Pēdējā laikā “VV” mēdz parādīties raksti par dažādām zaļo akcijām, kur iesaistījušies cilvēki no Latvijas. Bet vai jūs droši zināt, kas tie zaļie īsti ir un kāpēc viņi mūžīgi pret kaut ko protestē kārtīgam cilvēkam, šķiet, nepieņemamā veidā? Un ko vispār viņi grib? Padomājiet kādu brīdi, pirms atbildēt.

Varbūt es tagad gauži maldos, bet nudien prātā nenāk neviens izdevums latviešu valodā (izņemot pāris rindkopas pirmajā “Latvijas Dabas” numurā), kur būtu mēģināts noskaidrot atbildes uz augstāk minētajiem jautājumiem. Atliek lasīt svešvalodās. Lietuviešiem 1990. g. izdotajā almanahā “Kūlgrinda” bija gan raksts par zaļās kustības vēsturi, gan diskusija par zaļo pasaules uzskatu. Bet ko lai dara tie, kas leitiski nelasa?

“Ekoloģiskā, vides, zaļā, dabas aizsardzības kustība… Izņemot Indonēzijas kanibālus, katrs uz mūsu nabadzīgās planētas ir dzirdējis kaut vienu no šiem nosaukumiem. Par šo kustību cilvēki vienmēr izdzird sakarā ar kādu zaļo veiktu akciju, visbiežāk protesta. Jautājums “kāpēc viņi to dara” nevar pārsteigt nevienu (visiem skaidrs: viņi ir “par ekoloģiju”), nevienu, izņemot pašus ekologus. Daži no viņiem, atrāvušies no kārtējā darba vai no kārtējā darba šķietamības radīšanas darba, uzdod paši sev un biedriem jautājumu: “Bet kāpēc mēs to visu darām?” Atbildes vienmēr īpaši nepārliecina arī tos, kas domā, ka tās atraduši.”

Tā grāmatā “Daudzkrāsainie zaļie: stratēģija un darbība” raksta Sergejs Fomičevs. Gandrīz 33 gadus vecais vīrietis no Dzeržinskas zaļajā kustībā ir iesaistīts jau kopš 1985. g., kad viņš mēģināja (pirmo reizi PSRS) nodibināt Zaļo partiju. 1988. g. mēģinājums bija veiksmīgāks. Viņš ir arī paspējis piedalīties un organizēt daudzus seminārus, piketus, demonstrācijas, blokādes, nometnes, tikt arestēts, kopā ar draugiem nodibināt Samāras Zaļo savienību, “Hraņiteļi Radugi”, Černorečjas Anarhistu konfederāciju, žurnālu “Trešais ceļš”, Krievu informācijas centru Kauņā 1991. g. janvārī, Sociālās un globālās ekoloģijas institūtu, būt pazemes radiostacijas “Alternatīva” vadītājs, Zaļo partiju līgas līdzpriekšsēdētājs, kā arī sarakstīt virkni darbu socioloģijā un ekoloģijā, kas publicēti krievu, angļu, vācu, nīderlandiešu un ukraiņu valodās.

Tātad zaļo kustību, īpaši Krievijā, Fomičovs iepazinis līdz mielēm. Viņa grāmatai var uzticēties. Tajā Fomičovs izstāsta Krievijas zaļās kustības vēsturi, sākot ar 1960. g. 13. decembri, kad tika nodibināta Maskavas valsts universitātes Bioloģijas fakultātes dabas aizsardzības vienība, piesaucot arī 1958. g. 13. martā dibināto Tartu universitātes studentu un pasniedzēju dabas aizsardzības pulciņu. Zaļos rūpīgi klasificē pēc darbības formām un metodēm: dabas aizsardzības, izglītības, juridiskās, protesta, propagandas un informatīvās, teorētiskās un globālās, politiskās un zinātniski praktiskās organizācijas. Šai sarakstā var atrast savai vai citai organizācijai piemītošas īpašības un, ļoti iespējams, pārdomāt, vai patiesi gribam tikt pieskaitīti konkrētajai kategorijai. Tas gan tāds autora personisks skatījums uz dzīvi, tas ir, zaļo kustību.
Atlikusī grāmatas daļa veltīta praktiskajai darbībai, resursiem, akcijām, stratēģijas izstrādāšanai. Situācija Latvijā nemaz tik ļoti neatšķiras no kaimiņvalsts, un grāmata ir praktiski pielietojama arī pie mums, katrā ziņā vairāk nekā līdzīgie, piemēram, Anglijā tapušie sacerējumi.

Kāpēc Fomičovs to visu raksta? “Dzīvei ir patiesa vērtība tikai maksimālas Brīvības apstākļos. Ekoloģiskais imperatīvs noslēdzas ar hierarhijas iznīcināšanu un brīvas Dzīves aizsardzību.”

Beidzot ir papildinājies arī tas ZB plauktiņš, uz kura rakstīts “Ekofilosofija”. Jaukajā Lielbritānijas ciema Dārtingtonas grāmatveikaliņā zaļās grāmatas tāpat kā grāmatas, kas vēsta tieši par šo valsts novadu, ir noliktas goda vietā. No turienes tad arī atceļoja Edvarda Goldsmita grāmata “Ceļš: Ekoloģiskais pasaules uzskats”. Goldsmits, ilggadējs žurnāla “The Ecologist” redaktors, pārstāv vienu no ekofilosofijas pamatvirzieniem: dziļo ekoloģiju.

Grāmatas sākums veltīts modernistiskā pasaules skatījuma kritikai. Šis – šobrīd valdošais uzskats – pauž, ka visu patiesi vērtīgo ir radījuši cilvēki un ir jārēķinās tikai ar viņu darbu. Č. Darvina bioloģija un Ā. Smita ekonomika, kas balstās viena uz otru un priekšstatu, ka dzīvas būtnes ir tikai un vienīgi savstarpēji konkurējoši radījumi, ir iekarojušas sev neaizskaramās patiesības statusu. E. Goldsmitam ir bijis pietiekami daudz izdevību redzēt, kā uz šiem uzskatiem pamatotā rīcība nes tikai postu. Ekoloģiskais pasaules uzskats, kas aprakstīts tālāk, sevī ietver kaut ko no senajām uz Zemi vai Dabu centrētajām reliģijām. Tas sevī mēģina harmoniski apvienot zināšanas un pasaulē saredzēt vienotu veselumu, kura virzošie spēki ir nevis kāre iznīcināt citus, bet dzīvot. Gluži jauka lasāmviela lidmašīnā, kad sirdsapziņas pārmetumus ir aizēnojusi veģetārā maltīte un sarkanvīns.

 

1999.gada oktobris