Jūnija beigās “Zaļā brīvība’’ viesojās sarunu festivālā LAMPA – gan kā diskusiju dalībnieki, gan kā klausītāji. Daudzo vērtīgo diskusiju piedāvājumā sevišķu mūsu uzmanību raisīja divas no tām – “Latvija – klimatneitrāla valsts. Drosme vai nepieciešamība?”, piedaloties enerģētikas politikas interešu grupas dalībniecei Inai Bērziņai-Veitai, un “Futūristisks skatījums “Latvijas enerģija 2050””, piedaloties “Zaļās brīvība” un “CEE Bankwatch Network” pārstāvei Kristai Pētersonei. Abas diskusijas bija saistītas ar šī brīža aktualitāti – Latvijas virzību uz klimatneitralitāti līdz 2050.gadam.

Kāpēc “klimatneitralitāte” šobrīd ir aktuāla?

Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Parīzes nolīgums, kuru ratificējusi Latvija un vēl 180 puses, paredz pasaules mērogā izlēmīgi un drīz rīkoties, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas (SEG), un par mērķi izvirza iegrožot globālo temperatūras pieaugumu krietni zem 2°C  salīdzinājumā ar pirmsindustriālo līmeni un censties panākt, lai tas nepārsniegtu 1,5°C [1]. Lai to izdarītu, ir jāsasniedz globālās SEG neto nulles līmenis vismaz līdz 2050.gadam.

Klimatneitralitāte jeb SEG emisiju neto nulles līmenis nozīmē, ka radītās SEG emisijas tiek pilnībā kompensētas ar oglekļa dioksīda piesaisti vai, izmantojot noteiktas tehnoloģijas, netiek pieļauta radītā SEG emisiju apjoma izlaide.

Šī gada jūnijā Latvija apliecināja nacionālo pozīciju par Eiropas ilgtermiņa stratēģiju “Tīru planētu – visiem!”  un ir gatava virzīties uz klimatneitrālu attīstību līdz 2050.gadam. Šobrīd to apņēmušās jau 25 no 28 ES dalībvalstīm, un šī brīža Eiropas Savienības (ES) prezidējošā valsts Somija vēlas panākt vienošanos ES līmenī par šo jautājumu līdz šī gada beigām. 

Drosme

Atsaucoties uz iepriekš minētās diskusijas tēmu – vai klimatneitralitāte Latvijā ir drosme vai nepieciešamība?, diskusijas dalībniece SIA “Salaspils Siltums” valdes locekle un Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas prezidente Ina Bērziņa-Veita atbild – tā ir nepieciešamība, kurai vajadzīga drosme. Savukārt Latvijas Lauksaimniecības universitātes vadošais pētnieks Aleksejs Nipers uzdod retorisku jautājumu – vai cilvēks, kas lec no Vanšu tilta, ir drosmīgs? Un pats atbild- vajag rīkoties drosmīgi, bet ar prātu. Kopumā diskusijas atspoguļo viedokli, ka klimatneitralitāte ir tautsaimniecības izaicinājums, kura galvenie argumenti ir nevis pasaules glābšana, bet attīstības iespēja.

Nepieciešamība

Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (IPCC) 2018. gada oktobrī izdeva īpašo ziņojumu par ietekmi, kādu radītu globālā sasilšana par 1,5°C, salīdzinot ar pirmsrūpniecības laikmeta līmeni, un par globālajiem pārejas ceļiem, kas saistīti ar SEG emisiju. Ir zinātniski pierādījumi, kas apliecina, ka cilvēka darbības izraisītā globālā sasilšana jau ir sasniegusi 1°C virs pirmsrūpniecības laikmeta līmeņa un turpina pieaugt par aptuveni 0,2°C desmit gados [2].

1990.–2016. gada laikposmā ES SEG emisijas ir samazinājušās par 22% [3]. Savukārt Latvijā kopš 1990.gada tās ir samazinājušās par 57%, taču lai sasniegtu klimatneitralitāti līdz 2050. gadam, ir nepieciešams rīkoties efektīvāk. 

Galvenie SEG emisiju avoti Latvijā ir enerģētika, transports un lauksaimniecība. VARAM Klimata pārmaiņu departamenta direktore Ilze Prūse atzīmē, ka emisiju radīšana nav iepriekš minēto sektoru pašmērķis, bet gan atbilde uz iedzīvotāju pieprasījumu, ko savā uzrunā apstiprina arī ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro – vispirms jāņem vērā zero waste pieeja – tērēt mazāk. Saskaņā ar Ilzes Prūses teikto – būtiska panākumu atslēga ir sabiedrība. Tieši sabiedrība var ietekmēt SEG emisiju apjoma samazināšanos, samazinot savu enerģijas, transporta, pārtikas u.c. patēriņu. Svarīgi ir mainīt katra individuālo rīcību ikdienā, bet vēl svarīgāk ir būt informētiem un pieprasīt izmaiņas sabiedrībā kopumā, kopienām virzot pārmaiņas reģionālā un nacionālā līmenī.

Saskaņā ar jaunāko īpašo Eirobarometru (2018. gada novembris) 37% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka klimata pārmaiņas pilnībā izraisa cilvēku darbība un 49% – daļēji izraisa cilvēku darbība, un 71% piekrīt, ka cīņa pret klimata pārmaiņām un efektīvāka enerģijas izmantošana var radīt ekonomikas izaugsmi un darbvietas Eiropā.

Diskusijas laikā minēts, ka šobrīd informācijas par klimata pārmaiņām ir samērā daudz – cilvēki zina, kā vajadzētu rīkoties, taču ļoti bieži mums pietrūkst motivācijas vai zināšanu par konkrētākām rīcībām. Diskusiju dalībnieki vairākkārtīgi atzīmē, ka būtiskākās pārmaiņas radīs ekonomiskais stimuls.

Šajā rakstā apskatīsim diskusijās vairāk pārrunātos sektorus – enerģētiku un transportu.

Enerģētika

Kopš 2005. gada Latvijā enerģētikas sektora – siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanas – emisijas samazinājušās par 21%, tā galvenie iemesli ir izmantotā kurināmā veida un patērētā kurināmā daudzuma samazinājums [4]. LAMPA diskusijās eksperti iezīmēja nākotnes tendences – bezkurināmā enerģētika un kopienu enerģija. 

Lai samazinātu SEG emisijas enerģētikas sektorā, būtiska nozīme ir atjaunojamo energoresursu īpatsvara palielināšanai un energoefektivitātes pasākumiem. Šobrīd lielisku piemēru rāda “Salaspils siltums”, kur pašlaik notiek saules kolektoru uzstādīšanas darbi. Pēc projekta realizācijas, plānots 90% apmērā ražot siltumenerģiju, izmantojot tikai atjaunojamos energoresursus [5], un tā būs viena no lielākajām saules enerģijas centralizētās siltumapgādes sistēmām Eiropā (vairāk lasi “Zaļā brīvība” mājaslapā).

Iedzīvotāji var meklēt un īstenot videi draudzīgākus risinājumus paši – kopienas ietvaros. „Kopiena” šajā kontekstā parasti tiek saprasta kā kooperatīvi un/vai pašvaldība, tai skaitā vietējo iedzīvotāju grupas, kuri sadarbībā ar pašvaldību, biznesa sektoru u.c. paši ievieš un līdzfinansē sev izdevīgākās AER tehnoloģijas, piemēram, lai nodrošinātu elektroenerģijas ražošanu pašu vajadzībām. Kopienas un kooperatīvu enerģijas projekti var būt dažādā mērogā – sākot no dažām saules baterijām uz novada pašvaldības ēkas jumta līdz pat liela mēroga vēja enerģijas parkiem [6] (vairāk lasi “Zaļā brīvība” mājaslapā). Šobrīd Latvijā ir uzstādīts neliels skaits pašpatēriņam paredzētās atjaunojamās enerģijas ražošas iekārtas. Taču eksperti uzskata, ka tuvāko gadu laikā tehnoloģijas būs spējīgas atmaksāties arī bez papildu atbalsta. Šobrīd sadarbībā ar Rīgas plānošanas reģionu Mārupes novadā plāno īstenot kopienu enerģijas pilotprojektu [7].

Būtiska diskusiju tēma, kas Latvijā pagaidām ir maz pētīta ir enerģētiskā nabadzība (vairāk lasi “Zaļā brīvība” mājaslapā). Tika uzsvērts, ka klimatneitralitāte vispirms ir kultūras un labklājības jautājums, līdz ar to nebūtu vēlams tērēt lielus valsts budžeta līdzekļus AER atbalstam, jo būtiski līdzekļi jāparedz arī sociālās nevienlīdzības un nabadzības mazināšanai. To uzskatāmi demonstrē Maslova cilvēku vajadzību hierarhija – cilvēki nesiltinās savus mājokļus, kamēr nevarēs nodrošināt citas savas ģimenes pamatvajadzības. Ir jādomā par atbalsta mehānismiem trūcīgajiem iedzīvotājiem, kas nespēj nodrošināt pienācīgu siltumu mājokļos, apmaksāt komunālos rēķinus par apkuri vai siltināt savus mājokļus.

Transports

Kopš 2005. gada transporta sektora emisijas palielinājušās par 6,9%, ko ietekmē galvenokārt automobiļa skaita pieaugums. 93,9% emisiju rada ceļu transports, it sevišķi privātais vieglais transports kā degvielu izmantojot fosilos energoresursus.  Kopš 2005. gada SEG emisijas ir palielinājušās automašīnu skaita pieauguma dēļ [8]. 

Latviešiem ir jāmaina izpratne par mobilitāti – jāizvēlas videi draudzīgākā iespējamā pārvietošanās alternatīva, kā arī jāizvēlas auto, kas rada mazāku ietekmi uz vidi, t.sk. auto ar mazākiem dzinējiem. Saskaņā ar Eurostat datiem Latvijā ir procentuāli visvairāk auto ar lielu dzinēju jaudu [9].

Viena no videi draudzīgākām alternatīvām ir elektrotransporta līdzekļi, to gan Latvijā pagaidām ir diezgan maz – līdz 2019. gada 1. aprīlim reģistrēti 598 elektrotransportlīdzekļi. Kopš 2018. gada jūlija Latvijā ir pieejamas 70 elektroauto ātrās uzlādes stacijas (meklē kartē), kas saskaņā ar CSDD pārstāvja teikto ir pietiekami, lai spētu ar elektroauto izbraukāt gandrīz visu Latviju. Līdz 2021.gadam kopumā paredzēts uzstādīt līdz 150 ātrās uzlādes stacijām [10].

Plašāku aprakstu par transportu un ieteikumus atrodi “Zaļajā ceļvedī”.

Klimatneitralitāte 2019

Viens no soļiem virzībā uz klimatneitralitāti ir Nacionālā enerģētikas un klimata plāna izstrāde, kas šobrīd ir izstrādes procesā (vairāk par plānu var lasīt “Zaļā brīvība” mājaslapā). Plānu paredzēts pabeigt līdz šī gada beigām, taču vēl līdz 1.augustam iespējams iesniegt savus komentārus par plānā paredzētajām darbībām. 

2050.gads ir tāls termiņš, taču lai sasniegtu ambiciozus mērķus, ir laiks sākt.  Klimatneitralitāte 2050. gadā ir liels tautsaimniecības izaicinājums un nav viegli sasniedzams mērķis, bet tomēr ir sasniedzams mērķis. Ir nepieciešams gan sabiedriskais, gan politiskais atbalsts. 

Nākotne ar tīrāku enerģiju klimatneitrālā Latvijā un LAMPA Cēsīs

Post scriptum vietā jāpiemin telpa, kurā notika diskusija “Futūristisks skatījums “Latvijas enerģija 2050””- Rīgas Tehniskās universitātes telts SILTUMNĪCA, kas būvēta no reiz jau izmantotiem dažāda lieluma ēku logiem un aprīkota ar saules paneļiem un sensoriem saražotās enerģijas, temperatūras, mitruma un CO2 mērīšanai. Mērījumu veikšanā aktīvi tika iesaistīti platformas apmeklētāji. Uz SILTUMNĪCA jumta uzstādīti vairāk nekā desmit saules enerģijas paneļi ar kopējo jaudu 4,3 kW (vairāk lasi šeit).