DDT

08 Jul 1945, Jones Beach State Park, Wantagh, Long Island, New York State, USA — Beachgoers are sprayed with DDT as a new machine for distributing the insecticide is tested for the first time. — Image by © Bettmann/CORBIS

DDT (dihlordifeniltrihloretāns) ir mākslīga ķīmiska viela, kas radīta 20. gadsimta četrdesmitajos gados un tiek izmantota gan kā plaša pielietojuma līdzeklis pret kaitēkļiem, īpaši pret malārijas odiem, gan kā lauksaimniecisks insekticīds. Tehniskais DDT var saturēt arī DDE (dihlordifenildihloretilēnu) un DDD (dihlordifenildihloretānu), kas ir DDT sabrukšanas produkti.

DDT ir ilgnoturīga toksiska ķīmiskā viela, kas uzkrājas dzīvu organismu audos. Tā ir aizliegta daudzās valstīs, tai skaitā Lielbritānijā un citās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Tomēr to vēl joprojām izmanto dažās jaunattīstības valstīs. Starptautiskajā likumdošanā tā tiek apzīmēta kā NOP – noturīgs organisks piesārņotājs [POP, persistent organic pollutant].

Galvenie pielietojumi

DDT pirmo reizi izmantoja kā insekticīdu 1939. gadā. Otrā Pasaules kara laikā to plaši pielietoja pret kukaiņiem, kas izplatīja malāriju, tīfu un citas slimības. 20. gadsimta sešdesmito gadu sākumā to izmantoja cīņā ar lauksaimnieciskajiem kaitēkļiem, kā arī cilvēku un mājlopu slimībām. Lielbritānijā DDT aizliedza 1986. gadā, taču to joprojām lieto jaunattīstības valstīs, lai cīnītos ar kukaiņu pārnēsātu slimību, piemēram, malārijas, izplatību.

Kā DDT nonāk vidē?

Valstīs, kur DDT joprojām tiek izmantots, tas tiek izpludināts galvenokārt kā insekticīds. Tas var nokļūt atmosfērā iztvaikojot un saindēt gruntsūdeņus, ieplūstot tajos ar augsnes notecēm. DDT var nonākt vidē arī nejaušas izplūdes rezultātā tā izmantošanas vai ražošanas laikā. DDT nav dabisku izcelsmes avotu.

Savu ķīmisko īpašību dēļ DDT atmosfērā var pārvietoties lielus attālumus. Rezultātā DDT un tā metabolīti plaši izplatās visā pasaulē, pat tādos attālos apgabalos kā Arktikā un Antarktikā. DDT un tā sabrukšanas produktu noturība ir veicinājusi vidē to bioakumulāciju (stāvokli, kad ķīmiskas vielas koncentrācija kādā organismā ir augstāka nekā apkārtējā vidē) un biomagnifikāciju (arvien lielāku ķīmiskās vielas koncentrāciju organismos virzienā augšup pa barības ķēdi). DDT un tā sabrukšanas produkti ir sastopami it visur kā vidē, tā pārtikā.

Iedarbība uz cilvēku

Pārtika

Saskare ar DDT, DDE un DDD ir mazinājusies kopš 20. gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, kad DDT izmantošana tika aizliegta. Cilvēks nonāk kontaktā ar DDT galvenokārt ar uzturu. Kopš DDT tika aizliegts, šī insekticīda daudzums pārtikā ir ievērojami samazinājies, un tam būtu jāturpina samazināties. Patiesais ar ēdienu uzņemtā DDT, DDE un DDD daudzums ir atkarīgs no šo vielu koncentrācijas pārtikā un no tā, cik pārtikas ir izlietots uzturā.

Kaut arī DDT un tā sabrukšanas produkti ir sastopami it visur atmosfērā, to koncentrācija ir tik neliela, ka saskare ar šīm vielām, tām tiekot ieelpotām vai nonākot uz ādas, tiek uzskatīta par nenozīmīgu. Ar uzturu DDT var uzņemt galvenokārt lietojot pārtiku – gaļu, zivis, mājputnu gaļas izstrādājumus, piena produktus –, kas ievesta no reģioniem, kur DDT vēl joprojām tiek izmantots. Dārzeņos ar bagātīgu lapotni DDT saturs parasti ir lielāks nekā citos dārzeņos, iespējams, tāpēc, ka gaisā esošais DDT nogulsnējas uz lapām.

2001. gadā Lielbritānijas Pesticīdu uzraudzības komiteja [Pesticide Residues Committee] konstatēja, ka 24% pārbaudīto laša konservu paraugu satur DDT. Vielas atlikumi tika konstatēti arī 71 svaiga laša paraugā, tai skaitā divos bioloģiskā ceļā ražotos produktos. Komiteja tika informēta, ka DDE klātbūtne gandrīz visos paraugos liecina par vides piesārņojumu. Laša konservos atlikumu līmenis bija zemāks nekā svaigā lasī. Zīdaiņi var tikt pakļauti ķīmisko vielu iedarbībai, lietojot uzturā mātes pienu.

Gaiss un ūdens

Saskare ar DDT caur gaisu un dzeramo ūdeni tiek uzskatīta par nenozīmīgu.

Nonācis ķermenī, DDT var noārdīties, pārtopot par DDE vai DDD. Šīs vielas, savukārt, sabrūkot pārvēršas citās vielās (t.s. metabolītos). DDT, DDD un īpaši DDE visvieglāk nogulsnējas taukaudos. Daži šo vielu nogulsnējumi tiek izvadīti no ķermeņa ļoti lēni, un, vielu iedarbībai uz organismu turpinoties, to līmenis taukaudos var pieaugt. Taču, saskarei ar DDT mazinoties, samazinās arī tā daudzums organismā. DDT metabolīti tiek izvadīti no ķermeņa galvenokārt ar urīnu, taču tie var iekļūt arī mātes pienā un tālāk nonākt tieši barojamo zīdaiņu organismos.

Ietekme uz veselību

Pieaugušajiem, kuri 18 mēnešus saņēma nelielas DDT dienas devas (līdz 35 mg dienā) kapsulās, nekādi šīs vielas izraisīti veselības traucējumi netika novēroti. Cilvēkiem, kuri mazām DDT devām (mazāk kā 20 mg dienā) tika pakļauti ilgākā laika posmā, piemēram, tiem, kas strādāja rūpnīcās, kurās izgatavoja DDT, tika novērotas nelielas aknu enzīma līmeņa izmaiņas asinīs. Pētot cilvēkus, tika konstatēts, ka p, p1-DDE koncentrācijas pieaugums mātes pienā ir saistīts ar laktācijas ilguma samazināšanos. Pētījums ar cilvēkiem parādīja, ka, paaugstinoties DDE līmenim grūtnieču asinīs, pieauga arī priekšlaicīgu dzemdību iespējamība. Tomēr DDE līmenis, pie kura šie novērojumi tika veikti, bija augstāks nekā tas, kas šobrīd konstatēts lielākoties ASV sieviešu asinīs, taču ne augstāks kā tas, kas konstatēts sieviešu asinīs tajās valstīs, kur DDT joprojām tiek izmantots.

Pēdējo gadu laikā satraukumu izraisījis fakts, ka daudzi pesticīdi un rūpnieciskās ķimikālijas ir hormonālās sistēmas bojātājvielas jeb endokrīnās sistēmas bojātājvielas. Hormoni ietekmē daudzu audu, tai skaitā vīriešu un sieviešu reproduktīvo orgānu un kanālu, piemēram, piena dziedzeru, dzemdes, vagīnas, olnīcu, sēklinieku, sēklinieku piedēkļu un prostatas, augšanu, veidošanos un darbību.

Tāpēc hormonu iedarbības imitēšana vai bloķēšana var potenciāli ietekmēt daudzus orgānus un sistēmas, jo sevišķi, ja tas notiek laikā, kad organisms ir īpaši ievainojams, piemēram, augļa attīstības periodā. Attīstības stadijā esošu organismu reakcija uz endokrīnās sistēmas bojātājvielām ļoti atšķiras no pieaugušu organismu reakcijas. Nelielas hormonālās sistēmas bojātājvielu koncentrācijas var nelabvēlīgi ietekmēt reproduktīvo orgānu attīstību. Pagaidām nav iegūti pārliecinoši pierādījumi tam, ka saskare ar DDT un tā sabrukšanas produktiem vidē sastopamajās koncentrācijās būtu atstājusi kādu ietekmi uz cilvēku reprodukciju un attīstību, taču dzīvnieku pētījumos iegūtā informācija ir pietiekama, lai pierādītu, ka minētajām vielām piemīt potenciāls šādu ietekmi radīt.

Ir plaši pētīta iespējamā saikne starp cilvēku saskari ar DDT un dažādām vēža saslimšanām, īpaši krūts vēzi. Līdz šim nav iegūti pārliecinoši pierādījumi tam, ka šāda saikne starp DDT un saistītajiem savienojumiem un cilvēku saslimstību ar vēzi pastāv.

Ietekme uz bērniem

DDT no mātes organisma caur placentu var nonākt viņas vēl nedzimušā bērna ķermenī. DDT ir atrasts augļūdenī, cilvēka placentās, embrijos un nabassaites asinīs. DDT ir konstatēts mātes pienā, tāpēc zīdaiņi, kurus baro ar krūti, arī ir pakļauti DDT iedarbībai. Tomēr vairumā gadījumu labums, kas tiek gūts, barojot bērnu ar krūti, atsver jebkādu risku nonākt saskarē ar mātes pienā esošo DDT.

Tā kā bērni sver mazāk nekā pieaugušie, uzņemot vienu un to pašu DDT daudzumu, bērns saņemtu lielāku devu (uzņemtā DDT daudzumu uz kilogramu ķermeņa masas) nekā pieaugušais. ASV no 1985. līdz 1991. gadam astoņus mēnešus vecs zīdainis patērēja vidēji četras reizes vairāk DDT uz katru ķermeņa masas kilogramu nekā pieaugušais.

Dažās valstīs DDT joprojām tiek izmantots, tāpēc no tām ievestais ēdiens var saturēt šo vielu. Ir labi augļus un dārzeņus pirms ēšanas nomazgāt. Termiska apstrāde var samazināt DDT līmeni zivīs.

Papildus informācija

Papildus informācija par DDT un citām bīstamām ķīmiskām vielām ir atrodama interneta mājas lapās:
  • Toksisko vielu un slimību reģistra aģentūra [Agency for Toxic Substances and Disease Registry] www.atsdr.cdc.gov/toxprofiles
  • Healthehouse – informācija par vidē sastopamajiem veselības draudiem, kas var skart Jūsu bērnus. www.checnet.org/healthehouse/home/index.asp