Skip to content

Pasaules valstis, balstoties uz piesardzības principu, ir atzinušas klimata pārmaiņas par būtisku problēmu un sākušas domāt par tās risinājumiem.

1992.g. Latvija kopā ar 164 citām valstīm paraksta Apvienoto Nāciju Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC) un apņemas līdz 2000 gadam stabilizēt siltumnīcefekta gāzu (SEG) izmešus 1990. gada līmenī.
1994.g. UNFCCC stājas spēkā (to ratificējušas 100 valstis).
1995.g. Saeima ratificē UNFCCC.
1997.g. Latvija paraksta Kioto protokolu un apņemas līdz 2008.-2012. gadam samazināt SEG izmešus par 8 % no 1990. gada līmeņa.
1998.g. Latvijas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) sastāda Latvijas klimata politikas plānu.
2001.g. Marokešas līgumā tiek detalizēti soļi SEG emisiju samazināšanai; ASV atkāpjas no Kioto protokola.
2002.g. LR  Saeima ratificē Kioto protokolu.
2005.g. 16. februārī stājās spēkā UNFCCC Kioto protokols.Monreālas konferencē tiek nolemts uzsākt sarunas par nākamo Kioto protokola vienošanos.
2005.g. Latvija apstiprināja Klimata pārmaiņu samazināšanas programmu 2005.-2010. gadam (MK 2005. g. 6. aprīļa rīkojumu Nr. 220).
2007.g. ES apstiprināja klimata pārmaiņas un enerģijas plānu, lai ierobežotu ES siltumnīcefekta gāzu emisijas par vismaz 20 % līdz 2020. gadam (no 1990. gada līmeņa) un līdz 2020. gadam sasniegtu mērķi, kas paredz 20 % no visa ES primārā enerģijas patēriņa nodrošināt ar atjaunojamo enerģiju.
2007.g. ANO Starptautiskais klimata pārmaiņu panelis (IPCC) publicē vairākus ziņojumus, kas apstiprina, ka cilvēku darbības rezultātā planētas klimats neatgriezeniski mainās un ir nepieciešams nekavējoties rīkoties, lai novērstu sekas.Bali konferencē tiek panākta vienošanās par ilgtermiņa sadarbību līdz 2012. gadam un tālāk.
2008.g. Eiropas Komisija piedāvāja jaunu enerģijas un klimata paketi, lai sasniegtu emisijas samazināšanas mērķi (video).
2008.g. 1.-12. decembrī Poznaņā, Polijā notika ANO Konvencijas par klimata pārmaiņām dalībvalstu 14. konference.
2009.g. Apvienoto Nāciju Organizācijas Klimata pārmaiņu ietvarkonvencijas (angļu valodā – Framework Convention on Climate Change jeb UNFCCC) dalībvalstu 15. konference jeb COP15, kas notika Dānijas galvaspilsētā Kopenhāgenā no 2009. gada 7. līdz 18. decembrim. Konferencē netika panāktas būtiskas vienošanās, jo ASV un Ķīna nepiekrita būtiskiem ierobežojumiem, bet tika izveidota brīvprātīgā Globālā vienošanās, kas paredz atvēlēt ievērojamus līdzekļus jaunattīstības valstīm klimata pārmaiņu ierobežošanai.
2010.g. Kankūnas konferencē (COP16) tika panākta vienošanās par jaunu dokumentu cīņai ar klimata pārmaiņām, kas ietver Zaļā klimata fonda radīšanu jaunattīstības valstīm, kur nonāks ievērojama daļa finansējuma cīņai ar klimata pārmaiņām, veidot centrus, kuros valstis dalīsies ar “zaļajām” tehnoloģijām un “ievērojami samazināt” SEG emisiju apjomu.
2011.g. Durbānas konference (COP17)
2012.g. Dohas konference (COP18)
2013.g. Varšavas konference (COP19)
2014.g. Limas konference (COP20)
2015.g. Parīzes konferencē (COP21) ir jāpanāk jauna globālā vienošanās, kas aizstās Kito protokolu.

 

Klimata konvencija

Konvencijas mērķis ir SEG koncentrācijas stabilizāciju atmosfērā tādā līmenī, kas novērstu bīstamu antropogēnu iejaukšanos klimata sistēmā. Katru gadu notiek Klimata konvencijas dalībvalstu konferences, kurās vienojās par konvencijas ieviešanas metodēm. 2000. gada novembrī 6. dalībvalstu konferencē Hāgā sprieda par Kioto protokola ieviešanas metodēm.

Kioto protokols

Protokols tika apstiprināts 1997.gadā trešajā ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Līgumslēdzēju pušu konferencē Kioto (Japānā) pēc ilgstošām Līgumslēdzēju pušu sarunām. Protokola mērķis ir veicināt siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinošu pasākumu ieviešanu nacionālā un starptautiskā līmenī, protokolā ir iestrādāti konkrēti mērķi un termiņi rūpnieciski attīstītām valstīm antropogēno (cilvēku radīto) siltumnīcefekta gāzu emisiju ierobežošanā un samazināšanā.

Kioto protokols paredz trīs elastīgos mehānismus, ar kuru palīdzību valstis var īstenot savas emisiju samazināšanas saistības:

  • kopīgi īstenojamos projektus,
  • tīras attīstības mehānismu,
  • starptautisko emisiju tirdzniecību.

Lai arī šie mehānismi ir atšķirīgi, tos vieno kopīgas atbildības princips – valstis, kuras pašas nespēs samazināt emisijas, lai izpildītu protokola saistības, varēs izmantot citu valstu neizmantotās emisiju atļaujas, un tādējādi kopējais SEG emisiju daudzums pasaulē nepalielināsies.

Kas notiks tālāk?

Valstu vadītājiem ir jāvienojas par starptautisko klimata pārmaiņu regulējošo politiku, kas pēc 2012. gada aizstās Kioto protokolu. Taču ekspertu un valstu vadītāju viedokļi šajā jautājumā ir ļoti dažādi. 2011. gada 28.11.–9.12. Durbānā, Dienvidāfrikā, notiks ikgadējā ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām un tās Kioto protokola dalībvalstu sanāksme (Durbānas klimata konference), kuras laikā paredzēts pieņemt lēmumus, uz kuru pamata tiks pieņemta visaptveroša vienošanās par klimata pārmaiņu politikas režīmu pēc 2012. gada, kā arī vienoties par turpmāko darba programmu. Plānots, ka nākotnes vienošanās ietvers šādus 2007. gada ANO Klimata pārmaiņu konferencē apstiprinātās Bali ceļakartes (Bali roadmap) pamatelementus:

  • nacionāla un starptautiska mēroga pasākumus klimata pārmaiņu samazināšanai, tostarp emisiju ierobežošanu (tostarp Kioto protokola pārskats un attīstīto valstu emisiju samazināšanas saistības pēc 2012. gada);
  • piemērošanās pasākumus klimata pārmaiņu negatīvajai ietekmei (adaptāciju);
  • klimatam draudzīgu tehnoloģiju attīstību un pārnesi;
  • finansējuma un investīciju piesaisti klimata pārmaiņu samazināšanas un piemērošanās pasākumu atbalstīšanai, jo īpaši jaunattīstības valstīs.

Konverģences un kontrakciju pieeja (Contraction & Convergence)

Emisiju tirdzniecības sistēmas kritika – http://storyofstuff.com/capandtrade/