Vidi degradējošais dzīvesveids, proti, pašreizējie patēriņa un ražošanas modeļi, kā to atzīst ANO, ir viena no galvenajām vides aizsardzības un ilgtspējīgās attīstības problēmām. Valsts iepirkums lielākajā daļā valstu, arī Latvijā, veido būtisku nacionālā patēriņa daļu un līdz ar to var būtiski ietekmēt vidi un ilgtspējīgu attīstību. Valsts pārvaldes institūcijas ir tās, kas izstrādā vides politiku, un tām būtu jārāda labais piemērs vides politikas ieviešanā un videi draudzīgā dzīvesveidā un saimniekošanā.

Tika veikts pētījums, lai novērtētu zaļā iepirkuma iespējas Latvijā un:

  • raksturotu Eiropas Savienības dalībvalstu zaļā iepirkuma politiku;
  • noteiktu zaļā iepirkuma ieviešanas iespējas Latvijā atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem;
  • noteiktu potenciālos ieguvumus no zaļā iepirkuma lietošanas praksē;
  • sniegtu priekšlikumus zaļā iepirkuma veicināšanai.

Pētījumu veica sabiedriskā organizācija “Zaļā brīvība” (Jānis Brizga un Fanija Blūma), iesaistot vairākus konsultantus: Anitru Toomu-Rijnieci (VAK „Vides Vēstis”), Aldu Ozolu (VAK) un Ievu Liepiņu (Rīgas vides centrs “Agenda 21”).

Tika pētīta zaļā iepirkuma likumdošana un prakse Eiropas Savienībā (ES) un tās dalībvalstīs, izmantojot Eiropas Komisijas (EK) un sabiedrisko organizāciju ziņojumus, analizēta valsts un pašvaldību iepirkuma likumdošana un prakse Latvijā, intervēti iepirkuma speciālisti Rīgas un Jūrmalas pilsētas domē, Ekonomikas ministrijas Iepirkuma uzraudzības birojā, kā arī Aija Caune no Hipotēku un Zemes bankas Finanšu konsultāciju centra.

Zaļā iepirkuma koncepcija

Valsts un pašvaldību institūcijas ir vienas no lielākajiem patērētājiem. Latvijā valsts patēriņš sastāda 18% no iekšzemes kopprodukta (IKP) – 2002. gadā valsts un pašvaldību iepirkumā tika tērēti 277,7 milj. latu. Tāpēc ir būtiski panākt, lai valsts, izmantojot savus līdzekļus, veicinātu ilgtspējīgus ražošanas un patēriņa modeļus. Zaļais iepirkums var attiekties uz plašu preču un pakalpojumu loku, piemēram, transportu, celtniecību, pārtiku, kancelejas precēm un biroja piederumiem, līdz ar to arī vides ieguvumi var būt iespaidīgi.

Ir vairāki argumenti, kāpēc valsts un pašvaldību iestādēm būtu jāievieš zaļais iepirkums:

  1. Iedzīvotāji nesekos valdības aicinājumiem iepērkoties nebūt bezatbildīgiem, ja pati valdība nerādīs labu piemēru. Valdībai ir jābūt tai, kura uzņemas iniciatīvu un ne tikai liek citiem izmantot videi draudzīgas preces un pakalpojumus, bet arī pati tā dara.
  2. Valsts īstenots zaļais iepirkums var būtiski palielināt pieprasījumu pēc videi draudzīgām precēm, tādējādi:
  3. veicinot videi draudzīgu preču ražošanu, tā samazinot piesārņojumu, resursu patēriņu, atkritumu daudzumu un valsts aizsardzības izmaksas nākotnē;
  4. palielinot videi draudzīgo preču īpatsvaru un savstarpējo konkurenci tirgū, līdz ar to samazinot šo preču cenas.

Zaļais iepirkums ir arī starptautiski atzīts līdzeklis, ar kura palīdzību sasniegt ilgtspējību. 2002. gadā Johannesburgā, Dienvidāfrikas Republikā, notikušās Ilgtspējīgās attīstības galotņu tikšanās laikā sabiedriskās institūcijas tika aicinātas “veicināt tādu publisko iepirkumu, kas sekmētu videi draudzīgu preču un pakalpojumu attīstību un izplatīšanos”.

Lai atvieglotu vides kritēriju ieviešanu iepirkumā, var tikt izmantoti jau pastāvošie vides marķējumi un sertifikāti, kuri atspoguļo preču un pakalpojumu ietekmi uz vidi to pilna dzīves cikla laikā (ražošana, lietošana un pārstrāde).

  • Vides marķējumi („Ziemeļu gulbis”, „ES puķe” u. tml.) un produktu vides deklarācijas jeb PVD (Environmental Product Declarations, EPD), kas pierāda, ka preču un pakalpojumu ražošanas stadijā ir ņemti vērā vides standarti.
  • Vides pārvaldības sistēmas sertifikāti, piemēram, EMAS un ISO sērijas standarti, kuri parāda uzņēmumu kompetenci, tomēr šajā gadījumā ir jāņem vērā arī citi kritēriji.

Papildus var arī paredzēt specifiskas ražošanas metodes, piemēram, papīra balināšanu, neizmantojot hloru, vai lietot ekonomiski visizdevīgākā piedāvājuma principu. Tas nozīmē, ka katrs konkursa papildus kritērijs dod ekonomiskos ieguvumus tā izsludinātājam. Lai arī videi draudzīgu preču cena bieži vien ir augstāka nekā citām alternatīvām, tomēr ir jāņem vērā netiešie ekonomiskie ieguvumi, ko tās dod, un netiešās izmaksas, kas saistītas ar videi nedraudzīgām precēm. Piemēram, ekonomiski izdevīgākas ir preces, kuras patērē mazāk enerģijas, kuru lietošanas vai utilizācijas laikā tiks ietaupīti citi resursi.

Kritēriji, kuri ir iekļauti augstāk minētajos vides standartos un sertifikātos, var atvieglot izvēles procesu, un tos var ņemt vērā, izvēloties labāko piedāvājumu. Paredzot specifiskus kritērijus, piemēram, atjaunojamo resursu izmantošanu, energoefektivitāti vai potenciālo ietekmi uz klimata izmaiņām, pasūtītājs nodrošinās sev nepieciešamo salīdzināmo informāciju, lai izvēlētos labāko kandidātu vai piedāvājumu.

Zaļo iepirkumu nevar apskatīt atrauti no sociālajiem aspektiem. Tādēļ pie izvēles kritērijiem būtu ieteicams iekļaut arī citus faktorus, piemēram, lietotāju un sabiedrības drošību un veselību, strādnieku tiesību ievērošanu u. tml.

Zaļais iepirkums Eiropas Savienībā

Valsts iepirkuma politika ir viena no galvenajām Eiropas vienotās monetārās politikas sastāvdaļām, un tā ir atzīta par efektīvu līdzekli ceļā uz ilgtspējīgu attīstību. 2001. gadā ES iepirkums bija vairāk kā 1000 miljardu EUR jeb 14% no ES IKP apmērā. Piemēram, datortehnika vien ir iegādāta par 2,8 miljoniem eiro. Šie skaitļi parāda, cik būtiski ir valsts iepirkumu padarīt videi draudzīgāku. Piemēram, ja valsts pārvaldes institūcijas iepirktu tikai no atjaunojamajiem resursiem iegūtu enerģiju, ES varētu samazināt savas klimata gāzu (CO2 ekvivalents) emisijas par 61 miljonu tonnu jeb 18% no ES saistībām Kioto protokolā.

ES pašlaik spēkā ir 1993. gadā pieņemtā publiskā iepirkuma direktīva. Tā paredz vides kritēriju integrācijas iespējas iepirkumā, bet neparedz precīzi formulētas norādes tā ieviešanai. Direktīva nosaka tehniskās specifikācijas, kandidātu atlasi un līguma piešķiršanu. Atbilstoši direktīvai, līgumu var piešķirt divos gadījumos: zemākās cenas vai ekonomiski visizdevīgākajam piedāvājumam. Lai noteiktu, kurš piedāvājums ir ekonomiski visizdevīgākais, pasūtītājam pirms konkursa izsludināšanas ir jānosaka kritēriji, kuri tiks izmantoti. Starp tiem var būt arī vides un sociālie kritēriji.

2001. gada jūlijā EK sagatavoja paziņojumu (COM (2001) 274), kurā aprakstīja, kā, spēkā esot pašreizējai direktīvai, vides un sociālos faktorus var ņemt vērā, organizējot valsts iepirkumu. Atbilstoši šim paziņojumam, iepirkuma noteikumos, iekļaujot vides un sociālos kritērijus, ir jāievēro trīs galvenie principi:

  • nediskriminēšana – konkursi nedrīkst tikt organizēti tādā veidā, kas tieši vai netieši izslēdz pretendentus no citām dalībvalstīm;
  • atklātība – kritērijiem ir jābūt izmērāmiem un objektīviem;
  • tehniskie noteikumi – konkursu noteikumos vides un sociālie kritēriji var tikt iekļauti brīdī, kad tiek definēts līguma temats un tehniskās specifikācijas.

Šo principu lietošanu parāda Helsinku piemērs. Pilsēta izsludināja konkursu sabiedriskā transporta pārvadājumiem. Tajā uzvarēja pašvaldībai piederošā autobusu kompānija, jo tā vislabāk atbilda izvirzītajam kritērijam par slāpekļa oksīda emisijām un maksimāli pieļaujamo trokšņa līmeni. Eiropas Komisija apšaubīja šo konkursu, kas it kā neatbilstot Eiropas Kopienas tiesībām. Ģenerāladvokāts Žans Mišo lēma, ka pilsētai ir bijušas tiesības konkursa nolikumā iekļaut vides kritērijus, jo:

  • EK noteikumi (īpaši Direktīvas 92/50/EEC punkts 36 (1)) nosaka, ka pašvaldības (arī izsludinot konkursu uz sabiedriskā transporta pakalpojumiem) atlases kritērijos var iekļaut vides aizsardzības prasības;
  • tiesības iekļaut vides kritērijus nevar tikt apšaubītas tāpēc, ka šīs pašas pilsētas transporta uzņēmums ir uzvarējis konkursā, ja vien kritēriji nav iekļauti tādēļ, lai diskriminētu citus iespējamos konkursa dalībniekus.

Tomēr praksē ir daudzi gadījumi, kad, izmantojot šos principus, ir grūti efektīvi ieviest zaļo iepirkumu. EK priekšlikumos 6. Rīcības programmai laika periodam no 2001.-2010. gadam valsts iepirkums tika noteikts kā viens no faktoriem, kam ir liels potenciāls padarīt zaļāku Eiropas tirgu. To var panākt, valsts iepirkumā kā vienu no izvēles kritērijiem iekļaujot preču un pakalpojumu pilna dzīves cikla ietekmi uz vidi.

2000. gada maijā EK piedāvāja pārskatīt publiskā iepirkuma direktīvu, lai vienkāršotu un atjaunotu valsts iepirkuma noteikumus. Pašlaik Eiropas Parlamentā otrajā lasījumā tiek izskatītas izmaiņas Valsts iepirkuma direktīvā. Šajā sakarā notiek plašas diskusijas – uz ko būtu jāattiecas iepirkuma apzaļumošanai? Sabiedriskās organizācijas uzsver, ka iepirkuma kritēriji nevar aprobežoties tikai ar acīmredzamiem produkta kritērijiem (kā energoefektivitāte u. tml.), bet tie ir jāattiecina arī uz ražošanas procesu. Tas ļautu valsts pārvaldes institūcijām, piemēram, pieprasīt papīru, kurš ir ražots ar cieņu pret vidi, neizmantojot hlora balināšanu vai no sertificētas koksnes.

Taču pēdējā sagatavotajā EK valsts iepirkuma direktīvas projektā vēl joprojām bija vairāki punkti, kuri neapmierināja vides aizsardzības organizācijas.

  • Atlases kritērijos nebija iekļautas ražošanas un pārstrādes metodes (PPMs), kuras parasti rada lielāko ietekmi uz vidi visā preces dzīves ciklā.
  • Paredzēts, ka galvenajam ieguvējam no konkursa ir jābūt pašam tā izsludinātājam (valsts vai pašvaldību iestādei), nevis sabiedrībai kopumā.

Pieredze citās valstīs

Zaļais iepirkums tiek ieviests arī citās valstīs.

  • ASV ir pirmā valsts, kura uzsāka pielietot zaļo iepirkumu valsts pārvaldē, bet, līdzīgi kā citur, process netiek pienācīgi uzraudzīts un veicināts.
  • Japānā zaļais iepirkums kļuvis populārs pēdējos gados, īpaši attiecībā uz celtniecības projektiem un automašīnu izvēli.
  • Šveicē ir daudz dažādu noteikumu, kas reglamentē zaļā iepirkuma procedūru, piemēram, par oglekļa emisiju aprēķināšanu, ko administratīvi nav sarežģīti realizēt.
  • Kanāda nesen ir ieviesusi trešās puses finansējumu, kas ir noderīgs instruments, organizējot zaļo iepirkumu. Ir arī daudz citu labu piemēru, kā zaļais iepirkums tiek iedarbīgi ieviests dzīvē. Piemēram, ASV ir noteikts, ka, iegādājoties datorus, tiem ir jābūt “EnergyStar” sertifikātam. Tas ir būtiski mainījis tirgu ASV, datoriem kļūstot daudz energotaupīgākiem.

Prakse Latvijā

Pašlaik Latvijā valsts pārvaldes (valsts un pašvaldību) institūciju iepirkumu regulē likums “Par iepirkumu valsts vai pašvaldības vajadzībām”. Pēc šī likuma valsts un pašvaldību iepirkums attiecas gan uz preču un pakalpojumu iegādi, gan būvdarbiem. Šis likums ir vairākkārt mainīts un piemērots ES direktīvām. Līdz ar to situācija valsts iepirkumā Latvijā ir līdzīga kā citur ES. Viens no būtiskākajiem iepirkuma principiem ir noteikts šī likuma 3. panta 5. punktā: “Pasūtītājs nedrīkst izvirzīt pretendentiem vai kandidātiem jebkādas prasības, kas atsevišķam pretendentam vai kandidātam rada izdevīgākus apstākļus nekā pārējiem pretendentiem vai kandidātiem vai citādi ierobežo konkurenci.” Šis princips daudzkārt attur ierēdņus efektīvi pielietot vides kritērijus, jo, piemēram, vides marķējumi var tikt uztverti kā konkurenci ierobežojoši un, ja uzņēmums izpilda visas normatīvās prasības, tam nevar liegt piedalīties konkursā.

Tomēr patiesībā likums dod daudz iespēju konkursa nolikumā (darba uzdevumā vai tehniskajās specifikācijās) iekļaut vides kritēriju. Ir tikai jāzina, kā to darīt. Līdzīgi kā ES, arī Latvijā vides un sociālie kritēriji var tikt iekļauti konkursa nolikumā (darba uzdevumā vai tehniskajās specifikācijās), taču tie nevar būt diskriminējoši un tiem ir jābūt izmērāmiem un objektīviem.

Likumā ir paredzēti trīs dažādi piedāvājuma izvēles principi:

  1. Saimnieciski visizdevīgākais piedāvājums – “piedāvājums, kuru izvēlas, ņemot vērā dažādus kritērijus: piedāvāto kvalitāti, pretendenta pieredzi, vienas produkta vienības izmaksas, cenu. Cenas īpatsvars kopējā vērtībā nedrīkst būt mazāks par 40%.”
  2. Viszemākā cena – to nosaka, ņemot vērā vienu vai vairākus no šādiem rādītājiem:
    • preces cenu;
    • iespējamās izmaksas, kas radīsies, lietojot preci visā tās dzīves laikā, bet ne ilgāk kā 4 gadus pēc tam, kad sākta preces lietošana (plānoto rezerves daļu izmaksas, pēcgarantijas apkope un personāla mācību izmaksas, kā arī citas izmaksas, kas saistītas ar preces lietošanu);
    • preces vērtību vai tās iespējamo atsavināšanas vērtību pēc paredzētā preces izmantošanas laika baigām, bet ne vēlāk kā 4 gadus pēc tam, kad sākta preces lietošana (likuma 31. panta 3. un 4. daļa).
  3. Piemērotākais piedāvājums – sarunu procedūras uzaicinājumam, paredzamā iepirkuma līguma projektam un pasūtītāja vajadzībām atbilstošs piedāvājums.
Atklāts konkurss Slēgts konkurss Cenu aptauja Sarunu procedūra
Preču iepirkums Viszemākā cena Viszemākā cena Piemērotākais piedāvājums
Pakalpojumu iepirkums Saimnieciski visizdevīgākais piedāvājums Saimnieciski visizdevīgākais piedāvājums Viszemākā cena Piemērotākais piedāvājums
Būvdarbu iepirkums Viszemākā cena Viszemākā cena Piemērotākais piedāvājums
Avots: Kas jāzina par valsts un pašvaldību iepirkumu, Delna, 2003.

Prakse Latvijā parāda, ka pārsvarā gadījumu netiek izvēlētas lētākās preces, bet pasūtītāji konkursa nolikumā paredz dažādus kvalitātes kritērijus. Tie gan parasti nav saistīti ar vides aizsardzības prasībām, taču tas neizslēdz šādu prasību izmantošanu.

Konkursa nolikumā var iekļaut prasību pēc kvalitātes standartiem (piemēram, ISO u.tml.), kuri ir apstiprināti valsts atbildīgajās standartizācijas institūcijās. Piemēram, izvēloties pakalpojumus, var izmantot ISO standartus, kas attiecas uz uzņēmuma vadības sistēmu. Šajā gadījumā konkursa nolikumā obligāti ir jānorāda procentos, cik nozīmīgs būs šis kritērijs. Taču ISO sertifikātus nedrīkst izmantot kā izslēdzošos kritērijus, lai neļautu kādam pretendentam piedalīties konkursā.

Konkursa nolikumā nedrīkst iekļaut vides marķējumus kā, piemēram, “Ziemeļu gulbi” vai “Eiropas puķi”, jo tie var tikt klasificēti kā konkurenci ierobežojoši. Taču tas neizslēdz iespēju izvēlēties videi draudzīgas preces. Lai to izdarītu, nolikumā ir jāiekļauj vides marķējumos noteiktie kritēriji, piemēram, fosforu nesaturoši mazgāšanas līdzekļi. Tad netiks diskriminēti ražotāji, kuri, iespējams, atbilst šiem kritērijiem, bet nav saņēmuši noteikto marķējumu. Pasūtītājs var prasīt augstāku preču un pakalpojumu kvalitāti par likumdošanā noteikto. Daudzos gadījumos, piemēram, izvēloties energoefektīvās spuldzes, to var nosaukt arī par saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, jo ilgākā laika periodā ir iespējams būtisks energoresursu ietaupījums. Izvēloties nedaudz dārgāku preci, kurai ir augstāka kvalitāte, pasūtītājam neradīsies nepieciešamība pēc neilga laika nolietojušos preci mainīt pret jaunu.

Izdarot videi draudzīgāku preču izvēli, var izmantot arī motivēto lēmumu. Tas tiek pieņemts, ja precēm ir vienāda cena un izvēlas to preci vai pakalpojumu, kam ir augstāka kvalitāte. Ar kvalitāti šajā gadījumā var saprast arī vides prasības. Bet arī šajā gadījumā attiecīgās prasības iepriekš ir jānorāda konkursa nolikumā. piemēram, paredzot, ka piegādātājs apņemas preces pēc noteikta laika atpirkt. Šādu praksi var pielietot, piemēram, gadījumos, kad tiek iepirktas automašīnas, datori vai citas tamlīdzīgas preces, kuras var morāli nolietoties un pēc noteikta laika vairs neapmierināt pasūtītāja vajadzības.

Efektīvs līdzeklis zaļā iepirkuma ieviešanai var būt valsts pārvaldes institūciju vadītāju izdoti rīkojumi izmantot videi draudzīgas preces. Piemēram, Rīgas domes priekšsēdētājs varētu izdot rīkojumu pašvaldības institūcijās, skolās utt. izmantot otrreiz pārstrādāto biroja papīru, pārtiku, kas audzēta bez lauksaimniecības ķimikālijām u. tml. Tas atbildīgajiem darbiniekiem atvieglotu konkursa nolikumu sagatavošanu un vides prasību iekļaušanu tajos. Taču šādi precedenti Latvijā nav zināmi.

Rīga ir lielākā Latvijas pašvaldība, un tās veiktie iepirkumi veido nozīmīgu daļu no visa valsts un pašvaldību iepirkuma Latvijā. Tomēr, aptaujājot par iepirkuma procedūrām atbildīgos Rīgas domes juristus, kā arī vairāku departamentu speciālistus, viņi atzina, ka vides kritēriji iepirkuma procedūrās kopumā ņem vērā epizodiski un minimāli. Ir bijuši atsevišķi gadījumi, kad, veicot iepirkumu, ņemtas vērā arī vides prasības, piemēram, izmantots no makulatūras ražots papīrs, iegādātas vidi mazāk piesārņojošas automašīnas vai enerģiju taupošas spuldzes. Tomēr šis process nav konsekvents un mērķtiecīgs, tas vairāk balstās uz atsevišķu darbinieku personisko iniciatīvu, atļaušanos un apzinīgumu, nevis domes politiku kopumā. Līdzīgi tas ir arī citās pašvaldībās.

Likums neaizliedz vides un sociālo kritēriju izmantošanu, taču šī iespēja nav pietiekami izskaidrota. Piemēram, saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma definīcijā iekļautos kritērijus „kvalitāte” un „vienas produkta vienības izmaksas” (1. pants (9)) tikpat labi var attiecināt arī uz preces atbilstību vides prasībām un tās lietošanas izmaksām ilgtermiņā. Tāpat dažādi var interpretēt, piemēram, likuma 2. panta 3. punktu par „līdzekļu efektīvu izmantošanu” un „pasūtītāja risku”. Vai ir paredzēti arī iespējamoie vides un veselības riski? Respektīvi, ļoti daudz kas ir atkarīgs no pasūtītāja sastādītā darba uzdevuma un tehniskās specifikācijas – kādi kritēriji tur iekļauti. Lai atviegloti likuma tulkošanu un novērstu iespējamās domstarpības, tas būtu jāprecizē, konkrētāk nosakot vides kritēriju pielietošanas iespējas. Vēlams izstrādāt konkrētas vadlīnijas u. tml., citādi daudzi ierēdņi rutīnas vai neuzdrīkstēšanās dēļ pieturas pie “likuma burta”, t. i., minimālajām noteiktajām prasībām. Tā kā izvēles galvenais nosacījums visbiežāk ir cena, atbildīgajām personām nav izdevīgi izvēlēties videi draudzīgākas preces, kuras, rēķinot īsākā laika periodā, ir dārgākas. Pastāv arī bailes no kontroles institūcijām, kas vides kritēriju izmantošanu var traktēt kā nepamatotu vai diskriminējošu.

Galvenās barjeras

  1. Informācijas un motivācijas barjeras. Pieredze ES dalībvalstīs rāda, ka zaļais iepirkums parasti tiek īstenots tur, kur ir motivēti un zinoši cilvēki. Latvijā lielākā daļa ierēdņu nav informēti par videi draudzīgām precēm un pakalpojumiem un to sabiedrisko labumu, kā arī nav izglītoti par:
    • vides problēmām vispār un īpaši par patēriņa radīto ietekmi uz vidi;
    • vides politiku Latvijā un ES;
    • valsts iepirkuma izmantošanu kā instrumentu, lai veicinātu videi draudzīgāku preču un pakalpojumu izplatīšanos;
    • alternatīvu produktu esamību;
    • metodēm videi draudzīgu preču un pakalpojumu definēšanai, kā arī preču un pakalpojumu ietekmes uz vidi novērtēšanai;
    • vides marķējumiem;
    • preču sastāvu – ES dalībvalstīs bieži vien kritērijos tiek iekļauta prasība par izvairīšanos no kādas bīstamas vielas, piemēram, polivinilhlorīda, taču problēmas rodas, nosakot šīs vielas esamību precēs.

    Preču dzīves cikla novērtējums būtu jāizmanto par pamatu, nosakot preču ietekmi uz vidi “no šūpuļa līdz kapam”. Tomēr jāatzīst, ka nav vienas vispārpieņemtas preču dzīvescikla novērtējuma metodikas. Tāpēc ieteicams būtu izdarīt izmaiņas likumā, lai varētu lietot starptautiski pieņemtus vides marķējumus, piemēram, “Zilo eņģeli”, “Ziemeļu gulbi”, “Piekūnu”, “Eiropas puķi” utt.

    Vēl viena būtiska problēma ir ierēdņu pieredzes trūkums. Lai to risinātu, piemēram, Zviedrijā un Dānijā ir izveidots Zaļā iepirkuma ierēdņu tīkls, kur ierēdņi var apmainīties ar informāciju un savstarpēji konsultēties par videi draudzīgu preču izvēli iepirkumā.

  2. Ekonomiskās barjeras. Tās pamatā saistās ar videi draudzīgo preču un to konvencionālo alternatīvu cenu atšķirībām. Valstīs, kurās videi draudzīgu preču tirgus nav attīstīts, to cenas parasti ir augstākas nekā līdzīgajām konvencionālajām precēm. Pieaugot pieprasījumam pēc videi draudzīgām precēm, parasti izlīdzinās to cenas, jo pieaug piedāvājums un konkurence. Zaļais iepirkums ir jāievieš līdztekus ar organizatoriskām izmaiņām, jo tā var samazināt lietoto produktu apjomu un līdz ar to arī ietaupīt, piemēram, iegādājoties energotaupošās spuldzes.Pastāv arī citi bremzējoši faktori, jo jaunas preces bieži prasa:
    • to lietotāju uzvedības modeļu maiņu, līdz ar to arī vairāk laika un līdzekļu;
    • mainīt visu darba vidi sakarā ar preču nesavietojamību.

    Taču, izvēloties konvencionālās preces, parasti netiek ņemtas vērā to sociālās un vides izmaksas pilnā dzīves cikla laikā, kas parasti nav iekļautas šo preču cenās. Līdz ar to, izvērtējot preces, nav iespējams pilnvērtīgi izmantot izmaksu un ieguvumu analīzi.

  3. Tiesiskās barjeras. Austrijas, Vācijas, Dānijas, Holandes, Zviedrijas un citās ES dalībvalstīs zaļais iepirkums ir paredzēts nacionālajos normatīvajos aktos, kas nosaka valsts iepirkuma procedūru. Arī PTO un ES normatīvi pieļauj vides kritēriju izmantošanu, nosakot labāko piedāvājumu. Līdzīgi ir arī Latvijas likumā “Par iepirkumu valsts vai pašvaldības vajadzībām”. Taču šo normu tulkošana ir neskaidra, un nav saprotams, vai vides pārvaldes sistēmu vai vides marķējumu iekļaušana atlases kritērijos ir pilnībā likumīga un netiks apšaubīta no uzraudzības institūciju puses.No vienas puses, likumdošanā ir ļoti specifiski aprakstīti daži tiesiskie aspekti un kritēriji, bet, no otras puses, zaļā iepirkuma aspekti nav pietiekami skaidri definēti. Līdz ar to pasūtītāji baidās no konfliktiem ar uzraudzības iestādēm un izmanto tikai stingrāk noteiktos kritērijus.
  4. Organizatoriskās barjeras. Zaļā iepirkuma veicināšanai var tikt izmantotas gan centralizētas, gan decentralizētas organizatoriskās sistēmas. Kura ir labāka, nevar viennozīmīgi pateikt. Liela daļa ierēdņu uzskata, ka zaļais iepirkums ir jāīsteno centralizēti, bet citi dod priekšroku decentralizētai pieejai un darbinieku apmācībai. Katrai no šīm pieejām ir savas priekšrocības. Tomēr decentralizētā sistēmā zaļā iepirkuma ieviešana ir sarežģītāka, jo nepieciešams apmācīt visus darbiniekus, kas veic iepirkuma procedūru. No otras puses – ja netiek nodrošināta pietiekama apmācība, zaļā iepirkuma pielietošana var kļūt haotiska un nekoordinēta.
  5. Tehniskās barjeras. Tās pamatā saistītas ar videi draudzīgo preču nelielo piedāvājumu tirgū un to šauro sortimentu.
  • Nesavietojamība – tiek iepirktas jaunas preces, kuras nevar lietot kopā ar jau esošo aprīkojumu.
  • Rezerves daļu trūkums.
  • Nepietiekami piegādes apjomi.
  • Jau noslēgtie līgumi ar piegādātājiem, kuri nepiedāvā videi draudzīgas preces.
  • · Budžeta veidošanas prakse – īstermiņa budžeti (parasti viens gads) nedod iespēju atainot ilgtermiņa ieguvumus, kuri rodas no zaļā iepirkuma. Līdz ar to bieži vien tiek dota priekšroka pēc iespējas lētākiem produktiem, kuru īstermiņa efektivitāti ir vieglāk atainot budžetā.

Nākamie soļi

Laika gaitā ir izstrādātas daudzas procedūras, kas veicina zaļo iepirkumu (apmācības, informācijas izplatīšana, likumdošana u. tml.). Latvijā zaļā iepirkuma veicināšanai būtiskākie ir šādi pasākumi.

  • Likumā par iepirkumu valsts vai pašvaldības vajadzībām jāiekļauj īpašas normas vides kritēriju izmantošanai konkursu atlases noteikumos (daba uzdevumā, tehniskajās specifikācijās). Valsts un pašvaldību iepirkuma procedūrā jāņem vērā preču un pakalpojumu ietekme uz vidi pilnā dzīves ciklā, arī ražošanā un pārstrādē.
  • Pašvaldību institūciju vadītāji jāaicina izdot rīkojumus, kas precizētu vides kritēriju izmantošanas iespējas un nepieciešamību iepirkuma procedūrās, atbilstoši esošajai likumdošanai.
  • Par iepirkumu atbildīgās valsts un pašvaldību amatpersonas jāizglīto, kā iepirkuma procedūrās izmantot vides kritērijus, kādas ir produktu ietekmes uz vidi novērtēšanas metodes un kāda ir patēriņa ietekme uz vidi. Jāsagatavo attiecīgi metodiskie norādījumi un informatīvie materiāli, tostarp rokasgrāmata par zaļā iepirkuma izmantošanas iespējām valsts un pašvaldību iestādēs.
  • Latvijas vides aizsardzības fonda līgumos ar līdzekļu saņēmējiem jāparedz punktu, kas projektu realizācijā nodrošinātu zaļo iepirkumu.
  • Jāveicina iepirkuma speciālistu sadarbība ar vides valsts institūcijām un sabiedriskajām organizācijām.

Izmantotā literatūra un papildus informācija