Enerģētiskā nabadzība
Enerģētiskā nabadzība var izpausties arī tā, ka patērētāji, kuriem ir pieejami nepieciešamie enerģijas veidi, ir spiesti tos izmantot tikai daļēji (daļēji un slikti apkurinātas telpas, nepietiekams apgaismojuma līmenis utt.), jo nevar atļauties samaksāt par adekvātu komfortu.
Latvijas gadījumā eksperti pieņem, ka 15% varētu būt noteikts kā procentuālā daļa, zem kuras var uzskatīt, ka izdevumi par enerģiju ir nesamērīgi lieli. Latvijā būtu nepieciešams turpināt pētījumus un izstrādāt savu enerģētiskās nabadzības definīciju, iekļaujot mājsaimniecības, kuras nevar atļauties uzturēt savu mājokli pietiekoši siltu.
Informācija par Latvijas situāciju saistībā ar enerģētisko nabadzību parādās atsevišķos starptautiskos pētījumos, kas apskata un analizē dažādas ES valstis. Stefan Bouzarovski – Buzar pētījumā iespējams atrast informāciju, ka Latvijā enerģētisko nabadzību skar ap 50% mājsaimniecību.
Par Eiropas Enerģētikas savienību atbildīgais komisārs Marošs Šefčovičs norādīja, ka desmitajai daļai eiropiešu jeb 50 miljoniem cilvēku ir grūtības samaksāt apkures rēķinus:
„Enerģētiskā nabadzība ir pieaugoša problēma Eiropā, un Eiropas Komisija nevar klusēt par šo jautājumu. Kopā ar dalībvalstīm mēs varam palīdzēt miljoniem eiropiešu samazināt rēķinus. Respektējot dalībvalstu lemšanas tiesības šajā jomā, mēs vienlaikus aicinām šo jautājumu mērķtiecīgi un efektīvi risināt, it īpaši izmantojot tādus energoefektivitātes pasākumus kā ēku renovācija,” klāstīja Šefčovičs
Kā svarīgākie iemesli enerģētiskajai nabadzībai tiek minēti zems ienākumu līmenis, ļoti zema mājokļu energoefektivitāte un iedzīvotāju nespēja savstarpēji vienoties par kopīgu energoefektivitātes pasākumu veikšanu ēkās.
Energoefektivitāte var būtiski mazināt enerģētisko nabadzību. Latvijas pieredze ēku energoefektivitātes pasākumu ieviešanā liecina, ka bez pieejama finanšu atbalsta nav iespējams veicināt privāto ēku energoefektivitātes situācijas uzlabošanos. Ir skaidrs, ka ar ES fondu atbalstu vien nevar segt akūto nepieciešamību pēc energoefektivitātes pasākumiem Latvijas dzīvojamo ēku sektorā. Valstij būtu jāveicina privātā finanšu kapitāla piesaiste, bet pašvaldībās jāuzņemas aktīvāka loma energoefektivitātes veicināšanā mājsaimniecībās, kuru izdevumi par energoapgādes rēķiniem ir pārāk lieli, bet tās nevar uzņemties papildus saistības ēkas kvalitātes uzlabošanā.