1992.g. Latvija kopā ar 164 citām valstīm paraksta Apvienoto Nāciju Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC) un apņemas līdz 2000 gadam stabilizēt siltumnīcefekta gāzu (SEG) izmešus 1990. gada līmenī.

1994.g. UNFCCC stājas spēkā (to ratificējušas 100 valstis).

1995.g. Saeima ratificē UNFCCC.

1997.g. Latvija paraksta Kioto protokolu un apņemas līdz 2008.-2012. gadam samazināt SEG izmešus par 8 % no 1990. gada līmeņa.

1998.g. Latvijas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) sastāda Latvijas klimata politikas plānu.

2001.g. Marokešas līgumā tiek detalizēti soļi SEG emisiju samazināšanai; ASV atkāpjas no Kioto protokola.

2002.g. LR  Saeima ratificē Kioto protokolu.

2005.g. 16. februārī stājās spēkā UNFCCC Kioto protokols.Monreālas konferencē tiek nolemts uzsākt sarunas par nākamo Kioto protokola vienošanos.

2005.g. Latvija apstiprināja Klimata pārmaiņu samazināšanas programmu 2005.-2010. gadam (MK 2005. g. 6. aprīļa rīkojumu Nr. 220).

2007.g. ES apstiprināja klimata pārmaiņas un enerģijas plānu, lai ierobežotu ES siltumnīcefekta gāzu emisijas par vismaz 20 % līdz 2020. gadam (no 1990. gada līmeņa) un līdz 2020. gadam sasniegtu mērķi, kas paredz 20 % no visa ES primārā enerģijas patēriņa nodrošināt ar atjaunojamo enerģiju.

2007.g. ANO Starptautiskais klimata pārmaiņu panelis (IPCC) publicē vairākus ziņojumus, kas apstiprina, ka cilvēku darbības rezultātā planētas klimats neatgriezeniski mainās un ir nepieciešams nekavējoties rīkoties, lai novērstu sekas.Bali konferencē tiek panākta vienošanās par ilgtermiņa sadarbību līdz 2012. gadam un tālāk.

2008.g. Eiropas Komisija piedāvāja jaunu enerģijas un klimata paketi, lai sasniegtu emisijas samazināšanas mērķi.

2008.g. 1.-12. decembrī Poznaņā, Polijā notika ANO Konvencijas par klimata pārmaiņām dalībvalstu 14. konference.

2009.g. Apvienoto Nāciju Organizācijas Klimata pārmaiņu ietvarkonvencijas (angļu valodā – Framework Convention on Climate Change jeb UNFCCC) dalībvalstu 15. konference jeb COP15, kas notika Dānijas galvaspilsētā Kopenhāgenā no 2009. gada 7. līdz 18. decembrim. Konferencē netika panāktas būtiskas vienošanās, jo ASV un Ķīna nepiekrita būtiskiem ierobežojumiem, bet tika izveidota brīvprātīgā Globālā vienošanās, kas paredz atvēlēt ievērojamus līdzekļus jaunattīstības valstīm klimata pārmaiņu ierobežošanai.

2010.g. Kankūnas konferencē (COP16) tika panākta vienošanās par jaunu dokumentu cīņai ar klimata pārmaiņām, kas ietver Zaļā klimata fonda radīšanu jaunattīstības valstīm, kur nonāks ievērojama daļa finansējuma cīņai ar klimata pārmaiņām, veidot centrus, kuros valstis dalīsies ar “zaļajām” tehnoloģijām un “ievērojami samazināt” SEG emisiju apjomu.

2011.g. Durbānas konference (COP17), kurā Konvencijas puses atzina nepieciešamību veidot jaunu, vispārēju, juridisku vienošanos cīņai ar klimata pārmaiņām pēc 2020. gada (2015. gada vienošanās), šajā sesijā arī tika iezīmēts 2015. gada vienošanās laika grafiks un nepieciešamība pēc Kioto protokola otrā saistību perioda, kas nodrošinātu valstu saistības laika posmā no 2013. līdz 2020. gadam.

2012.g. Dohas konferencē (COP18) Kioto protokola līgumslēdzējas puses vienojās par Kioto protokola otro saistību periodu (Dohas grozījums). Lai Dohas grozījumu uzskatītu par spēkā esošo, tas jāratificē ¾ Kioto Protokola līgumslēdzējām pusēm (tas ir, 144 no 192 līgumslēdzējām pusēm). 2015. gada sākumāto bija ratificējušas 24 valstis (t.sk. Ķīna, Meksika, Peru, Norvēģija u.c.), izņemot ES, jo dalībvalstis, galvenokārt Polijas iebildumu dēļ, vēl nebija panākušas vienošanos.

2013.g. Varšavas konferences (COP19) laikā tika izveidots Varšavas starptautiskais mehānisms par zaudējumiem un postījumiem, kas saistīti ar klimata pārmaiņu negatīvo ietekmi, un izveidota izpildkomiteja, kas īstenos šo mehānismu un ikgadēji ziņos COP.

2014.g. Limas konference (COP20) bija pēdējā Konvencijas līgumslēdzēju pušu sanāksme pirms 2015. gada Konvencijas Līgumslēdzēju pušu konferences 21.sesijas (COP21), kas norisināsies Parīzē.

2015.g. Parīzes konferencē (COP21) tika panākta vēsturiska vienošanās globālai rīcībai cilvēka darbības izraisīto klimata pārmaiņu ierobežošanai un to radīto seku mazināšanai. Parīzes vienošanās, ko parakstīja 195 valstu vadītāji, nosaka ilgtermiņa ceļu cīņai ar klimata pārmaiņām un stāsies spēkā 2020. gadā, kad tā aizstās tagadējo Kioto protokolu.