Apelsīnu – pasaulē populārākās – sulas ražošana ir ienesīga globāla industrija, tomēr ceļš, pa kuru sula nonāk no audzētājiem līdz patērētājiem, neiztiek bez problēmām. Lielākā daļa apelsīnu plantāciju strādnieku dzīvo nabadzībā un saskaras ar darba un cilvēktiesību pārkāpumiem.
Brazīlija izaudzē trešdaļu no visiem apelsīniem pasaulē, un no turienes nāk izejvielas vairāk nekā pusei no visas pasaulē tirgotās apelsīnu sulas. Globālā mērogā 80% apelsīnu sulas koncentrāta ražo šajā Dienvidamerikas valstī. 98% Brazīlijas saražotās apelsīnu sulas ir paredzēta eksportam, tostarp divas trešdaļas no tās importē Eiropas Savienība.
Globalizēta piegādes ķēde
Gandrīz visu apelsīnu sulas koncentrātu Brazīlijā ražo trīs kompānijas: Citrosuco/Citrovita, Luis Dreyfus un Cutrale. Tām pieder attiecīgi 25%, 15% un 30% no globālā apelsīnu sulas koncentrāta sektora, un tās visas ir globālas pārtikas/lauksaimniecības korporācijas. Šāda varas koncentrēšanās trīs kompāniju rokās, protams, nozīmē, ka tām ir iespēja no audzētājiem prasīt arvien zemākas cenas, kas var būt arī mazākas par audzēšanā iztērēto, un standartus, ko maziem zemniekiem ir neiespējami izpildīt.
Lielākā daļa nākamā ķēdes posma, apelsīnu sulas pārstrādātāju un iepakotāju rūpnīcas, atrodas ārpus Brazīlijas. Šīs kompānijas iepērk apelsīnu sulas koncentrātu, lai to tālāk sagatavotu nonākšanai lielveikalu plauktos. Arī šajā posmā tirgū ir visai nedaudzi spēlētāji – 10 kompānijas nopērk vairāk nekā pusi Brazīlijā ražotās apelsīnu sulas. Tās ir lielas kompānijas, kas parasti piedāvā dažādu veidu bezalkoholiskos dzērienus (piemēram, Refresco-Gerber, PepsiCo, Coca-Cola).
Eiropas koncentrētā mazumtirdzniecības tirgus dēļ arī apelsīnu sulas ražotājiem un pārstrādātājiem ir jāsaskaras ar to, ka lielveikalu ķēdes var diktēt savus noteikumus, kuru mērķis pēc iespējas zemāka cena. Lai apietu citus piegādes ķēdes posmus, lielveikali piedāvā arī sulas ar savu zīmolu. Jaunākie pētījumi rāda, ka mazumtirgotāji patur vidēji 70% procentu peļņas, pārējiem piegādes ķēdē iesaistītajiem – iepakotājiem, pārstrādātājiem un audzētājiem – atstājot vien 30%.
Konkurence izspiež mazos audzētājus
Nav grūti secināt, ka šādā piegādes ķēdē visneaizsargātākie ir apelsīnu plantāciju strādnieki un mazie zemnieki. Šobrīd apelsīnu audzēšana lielākoties notiek lielās plantācijās, jo pēdējos gados ir pieaugušas ar degvielas un mēslojuma iegādi saistītās izmaksas, kas samazinājis mazo saimniecību konkurētspēju, kā arī lielākajiem audzētājiem ir vieglāk nodrošināt, lai produkcija atbilst industrijā noteiktajiem standartiem.
Konkurences un cenu, kas nesedz pašizmaksu, dēļ mazie apelsīnu audzētāji ir bijuši spiesti savu zemi lēti pārdod un kļūt par lielo plantāciju strādniekiem. San Paulu štatā, no kurienes nāk aptuveni puse Brazīlijā saražotā apelsīnu sulas koncentrāta, lielākā daļa plantāciju un rūpnīcu strādnieku ir migranti vai arī tuvējo lauku kopienu iedzīvotāji, kam nav savas zemes.
Strādniekiem garas darba dienas un niecīgas algas
Tikai nelielai daļai no strādniekiem ir noslēgti pastāvīgi darba līgumi. Lielākajai daļai ir sezonas līgumi. Plantācijās ir liela strādnieku mainība, kas rada spiedienu būt arvien produktīvākiem, lai nezaudētu darba vietu. Pārsvarā nolīgšanu veic darbā iekārtošanas kompānijas, tādā veidā lielajiem ražotājiem, kam pieder plantācijas, izvairoties no atbildības par strādnieku labklājību. Starpniekfirmas saņem samaksu, kas atkarīga no strādnieku produktivitātes.
Strādnieku algas ir ļoti zemas. Iztikas minimums Brazīlijā ir ap 14 euro dienā, bet apelsīnu plantāciju strādnieki nopelna vidēji 9 euro, jo samaksa tiek rēķināta par novāktajiem apelsīniem. Vienam cilvēkam dienā nav iespējams novākt tik daudz, lai nopelnītu visu iztikai vajadzīgo. Turklāt novāktos apelsīnus sver plantācijas īpašnieks vai firma, kas noslēgusi līgumu ar strādniekiem, kuru klātbūtne šai brīdī nav atļauta, tātad viņi nevar zināt, vai samaksa tiek aprēķināta godīgi. Sulas koncentrāta rūpnīcās strādājošo algas gandrīz vienmēr ir zemākas par iztikšanai nepieciešamo.
Lai arī likumā noteikts, ka darba nedēļa ir 44 stundas, virsstundas tāpat kā darbs nakts maiņās un brīvdienās ir bieža parādība, kas parasti netiek atsevišķi kompensēta. Apelsīnus novāc ar rokām, un strādniekiem visu dienu ir jāpārnēsā līdz 30 kg smagi grozi. Ražas sezonā arī sulas koncentrāta rūpnīcās darba diena ir līdz 14 stundām.
Pesticīdu izraisītas veselības problēmas
Līdzīgi kā citas monokultūras apelsīni ir uzņēmīgi pret dažādām slimībām un kaitēkļiem, tādēļ tiek lietoti pesticīdi. Pesticīdu izsmidzināšanas laikā strādniekiem bieži netiek nodrošināti aizsargtērpi un nozarē nav standartu, kas noteiktu aizsargtērpu lietošanu.
Smagā darba un pesticīdu dēļ daudzi strādnieki cieš no veselības problēmām. Laukstrādniekiem nav sociālo garantiju slimības gadījumā. Ja kāds veselības dēļ neierodas darbā, šis strādnieks tiek atlaists.
Plantācijās strādājošie nesaņem dzeramo ūdeni un viņiem nav nodrošinātas ne adekvātas telpas atpūtai vai pusdienu pārtraukumiem, ne tualetes un vannas istabas, ne arī pirmā palīdzība. Kompānijām, kuras nolīgst strādniekus-migrantus būtu jānodrošina atbilstoša dzīvesvieta, bet strādnieku atsauksmes rāda, ka viņiem bieži ir jādzīvo pazemojošos apstākļos.
Diskriminācija un vēršanās pret arodbiedrībām
Strādnieki savās liecībās norāda, ka gan plantācijās, gan rūpnīcās pastāv darbinieku diskriminācija. Sievietēm biežāk ir īstermiņa līgumi un mazākas iespējas iesaistīties arodbiedrībās. Sievietes stāvoklī vai ar bērniem tiek atlaistas. Strādnieces saskaras arī ar fiziskiem, morāliem un seksuāliem uzbrukumiem. Tomēr, lai arī dzimumu diskriminācija ir izteiktākā, visi plantāciju strādnieki cieš no pārraugu mutiskiem apvainojumiem, rāda pētījumi.
Kā plantāciju, tā rūpnīcu vadība vēršas pret arodbiedrību aktivitāti. Strādnieki, kuri iesaistās arodbiedrībās riskē ar atlaišanu. Pat par iespējamu saistību ar arodbiedrību aktivitātēm strādnieki nonāk “melnajā sarakstā”, kas nozīmē, ka viņi vairs netiks nolīgti darbam nākamajā sezonā. Turklāt daudzi uzskata, ka arodbiedrību aktīvisti nav uzticami, jo saņem finansējumu no lielajām kompānijām, kas tādā veidā panāk sev izdevīgākus nosacījumus.
Kā mainīt situāciju?
Kaut arī apelsīnu audzēšana un sulas koncentrāta ražošana notiek tālu no Eiropas patērētājiem, multinacionālo kompāniju ienākumi gala rezultātā ir atkarīgi no patērētāju izvēlēm. Kampaņas Supply Chainge partneru mērķis ir informēt ES patērētājus par jaunattīstības valstīs eksistējošajām cilvēktiesību pārkāpumiem un citām netaisnībām, lai pieprasītu lielveikalu tīklus un lielās kompānijas nodrošināt godīgumu un caurspīdīgumu savās piegādes ķēdēs. Kampaņas partneri strādā arī, lai liktu valdībām gan ES, gan nacionālā līmenī rīkoties, lai aizsargātu audzētājus un ražotājus jaunattīstības valstīs un dotu patērētājiem Eiropā iespēju iegādāties godīgā ceļā iegūtus produktus.
Raksts tapis projekta “Lielveikalu zīmolu produktu ilgtspējas celšana, kā svarīga komponente 2015. Eiropas gadā attīstībai un tālāk”, kas tiek īstenots ar Eiropas Komisijas finansiālu atbalstu. Par materiāla saturu atbild Zaļā Brīvība, un tas nekādā veidā neatspoguļo Eiropas Savienības oficiālo viedokli.
