Autore: Andra Briekmane

Banāns, iespējams, ir Latvijā visvairāk ēstais auglis, vismaz ziemā un pavasarī. Pirkumu statistikā ar to spēj sacensties vien ābols. Ieejot veikalā, augļus vienkārši iemetam iepirkumu ratos, un reti kad pievēršam uzmanību tam, no kuras valsts atceļojis dzeltenais ķekars. Tomēr, ja ieskatīsieties, tā parasti būs kāda no Dienvidamerikas valstīm – Kostarika, Peru, Ekvadora, Brazīlija. Tāli un eksotiski nosaukumi – tāpēc diez vai daudzi aizdomājušies, kā šie augļi auguši, ko prasījuši no vietējiem un vai tiešām lētā cena ir atbilstoša. Tas viss taču ir tik tālu, vai ne? Un tomēr arī tik tuvu – tepat uz galda vai mūsu bērnu rokās. Vai pārmērīga pesticīdu kārta uz augļa mizas uzreiz nešķiet uzmanības vētra?

Šajā stāstā vairāk par to, kā banānu audzēšanas ēnas puses skar mūs katru un planētu kopumā, un to, kā cilvēki Latvijā iesaistās un var iesaistīties situācijas uzlabošanā.

Fakti par teritorijām Ekvadorā, kur ilgstoši plantācijas miglo ar pesticīdu maisījumiem (danwatch.dk)

  1. Par 13,4% palielina iespēju saslimt ar vēzi

“Defensoría del Pueblo” un vides organizācija “Acción Ecológica” 2007. gadā publicējusi pētījumu, ka tik liels ir risks banānu audzētājiem saslimt ar kādu no onkoloģiskajām slimībām salīdzinājumā ar 2,4 % risku pārējā valstī

  1. 2,58% bērniem iedzimti fiziski defekti

Salīdzinājumam pārējā populācijā šis skaits ir 0,22%

  1. 0,33% iedzimti mentāli defekti

El Oro provincē, kur lielajās plantācijās intensīvi izmanto pesticīdus, konstatēts, ka bērniem daudz biežāk nekā citur valstī (0,19 %) ir ģenētiski iedzimti garīgi defekti un atpalicība

Pesticīdu nāvīgā uzvara

Gan jau katrs kaut pa ausu galam ir dzirdējis par pārmērīgo pesticīdu izmantošanu lauksaimniecībā, lai iegūtu pēc iespējas skaistāku un bagātīgāku augļu vai dārzeņu ražu, tiktu vaļā no augu slimībām un kukaiņiem. Neglītus vai bojātus augļus neviens nepērk, un, kā stāsta Renviks Rouzs, Pasaules Banānu foruma valdes loceklis, konkurence nozarē ir milzīga, tiek īstenoti tirdzniecības kari, un aktuāls jautājums ir pārprodukcija, tādēļ apstākļi lielajos uzņēmumos ir skarbi. Bet kāda ir šīs indes lietošanas cena?

Banānu audzētāji no Ekvadoras, kas iesaistījušies starptautiskajā kustībā „Make Fruits Fair” (Godīgās tirdzniecības augļi), kurā Latviju jau vairākus gadus pārstāv nevalstiskā organizācija “Zaļā brīvība”, stāsta, ka banānu plantāciju miglošana Dienvidamerikas lauku apvidos ir ikdiena. To lielajās plantācijās dara no lidmašīnām, un skaidrs, ka atkarībā no vēja virziena inde nonāk visās iespējamās vietās, tostarp ne tikai uz nezālēm un augiem, bet līst arī pār ciemiem, strādniekiem un ūdenī. Dažviet, kur banāni šādi lielajās plantācijās tiek audzēti ilgstoši, akās ūdens dzeršanai nav izmantojams jau gadiem. Interesanti, ka par šo un citiem dabas aizsardzības un cilvēktiesību jautājumu iepriekš, piemēram, banānu audzēšanas lielvalstī Ekvadorā gandrīz nav runāts, lai arī šādos apstākļos aug un dzīvo vismaz otrā paaudze sabiedrības un veselības rādītāji dažviet ir dramatiski. Savukārt, kad žurnālisti un vides aktīvisti atbildīgajam personām un eksportētājiem pērn arvien aktīvāk uzdevuši neērtus jautājumus par strādnieku darba apstākļiem un kaitējumu videi, Ekvadoras banānu eksportētāju apvienības AEBE priekšsēdētājs Eduardo Ledesma, kura dēls turklāt ir valsts darba lietu ministrs, saucis šīs aktivitātes par „Eiropas zaļo teroru”, kura mērķis ir iznīcināt banānu audzēšanas nozari Ekvadorā.

Te vietā būs minēt poļu žurnālistu publicēto stāstu un zinātnieku pētījuma datus, kur cita starpā minēts, ka Eiropā liela daļa pesticīdu, ko izmanto Dienvidamerikā augļukoku apsmidzināšanai lielos daudzumos, ir aizliegti, bet, ja paskatāmies lielveikalu plauktos, eksotiskie augļi nāk tieši no šīm plantācijām – banāni, ananasi. „Plantācijas nav izolētas teritorijas, tāpēc pesticīdi nonāk ne tikai gruntsūdeņos; aprēķināts, ka aptuveni 85% izsmidzināto ķimikāliju nenonāk vis uz lauka, bet uz cilvēkiem, pagalmos, pašu dārzos…” žurnālā “Vides Vēstis” raksta Lāsma Ozola, kas šajās fermās Kostarikā pavadījusi vairākus mēnešus.

Banānu bizness pasaulē pieder lielākajām transnacionālajām šās industrijas kompānijām – “Dole”, “Chiquita”, “Fiffes” un “Del Monte”, un dažkārt tās nekautrējas izmanto pat labi pazīstamo “Rainforest” logo, lai savu produkciju reklamētu kā videi draudzīgu. MMF tikšanās laikā Lisabonā šī gada februārī tika asi kritizēts šis marķējums, kā maldinošs, jo tā kritēriji nav pietiekami, turklāt bieži nemaz netiek izpildīti ne darbaspēka, net ekoloģiskajās prasībās. Savukārt mazajām un bioloģiskajām saimniecībām ir grūti vai pat neiespējami konkurēt ar lielajiem nozares milžiem.

Tas neatbilst Eiropas Parlamenta un Padomes izdotajā regulā Nr. 396/2005 teiktajam, kur minēts, ka “to (pesticīdu) izmantošanas iespējamās sekas var būt atliekas apstrādātajos produktos, dzīvniekos, kas baroti ar šiem produktiem, kā arī medū, kuru saražojušas bites, ko ietekmējušas minētās vielas. Saskaņā ar Eiropas Padomes direktīvu 91/414/EEK (1991. gada 15. jūlijs) par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū (7) prioritātei vajadzētu būt sabiedrības veselībai, nevis kultūraugu aizsardzībai, tādēļ ir jānodrošina, ka šādu atlieku līmenis nav tāds, kas rada nepieļaujamu risku attiecībā uz cilvēkiem un, attiecīgos gadījumos, dzīvniekiem. MAL (maksimālais atlieku līmenis) būtu jānosaka zemākajā sasniedzamajā līmenī saskaņā ar labu lauksaimniecības praksi katram pesticīdam, lai aizsargātu mazāk aizsargātas grupas, piemēram, bērnus un vēl nedzimušos bērnus.”

Tā nu varam tikai izdarīt secinājumus, cik labi ir augļi, ko kā veselīgu maltīti dodam bērniem un ēdam paši… Vācu pētnieki janvārī portālā “Oko-Test” publicējuši pētījumu, kur pesticīdu daudzumu analizējuši lielveikalos nopērkamajos banānos bez ekomarķējuma. Visticamāk, daudz šie dati nevar atšķirties arī pie mums, jo augļus Eiropā ieved no vienām un tām pašām valstī, vieni un tie paši lieltirgotāji, ar vieniem un tiem pašiem konteinerkuģiem. Tā nu vācu pētījumā noskaidrots, ka pašā banānā pesticīdu daudzums nepārsniedz noteiktās normas, tomēr uz tā mizas indes ir tik daudz, ka mazam bērnam nemizotu banānu pat rokās nevajadzētu dot, bet pieaugušajiem pēc to mizošanas ieteicams kārtīgi nomazgāt rokas

Savukārt Ekvadorā no indēm tik viegli izvairīties nevar, turklāt to izmantošanas regulējums ir visai formāls un “baltiem diegiem šūts. Kā stāsta Ingrīda Strazdiņa, “Zaļā brīvība” pārstāve “Make Fruits Fare” projektos, tad tas cilvēkiem Dienvidamerikā ir apburtais loks – ir nepieciešams strādāt, lai uzturētu ģimeni, bet darbs ar pesticīdiem izraisa slimības, savukārt medicīniskā aprūpe ir dārga un ļoti nepieciešama, lai ārstētu slimības, ko izraisījuši sliktie darba apstākļi un lielā daļā gadījumu arī piesārņojums, ko radījuši jau minētie pesticīdi. Tomēr, ja kāds no strādniekiem sūdzas vai veido arodbiedrības, tiek saņemti lielo kompāniju draudi izrēķināties ar pašu vai ar ģimeni. Februāra beigās šādā situācijā nonācis vienas no aktīvajiem Ekvadoras strādnieku tiesību aizstāvju organizācijas “Lauksaimniecībā strādājošo un zemnieku aizsardzības apvienības” (Asosiación Sindical de Trabajadores Agricolas y Campesino ASTAC) pārstāvis Hordžs Vašingtons Akosta Orelana (Jorge Washington Acosta Orellana), kuram 23. februārī izteikti nāves draudi, ja viņš neizbeigs savas iesāktās aktivitātes strādnieku tiesību jomā, turklāt jau vairākus mēnešus ikdienā viņam sekojuši nepazīstami vīrieši. Aicinot izmeklēt un novērst šādu nepieņemamu situāciju, vairākas Eiropas lielākās godīgu tirdzniecību un cilvēktiesības atbalstošas organizācijas jau parakstījušas un nosūtījušas oficiālu vēstuli Ekvadoras prezidentam un augstākajām amatpersonām. Tajā pieprasīts nodrošināt drošību Akostam un visām sievietēm un vīriešiem, kas sadarbojas ar ASTAC, kā arī viņu ģimenēm. Vēstulē izteikts arī aizrādījums varas iestādēm par kūtro rīcību elementāru strādnieku cilvēktiesību ievērošanā, kā arī pārmetumi, ka industrijā strādājošie netiek aizsargāti nevienā jomā. Un šī nav pirmā šāda veida vēstule. Jāpiebilst arī, ka vietējie neuzticas varas iestādēm, savukārt lielās kompānijas lobē savas intereses, bet veikalu ķēdes cenšas pēc iespējas nosist banānu vai jebkuru citu augļu cenu.

Runājot par cenu, tas ir lielums, ko vistiešākajā veidā veicina un ietekmē pieprasījums – tātad arī mēs, izvēloties lētāko produkciju ko izplata lielie tirgotāji. Tomēr skaidrības labad gan jāpiebilst, ka mums nav īpašas izvēles, jo pagaidām nevienā no Latvijas lielveikaliem nav iespējams nopirkt godīgās tirdzniecības banānus un no visiem Latvijā ievestajiem banāniem vien 2% ir bioloģiski audzēti.

Interesanti, ka Eiropā šī tendence ir pretēja, jo “fairtrade” marķējums ir arī sava veida labā tēla veidošana tirgotājiem, tādējādi parādot savu kā atbildīga uzņēmuma attieksmi. “Make Fruit Fair” spiediena dēļ šajā kustībā bijuši spiesti iesaistīties pat tādi tirdzniecības milži kā “Lidl” un “Aldi”.

Labā prakse

Godīgās tirdzniecības un bioloģisko banānu audzētāja Ramona Fabiola no El Guabo Ekvadorā

Jau minētajā Eiropas Parlamenta un Padomes regulā par pesticīdu atlieku pieļaujamajām normām augu un dzīvnieku izcelsmes produktos teikts, ka augu produktu ražas pastāvīgi ietekmē kaitīgi organismi, un ir būtiski aizsargāt augus un augu produktus pret šiem organismiem, lai novērstu ražas samazinājumu vai tās bojājumus, lai nodrošinātu gan novākto produktu kvalitāti, gan augstu lauksaimniecības produktivitāti. “Šim nolūkam ir pieejamas dažādas metodes, tostarp neķīmiskas metodes un prakses, piemēram, izturīgu sugu izmantošana, kultūraugu rotācija, mehāniskā ravēšana, bioloģiskā kontrole un ķīmiskās metodes, piemēram, augu aizsardzības līdzekļu izmantošana,” teikts regulā.

Un tiešām ir vērojami arī labie piemēri, kur šie principu strādā. Arī Latīņamerikā, Āfrikā un Klusā okeāna salās, kur banānu audzēšana ir nozīmīga nozare, var minēt nelielo ģimenes fermu apvienošanos kooperatīvos, kas savukārt spēj nodrošināt lielākus pasūtījumus uzpircējiem, piedāvājot tīrākus augļus, kā arī kopīgiem spēkiem veikt kopienai nepieciešamos darbus – piemēram, palīdzēt nodrošināt medicīnas aprūpi, sakārtot ūdensapgādi vai uzbūvēt skolu. Šādi kooperatīvi palīdz izdzīvot mazajām saimniecībām, kas līdzīgi kā citur pasaulē vēlas izdzīvot un turpināt senču iesākto savās mājās, nevis pārdot savu zemi un kļūt par strādniekiem savu tēvutēvu koptajās fermās un laukos, lai pelnītu naudu lielajām korporācijām, bet paši saņemtu par to niecīgu atalgojumu.

Šāds piemērs ir arī kooperatīvs ASOGUABO, kas ir bezpeļņas organizācija. To 1998. gadā izveidojuši 14 mazie un vidējie ražotāji, kas savu produkciju vēlējās bez starpniekiem pārdot pircējiem Eiropā un ASV. Un viņiem izdevās – jau 1998. gada nogalē uz Eiropu tika nosūtīts pirmais konteiners ar „Fair trade” jeb godīgās tirdzniecības marķējumu. Pašlaik šajā kooperatīvā iestājušies jau 125 ražotāji no mazām fermām Ekvadoras dienvidos, un 30% no tiem ir sievietes, kas ir vēl viens būtisks sasniegums, jo šajā nozarē sievietes, lai arī nozīmīgs darbaspēks, tomēr tiek diskriminētas.

Kooperatīvs atbalsta gan sociālos projektus, piemēram, ūdens attīrīšanas iekārtas, lai dotu vietējai kopienai tīru dzeramo ūdeni. Pesticīdu dēļ tas jau gadiem nav lietojams un ir indīgs. Tāpat arī palīdz skolām, veciem cilvēkiem – bijušajiem banānu audzētavu strādniekiem. Kooperatīvs parakstījis līgumu ar apdrošināšanas kompāniju, kas viņiem nodrošina medicīnisko palīdzību, izsniedzot senioriem kuponus veselības aprūpes saņemšanai. Trešdaļa godīgās tirdzniecības kooperatīva ienākumu tiek izlietoti, lai nodrošinātu dažādas sociālās vajadzības kopienā – sabiedrisko transportu, tehniku, biroju aprīkojumu, ko var izmantot visi kooperatīva dalībnieki. Korporatīvs arī izglīto mazie ražotājus gan par lauksaimniecības, gan biznesa jautājumiem.

Kā pazīt labo?

Visai ASOGUABO ražotajai produkcijai ir godīgās tirdzniecības sertifikāts, bet 50% ir arī organiskās lauksaimniecības sertifikāts. Pārbaudot korporatīva fermas pēc pesticīdu lietošanas ietekmes, izmantojot “Usotox 2.0” starptautiskā modeļa standartus, secināts, ka to darbībai ir visai maza ietekme uz cilvēku veselību un tās darbojas videi krietni draudzīgāk nekā lielās organizācijas. Viens no iemesliem ir tas, ka šajās fermās nelieto pesticīdus “oxamyl” un “terbufos”, kas ir aizliegti godīgās tirdzniecības sistēmā, bet atļauti “Rainforest Alliance” (Lietusmežu alianse) standartos. Arī dabas apstākļi vietā, kur darbojas minētais kooperatīvs – El Guabo apkārtnē, Ekvadorā – ir piemērotāki lauksaimniecībai un var izmantot mazāk pesticīdu un saražot to pašu daudzumu produkcijas, kā tas ir kaimiņvalstīs.

Savukārt patērētājiem, kas vēlas atbalstīt šāda veida saimniekošanu, jāmeklē produkcija ar godīgās tirdzniecības marķējumu. Tā ir alternatīva tirdzniecības sistēma, kura nodrošina, ka ražotāji un audzētāji attīstības valstīs saņem godīgu atlīdzību par savu darbu, kā arī papildus prēmiju vietējās kopienas attīstībai. Visizplatītākie “fairtrade” produkti ir kafija, tēja un šokolāde, un to pārdošanas apjoms pasaulē ar katru gadu palielinās.

Lātvijā biedrība “Zaļā brīvība” sadarbībā ar starptautisko “Fairtrade” organizāciju piešķir uzņēmumiem zīmi – “Godīgajai tirdzniecībai draudzīgs”. Šo zīmi var iegūt jebkura viesnīca, restorāns, kafejnīca vai veikals, kura sortimentā pastāvīgi ir vairāk nekā 10 produkti ar minēto marķējumu. Pirmā, kas saņem šo zīmi, ir viesnīca “Bauska”, kas atrodas Bauskā. Viesnīcā iespējams iegādāties godīgās tirdzniecības tēju, vīnu, atspirdzinošos dzērienus, našķus un uzkodas.

Vairāk par šo zīmi lasiet šeit.

 

Raksts tapis projekta „Par godīgu augļu tirdzniecību! Atbalsts godīgai tropisko augļu tirdzniecībai 2015. Eiropas gadā attīstībai un turpmāk”, kas tiek īstenots ar Eiropas Komisijas finansiālu atbalstu, ietvaros. Par materiāla saturu atbild Zaļā brīvība, un tas nekādā veidā neatspoguļo Eiropas Savienības oficiālo viedokli.

European_Union logo-bananas_LV_yellow1