Skip to content

Eiropas Komisija 2014. gada sākumā publicēja paziņojumu par klimata un enerģētikas politikas satvaru no 2020. – 2030. gadam, kas paredz līdz 2030. gadam par 40 % samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu (SEG) emisijas Eiropas Savienībā (ES). Tas ir solis ceļā uz 2050. gada mērķi, kas paredz ES panākt SEG emisiju samazinājumu par 80–95% un tādējādi izpildīt Klimata Konvencijas mērķi – nepārsniegt globālās vidējās temperatūras pieaugumu vairāk kā par 2oC, salīdzinot ar pirmsrūpniecisko periodu.

Pašlaik pasaules vidējā atmosfēras temperatūra, salīdzinot ar pirmsindustriālo laiku, jau ir palielinājusies par 0,8 oC. Lai nepārsniegtu 2°C pieauguma robežu, pēc ANO IPCC (2013) ekspertu aprēķiniem kopējās SEG emisijas laika posmā no 2000. – 2100. gadam pasaulē nedrīkst pārsniegt 2380 Gt CO2e. Laika posmā no 2000. – 2012. gadam mēs jau bijām emitējuši aptuveni 520 Gt CO2e, līdz ar to no 2012. – 2100. gadam atliek vien 1860 Gt CO2e.

Kāda tad ir Latvijas daļa šajā globālajā oglekļa budžetā? Viens no veidiem kā to aprēķināt ir sadalīt emisiju budžetu visiem godīgi uz galviņām. Paredzams, ka pasaules iedzīvotāju skaits 2050. gadā būs pieaudzis līdz aptuveni 10,9 miljardiem cilvēku, bet Latvijā iedzīvotāju skaits visdrīzāk būtiski nemainīsies un paliks aptuveni 2 miljoni, t.i. 0,00018 % no pasaules iedzīvotājiem. Līdz ar to Latvija no 2012. – 2100. gadam var emitēt ne vairāk kā 335 miljonus tonnu CO2e, kas ir aptuveni 3,8 miljoni tonnu gadā vai 1,9 t CO2e uz vienu Latvijas iedzīvotāju gadā.

Pēdējos gados, ja rēķina teritoriālās emisijas – tās, kas ir fiziski emitētas Latvijas teritorijā, Latvija ir radījusi daudz vairāk emisiju – aptuveni 12 miljonus tonnu CO2e gadā un tiek prognozēts ka šīs emisijas līdz 2030. gadam tikai augs. Pēc pašreizējām prognozēm 2030. gadā emisijas Latvijā pārsniegs 16 miljonus tonnu CO2e.

Līdz ar to līdz 2030. gadam jau būsim iztērējuši 264 miljonus tonnu CO2e vai 79 % no sava 2012. – 2100. gada oglekļa budžeta. Lai izpildītu apņemšanos dot savu ieguldījumu klimata pārmaiņu samazināšanā, pēc 2030. gada būsim spiesti emisijas radikāli samazināt, jo laika posmam no 2031. – 2100. gadam Latvijas kontā būs palikušas tikai 71 miljonus tonnu CO2e. Lai izpildītu apņemšanos, emisijas, sākot no 2031. gada būtu jāsamazina par 17,5 % katru gadu. Līdz ar to pašreizējā klimata politika izskatās pēc ļoti radikālas prokrastinācijas pieejas, kas šodienas problēmas nerisina, bet pārliek uz tālāku nākotni. Emisiju samazinājumam pēc 2030. gada pēc šīs pieejas būtu jābūt gandrīz tikpat straujam kā pēc Padomju Savienības sabrukuma 1990. gadu sākumā. Taču mēs zinām, ka tas nozīmētu arī būtisku labklājības samazināšanos.

Pētījumi (UNEP, 2012; Guivarch & Hallegatte, 2013; Rogelj et al., 2013) parāda, ka emisijām pasaulē savu augstāko līmeni vajadzētu sasniegt līdz 2020. gadam un pēc tam pastāvīgi jāsamazinās. Šāda scenārija gadījumā mēs nodrošinātu pakāpenisku nolaišanos, ļaujot ekonomikai un sabiedrībai pielāgoties. Bet tas prasa arī tūlītēju rīcību, gan samazinot enerģijas kopējo patēriņu un veicinot energoefektivitāti, gan arī daudz plašākas izmaiņas tajā kā mēs pārvietojamies, kādās mājās dzīvojam un ar ko tās apkurinām un kādu pārtiku mēs ēdam un kā to ražojam.

Prasiet politiķiem uzņemties atbildību un iestāties par ambiciozu klimata un enerģijas politiku ES – parakstiet petīciju.

PS Šis raksts tapis ar projekta “Klimata izglītība visiem” atbalstu, ko finansē Eiropas Ekonomiskās zonas finanšu instruments.EEA