Pieņemot lēmumu par preces iegādi, mēs parasti ņemam vērā tās cenu un kvalitāti. Ideālā gadījumā mēs ceram iegūt preci ar pēc iespējas mazāku cenu un pēc iespējas labāku kvalitāti. Sabiedrībai, apmierinot tās pamatvajadzības jeb, tā saucamās, Maslova piramīdas pirmo stāvu, rodas jaunas, bieži vien ne mazāk svarīgas prasības attiecībā uz produktiem un kompānijām, kas tos ražo un tirgo. Cilvēki interesējas ne tikai par kvalitāti un cenu, bet arī produktu atbilstību viņu uzskatiem un vērtībām. Šī iemesla dēļ, izdarot izvēli veikalā, pirkums var kļūt par sava veida noteiktu vērtību veicināšanu jeb balsojumu.
Viens no svarīgākajiem pirkuma izvēli ietekmējošiem faktoriem ir kļuvis tā veselīgums un draudzīgums dabai. Pasaulē un arvien vairāk arī Latvijā patērētāji uzdod jautājumus: kā šis produkts ietekmē manu un manu apkārtējo veselību? Kā tas ietekmē vidi, kurā dzīvoju? Vai iepakojums ir pārstrādājams, vai tas neatstās graujošas sekas dabā?
Taču var uzdot arī vēl citus jautājumus. Kā šis produkts ir iegūts un izgatavots? Vai, to gatavojot, nav izmantots bērnu darbs? Vai strādnieki, kas nodarbināti, piemēram, tējas plantācijās saņem godīgu samaksu par savu darbu?
Nav noslēpums, ka lielas korporācijas ar spēcīgiem lobijiem vadošajās rietumu valstu valdībās, faktiski paverdzina jaunattīstības valstu iedzīvotājus. Gūstot milzīgu peļņu no saviem produktiem, korporācijas darbaspēkam un valstij, kurā tā darbojas, atstāj grašus. Lai arī cik tas liktos neiedomājami 21. gadsimtā, tādās valstīs kā Kolumbija, Indija, Angola un daudzās citās trešās pasaules valstīs faktiski vēl pastāv verdzība.
Tā nav verdzība mūsu tradicionāla izpratnē – ar važās iekaltiem cilvēkiem, taču principi ir saglabājušies ļoti līdzīgi. Piemēram, Peru kafijas un banānu audzētāji, Filipīnu cukurniedru audzētāji, Rumānijas apģērbu ražotāji vai Taivānas sportu apavu ražotāji, kuri strādā labi pazīstamu korporāciju preču zīmju ražotnēs (Nescafe, Unilever, Chiquita, H&M, Nike), nesaņem atbilstošu samaksu par veikto darbu. Zemnieki, kurus noslogo parādi un nabadzība, ir spiesti strādāt vidi degradējošās plantācijās par ļoti zemu atalgojumu. Tie ražotāji, kuriem pieder nelieli zemes gabali, bieži ir izolēti no tirgus un ir spiesti pārdot savu preci starpniekiem par ražošanas izmaksām neatbilstošu cenu. Strādnieki ir pakļauti bīstamiem un veselībai kaitīgiem darba apstākļiem ražotnēs, bailēm par savu nākotni un saņem darba algu, kas ir krietni zemāka par iztikas minimumu.
Kaut gan lielo kompāniju darbība sabiedrības spiediena rezultātā ir nedaudz mainījusies, galvenais izmaksu samazināšanas veids joprojām ir strādnieku atlaišana, darba algas un sociālās palīdzības samazināšana.
Sabiedrība uz pastāvošo tirdzniecības praksi reaģē dažādi. Acīmredzamākās protesta formas ir TV plaši pārraidītās antiglobālistu demonstrācijas un grautiņi, netālu no kārtējām Pasaules tirdzniecības organizācijas vai G8 valstu sanāksmēs vietām.
Taču pastāv arī citas daudz miermīlīgākas un praktiskākas alternatīvas globālās tirdzniecības sistēmai. Viena no šādām sabiedrības atbildēm ir “Fair trade“, jeb Godīgā tirdzniecība.
Godīgās tirdzniecības mērķis ir piedāvāt pircējam alternatīvu – iegadāties kvalitatīvu produktu par pieņemamu cenu, garantējot to, ka pirkums nav ieguldījums modernās verdzības uzturēšanā. Tā nozīmē tirdzniecības partnerattiecības starp ražotājiem, tirgotājiem un patērētājiem, kas dibinātas uz abpusēju izdevīgumu un cieņu ar mērķi dot pieeju pasaules tirgum cilvēkiem jaunattīstības valstīs, tādējādi ļaujot uzlabot viņu dzīves apstākļus un sekmēt ilgtspējīgu attīstību.
Godīgās tirdzniecības organizācijas, kā Fairtrade International, kas lielā mērā balstās uz brīvprātīgo darbu, būtiski atšķiras no tradicionālajiem komerciālajiem importētājiem. To mērķis ir dot labumu zemniekiem un amatniekiem nevis maksimizēt savu peļņu. Samazinot starpnieku skaitu un pārstrādes izmaksas, tās 40% no preces mazumtirdzniecības cenas atgriež atpakaļ ražotājam. Godīgās tirdzniecības organizācijas neaprobežojas ar produkta iegādi. Tās dažādām metodēm cenšas uzlabot dzīves apstākļus nabadzības pārņemtajos reģionos, galvenokārt ļaujot vietējiem iedzīvotājiem vienkārši pelnīt ar savu darbu. Tās sadarbojas ar kooperatīviem, kuri nodrošinot drošus un cienīgus darba apstākļus saviem darbiniekiem un sniedz tiem konsultācijas biznesa attīstībai, kā arī nodrošina pieeju izdevīgiem aizdevumiem. Šīs organizācijas paralēli veicina arī veselības aprūpi un vietējās sabiedrības izglītošanu, kas vietējiem bieži vien ir vienīgā iespēja piekļūt medikamentiem un izglītot bērnus. Šis tirdzniecības modelis aicina uzņēmumu iegūto peļņu ieguldīt vietējās kopienās, lai ražotājvalstī, reģionā vai kopienā saglabātu pēc iespējas pilnīgāku ražošanas procesu, tādējādi veicinot nabadzības mazināšanos.
Pārsteidzošākais, ko Godīgā tirdzniecība ir spējusi pierādīt ir tas, ka godīgu algu maksāšana nebūt nesadārdzina preci. Tā kā Godīgās tirdzniecības organizācijas neizmanto starpniekus, bet strādā tieši ar ražotāju, tā spēj piedāvāt kvalitatīvu preci par salīdzinoši konkurējošu cenu.
Eiropā Godīgā tirdzniecība darbojas jau 40. gadus un veido milzīgu tirdzniecības sektoru ar gada apgrozījumu aptuveni 600 miljonu eiro. Sabiedrība godīgā tirdzniecībā saredz iespēju palīdzēt tiem miljoniem, kas starptautiskās tirdzniecības rezultātā- tieša koloniālisma turpinājumā jaunattīstības valstīs, ir izslēgti no iespējas tirgojoties, palielināt savu labklājību. Izvēloties godīgās tirdzniecības preci, patērētājs ar savu naudu „nobalso” par kādu preci vai pakalpojumu. Šī tirdzniecības alternatīva ir devusi praktisku iespēju pozitīvi ietekmēt citu cilvēku dzīves, pretī saņemot labas kvalitātes produktus.
Diemžēl Latvijā pagaidām Godīgās tirdzniecības preces ir pieejamas tik dažās vietās. Godīgā tirdzniecība Latvijā parādīsies tad, kad cilvēki sāks uzdot līdzīgus jautājumus, kā lielākajā daļa attīstīto valstu: kādos apstākļos šis produkts ir ražots? Un šim jautājumam nav obligāti jābūt vērstam tikai attiecībā uz produktiem, kas izgatavoti tālās aizokeānijas zemēs. Šis jautājums jāattiecina arī uz pašmāju ražotāju. Tikai tad sabiedrība ar savu nostāju spēs ietekmēt uzņēmumus blakus vispārējai peļņas glorifikācijai, nostādīt arī citas vispārcilvēcīgas vērtības. Tas būs brīdis, kad Latviju sasniegs Godīgā tirdzniecība.
Praktiski godīgā tirdzniecība nozīmē to, ka visi tirdzniecības procesā iesaistītie pilda šādus galvenos kritērijus:
- Ražotājiem tiek nodrošināta godīga cena par viņu saražoto. Samaksa nodrošina atalgojumu, kas sedz ražošanas izmaksas un nodrošina iztikas minimumu.
- Ilgtermiņa sadarbība. Tā ļauj ražotājiem finansēt vietējo kopienu neatkarīgu attīstību.
- Labi darba apstākļi ar atbilstošiem veselības un drošības pasākumiem visiem strādniekiem.
- Demokrātiski darba procesi raksturo ražotāju pašu veidotas un pārvaldītas organizācijas.
- Cieņa un cilvēktiesību, sevišķi sieviešu, bērnu un cilvēku ar invaliditāti tiesību ievērošana.
- Ražošana saudzē vidi.
Vairāk par godīgo tirdzniecību
Vairāk par godīgo tirdzniecību lasi šeit.
Par godīgās tirdzniecības marķējumiem lasiet šeit.
Šis raksts tapis ar projekta “Godīgā tirdzniecība: apziņas celšana”, ko līdzfinansē Eiropas Savienība, atbalstu. Vairāk informācijas šeit.