāju apmācības koledža ) daudzveidīgas izglītības tradīcijas un metodes caurauž vēlme būt netradicionāliem. Skola dibināta 1972. gadā ar nolūku četru gadu laikā apmācīt skolotājus Dānijas pamatskolām un vidusskolām, progresīvas personības, kas spēj saprast un reaģēt uz daudzajiem mūsdienu izaicinājumiem. Kopš skolas izveidošanas izglītībai te tiek piešķirta globālā perspektīva – skolotāji jeb veterāni kopā ar studentiem dodas vairāku mēnešu ceļojumos uz citiem pasaules kontinentiem. Dzīve un pārvietošanās autobusos toreiz, 1970. gados, deva neaizstājamu izdzīvošanas un sadarbošanās pieredzi. Tā paplašināja skatījumu uz notikumiem pasaulē. Ceļojumos pieredzētais un piedzīvotais, sastaptie cilvēki un viņu dzīves tuvplānā atgriešanos pie mācību grāmatām padarīja vērienīgi plašu.[2]

Pieredzē balstītā mācīšanās kā vēl viena Tvindas skolas vērtība materializējās vēja turbīnas celtniecībā 1975. gadā. Trīs gadu garumā te plecu pie pleca strādāja profesionāli inženieri, skolotāji un studenti, iesaistījās arī vietējie – zemnieki, mediķi un citi apkaimes iedzīvotāji, kopumā ap 400 brīvprātīgo. “Dabas enerģijas un sabiedrības labā, protestējot pret verdzību, monopolizāciju un kodolenerģiju” – šādi turbīnas tapšana aprakstīta turbīnas pamatnē izvietotajā pastāvīgajā ekspozīcijā. Brīvprātīgie paši projektēja un izgatavoja visas vēja turbīnas daļas, sākot no masta un beidzot ar stiklplasta lāpstiņām.

Tvindas kopiena tolaik krietni apsteidza laiku. Vēja turbīna tapa, mācoties vienam no otra, pieļaujot kļūdas, meklējot alternatīvus risinājumus un, kas jo īpaši būtiski, pieņemot viedokļu daudzveidību. Tvindiešu darbs pierādīja, ka atjaunīgā enerģija var kļūt pieejama pēc iespējas lielākam skaitam lietotāju, un ar šādu pārliecību viņi dalījās ar zināšanām un pieredzi, ikvienam interesentam darot pieejamus inženiertehniskos plānus, nevis glabājos tos kā komercnoslēpumus pašu peļņai. Savukārt komercsabiedrības šādas jaudas vēja enerģijas projektus sāka īstenot tikai 1985. gadā.

“Tvindkraft” ir simbols kustībai pret kodolenerģiju, parādot, ka kopienas var ņemt nozīmīgus enerģētikas jautājumus savās rokās.

Tvindas vēja turbīna joprojām darbojas un saražo aptuveni 500MWh elektroenerģijas gadā, nodrošinot skolai un tās ēkām bezmaksas elektroenerģiju un papildu ienākumus no elektrotīklā ievadītās elektroenerģijas. Sākotnēji tā tika būvēta kā 2 MW elektrostacija, bet pašreizējā elektrostacijas jauda ir 1MW. Turbīnas augstums ir 53 metri.

Laika periodā līdz 2001. gadam tika pieņemti vairāki revolucionāri lēmumi, kas sekmēja vēja enerģijas attīstību Dānijā (Mey, Diesendorf 2018): 

  • lauksaimnieki drīkstēja uzstādīt vēja turbīnas uz savām zemēm; 
  • tika noteikts, ka turbīnu īpašumtiesības pieder tikai vietējiem iedzīvotājiem, kuri to pārvaldīšanai apvienojās kooperatīvos; 
  • pastāvēja ierobežojums, cik akciju uzņēmumā vai turbīnu īpašumā drīkst piederēt vienam indivīdam. 

Individuālie patērētāji un valsts institūcijas kopīgi ieguldīja vēja parku attīstība, tādējādi būtiski samazinot savas izmaksas par patērēto enerģiju vai nopelnot no tīklā pārdotās elektroenerģijas. Šāda īpašumtiesību decentralizācija gāja roku rokā ar vietējo enerģētikas biroju izveidi, kas darbojās sazobē ar elektroenerģijas plāniem. Pie tam pēc pirmās naftas krīzes valsts finanses, kas tika iekasētas no elektroenerģijas patērētājiem, nereti tika novirzītas atjaunojamās enerģijas pētniecībai. 

Attēls ilustrē elektroenerģijas ražošanu centralizēti 1980.gados un to decentralizāciju šodien.
Avots: Handbook for Energy Communities. 1st edition. 2020. Energiforum Sydhavn.

1983. gadā Dānijā tika izveidots arī institūts “Ziemeļu tautas centrs atjaunīgajai enerģijai” (Nordic folkcenter for renewable energy), kas darbojās atjaunīgās enerģijas un tās pieejamības izpētei. Institūts sāka izstrādāt un testēt jaunas vēja turbīnas ar jaudu no 20 līdz 550 kW, meklējot arī tehnoloģiskus risinājumus, kas atvieglotu vēja turbīnu uzstādīšanu lauksaimniekiem un kopienām. Centrs vienmēr ir bijis atvērts eksperimentiem un radošām izpausmēm enerģijas ražošanā. Starp dažādām idejām te testēta jūras viļņu enerģija, jaunas saules elektrostaciju tehnoloģijas, piemēram, ēku fasādē integrējot saules moduļus, kā arī pētītas lopkopībā izmantojamas biogāzes fermentācijas iekārtas. Šodien institūtam ir nozīmīga vieta izglītībā un atjaunīgās enerģijas vēstures saglabāšanā.

Līdz 2002. gadam vēja parku saražotā enerģija sasniedza 23% no visas valstī saražotās jaudas, bet aptuveni 150 000 mājsaimniecībām piederēja daļas vēja enerģijas kooperatīvos (Benedettin, Stagnaro 2022, 368).

Energotirgus liberalizācija. 2001–2009

90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā konservatīvās partijas pārņēma varu no sociāldemokrātiem. Toreizējās ES enerģētikas direktīvas [3] noteica, ka dalībvalstīm jāatver elektroenerģijas tirgi konkurencei, kas pavēra iespējas lielu un jaudīgu vēja parku attīstībai, bet nelieli iedzīvotāju kooperatīvi vai privātpersonas pamazām tika izspiesti no tirgus, jauni kooperatīvi netika dibināti, un daudzi esošie tika likvidēti (Benedettin, Stagnaro 2022, 368). 2004. gadā vēja enerģijas kooperatīvos iesaistīto mājsaimniecību skaits bija samazinājies līdz 100 000, bet 2009. gadā tas saruka līdz 50 000 (turpat).

Faktori, kas mainīja enerģētikas ainavu (Benedettin, Stagnaro 2022, 369):

  • pieņemtie ainavu aizsardzības plāni rosināja uzstādīt mazāku skaitu, bet lielāka izmēra turbīnu noteiktās teritoriālās plānošanas zonās; palielinoties turbīnu izmēriem, palielinājās arī kapitālieguldījumi, kurus varēja atļauties lielās kompānijas, ne iedzīvotāji;
  • saskaņā ar pirmo un otro enerģētikas paketi tika atcelta prasība, ka turbīnu īpašumtiesības pieder vietējiem iedzīvotājiem; 
  • nebija spēkā arī akciju un turbīnu skaita ierobežojumi uz vienu personu;
  • tika atcelts arī bezpeļņas nosacījums. 

Pārmaiņas grāva agrāko sabiedrības atbalstu vēja turbīnu celtniecībai. Arvien biežāk izskanēja argumenti, ka turbīnas ir apdraudējums dabas daudzveidībai, tās pazemina vietējo ainavisko vērtību un troksnis ir traucējošs tuvumā dzīvojošajiem cilvēkiem (Egelund Olsen, 2014). 

Tiboronas osta

Ziemeļjūras piekrastē Dānijā atrodas kuģošanai vienmēr piemērotā Tiboronas osta (Thyboron Port). Tās darbība aizsākās pirms vairāk nekā 100 gadiem, un gandrīz 6 km garajai piestātņu zonai līdzās ir astoņas vēja turbīnas, četras no tām – atklātā ūdenī. Daļa turbīnu pieder vietējo iedzīvotāju biedrībai, daļa – privātiem uzņēmējiem. Ostas teritorija, pateicoties apkārtnē dzīvojošo cilvēku pūliņiem, daudzu gadu garumā palēnām attīstījusies. Reiz daļa šobrīd apgūtās sauszemes bija zem ūdens, un vēl ap 2002. gadu valdība bija skeptiska par vietējo uzņēmēju iecerēm vidot šeit vēja parku [4]. Pretstatā valdošajām aprindām iedzīvotāji uzticējās savējiem, un sarunu rezultātā 2004. gadā tika saņemta atļauja būvēt turbīnas uz sauszemes. Pirmā bija 3MW turbīna, šobrīd darbojošās ir 7MW un 120m augstas turbīnas. Kooperatīva dibināšanas un vēja parka plānošanas laikā tika pārdots gandrīz 10 000 akciju, katra no tām, piem., 2021. gadā bija 36 eiro vērta, parkam saražojot aptuveni 25 000MKh elektroenerģijas. Ik gadu tiek pārvēlēti pieci kooperatīva padomes locekļi, kuri uzrauga parka darbību un pieņem stratēģiskus lēmumus tā attīstībā.  

Centieni enerģiju demokratizēt. 2009 līdz mūsdienām

Mazliet atkāpjoties laikā, jāiezīmē periods no 2009. gada, kad Dānijā tika uzsāktas reformas, lai veicinātu investīcijas vēja enerģijā un sasniegtu ES valstu dekarbonizācijas mērķus. 

To sasniegšanai (Benedettin, Stagnaro 2022, 369):

  • tika palielinātas fiksētās piemaksas vēja enerģijai; 
  • izveidots fonds vietējo vēja turbīnu īpašnieku organizāciju atbalstam un priekšizpētei perspektīvāko vietu apzināšanai;
  • jauno turbīnu uzstādītājiem 20% akciju jāpiedāvā iedzīvotājiem 4,5 km rādiusā no vēja parkiem, bet, ja akcijas vietējie neizpērk, tās jāpiedāvā plašākā tirgū.

20% akciju iegādes iespēja šķita kā viens no risinājumiem, lai kaut nedaudz stiprinātu enerģijas demokrātiju, bet vienlaikus uzplaiksnīja diskusijas par sociālo nevienlīdzību, proti, iedzīvotāji ar zemiem ienākumiem investēt nespēja, bet kā akcionāriem maksātspējīgajiem bija maza ietekme uzņēmumu attīstībā; atlika tikai finansiālais ieguvums, kas nāca no peļņas (Savaresi, 2019). Neraugoties uz zināmu iedzīvotāju līdzdalības pieaugumu, esošie kopienām vai iedzīvotājiem piederošie projekti ir nelieli: aptuveni 60% ir ar pieciem vai mazāk akcionāriem, un tikai 20% ir vairāk nekā 50 akcionāru, bet paši vēja parki noveco: ir aplēses, ka 2016. gadā aptuveni 69% iedzīvotājiem piederošo turbīnu bija vismaz 15 gadus vecas (Gorroño-Albizu 2019, 6). 

Kopš 2018. gada Dānijas enerģētiku regulējošie likumi sekmē vēja parku veidošanu atklātos ūdeņos, nevis uz sauszemes, turklāt ekonomiskais atbalsts tiek piešķirts konkursa kārtībā, un arī tas samazina iedzīvotāju apvienību konkurētspēju. Tomēr iedzīvotāju kooperatīvi arvien vairāk meklē arī citas darbības mehānismus un viens no tādiem irtirdzniecības uzņēmuma “Vindenergi Danmark” – uzņēmums, kas pērk un tirgo elektroenerģiju Nord Pool vēja enerģijas kooperatīvu un citu privāto ražotāju vārdā. Vindenergi Danmark ir organizēts kā bezpeļņas kooperatīvs, kas pieder tikai tā biedriem. Lai gan precīzu skaitļu nav, tiek lēsts, ka divas trešdaļas no visiem kooperatīviem tirgojas ar Vindenergi Danmark (Bauwens 2016, 140).

Arī Tiboronas ostas attīstībai negāja secen lielo attīstītāju interese, un ap šo laiku interesi par turbīnu būvniecību atklātā ūdeni izrādīja “Siemens” (Siemens Gamesa Renewable Energy). Vietējie attīstītāji ilgu laiku nepiekrita, ka viņiem pievienojas “ārējie spēlētāji” [5] un gribēja teritorijas attīstību paturēt vietējo iedzīvotāju pārziņā, bet politiskais spiediens darīja savu un “Siemens” saņēma atļauju būvēt testa turbīnas jūrā. “Nissum Bredning Vind”, salīdzinājumā ar citiem jūras vēja enerģijas projektiem, ir neliels jaudas ziņā – te atrodas četras 7MW turbīnas. Taču uzņēmums radis vietu jauni risinājumu testēšanai atklātos ūdeņos. Turbīnu pamatne, kas tiek saukta par jacket foundation, 66 kV pārvades sistēma, kabeļa-caurulē uzstādīšana – šie un citi testētie risinājumi ir attaisnojuši cerības un varētu būtiski samazināt turbīnu izmaksas. 

Šī publikācija tapusi ar Ziemeļu Ministru padomes un Eiropas klimata fonda finansiālu atbalstu. Par publikācijas saturu atbild “Zaļā brīvība”, un tas ne vienmēr atspoguļo finansētāju uzskatus.

[1] MK noteikumi energokopienu darbībai Latvijā tiks pieņemti 2023. gada pavasarī, bet iepazīties ar noderīgu informāciju uz resursiem iespējams sekojot saitei: https://www.zalabriviba.lv/top-energokopienu-regulejums-latvija/.

[2] No skolas dibinātāja Elmer Vaerge stāstītā 10.08.2022.

[3] Pirmajā enerģētikas paketē bija divas direktīvas: pirmā Elektroenerģijas direktīva 96/92/EK, kas pieņemta 1996. gadā, un pirmā gāzes direktīva 98/30/EK, kas pieņemta 1998. gadā. Pakete noteica elektroenerģijas un gāzes iekšējā tirgus liberalizāciju un nacionālo pārvades sistēmu operatoru (PSO) pārvaldības un uzskaites nošķiršanu. Dalībvalstīm šīs direktīvas bija jāievieš valsts tiesību aktos attiecīgi līdz 1998. gadam elektrībai un līdz 2000. gadam gāzei.

[4] No Skovgaard Invest pārstāvja Jens Joergen Birch stāstītā 11.08.2022.

[5] Turpat


Literatūra:

Bauwens, T., Gotchev, B., Holstenkamp, L., 2016. What drives the development of community energy in Europe? The case of wind power cooperatives. Energy Res. Social Sci. 13, 136-147. https://doi.org/10.1016/j.erss.2015.12.016

Benedettin S., Stagnaro C, 2022. Energy communities in Europe: a review of the Danish and German experiences in Energy Communities. Customer-Centered, Market Driven, Welfare-Enhancing? 363-384. https://doi.org/10.1016/B978-0-323-91135-1.00015-8 P367

Egelund Olsen, B., 2014. Regulatory financial obligations for promoting local acceptance of renewable energy projects. In: Peeters, M., Schomerus, T. (Eds.), Renewable Energy Law in the EU. Edward Elgar Publishing, London. 189-209.

Gorroño-Albizu, L., Sperling, K., Djørup, S., 2019. The past, present and uncertain future of community energy in Denmark: critically reviewing and conceptualising citizen ownership. Energy Res. Social Sci. 57. https://doi.org/10.1016/j.erss.2019.101231

Mey, F., Diesendorf, M., 2018. Who owns an energy transition? Strategic action fields and community wind energy in Denmark. Energy Future 35, 108-117. https://doi.org/10.1016/j.erss.2017.10.044

Rüdiger, M. 2014. The 1973 oil crisis and the designing of a Danish energy policy. Historical Social Research39(4), 94-112. https://doi.org/10.12759/hsr.39.2014.4.94-112

Savaresi, A., 2019. The rise of community energy from grassroots to mainstream: the role of law and policy. J. Environ. Law 31, 1-24. 


Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *