Parīzē tika panākta visaptveroša, ambicioza un universāla vienošanās, kuras mērķis ir samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju daudzumu un nodrošināt, lai globālā temperatūra nepaaugstinātos vairāk par 2 ^oC, salīdzinot ar pirms industriāla laikmeta vidējo temperatūru, cenšoties to noturēt 1,5 ^oC. Vienošanās paredz, ka emisijām ir jāsasniedz savs augstākais punkts pēc iespējas ātrāk, atzīstot, ka jaunattīstības valstis savas emisijas kādu laiku var audzēt.

Šis mērķis ir ambiciozs, jo līdz šim emisijas ir augušas un 2015. gadā sasniegušas līdz šim augstāko līmeni. Kopš 1880. gada globālā vidējā atmosfēras temperatūra cēlusies par 1 ^oC, un ANO pētījumi liecina, ka tas jau izraisījis pasaulē neatgriezeniskas pārmaiņas, piemēram, Grenlandes ledāju kušanu un koraļļu rifu bojāeju. Īpašas bažas par temperatūras kāpumu izjūt Klusā okeāna salu valstu iedzīvotāji, kuru apdzīvotās teritorijas var nogrimt okeāna ūdeņos. Šo mazo salu valstu pārstāvji arī Parīzē veidoja ambiciozo valstu bloku, kas uzstāja par tūlītēju, neatliekamu rīcību gan emisiju samazināšanā, gan pielāgošanās pasākumu nodrošināšanā.

Gatavojoties Parīzes samitam, 155 valstis iesniedzas savus SEG emisiju samazināšanas plānus. Ja šie plāni tiks īstenoti, globālā temperatūra varētu celties par 2,7 ^oC, salīdzinot ar pirmsindustriālo laikmetu. Taču atbilstoši pašreizējām zināšanām tas diemžēl nav pietiekoši, lai apturētu katastrofālu un neatgriezenisku ietekmi uz ekosistēmām un cilvēku dzīves vidi. Tāpēc jācer, ka valstis (Ķīna, ASV, Japāna, Krievija u. c.), kas rada būtiskas SEG emisijas un līdz šim nav spērušas pietiekamus soļus to samazināšanā, pārskatīs savus plānus. Parīzes vienošanās paredz, ka valstīm tas būs jādara ik pēc pieciem gadiem.

ES un citas industrializētas valstis apņēmās ieguldīt savus līdzekļus un pūles emisiju samazināšanā jaunattīstības valstīs un tām palīdzēt pielāgoties radītajām klimata pārmaiņām. Pārējās valstis tika aizcīnītas to darīt brīvprātīgi. Šiem mērķiem līdz 2025. gadam Klimta pārmaiņu fondā ir plānots savākt 100 miljardus ASV dolāru. Diemžēl šis apņemšanās punkts ir brīvprātīgs, jo ASV nav cerību kam tādam panākt apstiprinājumu Kongresā.

Viens no Parīzes vienošanās pantiem runā arī par “zaudējumiem un bojājumiem” (loss and damage), kas klimata pārmaiņu rezultātā radušies daudzām valstīm, piemēram, no ekstremāliem laikapstākļiem. Taču vienošanās tekstā ir arī atruka, ka šīs valstis nevar pieprasīt citām valstīm kompensēt radītos zaudējumus. Šis ir viens no industrializēto valstu, kas vēsturiski ir atbildīgas par aptuveni 80 % visu radīto emisiju, Parīzes samita “sasniegumiem”, jo garantē, ka cietušās valstis nevarēs pieprasīt kompensācijas no atbildīgajiem.

Lai arī pasaules līderi slavē Parīzes klimata konferences sasniegtos rezultātus, Parīzes vienošanās ir noklusējusi vairākas problēmas.

Pirmkārt, Parīzes vienošanās mērķi nav sasniedzami, ja valstis ievērojami nesamazinās savas emisijas. Lai arī vienošanās paredz neto nulles emisijas sasniegt tikai 2100. gadā, fosilās enerģijas patēriņam jau tagad ir strauji jāsamazinās. Šāda emisiju samazināšana būs liels trieciens daudzām korporācijām un valstīm, kas tiešā veidā ir atkarīgas no naftas, oglēm un dabasgāzes. Šie resursi jau ir iegrāmatoti kompāniju un valstu bilancēs, bet, ja mēs sadedzināsim pašlaik atklātos fosilo energoresursu krājumus, mēs noteikti pārsniegsim 2 ^oC robežu. Līdz ar to lielākā daļa šo resursu būtu jāatstāj zemē. Par to, kā to panākt Parīzē nerunāja.

Vēl viena lieta, par ko Parīzē netika runāts, ir mūsu patēriņa radītās emisijas. Emisiju tirdzniecībā un Kioto protokolā runa ir tikai par teritoriālajām emisijām – tām, kas rodas attiecīgajā valstī un ir saistītas ar vietējo transportu, rūpniecību, enerģētiku vai lauksaimniecību. Taču lielākā daļa Latvijā un arī daudzās citās ES valstīs patērēto preču tiek ražotas kaut kur citur pasaulē. Tāpēc mūsu patēriņa radītās emisijas ir lielākas par vietējām emisijām. Apmaiņā pret šīm augošajām emisijām Ķīnā u. c. jaunattīstības valstīs mēs saņemam lētas preces mūsu augošajam pieprasījumam. Diemžēl šo atkarību no patēriņa mainīt ir ļoti grūti, jo arī mūsu tautsaimniecība ir būvēta uz aizvien pieaugoša patēriņa modeļa, līdzīgi kā finanšu piramīdas 90. gados.

Mūsu apsēstība un atkarība no ekonomiskās izaugsmes arī ir konfliktā ar Parīzes apņemšanos. Ekonomiskā izaugsme līdz šim lielā mērā bijusi balstīta spējā konvertēt fosilos resursus lētās precēs un pakalpojumos. Līdz ar to ekonomikai augot, tiek patērēts vairāk un vairāk resursu un radīts arvien lielāks piesārņojums. Efektivitātes uzlabojumi izaugsmei netiek līdzi. Ekonomiskā attīstība tīri teorētiski var būt bezgalīga, bet planētai, uz kuras dzīvojam, ir acīm redzamas biofizikālas robežas, kuras mēs īsti nevaram pārkāpt un ignorēt.

Daži no būtiskākajiem starptautiskās klimata politikas principiem ir:

• Konverģences un kontrakciju pieeja (Contraction & Convergence)
• Klimata taisnīgums (Climate justice)
• zaudējumi un bojājumi (loss and damage)