Mēs, apakšā parakstījušies, uzskatām, ka Eiropas Savienībai nepieciešams steidzami atrisināt problēmas, ar kurām saskaras Eiropas pārtika un lauksaimniecība.

Pēc vairāk nekā pusgadsimtu ilgas lauksaimniecības un pārtikas ražošanas industrializācijas Eiropā ir ievērojami sarucis ilgtspējīgas ģimenes lauku saimniecību skaits un vietējās pārtikas kultūras. Šodien mūsu pārtikas sistēma ir atkarīga no fosilās degvielas, ko pārdod par mākslīgi pazeminātu cenu, tā neņem vērā, ka ūdens un zemes resursi ir ierobežoti, un atbalsta neveselīgu uzturu, kurā patērē pārāk daudz kaloriju, tauku un sāls, un pārāk maz – augļu, dārzeņu un graudaugu. Raugoties nākotnē, redzams, ka arvien lielākās enerģijas izmaksas, ievērojama bioloģiskā daudzveidības samazināšanās, klimata pārmaiņas un sarukušie ūdens un zemes resursi apdraud turpmāko pārtikas ražošanu. Vienlaikus pieaugošais pasaules iedzīvotāju skaits draud ar iespējamu divējādu slogu: plaši izplatītu badu un hroniskām slimībām, kuras izraisa pārlieku lielais patēriņš.

Šīs problēmas mēs varam veiksmīgi risināt tikai ar pilnīgi citādu pieeju pārtikas un lauksaimniecības politikai un praksei. Eiropas Savienībai ir jāatzīst un jāatbalsta ilgtspējīgo ģimenes lauksaimniecību būtiskā loma iedzīvotāju pārtikas apgādē. Visiem cilvēkiem jābūt pieejamai veselīgai, drošai un barojošai pārtikai. Veidiem, kā mēs audzējam, izplatām, sagatavojam un ēdam pārtiku, vajadzētu cildināt Eiropas kultūras daudzveidību, taisnīgi un ilgtspējīgi nodrošinot mums uzturu.

Pašlaik tiek apspriesta ES Kopējā lauksaimniecības politika (KLP), un 2013. gadā to ir paredzēts mainīt. Pēc desmitiem gadu ilgas starptautisko kompāniju un Pasaules Tirdzniecības Organizācijas (PTO) dominēšanas pārtikas un lauksaimniecības politikas noteikšanā ir pienācis laiks lauksaimniecības un pārtikas politiku pārņemt Eiropas iedzīvotājiem. Ir pienācis laiks pārtikas suverenitātei. Mēs uzskatām, ka jaunajai Kopējai pārtikas un lauksaimniecības politikai jāgarantē un jāaizsargā savu pilsoņu vieta ES valstīs un kandidātvalstīs un to iespējas un tiesības noteikt savus ražošanas, izplatīšanas un patērēšanas modeļus saskaņā ar turpmāk izklāstītiem principiem.

Jaunā Kopējā pārtikas un lauksaimniecības politika:

1. uzskata, ka pārtika ir vispārējas cilvēka tiesības, nevis tikai prece;

2. dod priekšroku pārtikas un lopbarības audzēšanai Eiropā un izmaina starptautisko lauksaimniecības produktu tirdzniecību saskaņā ar vienlīdzības, sociālā taisnīguma un ekoloģiskās ilgtspējas principiem. KLP nedrīkst negatīvi ietekmēt citu valstu pārtikas un lauksaimniecības sistēmas;

3. popularizē veselīgas ēšanas paradumus, lai uztura pamatā būtu augu valsts produkti un mazinātos gaļas, kā arī rūpnieciski ļoti apstrādātu, daudz ogļhidrātu un piesātinātos taukus saturošu produktu patēriņš, vienlaikus ievērojot reģionālos ēšanas paradumus un kultūras tradīcijas;

4. uzskata par prioritāti visā Eiropā saglabāt tādu lauksaimniecību, kurā daudzas zemnieku saimniecības ražotu pārtiku un rūpētos par lauku ainavu. Tas nav sasniedzams, nenodrošinot taisnīgas lauksaimniecības produktu iepirkuma cenas, kas sniegtu pietiekamus ienākumus lauksaimniekiem un lauksaimniecībā nodarbinātajiem, un taisnīgas cenas patērētājiem;

5. nodrošina taisnīgus, nediskriminējošus nosacījumus lauksaimniekiem un laukstrādniekiem Centrālajā un Austrumeiropā, kā arī veicina godīgu un vienlīdzīgu piekļuvi zemei;

6. ciena vietējo un globālo vidi, sargā ierobežotos augsnes un ūdens resursus, palielina bioloģisko daudzveidību un ievēro dzīvnieku labturību;

7. garantē, ka lauksaimniecībā un pārtikas ražošanā neizmanto ģenētiski modificētus organismus, un veicina zemnieku audzēto sēklu apriti un mājlopu sugu daudzveidību, izmantojot vietējās zināšanas;

8. pārstāj veicināt industriālās biodegvielas izmantošanu un ražošanu un dod priekšroku transporta samazināšanai kopumā;

9. nodrošina pārredzamību visā pārtikas ķēdē, lai iedzīvotāji zinātu, no kurienes nāk pārtiku, kā tā ražota, ko tā satur un kas veido cenu, ko maksā patērētāji;

10. samazina varas koncentrāciju lauksaimniecības, pārtikas pārstrādes un mazumtirdzniecības nozarēs un to ietekmi uz ražošanu un patēriņu, un veicina tādu pārtikas sistēmu attīstību, kas samazina attālumu starp lauksaimniekiem un patērētājiem;

11. veicina vietējo, sezonas, augstas kvalitātes produktu ražošanu un patēriņu, atjaunojot iedzīvotāju saiknes ar pārtiku un tās ražotājiem;

12. atvēl līdzekļus tam, lai iemācītu bērniem prasmes un zināšanas, kas vajadzīgas veselīgas un uzturvērtībām bagātas pārtikas ražošanai, sagatavošanai un baudīšanai.