Latvijai tāpat kā citām Eiropas Savienības (ES) valstīm ir jāizstrādā Nacionālais enerģētikas un klimata plāns 2030.gadam (NEKP) un līdz šī gada 31.decembrim plāns jāiesniedz Eiropas Komisijai, kura sniegs savus komentārus, ieteikumus, lai līdz 2019. gada beigām varētu tikt sagatavota NEKP gala versija. NEKP mērķis ir radīt reālistisku plānu nacionālā līmenī, lai varētu tikt sasniegti klimata mērķi ES līmenī.
Šajā procesā ļoti būtiska ir arī apspriešanās ar sabiedrību, noskaidrojot tās dažādo grupu viedokļus par Ekonomikas ministrijas izstrādāto plānu. Arī biedrība “Zaļā brīvība” ir sagatavojusi vairākus ieteikumus NEKP uzlabojumiem:
- Biedrība“Zaļā brīvība” vērš uzmanību uz to, ka ir ļoti būtiski nekavējoši īstenot maksimāli iespējamos pasākumus atjaunīgo energoresursu (AER) pieauguma atbalstam, lai Latvija varētu sasniegt Eiropas Savienības siltumnīcefektu izraisošo gāzu (SEG) emisiju samazināšanas mērķi 2050.gadam[1]. Kaut arī šobrīd AER īpatsvars Latvijā ir relatīvi liels, salīdzinot ar citām ES valstīm, tas lielākoties ir pagātnes mantojuma nopelns, nevis mērķtiecīgas un sistemātiskas politikas ieviešanas rezultāts, tādēļ Latvija patiesībā atpaliek no citām ES valstīm, ja runa ir par šī brīža AER attīstības dinamiku. Ir bīstami paļauties tikai uz esošu labvēlīgu stāvokli un izvirzīt sev tikai minimālos iespējamos AER un energoefektivitātes mērķus, jo Latvijas “zaļums” enerģētikā ir šķietams. Bez aktīvas AER veicināšanas politikas, Latvija var kļūt par šajā jautājumā atpalikušu valsti, jo būtisks ir nevis tikai esošais AER īpatsvars kopējā enerģijas bilancē, bet arī esošā AER nozares attīstības dinamika gan tehnoloģiski, gan arī no uzņēmējdarbības viedokļa.
Ierosinām: uzņemties un NEKP definēt ambiciozāku mērķi Latvijai 2030. gadam AER īpatsvarā – vismaz 55%.
- NEKP 3.2.6. punktā, kā arī konferencē Ekonomikas ministrijas un gāzes industrijas pārstāvji minēja, ka gāzes infrastruktūra būšot derīga jebkurā gadījumā, jo pasaulē attīstās “tīras” gāzes tehnoloģijas vai arī tā var tikt izmantota biogāzei. Taču, kā norāda zinātnieki un pētnieki, tas nav ilgtspējīgi ne tikai no klimata viedokļa, bet arī no sistēmas uzturēšanas, ekonomiskā izdevīguma redzespunkta.
Ja esošais tīkls tiktu izmantots tikai biogāzei, tad ir maz ticams, ka varētu tikt saražota biogāze tādā apmērā, lai spētu pilnībā utilizēt esošo un plānoto infrastruktūru[2](turklāt ne visa biogāze ir radusies klimatam neitrālā veidā). Esošais tīkls ir plānots fosilajai gāzei, nevis biogāzei, kura visbiežāk tiktu radīta lauku apvidos, kas ir tālu no teritorijām ar visaugstāko pieprasījumu. “Power-to-gas”tehnoloģija prasītu milzīgus infrastruktūras pielāgojumus, kuru izmaksas nav aplēstas, padarot nekonkurētspējīgu šādu enerģijas veidu. Šīs jaunās “tīrās”gāzes tehnoloģijas – gan ūdeņradis no fosilā metāna, apglabājot CO2, gan ūdeņradis no AER enerģijas – vēl ilgi nebūs konkurētspējīgas, salīdzinot ar fosilo dabasgāzi[3]. Ja vien netiks drīzumā ieviests nozīmīgs nodoklis CO2 vai arī obligātā iepirkuma komponente “tīrajai” gāzei, tad brīvā tirgus situācijā vēl ilgi pārsvaru gūs fosilā gāze. Turklāt CO2 noglabāšana nav ilgtspējīgs risinājums – iespējams, to nāksies pielietot, kā pēdējo iespēju, lai izvairītos no klimata katastrofas,taču šādu risinājumu nevar iekļaut, plānojot enerģētikas sektora attīstību ilgtermiņā. Turklāt tas ir nesamērīgi dārgi. Mēs uzskatām, ka šie argumenti par “tīrās” gāzes tehnoloģijām, kas varēs izmantot esošo gāzes infrastruktūru, nav pamatoti un tiek izmantoti kā aizbildinājums no dabasgāzes industrijas puses, lai panāktu ilgāku atkarību no dabasgāzes piegādātājiem.
Uzskatām, ka, kamēr nav veikta visaptveroša analīze un prognozes esošās gāzes infrastruktūras pielāgošanai biogāzei un ūdeņradim no AER elektroenerģijas,nav pamata “tīro” gāzi izmantot kā argumentu, lai turpinātu ieguldīt gāzes infrastruktūras attīstībā.
- Par NEKP punktu 3.2.6. Gāzes un elektroenerģijas infrastruktūras potenciāla izmantošana un sadaļām 3.3. Dimensija – enerģētiskā drošība un 3.3.1. Rīcībpolitikas un pasākumi. Biedrība “Zaļā brīvība” pilnībā atbalsta NEKP konferencē izskanējušo Vides aizsardzības un Reģionālās attīstības ministrijas viedokli, ka jebkādas turpmākas publiskās investīcijas “iesaldētās” emisijās (dabasgāzes infrastruktūrā un citos neilgtspējīgos risinājumos) ir jāpārtrauc, līdz ar to nākamajā plānošanas periodā enerģētiskās drošības un neatkarības mērķiem primāri jākoncentrējas uz AER un energoefektivitātes veicināšanu, enerģijas akumulācijas risinājumiem un elektroenerģijas savienojumu izveidi ar citām ES valstīm, nevis gāzes tīklu attīstību un gāzes tirgus diversificēšanu. Investīcijas šādos gāzes vadu un terminālu izbūves projektos veicinās turpināt ilgāk fosilās gāzes izmantošanu, nekā tas ir nepieciešams un savienojams ar klimata mērķiem. Vienlaikus tas ir publiskais finansējums, kas tiek ieguldīts fosilajā kurināmajā – kas rada nevienlīdzīgas konkurences apstākļus un bremzē AER attīstību. Publiskais finansējums jānovirza AER attīstībai, nevis ar klimata un enerģētikas mērķiem nākotnē nesavienojamo dabasgāzi, kas ir ne tikai fosilais energoresurss, bet arī nopietni ietekmē valsts ekonomisko stabilitāti un veicina atkarību no resursa importa.
Mūsuprāt, runājot par enerģētisko drošību un neatkarību, primāri ir jārunā par vietējo AER attīstību, jo nebūtu pareizi runāt tikai par atkarību no Krievijas resursiem. Katrs eiro, kas tiek investēts šādas infrastruktūras izbūvē, lai iegādātos svešu energoresursu, nozīmē turpināt naudas aizplūšanu prom no Latvijas, no ES. Turpretī katrs eiro, kas investēts vietējās atjaunīgās enerģijas avotu veicināšanai, veicina gan vietējo darba spēku, vietējo ekonomisko attīstību un ilgtspēju.
Apzinoties milzīgo izaicinājumu, kādu mēs pieredzam un pieredzēsim šajā gadsimtā saistībā ar klimata pārmaiņām, ikviena publiskā finansējuma eiro investēšana fosilajos energoresursos varētu būt uzskatāma par noziegumu pret cilvēci. Turklāt tas būtu pretrunā arī ar Satversmes 115.pantu “Valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu”, jo investēšana turpmākā fosilo kurināmo izmantošanā būtu pretrunā ar šo tiesību nodrošināšanu.
Priekšlikums: nākamajā plānošanas periodā enerģētiskās drošības un neatkarības mērķiem primāri jākoncentrējas uz AER un energoefektivitātes veicināšanu, enerģijas akumulācijas risinājumiem un elektroenerģijas savienojumu izveidi ar citām ES valstīm, nevis gāzes tīklu attīstību un gāzes tirgus diversificēšanu.
- Par NEKP sadaļu 3.1. Dimensija – dekarbonizācija, punktu 3.1.2. AER enerģija – Kā pēdējais potenciālais pasākums ir minēts “atkritumu atkārtotas izmantošanas, pārstrādes un reģenerācijas plāns, kas paredz Ventspilī izveidot no atkritumiem iegūtā kurināmā (NAIK) reģenerācijas iekārtu, jeb katlu māju, kurā kā kurināmais tiks izmantots no sadzīves atkritumiem radīts (vai atgūts) kurināmais”. Zaļā brīvība uzsver, ka enerģija, kas iegūta, sadedzinot sadzīves atkritumus, nekādā ziņā nav uzskatāma par atjaunīgo energoresursu, jo, pirmkārt, lielākoties sadedzināmie sadzīves atkritumi ir plastmasa, kas ir ražota no neatjaunojamiem fosilajiem resursiem, otrkārt, investēšana šādās sadedzināšanas iekārtās faktiski nozīmē to, ka tiek radīts pieprasījums radīt sadzīves atkritumus un tiek bremzēti centieni tos samazināt. Ir pilnīgi skaidrs, ka radīto atkritumu daudzums ir jāsamazina, ko apliecina arī ES politika, jo atkritumiem ir daudzveidīgas nelabvēlīgas ietekmes uz vidi, arī klimatu, tāpēc atbalstīt enerģijas ieguvi no sadzīves atkritumu sadedzināšanas nozīmē atbalstīt atkritumu radīšanu neilgtspējīgā apjomā un veidā. Atkritumu sadedzināšana var būt pieņemama tikai atsevišķos izņēmuma gadījumos, kamēr nav cita risinājuma, piemēram, auto riepu utilizācija, bīstamo atkritumu utilizācija, taču nekādā ziņā ne attiecībā uz sadzīves atkritumiem, kuru apjoms ir jāsamazina un kuru pārstrādi ir jāveicina, uz ko skaidri norāda arī ES likumdošana un EK plāni. Uzskatām, ka enerģiju, kas iegūta, sadedzinot sadzīves atkritumus, nevar iekļaut NEKP kā atjaunīgo enerģiju.
- NEKP konferencē tika minēta nepieciešamība veicināt enerģētisko kopienu attīstību. Biedrība “Zaļā brīvība” to atbalsta un redz, kā vienu no daudzajām rīcībām un modeļiem, kas var veicināt AER pieaugumu Latvijā, enerģētisko neatkarību, drošību un vietējās ekonomikas dzīvotspēju, it sevišķi reģionos. Tomēr pēdējās NEKP versijas tekstā enerģētikas kopienas pagaidām nav atrodamas. Bez pieminēšanas vien, nepieciešams minēt konkrētus instrumentus un pasākumus, kas veicami, lai enerģētikas kopienu attīstību veicinātu. Starp tādiem būtu likumdošanas grozīšana/papildināšana, padarot iespējamu enerģijas kooperatīvu dibināšanu, kā arī ietvert šos modeļus finansiālā atbalsta shēmās nākamā plānošanas perioda budžetā.
- NEKP konferencē tika minēta nepieciešamība veicināt arī ražojošo patērētāju darbību gan mājsaimniecībās, kas ražo elektrību no AER tikai savām vajadzībām, gan tajās, kas saražoto elektrību ievada kopējā tīklā. Vācijas piemērs rāda, ka individuāli ražotāji var sniegt būtisku ieguldījumu kopējā enerģijas struktūrā,ja tiem tiek nodrošināti izdevīgi nosacījumi. Arī par ražojošajiem patērētājiem nekas pēdējā NEKP versijas tekstā nav minēts. Šis jautājums ir iekļaujams NEKP kopā jau ar iespējamiem risinājumiem, lai veicinātu šādu individuālo ražojošo patērētāju rašanos, sniedzot ievērojami labākus nosacījumus nekā tas ir šobrīd.
- Ir pozitīvi tas, ka NEKP ietver nepieciešamību pēc enerģētiskās nabadzības definīcijas izveides, tomēr mūsu ieskatā šī jautājuma kontekstā ir būtiski runāt nevis tikai par atbalstu maznodrošinātajiem patērētājiem jeb aizsargātiem lietotājiem, bet arī par energoefektivitātes uzlabošanas pasākumiem, kā daļēju, bet ļoti būtisku risinājumu enerģētiskās nabadzības mazināšanai. Enerģētiskā nabadzība skar ne tikai maznodrošināto sabiedrības daļu, bet jebkuru, kurš neadekvāti lielu savu ienākumu daļu atvēlē enerģijas izdevumiem (izņemot gadījumus, kad viens cilvēks dzīvo lielā platībā), līdz ar to samazinot savu pirktspēju un kopējo valsts ekonomisko stāvokli. Viens no risinājumiem enerģētiskās nabadzības mazināšanai varētu būt nevis pakalpojumu rēķinu segšana aizsargātajiem lietotājiem, piemēram, par siltumu, bet pašvaldību iesaistes veicināšana siltināšanas procesa rosināšanai. Tādā veidā tiktu novērsts cēlonis, nevis notiktu tikai cīņa ar sekām. Arī ES fondu atbalsta potenciāls šajā kontekstā nav pietiekami izmantots, jo joprojām galvenie atteikumi ir tiem projektiem, kuru ēkās ir parādnieki vai arī tās atrodas attālu no reģiona centra. Būtu jāveicina tas, ka tieši neaizsargātās grupas iesaistās siltināšanas projektos un samazina savus enerģijas rēķinus.
- Par NEKP punktu 3.2.3.2. Energoefektivitātes paaugstināšanas programmas privātpersonām – Atbalstam to, ka arī privātmāju īpašnieki var saņemt finansiālu atbalstu nākamā plānošanas perioda ietvaros, apzinoties to, ka arī šāda veida dzīvojamajam fondam ir nepieciešams atbalsts, kas var sniegt ieguldījumu kopējo energoefektivitātes un AER mērķu sasniegšanā, un ka tas ir arī saistīts ar enerģētiskās nabadzības mazināšanu. Rosinām to, lai šāds nolūks tiek skaidri iekļauts, ievērojot atbalsta intensitātes pielāgošanu attiecīgi sasniegtajam energoefektivitātes līmenim, līdzīgi kā tas šobrīd ir daudzdzīvokļu ēku projektos.
- Latvijā joprojām vietām tiek izmantotas akmeņogles. Ierosinām NEKP iekļaut pasākumus šī energoresursa pilnīgai izslēgšanai līdz 2030.gadam, ņemot vērā, ka akmeņogļu sadedzināšana ne tikai veicina klimata pārmaiņas, bet arī būtiski negatīvi ietekmē gaisa kvalitāti, un Latvijā ir pieejami citi, ilgtspējīgāki energoresursi.
- Esošajā NEKP versijā trūkst stratēģijas un konkrētu pasākumu lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarēs, kas ilgtermiņā novestu pie SEG emisiju samazināšanās šajos sektoros. Ir nepieciešama enerģētikas un klimata politikas integrācija šo nozaru attīstības plānošanā, kā arī jāizstrādā mehānismi šīs integrācijas nodrošināšanai.
[1] https://ec.europa.eu/clima/policies/strategies/2050
[2] https://www.e3g.org/library/why-decarbonising-gas-might-be-harder-than-you-think
[3] https://www.e3g.org/library/renewable-and-decarbonised-gas-options-for-a-zero-emissions-society