Vakar apritēja desmit gadi kopš angļu rakstnieka Duglasa Adamsa (Douglas Adams) nāves dienas. Adamss ne tikai rakstīja neprātīgi smieklīgas un neuzkrītoši gudras grāmatas (lūk, fragments no “Galaktikas ceļveža stopētājiem”), viņš arī bija caurcaurēm mūsējais.

“Aiz muguras kā stāva klints paceļas skaļruņu kaudzes, un augstu virs manis spīd saule un nezina, kas grasās tajā ietriekties. Vides aizsardzības aizstāvji gan zina, kas grasās tajā ietriekties, un viņi apgalvo, ka koncerts izraisīs zemestrīces, paisuma viļņus, viesuļvētras, neizlabojamus atmosfēras postījumus un visas parastās lietas, par kurām parasti tarkšķ vides aktīvisti.

Bet tikko es saņēmu paziņojumu, ka “Katastrofas zonas” pārstāvis pusdienlaikā tikās ar vides aktīvistiem un lika viņus visus nošaut, tā ka tagad nekas nestājas ceļā…”

Tas bija fragments no mūzikas žurnālista radioreportāžas otrajā grāmatā “Restorāns Visuma galā”.

Adamss ir sarakstījis arī grāmatu par apdraudētām dzīvnieku sugām “Last Chance to See”. Neilgi pirms nāves viņš Kalifornijas universitātē Santabarbarā teica runu “Parrots, the Universe and Everythingpar dažu dzīvnieku šķietami absurdo uzvedību un ko no tās var mācīties cilvēks.