Brīvais tirgus, ekonomiskā izaugsme un tirdzniecības liberalizācija ir daži no mūsdienu attīstības stūrakmeņiem. Vismaz tā mums māca skolā un apgalvo valdības. Taču arvien biežāk izskan aicinājumi uz to, ka labklājību varam veicināt nevis ar brīvā tirgus attīstību, bet ieviešot godīgās tirdzniecības principus, kas, citu starpā, aicina uz piespiedu un bērnu darba izskaušanu, vides prasību ieviešanu un godīgu samaksu par padarīto dabu. Pārsteidzošākais ir tas, ka šādi aicinājumi izskan ne tikai no sociālistiem un zaļajiem, bet arī no konservatīvajiem.
ASV konservatīvo partiju pārstāvji šogad vairākkārt ir uzstājušies ASV Kongresā, iebilstot pret Obamas centieniem noslēgt brīvās tirdzniecības līgumus ar Āziju un uzsverot nevienlīdzīgās tirgus attiecības starp reģioniem, baidoties no Āzijas valstu augstās konkurētspējas, kas tiek panākta ar zemu vides un sociālo prasību palīdzību.
Savukārt, Vācijā zaļie kopā ar arodbiedrībām un citiem kreisi noskaņotiem spēkiem šogad sarīkoja vienas no pēdējo gadu laikā lielākajām demonstrācijām Eiropā, kas bija vērtas pret brīvās tirdzniecības līgumu jeb tā saukto TTIP, ko pašlaik saskaņo ES un ASV, lai izveidotu lielāko brīvās tirdzniecības telpu pasaulē. Pret šo līgumu ir arī savākti vairāk kā 3 miljoni parakstu visā ES, tai skaitā Latvijā. Taču valdības iet uz priekšu, ignorējot lielas iedzīvotāju daļas negatīvo nostāju, jo tirdzniecība tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem attīstības virzītājspēkiem.
Meklējot jaunus stimulus ekonomiskajai izaugsmei, līdzīgi līgumi tiek slēgti arī citos reģionos, piemēram, Klusā okeāna valstu partnerība, kas noslēgta starp 12 Klusā okeāna valstīm. Aktīvisti uzskata, ka tā varētu novest pie vides prasību pavājināšanās visā reģionā, kā arī ierobežot valdību rīcības spēju klimata pārmaiņu novēršanā.
Strīdu risināšana tirdzniecības līgumos parasti notiek ar arbitrāžas tiesu starpniecību. Tas dod iespēju korporācijām, apejot nacionālās un starptautiskās tiesu sistēmas, apstrīdēt valstu noteiktās vides aizsardzības un sociālās prasības, ja tās ierobežo konkurenci. Līdz šim lielākā daļu sūdzību arbitrāžas tiesā ir bijis par vides prasībām[1]. Piemēram, Salvadora 2008. gadā aizliedza atvērtā tipa zelta raktuves, jo tās piesārņo vietējos ūdeņus ar sērskābi, cianīdu un citām bīstamām vielām. Tā rezultātā vairākas multinacionālās kompānijas Salvadoras valdību iesūdzēja arbitrāžas tiesā, pieprasot kompensēt radītos zaudējumus – neiegūto peļņu.
Bez tam, šie līgumi parasti ir izdevīgi spēcīgām ekonomikām, kas spēj sevi aizstāvēt un ir pietiekami noturīgas. Nabadzīgākās valstis savukārt apmaiņā pret vienošanos saņem iespēju iegūt Starptautiskā valūtas fonda aizdevumus un attīstības sadarbības līdzekļus.
Ko tad par šo saka teorija? Mūsdienu globālās tirdzniecības ideja balstās Ā. Smita un D. Rikardo absolūtās un salīdzinošās priekšrocības teorijās, kas uzskata, ka:
- valstij jāeksportē tikai tās preces, ko ražo ar viszemākajām izmaksām, t.i., kuru ražošanā tai ir absolūtā priekšrocība;
- valstij jāimportē tikai tās preces, ko citas valstis ražo ar viszemākajām izmaksām, t.i., kuru ražošanā tirdzniecības partneriem ir absolūtā priekšrocība;
- ja valstis savā starpā netirgojas, bet dažādu preču ražošanas izmaksu attiecības tajās atšķiras, tad katras valsts rīcībā ir salīdzināmā priekšrocība, proti, tai vienmēr būs tāda prece, kuras ražošana būs efektīvāka nekā citu preču ražošana, pastāvot esošajām izmaksu attiecībām dažādās valstīs.
Pēc šīs teorijas starptautiskā tirdzniecība ir savstarpēji izdevīga visiem tās dalībniekiem, bet prakse to īsti neapliecina. Kopš 1944. gada Bretonvudas konferences[2] starptautiskā tirdzniecība ar precēm un pakalpojumiem pasaulē ir palielinājusies nepilnas 30 reizes. Taču lielākā daļa resursu un ražotāju atrodas globālajos dienvidos, kamēr peļņa koncentrējas OECD[3] valstīs, bet nevienlīdzība pasaulē nav būtiski mazinājusies[4],[5]. Līdz ar to tirdzniecība nevar būt galvenais nabadzības samazināšanas rīks[6].
Tirdzniecības liberalizāciju 20. gs. otrajā pusē veicināja starptautiskās institūcijas – Pasaules Banka, Pasaules Tirdzniecības Organizācija un Starptautiskais Valūtas Fonds. Taču globālo tirgu var uzskatīt tikai par daļēji brīvu, jo starpvalstu tirdzniecībā pastāv dažādi tarifu un ārpus tarifu ierobežojumi. Arī varas attiecības starp tirgus dalībniekiem nav vienādas. Līdz ar to dažiem no tiem (pamatā pārstrādātājiem un tirgotājiem) ir lielāka ietekme tirgū nekā citiem. Tieši šīs varas attiecības ir tās, kas nosaka peļņas sadalījumu starp piegādes ķēdes dalībniekiem. Tā piemēram, kakao piegādes ķēdē šokolādes ražotāji, kas gatavo gala produktu, nopelna 70 % visas pievienotās vērtības, kamēr kakao fermeri tikai 6 %. Līdzīga situācija ir arī citās produktu grupās.
Brīvās tirdzniecības apstākļos liela mūsu patērētās pārtikas un plaša patēriņa preču daļa nāk no jaunattīstības valstu zemniekiem un strādniekiem. Diemžēl, piemēram, Peru kafijas un banānu audzētāji, Filipīnu cukurniedru audzētāji, Rumānijas apģērbu ražotāji vai Taivānas sporta apavu ražotāji, kuri strādā labi pazīstamu korporāciju preču zīmju ražotnēs nesaņem pietiekamu samaksu par savu darbu, lai nodrošinātu savas pamatvajadzības. Zemnieki, kurus noslogo parādi un nabadzība, ir spiesti strādāt vidi degradējošās plantācijās par ļoti zemu atalgojumu. Tie ražotāji, kuriem pieder nelieli zemes gabali, bieži ir izolēti no tirgus un ir spiesti pārdot savu preci starpniekiem par pārāk zemu cenu. Strādnieki ir pakļauti neapmierinošiem darba apstākļiem ražotnēs, darba algas apjomam, kas nesasniedz iztikas minimumu, un nestabilitātei. Kaut gan korporāciju struktūra un modus operandi nedaudz mainās, galvenais izmaksu samazināšanas veids joprojām ir strādnieku atlaišana, darba algas un sociālās palīdzības samazināšana, kā arī vides prasību neievērošana.
Nabadzības un nevienlīdzības novēršanai pasaulē nepietiek ar brīvā tirgus līgumiem. Ir nepieciešama daudz integrētāka politika, kas nozīmē arī godīgas tirdzniecības principu integrāciju starptautiskās tirdzniecības līgumos un valstu bilaterālajās attiecībās, Bretonvudas institūciju reformu, kapacitātes un sabiedrības apziņas celšanu gan Globālajos Ziemeļos, gan Dienvidos un labas prakses demonstrēšanu, godīgo tirdzniecību iestrādājot publisko iepirkumu procedūrās.
Atsauces:
[1]Friends of the Earth (2014). The hidden cost of EU trade deals: Investor-state dispute settlement cases taken against EU member states.
[2] 1944. gadā 30. jūnijā ASV sākās pirmā starptautiskā konference pēc II pasaules kara – ANO Monetārā un finanšu konference, pazīstama kā Bretonvudas konference. Tā ir uzskatāma par vienu no visnozīmīgākajiem 20.gs. politekonomiskajiem notikumiem, kura mērķis bija radīt organizācijas, kas ar labklājības palīdzību vienotu pasauli mieram. Tika nodibināts Starptautiskais valūtas fonds (SVF) un Pasaules bankas (PB) grupa un izveidots Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (kopš 1995. gadu PTO) pamats.
[3] Ar terminu “OECD valstis” progresīvajā literatūrā apzīmē 30 pasaules industriāli attīstītās valstis – Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (Organisation for Economic Cooperation and Development – angļu val.) dalībnieces [13]. Kā sinonīmi tiek izmantoti termini “Ziemeļvalstis”, “ekonomiski attīstītās valstis”, “industriālās valstis”.
[4] McMichael, Philip. 2004. Development and Social Change: a global perspective. 3rd edition. Thousand Oaks: Pine Forge Press.
[5] Tallontire, Anne and Bill Vorley. 2005. Achieving fairness in trading between supermarkets and their agrifood supply chains. London, UK: Food Group.
[6] http://www.cmi.no/publications/publication/?2937=will-international-trade-reduce-poverty
P.S. Šis raksts tapis ar projekta “Godīgā tirdzniecība: Apziņas celšana”, ko finansē Eiropas Savienība un līdzfinansē Sabiedrības Integrācijas fonds, atbalstu.