Katru dienu, mēnesi un gadu mēs patērējam arvien vairāk un vairāk dabas resursu, vai nu izniekojot tos, vai arī uz iedzīvotāju skaita pieauguma rezultātā.
Pie pašreizējā patēriņa apjoma cilvēcei, lai tā varētu dzīvot videi draudzīgi, būtu nepieciešama teritorija trīs planētu Zeme lielumā.
Pašreizējā situācijā 20% pasaules iedzīvotāju patērē 80% no visiem zemes resursiem, kamēr nabadzīgākie 80% iedzīvotāju patērē tikai 20% no dabas resursiem.
80 miljoni koku nebūtu jānocērt, ja viss papīrs, ko kanādieši izsviež atkritumos, tiktu pārstrādāts. 25 reizes izmantojot stikla pudeli, patērē 93% mazāk enerģijas nekā saražojot 25 jaunas pudeles.
Zeme ir kā bagātību krātuve – tā ir spējīga apgādāt milzīgu skaitu zemes iemītnieku, izmantojot neatjaunojamos dabas resursus. Bet, kad viena no sugām sāk dominēt un izšķērdēt dabas resursus, kā to dara cilvēks, tiek izjaukts ierastais dabas līdzsvars un lauzti dabas principi.
Ko tad cilvēki tādu dara? Mēs samazinām zemes spēju apgādāt nākamās paaudzes ar dabas resursiem. Tam ir divi galvenie iemesli. Pirmkārt, cilvēki patērē dabas resursus vairāk nekā būtu nepieciešams pamatvajadzību apmierināšanai. Otrs faktors ir tas, ka cilvēku skaits uz zemes strauji palielinās un līdz ar to zemes kapacitāte samazinās arvien straujāk.
Pārlieku lielam patēriņa un zemes noslogošanas piemērs ir amerikāņi. Lai viens amerikānis varētu apmierināt savas vajadzības, ir nepieciešami 5,2 hektāri zemes. Uz zemes dzīvo 6 miljardi cilvēku. Ja tie visi patērētu tikpat daudz dabas resursu, cik amerikāņi, šo vajadzību apmierināšanai būtu nepieciešami 30,6 miljardi ha zemes. Taču uz zemes ir tikai 13,1 miljards ha zemes, no kuriem tikai 8,9 ha ir produktīvi. No tā var secināt, ka, lai visi pasaules iedzīvotāji dzīvotu tā kā amerikāņi, mums ir nepieciešama teritorija, kura ir četras reizes lielāka par zemeslodi. Jāņem vērā, ka šie aprēķini neiekļauj citu sugu, kuras dzīvo uz zemes, vajadzības.
Problēma ir tajā, ka, mākslīgi palielinot zemes kapacitāti, mēs samazinām tās ilgtermiņa kapacitāti. Tas nozīmē, ka nākamajām paaudzēm paliek arvien mazāk un mazāk dabas resursu. Ja kāds no resursu veidiem izbeidzas, patērētājiem šīs produkcijas izmantošana ir vai nu pilnībā jāizbeidz vai jāsamazina līdz tādam līmenim, ka zeme spēj tos atjaunot ātrāk nekā mēs tos patērējam. Cilvēku milzīgā tieksme pēc materiālajām vērtībām ir tā novārdzinājusi zemi, ka, lai nodrošinātu līdzsvarotu resursu izmantošanu visiem pasaules iedzīvotājiem, patēriņa līmenis cilvēkiem būtu jāsamazina stipri zem kapacitātes līmeņa.
Tas nozīmē, ka Zemei ir noteikta vides kapacitāte uzturēt noteiktu sugu skaitu, kuras tā var apgādāt ILGTSPĒJĪGI – tas ir, pie noteikta iedzīvotāju skaita nekrītoties dzīves kvalitātei.
Tehnoloģijas izaugsme ir padarījusi iespējamu, ka uz zemes dzīvo vairāk cilvēku nekā tā normāli būtu spējīga uzturēt. Piemēram, aptuveni 2 miljoni cilvēku dzīvo Feniksā, Arizonā, kas atrodas tuksnesī. Katram ir skaidrs, ka tuksnesis nevar apmierināt šāda cilvēku skaita vajadzības bez moderno tehnoloģiju izmantošanas – ūdens apgāde, transports, komunikācijas un it īpaši apgādes sistēma, kas piegādā preces no visām pasaules malām.
Katrs no mums patērē noteiktu apjomu dabas resursu. Mēs katrs varam aprēķināt, kāda ir mūsu ietekme uz apkārtējo vidi un cik daudz dabas resursu ir nepieciešams, lai apmierinātu mūsu vajadzības. “Ekoloģiskais pēdas nospiedums” ir ilgtspējīga dzīvesveida mērvienība: tas parāda, cik liela zemes platība ir nepieciešama, lai apmierinātu mūsu vajadzības. Tas atspoguļo cilvēkiem nepieciešamo dabas resursu (pārtika, ūdens, gaiss u.tml.) apjomu. Tas arī parāda dabas resursu apjomu, kāds nepieciešams, lai cilvēku radītais piesārņojums un atkritumi tiktu absorbēti vidē. Piemēram, cik daudz koku ir nepieciešams, lai absorbētu cilvēku radīto ogļskābo gāzi (CO2).
Ekoloģiskās pēdas aprēķini rāda, ka kopējā ekoloģiskā pēda Latvijā no 1992. gada līdz 2003. gadam bija salīdzinoši nemainīga ~ 2,6 hag/iedz. Sākot no 2003. — 2007. gadam, augot patēriņam, palielinājās arī ekoloģiskā pēda, 2007. gadā sasniedzot maksimumu — 4,4 hag/iedz. (Attēls 1). Šis straujais ekoloģiskās pēdas pieaugums veicināja to, ka globālā salīdzinājumā Latvija starp 160 pasaules valstīm no 42. vietas 2005. gadā pakāpās uz 16. vietu 2007. gadā un atrodas starp Maķedoniju un Norvēģiju (Ewing et al., 2010). Ekonomiskās krīzes ietekmē, sarūkot mājsaimniecību patēriņam, ekoloģiskā pēda 2008. un 2009. gadā ir atgriezusies 90. gadu līmenī.
Attēls 1. Ekoloģiskās pēdas dinamika (hag / iedz.)
Latvijas kopējā ekoloģiskā pēda 2007. gadā bija 12,8 miljoni hag vai 5,63 hag/iedz., kas ir divreiz vairāk par pasaules vidējo rādītāju (2,7 hag/iedz.) un trīsreiz pārsniedz vienam pasaules iedzīvotājam pieejamo produktīvās teritorijas daļu. Ja visi pasaules iedzīvotāji dzīvotu kā vidējais latvietis, būtu nepieciešamas trīs planētas Zeme, lai nodrošinātu viņu vajadzības un absorbētu radītās vides slodzes.
Izmaiņas ekoloģiskajā pēdā uz vienu iedzīvotāju ietekmē gan izmaiņas patēriņā, gan iedzīvotāju skaitā. Kopš deviņdesmito gadu sākuma iedzīvotāju skaits Latvijā ir samazinājies vidēji par 1 % gadā. Šīs izmaiņas veicina ekoloģiskās pēdas uz vienu iedzīvotāju palielināšanos. Šajā pētījumā tiek izmantoti oficiālie CSP iedzīvotāju skaita dati, bet, ja tiktu izmantoti 2011. gada iedzīvotāju skaitīšanas rezultāti, ekoloģiskā pēda uz vienu iedzīvotāju būtu vēl lielāka. Tomēr iedzīvotāju skaita izmaiņas nav noteicošais faktors. Dekompozīcijas analīzes rezultāti atklāj arī citu faktoru nozīmi ekoloģiskās pēdas dinamikā (skatīt nākamajās apakšnodaļas).
Attēls 2. Dažādu zemes lietojumveidu un antropogēno ietekmju īpatsvars patēriņa sektoru ekoloģiskajā pēdā (hag/iedz.)
Apskatot dažādu patēriņa sektoru lomu ekoloģiskajā pēdā var secināt, ka lielākās vides slodzes saistās ar pārtikas preču patēriņu, kas sastāda 42 % no kopējās ekoloģiskās pēdas, mājokļa un transporta sektoriem. Lielākās pārtikas preču patēriņa slodzes ir aramzemēm, zvejas teritorijām un CO2e absorbēšanai paredzētajām teritorijām. Savukārt, mājokļa sektorā lielākās slodzes veidojas enerģētikā un uz mežu zemēm (gan koksnes izmantošana būvniecībā, gan enerģētiskā koksne). Arī transporta sektorā dominē enerģētika, bet būtiska loma ir arī infrastruktūrai (Attēls 2).
Attēls 3. Latvijas bioproduktivitātes izmaiņas (hag/iedz.)
Bioproduktivitāte Latvijā pēdējo 17 gadu laikā ir pieaugusi par 15 % (no 17,3 miljoniem hag 1992. gadā līdz 20,2 miljoniem hag 2009. gadā). Straujākais bioproduktivitātes pieaugums ir bijis ganībās, mežu zemēs un apbūvētajās teritorijās. Šīs izmaiņas bioproduktivitātē nodrošina gan izmaiņas zemes lietojumā, gan attiecīgo teritoriju ražības faktoros. Pateicoties zemajam apdzīvotības blīvumam un iedzīvotāju skaita samazinājumam, Latvijā uz vienu iedzīvotāju ir salīdzinoši ļoti augsta bioproduktivitāte — 2009. gadā bioproduktivitāte bija 8,95 hag/iedz. (Attēls 3). Globālā salīdzinājumā Latvija bioproduktīvāko teritoriju ziņā uz vienu iedzīvotāju ir 17. vietā pasaulē (Ewing et al., 2010). Atšķirība starp ekoloģisko pēdu un bioproduktivitāti parāda bioproduktivitātes pārpalikumu vai deficītu. Latvijai šajā ziņā ir ekoloģiskais pārpalikums — 6,24 hag uz vienu iedzīvotāju. Latvijas lielākās bioproduktivitātes rezerves ir meži, kas sastāda 48 % no visas bioproduktīvās teritorijas, un zvejas teritorijas — 29 %.
Attēls 4. Ekoloģiskās pēdas plūsma Latvijā (2009. gada dati, hag)
Daudzās postindustriālajās valstīs patēriņa ekoloģiskā pēda ir daudz lielāka par ražošanas, bet jaunajās industriālajās valstīs lielāka ir tieši ražošanas ekoloģiskā pēda, jo lielākā daļa saražotās produkcijas tiek eksportēta. Šāda pieeja vides slodžu analīzei ļauj novērst riskus, kad vides aizsardzības vārdā vides slodzes tiek minimizētas vienā reģionā, bet palielinātas citā. Latvijas gadījumā patēriņa un ražošanas ekoloģiskās pēdas ir salīdzinoši līdzīgas, ražošanas ekoloģiskajai pēdai esot nedaudz lielākai (Attēls 4).