Eiropā ēkas patērē 40% no enerģijas un no šī patēriņa 80% tiek izmantoti apkurei un dzesēšanai, kas ir cieši saistīts ar tādu fosilo kurināmo kā gāzes, mazuta, sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) un ogļu, izmantošanu.
Eiropas klimatneitralitāti nevar panākt bez mūsu ēku dekarbonizācijas, un tam savukārt vajadzīga mūsu apkures un dzesēšanas sistēmu atbrīvošana no fosilā kurināmā. Mums ir jāpārtrauc jaunu fosilo katlu finansēšana un uzstādīšana, un tā vietā mūsu mājās jāievieš atjaunīgo resursu tehnoloģijas.
Kas īsti ir fosilais katls?
Fosilais katls ir jebkura apkures tehnoloģija, kas izmanto fosilo kurināmo kādā tā ekspluatācijas posmā, un tie var darboties tikai ar fosilajiem naftas produktiem vai gāzi, vai arī tie var būt apkures katli, kas darbojas gan ar atjaunīgo energoresursu, gan fosilo kurināmo bez lietotāja kontroles pār to, kāds kurināmais konkrētā brīdī tiek izmantots (piemēram, apkures katli, kas izmanto metānu un biometānu vai metānu un ūdeņradi).
Parasti fosilie katli ir daudz mazāk energoefektīvi nekā to ekvivalenti, kas izmanto atjaunīgo enerģiju.
Apkures katla mūžs ir aptuveni 20 gadi. Jebkurš fosilā kurināmā katls, kas uzstādīts pēc 2025. gada, visticamāk, joprojām turpinās izmantot fosilo kurināmo nākamās divas desmitgades.
Tas pārsniedz gan zinātniski aprēķināto, gan Starptautiskās Enerģētikas aģentūras noteikto 2040. gada termiņu, proti, gadu, līdz kuram mūsu enerģijas patēriņš būtu pilnībā jādekarbonizē, ja vēlamies ierobežot Zemes temperatūras paaugstināšanos, lai tā nepārsniegtu 1,5 °C uzkaršanas robežu. Jebkurš jaunuzstādīts gāzes katls ir iegansts uzturēt visu gāzes pārvades un sadales tīklu sistēmu uz patērētāju un valsts naudas rēķina.
Kamēr saglabāsies gāzes tīkls, mēs turpināsim veikt jaunus gāzes urbumus ārzemēs un importēt gāzi.
Par laimi – mūsdienās ir pieejamas alternatīvas fosilajiem katliem. Par to vairāk Eiropas Vides biroja un Eiropas NVO koalīcijas “Coolproducts” izstrādātajā ceļvedī.
Foto: Pexels.com