Oktobra beigās biedrība “Zaļā brīvība” rīkoja pieredzes stāstu turneju. Turnejas mērķis bija veidot sabiedrībā izpratni par sociālo un solidaritātes ekonomiku, diskutējot par to, kā uz solidaritātes vērtībām balstīta saimnieciskā darbība var vienlaikus sniegt labklājīgu dzīvi, veicināt kopienas attīstību un saudzēt apkārtējo vidi.
Pieredzes stāstu turnejas ietvaros Latvija viesojās divas viešņas no Malaizijas – antropoloģe Velīna Džefrija Džehoma un pētniece Žuņe Taņa. Viņas tikās ar cilvēkiem, kas mēģina iedzīvināt sociālo uzņēmējdarbību, ar “zaļajiem” un “vienkārši aktīvistiem”, ar audējām Sarkaņos un ar pedagogiem Daugavpilī. Stāstīja par savu pieredzi, par sociālās un solidaritātes ekonomikas konceptu un tā iedzīvināšanu praksē.
Vienā no šīm tikšanās reizēm kāda žurnāliste pajautāja, vai gan tas viss neved mūs atpakaļ uz padomju laika vērtībām. Nenoliedzami, daudziem cilvēkiem Latvijā ir ļoti rezervēta attieksme pret kopsadarbību kā modeli, kas palīdz uzlabot kopienas dzīvi.
Malaizijā – tāpat kā Latvijā, starp citu – ir daudzi labi sava amata meistari, kas lieliski, pat ģeniāli, dara savu darbu, taču vairāku iemeslu dēļ neprot vai nespēj pārdot to par ieguldījumam adekvātu cenu, tāpēc ir ļoti nabadzīgi. Velīna Džefrija Džehoma ir viens no cilvēkiem, kas šādiem cilvēkiem palīdz ar savām zināšanām. Viņa sadarbojas ar kādu audēju kopienu, kas saskaņā ar senām tradicijām auž brīnišķīgus audeklus. Lielākoties tās ir sievietes. Viņu aušanas tehnika ir tradicionāla, ļoti sena un sarežģīta, pārmantota no paaudzes paaudzē. Ieguldāmais laiks, samērojot ar ienākumiem – nesalīdzināms, tāpēc daudzas no viņām nopietni apsvēra to vairs nedarīt.
Velīna Džefrija Džehoma palīdz viņām atrast un īstenot modeli, kā, savstarpēji sadarbojoties, darīt savu darbu veiksmīgāk – pirmkārt jau, apzinoties savu vērtību un unikalitāti, spēt pastāstīt pasaulei par sevi; tas palīdz izveidot pozicionējumu, atrast pircējus, pārdot.
“Tā ir nemitīga mācīšanās,” saka antropoloģe, “Viņas nebija apjautušas, ka var sadarboties, strādāt kopā. Es vienkārši palīdzu viņām pastāstīt par sevi. Lielākā daļa no viņām nav gājušas skolā. Es uzklausu viņu stāstus, pierakstu tos un veidoju tādu kā “stāstu datu bāzi”. Es palīdzu viņām komunicēt ar ārpasauli un daru to strukturētā veidā.”
Šobrīd šajā kopienā esošās sievietes auž kopā. Tas nozīmē ne tikai tehnisku atrašanos vienā vietā, bet arī pieredzes apmaiņu, kopīgu risku izvērtēšanu, kopīgu nākotnes plānošanu.
Sociālā un solidaritātes ekonomika cieši ir saistīta ar saudzīgu attieksmi – pret tradīcijām, pret apkārtējo vidi, pret resursiem.
“Savā ziņā var teikt, ka sociālā un solidaritātes ekonomika ir “valoda”, tas ir veids, kā cilvēki dara noteiktas lietas,” atzīst pētniece Žuņe Taņa, “Ar šo pieredzi var dalīties un to saprot ik viens, lai kurā pasaules malā tas atrastos.”
Pieredzes stāstu turnejas ietvaros abas viešņas bija ciemos pie mūsu pašu audējām Sarkaņos – stāstīja par savu pieredzi Malaizijā, par audēju kopienas kopsadarbības modeli, par iemesliem, kas mudināja viņas pašas aizrauties ar sociālās un solidaritātes ekonomikas ideju.
Sociālā un solidaritātes ekonomika balstās uz tādām vērtībām kā apmaiņa, dalīšanās, koplietošana, pašorganizēšanās un koprade vietējās kopienas un dabas vides attīstībai. Lielākoties solidaritātes ekonomikas ideju atbalsta tie, kas redz pastāvošās ekonomikas sistēmas neefektivitāti un negodīgumu un vēlas darboties savādāk.
Saskaņā ar idejisko uzstādījumu, cilvēki, kas iesaistās solidaritātes ekonomikā, kopīgi ražo produkciju, kopīgi piedāvā pakalpojumus, kopīgi izmanto darba vidi un resursus, cenšas būt sociāli atbildīgi un atbalsta godīgo tirdzniecību.
Vai tas jums atgādina padomju laikus? Droši vien tas ir atkarīgs no katra pieredzes, atvērtības un vērtībām. Skaidrs ir tas, ka jebkuru labu ideju var izmantot nelietīgi, kā arī tas, ka bez savstarpējas sadarbības un resursu saudzēšanas ilgtermiņā dzīve uz šīs planētas patīkama varētu būt tikai dažiem
(Raksta saīsinātā versija lasāma “Latvijas avīzes” 2016. gada 9. novembra tematiskajā pielikumā “Zaļā Latvija”)