Vai cilvēks var ietekmēt klimatu un dabu? Šis jautājums ir aktuāls dažādu nozaru speciālistu, fosilā kurināmā atbalstītāju un noliedzēju, cīnītāju par dabas aizsardzību un vienkārša ikdienas cilvēka dienas kārtībā, vismaz tā vajadzētu būt, jo visi taču dzīvo uz vienas planētas.
Pasaulē norisinās globalizācijas procesi – augošais cilvēku skaits un prasības pēc augstāka dzīves līmeņa, no tā izrietošās enerģijas patēriņa vajadzības ietekmē zināmā mērā arī visiem plaši pazīstamo siltumnīcefekta gāzu emisijas. Eksponenciālā pieauguma jēdziens, kas liekas tik vienkāršs, var dot pārsteidzošus rezultātus, ja mēģinām izprast, ko tas nozīmē sadzīvē. To labi ilustrē ģeometriskā progresija – ja mēs pārlokam lapu – parastu lapu 50 reižu – tās biezums teorētiski pārsniegtu attālumu līdz Saulei (150 miljoni km).
Resursu patēriņa izaugsmes raksturu ietekmē iedzīvotāju skaita, ražošanas, enerģijas patēriņa un lauksaimniecības intensifikācijas apjomu dramatiskais pieaugums pēdējo 100-150 gadu laikā. Protams, tas nevar turpināties bezgalīgi. Izaugsmei ir ierobežojumi – tos nosaka mūsu planētas biofizikālās robežas.
Resursus, kas izveidojušies, veidojoties planētai Zeme, vai uzkrājušies gadu miljonu laikā – cilvēce var izsmelt. Nafta, akmeņogles ir resursi, no kuriem ir atkarīga mūsdienu cilvēces labklājība, jo tie ir ķīmiskās ražošanas galvenā izejviela, tiek izmantoti autotransportā, kā galvenais enerģijas resurss. Vienlaikus, naftas krājumus iespējams novērtēt visai labi un, to izmantošanas apjoms jau tuvojas savam maksimumam, ko gan noliedz naftas un slānekļa gāzes koncerni. Ņemot vērā perspektīvu nākotnes atradņu izstrādes dārdzību, šobrīd ir bremzēta Arktiskajā šelfā, dziļās jūrās un attālinātos no infrastruktūras reģionos esošo naftas un gāzes atradņu apgūšana, tomēr nevar noliegt, ka “fosilās lielvalstis” – ASV, Kanāda, Krievija, Norvēģija joprojām iegulda milzīgus līdzekļus šo atradņu izpētē, kuru apjoms līdzinās šobrīd novērtētajiem resursiem uz planētas.
Jebkurā gadījumā, fosilā kurināmā izmantošana tuvākajās desmitgadēs vēl ir neizbēgama un, jau šobrīd atmosfērā esošo siltumnīcefekta gāzu koncentrācijas ievērojami pārsniedz pirms gadsimta novērojamās. Siltumnīcefekta gāzu neatgriezenisko pārmaiņu radītās sekas var novērot uz mūsu kaimiņu planētas Veneras – pat, ja pieņem visoptimistiskākās prognozes un Zemes kā pašsaglabājošas sistēmas dzīvotspēju – ir jāņem vērā draudīgās klimata modeļos izvērtētās temperatūras paaugstināšanās tendences, kas var izraisīt lavīnveida sekas kā Arktisko un Antarktisko ledāju (īpaši šelfa ledāju) kušanu, ūdens līmeņa paaugstināšanos Pasaules okeānā, bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, kaitēkļu migrāciju ārpus esošo bioģeogrāfisko apgabalu robežām utt.
Viena no svarīgākajām lietām, ko ikdienā patērē cilvēks – ir ūdens – sadzīvē, lauksaimniecībā, rūpniecībā, rekreācijā. Kaut arī hidroloģiskajā ciklā iesaistītās ūdens masas ir milzīgas, tomēr cilvēka darbība ietekmē ūdeņu plūsmas. Pašlaik cilvēces ūdens patēriņš ir salīdzināms ar būtisku daļu no pasaules upju noteces. Taču jau tuvā nākotnē cilvēka ūdens patēriņš varētu pārsniegt dabisko ūdeņu plūsmu iespējas.
Ūdens patēriņa mainības tendences un tās prognozes dažādos tautsaimniecības sektoros Sagatavots, izmantojot Millenium Ecosystem Assesment, 2005.
Šo sarakstu varētu turpināt visai ilgi – visai acīmredzamie ierobežojumi gan fosilās enerģijas un citu neatjaunojamo resursu izmantošanai ir likusi sāpīgi apzināties mūsu sabiedrības un ekonomikas izaugsmes robežas. „Izaugsmes robežas”[1] ir pasaulē plaši pazīstama grāmata, kas publicēta 1972. gadā. Tās pamatā ir pētījums par to, kas notiks ar mūsu pasauli, ja izaugsme turpināsies atbilstoši tā saucamajam “viss kā parasti” attīstības modelim, kas neizbēgami noved pie resursu pārtēriņa, maksimumpunkta sasniegšanas un sabrukuma.
Pārtēriņš un sabrukums. Ja izaugsme kādā sistēmā turpinās nepārtraukti, tā nenovēršami patērē vairāk resursu, nekā saražo (pārtēriņš), un kādā brīdī var sabrukt. Vienlaikus tiek degradēta resursu bāze. Attēls izveidots ar atļauju – Dennis Meadows 2004 no Meadows D., Randers J., Meadows D. (2008) Limits to Growth: The 30-year update. Earthscan: London.
Cilvēces attīstības modelēšana parāda, ka, turpinoties līdzšinējam attīstības terndencēm, pat pastāvot tehnoloģiskajam progresam un paplašinoties izejvielu un resursu pieejamībai, jau šī gadsimta laikā iespējama izaugsmes robežu pārsniegšana un labklājības rādītāju katastrofāla samazināšanās. Tā sekas var būt rūpnieciskās ražošanas un pārtikas pieejamības samazināšanās, kā arī iedzīvotāju skaita samazināšanās.
Cilvēka ietekme uz dabas vidi ir salīdzināma ar dabas spēku ietekmēm. Mūsdienu civilizācijas attīstība ir notikusi relatīvi stabilos vides apstākļos, ko raksturo atmosfēras sastāva stabilitāte, vielu bioģeoķīmisko procesu raksturs un šo laika posmu kopš leduslaikmeta beigām ģeoloģijā sauc par holocēnu. Cilvēce mūsdienās ir kļuvusi par dabas spēku un, līdz ar to pēdējo gadsimtu laikā cilvēce ir izmainījusi mūsu pastāvēšanas vidi un Zemes evolūcija ir pārgājusi jaunā attīstības fāzē: antropocēnā, kuru raksturo aktīva cilvēka ietekme uz visiem uz Zemes noritošajiem procesiem. Planētas ģeoloģiskajā vēsturē lielas klimata pārmaiņas izraisa kontinentu pārvietošanās un kalnu veidošanās procesi, kas pamatā maina atmosfēras un hidrosfēras procesus – tas nav nekas neparasts un parasti šos argumentus izmanto “klimata pārmaiņu skeptiķi”, kas apgalvo, ka cilvēka ietekme varētu būt visai niecīga uz vareno dabas spēku fona. Tomēr jāatceras par mērogiem – ģeoloģiski noteiktās globālās klimata pārmaiņas norisinās ārkārtīgi ilgos procesos, kas nav salīdzināmi pat ar visas Homo sapiens sugas eksistences ilgumu. Lai nu kā, lēcienveida resursu patēriņa pieaugums nav savietojams ar ilgtspējīgu planētas biosfēras attīstību, kas būtu draudzīga cilvēkiem un esošajām ekosistēmām.
Avoti
Anthropocene. Pieejams: http://www.eoearth.org/view/article/150125
Berner E. K., Berner A. B. (1996) Global Environment. Water, Air and Geochemical Cycles. N.Y.: Prentice Hall.
Botkin D., Keller E. (2000) Environmental Science: Earth as a Living Planet. N.Y.: J. Wiley.
Cunningham W. P., Saigo B. W. (2001) Environmental Science: a Global Concern. N.Y.: McGraw-Hill.
First Break. Geophysical and Geological Research Journal of EAGE. Pieejams: http://fb.eage.org/
Huesemann, M.H., Huesemann, J.A. (2011). Technofix: Why Technology Won’t Save Us or the Environment, New Society Publishers
The Garden of Our Neglect: How Humans Shape the Evolution of Other Species July 5, 2012 Scientific American
World Oil Journal. Pieejams: http://www.worldoil.com/
World Resources Institute Pieejams: http://www.wri.org/
[1] Meadows D. H., Meadows D. L., Randers J., and Behrens W. W. III. (1972) The Limits to Growth. New York: Universe Books
PS Šis raksts tapis ar projekta “Klimata izglītība visiem” atbalstu, ko finansē Eiropas Ekonomiskās zonas finanšu instruments.