[Work, buy, consume, die.]
Fasādes demokrātija
Centrālais jautājums, ar ko saskaras demokrātiskās pārvaldes organizāciju funkcionāri pārejas jeb tranzītsabiedrībā, ir t.s. “sabiedrības demokratizācija”. Tas ir demokrātiskā režīma leģitimācijas jautājums. Padomijas režīms ir radījis virkni asociāciju, kas izraisa kaunu, vainas apziņu un citas nepatīkamas emocijas cilvēkos, kam nekad nav bijusi kritiska attieksme pret sabiedriskām reālijām. Piemēram, padomijas laikā plaši lietotais termins ar mainīgu ģeometriju “darbaļaudis” ir sevi pilnībā diskreditējis tik tālu, ka pat arodorganizācijas postkomunisma valstīs ir tendētas drīzāk lietot politiskās elites jājamzirdziņu “tauta”. Tas ilustrē institucionālo izmaiņu procesu, kas notika pēcpadomju periodā un balstījās uz trim vaļiem – veco struktūru, pārvaldes formu un funkcionāru bāzi, jaunu vērtību un simbolisko izteiksmju hierarhiju, kas tika uzņemta ar jau padomijā iestrādātiem psiholoģiskiem mehānismiem “uz urrā”, un ārvalstu kapitālu, kas tika ieguldīts galvenokārt t.s. “demokrātiskajās institūcijās”, kā nevalstiskās organizācijas utt.
Pastāv nepārtraukti draudi, kas ir jūtami ilgās pēc stingrās rokas un autoritārā līdera. Demokrātiskās pārvaldes mehānismi ir transplantēti, taču nav institucionalizēti vērtību jeb specifiskas racionalitātes formu pieņemšanas veidā. Lielākā daļa šādu struktūru nevar pastāvēt bez nepārtrauktas dotāciju plūsmas. Latvijas sabiedrība ir sirdzējs, kurš ir piekalts pie vājinieku gultas un pieslēgts pie dažādu sistēmu dzīvinošo asignāciju plūsmas, kas nāk no rietumu donoriem. Institucionalizētās kopdzīves formas šeit nav vis radītas politiskā diskursā, bet gan nopirktas vai uzdotas – līdzīgi kā tas notika Vācijā Veimāras republikas laikā, kas ļāva “likumīgi” nākt pie varas tādam demokrātam kā Hitlers. Institucionālā pārmantojamība šeit kļuva iespējama, pateicoties birokrātiskās mašīnas internacionālai dabai, saglabājot bijušos funkcionārus un mehānismus. Tā, piemēram, arodorganizācijas, kas Latvijā līdzinās tām nevalstiskajām organizācijām (NVO), kas veģetē uz rietumu lielo brāļu un māsu subsīdijām, tomēr saglabājot ”Vienotās un Nedalāmās” struktūru un funkcionārus. Tāpat aizsardzības struktūras ar vecajiem kadriem, kara komisariātu struktūru un militāro lobiju izrādījās dzīvotspējīgākas par atmodas laika “gara spēka, nevis karaspēka” ideoloģiju.
Institucionalizācija caurmērā notiek, nevis rēķinoties ar vietējo specifiku, bet gan atdarinoši vai formāli apgūstot aizkordona struktūras. Šāda institucionālo izmaiņu shēma izpaužas arī politiskā simbolisma sfērā – kopējot rietumu politisko tradīciju simbolus visamizantākajās formās. Piemēram, tā saucamā “zaļā partija” Latvijā ir labēji orientēta, kamēr visur citur tā ir kreisa.
Jau notikušo vēlēšanu gaismā ir pilnībā saprotama politiskās elites nostaļģija pēc tādām pārvaldes un sociālās kontroles formām, kas ļautu izslēgt iedzīvotāju lielāko daļu no politiskiem un lēmumpieņemšanas procesiem. Režīms, kas ieguva savu leģitimitāti, pateicoties iedzīvotāju vairākuma atbalstam, pēc neilga laika noilguma pasludināja vienu trešdaļu iedzīvotāju par nepieskaitāmiem pilsoņu tiesību jomā. Pirmās atjaunotās Saeimas vēlēšanas uzskatāmi parādīja, ka panākumus garantē pašmāju un ne tikai finansiālās investīcijas propagandā masu medijos ar reklāmtipa manipulācijām. Likumdošana bez tiesu varas un tehniskiem likumu implementācijas mehānismiem, t.i., bez detalizētiem noteikumiem, birokrātu atbildības un pienākumu sadales, kontroles un pārraudzības institūcijām – realitātē izveidojās formāla provinciālā fasādes demokrātija.
Vērtības un to krahs
Jāievēro, kādu lomu šīs fasādes demokrātijas tapšanā spēlē vērtības. Dziesmotā revolūcija Latvijā tāpat kā daudzviet citur Austrumeiropā vienoja plašas iedzīvotāju masas solidaritātē, pilsoniskās uzdrīkstēšanās aktā, riskā ar savu materiālo labklājību un personisko drošību kādu citu vērtību vārdā. Kādas bija šīs vērtības? Katrā ziņā ne materiālas – rietumu veikalu pilnie plaukti kā ideāls nevarētu piespiest cilvēku riskēt ar savu drošību. Līdzīgi kā rietumu sabiedrības reformējošās 60.-70. gadu pilsoniskās kustības pretkara, cilvēktiesību un vides aizsardzības jomās, arī Latvijā t.s. Tautas Atmoda balstījās uz postmateriālām vērtībām: nacionālo kultūru pašnoteikšanās – prasības par nacionālo autonomiju un valodas tiesībām, vides aizsardzība – protesti pret valstiski plānotajiem Daugavpils HES un Rīgas metro būvniecības industriālajiem projektiem, pacifisms – kustība pret obligāto militāro dienestu PSRS bruņotajos spēkos un karu Afganistānā, cilvēktiesības – par vārda un politisko uzskatu brīvības ievērošanu. Taču, valstisko neatkarību iegūstot, visas šīs vērtības mira dabīgā nāvē, saskaroties ar premjera postulēto ”skaudro realitāti”. Diemžēl birokrātiskās struktūras izrādījās spēcīgākas par dziesmotās revolūcijas patosu: pacifisms izdzima par Latvijas ārpolitikas prioritāti – dalību NATO, nu jau nacionālās Aizsardzības ministrijas vadībā turpina darboties kara komisariātu sistēma, savā ceļā uz NATO katru gadu palielinot budžetu un iepriecinot avīžu lasītājus ar jauniem finansiāliem un iekšējās spiegošanas skandāliem. Vides aizsardzības jomā ir pavērušies jauni apvāršņi – ar valstisku un Ventspils naftas svētību braukt uz Lietuvu un protestēt pret Būtiņģes naftas terminālu; savukārt HESu Daugavpilī uzcelt klusi un mierīgi, ne vairs ar Maskavas dotācijas, bet gan ar Pasaules Bankas kredītaizņēmuma palīdzību. Līdz ar to notika atgriešanās pie materiālo vērtību sistēmas, kas līdz ar patērētājsabiedrības masu manipulācijas līdzekļu invāziju nostiprinās Latvijā.
Hiperpatērētājsabiedrības veidošanās
Padomju ekonomiskā sistēma bija ne tik daudz orientēta uz patērēšanas vajadzību radīšanas un to apmierināšanas skrējienu, cik uz šo vajadzību ierobežošanu – demonstratīvā patērēšana tika ideoloģiski nosodīta, bet individuālais krāšanas process valstiski pārraudzīts, lai neviens neizrautos no ritmiski soļojošā kolektīva skavām. Sasniedzot noteiktu gadu skaitu un izstāvot rindu, radās iespēja iegādāties auto, vēl nedaudz vēlāk – uzcelt ”dāču”. Protams, pastāvēja tā sauktā nomenklatūra ar krietni augstāku vajadzību un to apmierināšanas līmeni, bet ar gana atšķirīgu – vairāk administratīvai un politiskai karjeras vērtīborientācijai atbilstošu – dzīvesstilu. Komandekonomikai nespējot apmierināt masu patēriņa pieaugošās un daudzviet elementārās vajadzības, radās pirmie brīvās uzņēmējdarbības speciālisti, kuriem gan nācās darboties apstākļos, ko šodien varbūt dēvētu par ēnu ekonomiku, t.i., uz likumības robežas. Šie cilvēki kopā ar nomenklatūras pret pārmaiņām uzņēmīgākajiem gaišajiem spēkiem pārņēma režīmu maiņas rezultātā jaunizveidotās valsts administratīvās un ekonomiskās sistēmas vadību. Lielā mērā šīs sistēmas tāpat kā cilvēki tajās palika nemainītas, izņemot tās jaunās sejas, kas klāt pie bijušiem komjaunatnes līderiem varas gaiteņos un augstākajās aprindās ienāca no snabžencu – sagādnieku, ielu reketieru un tulpju pārdevēju vides. Iedzīvotājos saglabājās pamatota neuzticība gan šiem cilvēkiem, gan valstiskajām struktūrām, ko tie pārstāv. Šādos apstākļos Latvijā ienāca rietumu masu patēriņa tirgus attiecību modelis – ar preču un reklāmas plūsmu, kas pavēra jaunu brašu pasauli.
Psiholoģiskie mehānismi
Sadzīvē vienīgās nepārejošās vērtības – komforts un mazie prieciņi. Latviešu tantiņa pēc komunālmeslu izrēķināšanās, tirgū nopirkusi visam mēnesim eļļu un putraimus, sev neatteiks paņemt par pēdējo latu centra kafejnīcā kūku un kafeju. Ne tik daudz demonstratīvās patērēšanas pēc, bet sev – lai justos kā cilvēks, lai varētu atļauties. Līdzīgi klājas arī tiem, ”kas pelna”. Padomjlaika deficīta mantas – sociālā statusa mērauklas joprojām satur idejiski pussabrukušo latvieti cieši kopā.
Padomju psiholoģiskā skola apskatīja t.s. numismātisko jeb citiem vārdiem krāšanas instinktu kā vienu no bāzes instinktiem, kas atšķir cilvēku no dzīvnieku pasaules. Preču deficīta apstākļos uzaugušām, veselām paaudzēm tika ieaudzināta zināma pietāte pret jebkāda veida lietām – tās tika saglabātas un nodotas no rokas rokā, tādā veidā ļaujot pilnā mērā izpausties šiem psiholoģijā aprakstītajiem mehānismiem. Savu mantu var pilnībā pārvaldīt un kontrolēt. Manta sniedz drošību – iepirkšanās kā kolektīvs rituāls. Manta kā konkrēta lieta ir vienīgais stabilais, pieķeršanās vērtais eksistenciālais pamats. Vienīgi ģimene var konkurēt ar mantu psiholoģiskā komforta nodrošināšanā – saites, kas šajos pārmaiņu laikos spēj saglabāties stabilas un nemainīgas. Ģimenes saites ir protestantisma gara nozūmētas un saglabājušās ja nu vienīgi Latgalē, kur tautas skaitīšanas laikā vēl mūsu gadsimta sākumā nacionalitātes aili aizpildīja ar ierakstu ”katolis”. Mantas kults paliek. Protestantisms, no kura, kā plaši zināms pēc Vēbera, dzimst kapitālisma gars, rauga pašu ģimeni stiprināt ar mantas un mantojuma palīdzību. Taču, kā rāda protestantisko attīstīto labklājības zemju pieredze, – ar to maz ir līdzēts. Klasiski buržuāziskā ģimene beidz pastāvēt kā patstāvīga ekonomiska vai juridiska vienība. Īpaši Latvijā manta tiek kultivēta ar izteiktu pietāti, tas nav rietumnieciskais masu patēriņš. Latvietis iestājas par dziļi personiskām attiecībām ar savu tuvāko – savu mantu, nevis patērējoši vienaldzīgām. Tiesa, ekonomiski tas izpaužas kā superkonsjumerisms (consume angl. – patērēt), taču savā būtībā tas ir dziļāks un uz indivīdu orientētāks par tradicionālo patērētājsabiedrības modeli.