Eiropas vides organizācijas uzsver, ka kodolenerģija ir nepiemērots risinājums energosistēmas dekarbonizācijai un neatbalsta tās iekļaušanu Eiropas Savienības ilgtspējīgu finanšu ieguldījumu klasifikācijā. Lai Eiropas Komisijas ilgtspējīgu ieguldījumu taksonomijas piedāvājumu varētu uzskatīt par zaļu, no tā satura jāizslēdz kodoleneģija un dabasgāze, tā radot uzticamu pamatu pārejai uz atjaunīgajiem energoresursiem.
Saasinoties fosilo energoresursu un elektroenerģijas cenu pieauguma izraisītajai enerģētiskajai krīzei, aktuāls ir jautājums vai kodolenerģija ir alternatīva, kas var piedāvāt lielāku enerģētisko neatkarību un straujāku SEG emisiju samazinājumu laikposmā līdz 2030. gadam. Viens no energopārejas (energy transition) uzdevumiem ir nodrošināt izkliedēto ražošanu, izmantojot atjaunīgos resursus, kas ietver arī energosistēmas pārvaldības decentralizāciju un demokratizāciju.
Galvenie iemesli, kāpēc kodolenerģija nav tīra enerģija, ir augstās izmaksas, sabiedrībai nepieejamas tehnoloģijas un tādi riski kā negadījumi, vides piesārņojums, atkritumu problēmas un apjomīgie laika iegudījumi atomelektrostaciju būvniecībai. Tehnoloģija nevar tik uzskatīta par 100% drošu, arī ārēju faktoru ietekmē, un sekas būtu pārāk nopietnas gan apkārtējai videi, gan nākamajām paaudzēm.
Kodolatkritumi ir jāglabā tūkstošiem gadus, un tie var tikt izmantoti kā radioloģiskie ieroči: garantijas uz šādu termiņu pastāvošās politiskās institūcijas un korporācijas uzņemties nespēs. Tāpēc klimatneitralitātes sasniegšanai ir nepieciešams uzlabot energoefektivitāti, pārskatīt energovajadzības gan valsts, gan individuālā līmenī un fosilos energoresursus aizvietot ar atjaunīgajiem, izslēdzot arī ekosistēmas noplicinošu koksnes biomasas un atkritumu sadedzināšanu.
Līdz ar klimata pārmaiņām un fosilā kurināmā ieguves un izmantošanas negatīvajām ekonomiskajām un vides sekām, pārmaiņas veidā, kā enerģija tiek ražota un patērēta, ir neizbēgamas. Lai gan kodolenerģijas ražošanas brīdī nerodas būtiskas oglekļa emisijas, tā neuzlabo plašākus vides ilgtspējas aspektus, jo tehnoloģiski risinājumi ir jāsaista ar pārmaiņām sociālajā jomā un enerģijas patēriņa samazinājumu. ES atomelektrostacijas saražo apmēram ceturtdaļu elektroenerģijas, un kopš 2006. gada kodolenerģijas izmantošana ir samazinājusies par vairāk nekā 16 %. Esošo atomelektrostaciju uzturēšana prasa būtiskus ieguldījumus un jaunu atomelektrostaciju būvniecība ir ilgs un sarežģīts process. Kodolenerģija nenodrošina strauji īstenojamus risinājumus klimata krīzei.
Latvijas Nacionālais enerģētikas un klimata plāns līdz 2030. gadam neparedz kodolenerģijas izmantošanu Latvijā. Jaunu atomelektrostaciju izmaksas ir daudz augstākas par atjaunojamo energoresursu projektiem, turklāt to īstenošanai nepieciešama finanšu un politisko resursu koncentrācija, kas ir pretrunā ar enerģijas tirgus demokratizācijas procesiem.
Atbilstoši Parīzes nolīgumam izstrādātie energoattīstības scenāriji paredz, ka jau 2040.gadā Eiropā varam no kodolenerģijas atteikties pilnībā. Kā vēsta Climate Action Network Europe iniciatīva “100% Renewable Europe”: kad pieejamas alternatīvas kodolenerģijai, ekonomiski ilgtspējīgākas ir investīcijas vēja un saules enerģijas projektos. ES “zaļajā” taksonomijā dabasgāze un kodolenerģija ir jāizslēdz, lai nodrošinātu prioritāti neatliekamiem finanšu ieguldījumiem atjaunīgo energoresursu izmantošanas infrastruktūrā.
Papildus informācija: krista@zalabriviba.lv