Šobrīd Eiropas Savienības dalībvalstis steidz atjaunot savus Nacionālos enerģētikas un klimata plānus (NEKP) līdz 2030. gadam. Šie plāni tika sākotnēji izstrādāti 2019. gadā, taču 2023.gadā tiem tika jau sākotnēji paredzēta pārskatīšana, kas tagad ir izvērties par vērienīgu pasākumu saistībā ar to, ka šī gada sākumā ES apņēmās dalībvalstu kopējo siltumnīcefektu gāzu (SEG) emisiju mērķi krietni paaugstināt (no 30%, salīdzinot ar 2005. gadu, līdz 40% samazinājumam[1]), kas, savukārt, uzlika dalībvalstīm saistošus mērķus sniegt savu ieguldījumu. Arī Krievijas uzsāktais karš lika apņemties straujāk vairot saražotās atjaunīgās enerģijas apmērus un nopietni pievērsties enerģētiskās pašpietiekamības jautājumam.
NEKP atjaunošanas termiņus kavē liela daļa ES valstu, tai skaitā Latvija, jo bija paredzēts, ka NEKP projektu versijas Eiropas Komisijai tiks iesniegtas līdz šī gada 30. jūnijam. NEKP gala apstiprināšanai un pieņemšanai ir jānotiek līdz 2024. gada jūnija beigām. Šobrīd Latvijas atjaunotā NEKP projekta versija vēl top un nav nodota ne sabiedriskajai apspriešanai, ne saskaņošanas procesa uzsākšanai ar Eiropas Komisiju.
NEKP var būt gan formāls dokuments, kurš praksē un politikas veidošanas procesos netiek ņemts vērā, gan arī tāds, kas ir transformējošs, pilda ceļveža funkciju un rāda izpildāmu vīziju, uz kuru mēs apņemamies tiekties. Ņemot vērā esošos klimata un enerģētikas izaicinājumus, Latvijai vajadzētu izmantot iespēju NEKP veidot tādu, kas patiesi spēs norādīt virzienu, kādā tautsaimniecības nozarēm jādodas, lai virzītos uz klimatneitralitāti, un uz kādu enerģētikas nozares struktūru tiecamies. Tālāk ir aprakstīti vairāki elementi, kas norāda uz iespējamiem riskiem plānā, vai kam mūsu, biedrības “Zaļā brīvība” ekspertu, ieskatā jābūt ietvertam atjaunotajā Latvijas NEKP.
Latvijas kopējais SEG emisiju samazināšanas mērķis
Līdz ar ES emisiju samazināšanas mērķa paaugstināšanu Latvijai ir saistošs pienākums līdz 2030. gadam panākt vismaz 17% samazinājumu, salīdzinot ar 2005. gadu. Iepriekšējā NEKP versijā šis mērķis bija tikai 6% samazinājums.
Mērķis ir ambiciozs un, lai tiktu realizēts, prasīs daudz finanšu, administratīvo resursu un pārmaiņas nozarēs. Mūsuprāt, emisiju samazināšanas pasākumu plānošana ar uzviju (pārsniedzot 17% mērķi) stratēģiski varētu izrādīties veiksmīga, ņemot vērā, ka patiesi sabiedrībā ir nepieciešama mobilizācija, lai mēs tuvotos klimatneitralitātes mērķim 2050. gadā.
SEG emisiju samazinājuma mērķa sasniegšanai plānam vajadzētu ietvert pietiekami plaši arī normatīvā regulējuma izmaiņu plānu, kas uzliktu ierobežojumus darbībām, kurām eksistē klimatam labvēlīgākas alternatīvas un kuras ir ar augstiem SEG izmešiem. Vienlīdz būtiski ir arī plaši pielietot fiskālus instrumentus, nodokļu sistēmas zaļināšanu, lai veicinātu klimatam labvēlīgāku preču, produktu ražošanu, pieejamību, vienlaikus samazinātu klimatam nelabvēlīgas aktivitātes. Visiem pasākumiem ir jābūt sociāli taisnīgiem un tādiem, kas sabiedrībā veicina nevienlīdzības mazināšanos, nevis otrādi.
Tautsaimniecības nozaru ieguldījumi SEG emisiju samazināšanā
Enerģētika
Latvijas NEKP ir jāsniedz redzējums par vēlamo enerģētikas nozares attīstību ne tikai līdz 2030. gadam, bet arī ilgākam termiņam, ietverot galvenos vēlamos attīstības virzienus vismaz līdz 2040. gadam. Elektroenerģijas jomā NEKP jāiekļauj 100% atjaunīgos energoresursos balstīti scenāriji, kā tas tiek veikts arī Igaunijā un Lietuvā. Salīdzinot ar spēkā esošo NEKP versiju, jānosaka būtiski augstāki vēja un saules enerģijas mērķi. Līdz ar atjaunīgās enerģijas ražošanas jaudu pieaugumu arvien aktuālāka kļūst pieprasījuma puses pārvaldība, kā arī elektrifikācijas veicināšana transporta un siltumapgādes sektoros un enerģijas uzkrāšanas perspektīvas: jāvienojas par apakšmērķiem arī šajās jomās, izceļot digitālās infrastruktūras lomu energosistēmas elastības nodrošināšanā. Vadoties pēc Atjaunīgās enerģijas direktīvas pārstrādātās versijas, NEKP jāiekļauj apņemšanās saskaņot teritorijas, dabas aizsardzibas un infrastruktūras attīstības plānošanas pieejas, jo dažādas iesaistītās puses norāda, ka Latvijā pagaidām trūkst vienotas stratēģijas atjaunīgās enerģijas ekonomiski vienlīdzīgai un pašvaldībām skaidrai izmantošanas veicināšanai. Papildus energoefektivitātei un atjaunīgajiem kā trešais energopārejas pīlārs jāizceļ pietiekamība (sufficiency), kas nozīmē pilnveidot tehniskās un sociālās infrastruktūras, kā nodrošināt sabiedrības labklājībai būtisku pakalpojumu kvalitāti, nepaaugstinot enerģijas patēriņu.
NEKP jābūt ietvertam skaidram redzējumam ar noteiktiem termiņiem dabasgāzes nozīmes samazināšanai līdz nebūtiskiem apmēriem. Kaut arī dabasgāzes izmantošanas apmēri pēdējā desmitgadē ir pamazām kritušies un sevišķi strauji samazinājušies 2022. gadā, valstiski joprojām nav skaidra termiņa, kad pārtrauksim enerģētikā izmantot šo importēto, fosilo resursu, kamēr citām valstīm, kam galvenais fosilais kurināmais ir ogles vai degslāneklis, tādi ir nosprausti un attiecīgi tiek plānota citu, aizvietojošo tehnoloģiju attīstība. Atsevišķiem izaicinājumiem – 2025. gadā paredzētā atslēgšanās no BRELL tīkla un TEC-1, TEC-2 lietderīga izmantošana – nevajadzētu kavēt nospraust ilgtermiņa plānu dabasgāzes izmantošanas pārtraukšanai.
Investīcijām biometāna infrastruktūrā nevajadzētu novērst uzmanību (un līdzekļus) no nepieciešamības pēc iespējas ātrāk pāriet uz elektrificētiem risinājumiem siltumapgādē. Klimata un enerģētikas ministrija atbalsta plašu biometāna ražošanas jaudu palielināšanu, ar mērķi aizvietot fosilo gāzi un turpināt izmantot esošo gāzes vadu infrastruktūru. Mūsuprāt, šāds attīstības virziens, kur biometāns ir primārā dabasgāzi aizvietojošā tehnoloģija, nav vēlams vairāku iemeslu dēļ:
- Ir maz ticams (nav veikta padziļināta analīze), ka biometāns nākotnē varētu aizstāt dabasgāzi pilnībā, jeb tādā apmērā, kādā prognozējama gāzveida kurināmā izmantošana, arī situācijā, ja nenotiek valsts vadīta mērķtiecīga pāreja uz elektrificētiem risinājumiem. Līdz ar to investīcijas plašas gāzveida kurināmā sistēmas uzturēšanā var paildzināt fosilās dabasgāzes izmantošanu enerģētikā.
- Pārejai uz atjaunīgajiem energoresursiem jānotiek strauji un tas prasa vērienīgas investīcijas. Latvija nevar atļauties vienlaikus ieguldīt divās savstarpēji konkurējošās tehnoloģijās – gan biometāna ražošanā un jaunu savienojumu izveidē ar esošo infrastruktūru, gan siltumapgādes elektrifikācijā (individuālie un industriālie siltumsūkņi).
- Pieaugot to iedzīvotāju īpatsvaram, kas no dabasgāzes atsakās par labu citām tehnoloģijām, gāzveida kurināmā infrastruktūras uzturēšana kļūs aizvien nerentablāka.
Vienlaikus biogāzes ražošana no dažāda veida atkritumiem, tā samazinot piesārņojumu, un tās racionāla izmantošana ir atbalstāma tur, kur elektrifikācija ir apgrūtināta vai neiespējama.
Biomasas izmantošanai siltumapgādē jābūt skaidri definētai kā pārejas tehnoloģijai. Ir jāplāno pakāpenisks samazinājums, nospraužot konkrētu termiņu, kurā biomasas loma būs krietni samazinājusies, kļūstot no vadošās tehnoloģijas par papildu jeb atbalstošo tehnoloģiju. Enerģija, kas iegūta, sadedzinot primāro biomasu nav atjaunīga enerģija, ņemot vērā gan oglekļa piesaistes ciklu, gan ietekmi uz biodaudzveidību. Biomasas sadedzināšanas jauda ir jāsamazina līdz nepieciešamajam minimumam, turklāt izmantojot tikai mežsaimniecības blakusproduktus un citus koksnes atkritumus.
Kodolenerģijai nav jābūt iekļautai Latvijas nākotnes energosistēmā. Atomelektrostaciju (AES) projekti ir dārgi, lēni īstenojami, rada atkarību no importētiem resursiem un saglabā augstus vides un cilvēku veselības riskus gan kodoldegvielas ieguves, gan AES ekspluatācijas laikā, gan arī atkritumu uzglabāšanas dēļ līdz pat vairākiem simtiem tūkstošu gadu tālā nākotnē, kā arī nespēj risināt klimata krīzi[2]. Šie riski attiecas arī uz mazas jaudas modulārajiem kodolreaktoriem[3]. Investīcijas jaunos kodolenerģijas projektos nav atbalstāmas, jo Latvija ar savu relatīvi zemo enerģijas patēriņu virzībā uz klimatneitralitāti iegūtu priekšrocības, vidējā termiņā veidojot atjaunīgos energoresursos, enerģijas pietiekamības principos, sektoru sasaistē, uzkrāšanas tehnoloģijās un reģionālā tirgus integrācijā balstītu energosistēmu.
Transports
Transporta nozares dekarbonizācija ir viens no lielākajiem, ja ne lielākais izaicinājums tuvākajām dekādēm. Plānā sabiedriskā transporta attīstībai jātiek izvirzītai kā prioritātei, lai panāktu, ka sabiedriskais transports Latvijā ir tik pieejams un ērts, ka iedzīvotāji aizvien vairāk izvēlēsies atteikties no privāto auto izmantošanas. Arī drošas veloinfrastruktūras attīstīšanai un gājēju drošībai būtu jābūt vienai no prioritātēm. Bezemisiju mobilitātes potenciāls šobrīd netiek īstenots, jo esošā infrastruktūra un satiksmes organizācija neveicina gājēju, velobraucēju un citu mikromobilitātes transportlīdzekļu vadītāju drošību un ērtību. Nepieciešams attīstīt dažādus risinājumus, tai skaitā, drošas vissezonu velonovietnes, dažādu transporta veidu savienojamību, pārklājumu līdzsvarošanu, plānojot sabiedriskā transporta kustību.
Izvēle par labu elektroauto iekšdedzes dzinēju auto vietā ir veicināma (nodrošinot uzlādes infrastruktūras attīstību, ar nodokļu atvieglojumiem), taču jebkādam atbalstam elektroauto iegādei ir jābūt veidotam tā, lai tas neveicinātu sociālo nevienlīdzību, sasniegtu to mazturīgāko iedzīvotāju daļu, kam privātais auto ir nepieciešamība. Vienlaikus ir veicināmi citi mobilitāti veicinoši risinājumi, piemēram, koplietošanas elektroauto pakalpojumi.
Mājokļi
Jau iepriekšējā jeb spēkā esošā NEKP versija paredzēja tādu daudzdzīvokļu ēku nosiltināšanas mērķi (2000 ēkas līdz 2030.gadam), kas bez būtiskiem uzlabojumiem līdzšinējā ēku energoefektivitātes uzlabošanas politikā netiktu sasniegts. Šobrīd ir droši zināms, ka arī šis mērķis tiks būtiski paaugstināts, Latvijai šajā nozarē radot vēl lielāku izaicinājumu. Ir pilnīgi skaidrs, ka to nevarēs sasniegt ar šim mērķim pieejamiem ES fondu līdzekļiem vien, tādēļ nepieciešama līdzšinējās pieejas maiņa ēku energoefektivitātes uzlabošanā, veicinot pašvaldību iesaisti, privātā sektora ēku renovēšanas finansēšanas risinājumus, ieviešot nodokļu stimulus, kas veicina iedzīvotājus lemt par ēkas renovāciju, kā arī veicinot industriālo paneļu ražošanas pieeju viena tipa daudzdzīvokļu ēkām. Tai pašā laikā sevišķa uzmanība, veidojot speciālas atbalsta programmas, jāpievērš mazturīgajai sabiedrības daļai.
Zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības sektors
Kūdras ieguves apmērus nepieciešams pakāpeniski samazināt. Kūdras ieguves sektors Latvijā rada aptuveni 12 % no visām Latvijas SEG emisijām gadā. Vienlaikus ~98% no iegūtā un sagatavotā kūdras substrāta tiek eksportēti. Kūdras sektors Latvijas ekonomikai neienes tik daudz labuma (ne no ieturētiem nodokļiem, ne nodarbinātības ziņā), lai būtu lietderīgi šī sektora radītos izmešus atstāt līdzšinējā apmērā, kamēr citām nozarēm dekarbonizācijas pasākumi ietver ļoti augstas investīcijas un dažkārt arī sociālus riskus.
Mežsaimniecības sektoram ir jāsniedz aizvien lielāks ieguldījums oglekļa piesaistē, nevis jākalpo par emisiju avotu. Pastāv nozares, kuras pilnībā dekarbonizēt nekad nebūs iespējams vai arī tam būtu pārlieku augstas izmaksas, tāpēc ir ļoti būtiski maksimāli izmantot visus oglekļa piesaistes veidus. Esošajā NEKP ietvertais pasākums – neproduktīvu mežaudžu nomaiņa, stādot augstvērtīgu meža stādāmo materiālu – nav atbalstāms kā iniciatīva meža sektora CO2 piesaistes veicināšanai, jo ir pretrunā ar biodaudzveidības saglabāšanu, kā arī tiek īstenots tikai ar mērķi iestādīto materiālu pēc iespējas ātri nocirst (negarantējot, ka nocirstais materiāls tiks izmantots būvniecībā, mēbeļu ražošanā), turklāt neņem vērā augsnē uzkrāto oglekli. Ir jāplāno mežsaimniecības intensitātes samazināšana, kas sniegs visdrošāko un paredzamāko CO2 piesaistes pieaugumu. Pietiekama uzmanība jāvelta arī purvu renaturalizācijai tur, kur tas nepieciešams, lai vairotu purvu lomu oglekļa piesaistē (un novērstu SEG emisijas no degradētiem kūdras ieguves laukiem).
Lai novērstu emisiju pieaugumu no dabas teritoriju pārveides par teritorijām ar cita veida izmantošanu[4], būtu nepieciešams normatīvajos aktos noteikt striktus ierobežojumus šādiem gadījumiem, kopējo sabiedrības interešu vārdā novēršot netālredzīgu pašvaldību rīcību.
Lauksaimniecība
SEG emisiju samazināšanas centieniem no lauksaimniecības sektora jābalstās ne tikai uz kūtsmēslu apsaimniekošanas uzlabošanu, minerālmēslu lietošanas samazinājumu, tos pielietojot efektīvi, bet arī plānojot pakāpeniski mazināt piena lopkopības īpatsvaru, veidojot atbalstu lauksaimniekiem pārejā uz videi draudzīgākām lauksaimniecības metodēm un arī nozarēm. Sevišķi nozīmīgs šis pasākums ir kontekstā ar piena pārprodukcijas problēmu Latvijā un Eiropā, kas saistāma arī ar pieprasījuma krišanos.
Atkritumu apsaimniekošana
Atkritumu apsaimniekošanas nozarei SEG emisiju ieguldījuma samazināšanas nolūkos primāri jāpievēršas atkritumu rašanās novēršanai, sekojot citām šajā jomā progresīvākām ES valstīm, kas, piemēram, ieviesušas stingrākus ierobežojumus plastmasas un kompozītmateriālu iepakojuma lietošanai un veicina labošanas, atkārtotas izmantošanas prakses ar nodokļu atvieglojumiem un citiem stimuliem. Nav atbalstāma sadzīves atkritumu sadedzināšana enerģijas reģenerācijai, izbūvējot jaunas sadedzināšanas iekārtas. Latvijai ir saistošs pienākums līdz 2035.gadam panākt, ka pārstrādāti tiek 65% no kopējā atkritumu apjoma, taču atkritumu sadedzināšana enerģijas reģenerācijai netiek pieskaitīta pie pārstrādes, tādējādi investīcijas jaunās sadedzināšanas iekārtās ne tikai nepalīdzēs šo mērķi sasniegt, radot lielu iespēja, ka Latvijai būs jāmaksā soda nauda par mērķa neizpildi, bet arī novirzīs finanšu līdzekļus prom no pasākumiem, kas nepieciešami aprites ekonomikas attīstībai. Turklāt atkritumu sadedzināšana enerģijas reģenerācijai rada SEG emisijas, nelīdzot emisiju samazināšanas kopējam mērķim.
Sabiedrības iesaiste NEKP izstrādes procesā
Sabiedrības, nevalstisko organizāciju iesaiste plāna izstrādē nav bijusi ne laicīga, ne jēgpilna. Lai iesaistītu dažādas ieinteresētās puses, sabiedrības pārstāvjus NEKP aktualizācijā, tika izveidotas vairākas tematiskās darba grupas. 2022. gadā vairākām darba grupām bija tikšanās tiešsaistē, taču tie diemžēl ir uzskatāmi vairāk par informatīviem pasākumiem, kurā ministrijas vispārīgi informēja par notiekošo darbu, nevis par jēgpilnu konsultāciju ar sabiedrību, jo lielais dalībnieku skaits, kā arī pats tiešsaistes formāts neradīja iespēju izvērsties padziļinātām diskusijām par konkrētiem jautājumiem. Darbs ar iecerēto pasākumu (SEG emisiju samazināšanai) izvirzīšanu notiek strikti ministriju ietvaros un par plāna aktualizāciju atbildīgā Klimata un enerģētikas ministrija koordinē darbu ar citām ministrijām, lai galu galā atbilstoši modelētajam scenārijam Latvija sasniegtu noteikto SEG emisiju samazinājuma mērķi. Tādējādi plašāka sabiedrība, kā arī organizācijas, kas pārstāv sabiedrības intereses, par iecerētajiem pasākumiem diemžēl izteikties varēs tikai tad, kad jau plāna projekts būs sagatavots.
Kontaktpersona: Maksis Apinis, maksis@zalabriviba.lv
[1] 40% mērķis ir ne-ETS sektoriem. ES SEG emisiju samazināšanas mērķis kopā ar ETS sektoriem ir 55% līdz 2030.gadam.
[2] https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S2542435123002817
[3] https://news.stanford.edu/2022/05/30/small-modular-reactors-produce-high-levels-nuclear-waste/
[4] Piemēram, meža zemes vai pilsētu dabas teritoriju transformāciju par apbūves vai industriālajām teritorijām.